Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Aiva]

"Vai rituāls būtu saistīts ar to lāstu?" Pīters klusi pajautāja.

Nezin kāpēc, bet tas likās visai iespējams... Tikai jautājums, kas ko izsauca, un kas ar ko saistījās

[Roviela]

Jā, sekoja atbilde.

Tad ķepiņa noglāstīja Pītera plaukstu un centās uzrakstīt kaut ko garāku
cilvēki bijām... tad spoki... rituāls... tikām brīvi... citi prom... pārtapa par ko gribeeja... mēs palikām... te labi

[Aiva]

Pīters piepeši sajuta vēlmi apsēsties...

"Tātad rituāls ir izdarīts arī agrāk..." viņš nomurminaja... Nu, to jau varēja gaidīt... Patiesību sakot, kaut kas tāds būtu varēts iedomāties...

"Jūs tātad izvēlējāties palikt šeit..." Pīters pēc klusas pauzes konstatēja. "Vai jūs paši izvēlējāties palikt te tādā veidolā kā šobrīd? Neredzami, tikai mēness gaismai spīdot redzami tapt?"

"Tad jau jūs droši vien esat šeit ilgi..."

"Varbūt ka ziniet, par ko lāsts uzlikts?"

[Roviela]

Pēc Pītera konstatējuma par rituāla izpildi ķepiņa vairākkārt apstiprina - jā.

Uz otro jautājumu atbilde arī ir jā. Šķiet, ka pūkainis vēlas paskaidrot vairāk, bet ierobežotais sazināšanās veids traucē. Tāpēc vēlreiz - tikai jā.

Ilgi? - jā.

Par lāstu atbilde ir nē, un raksts uz rokas - radās kopā ar salu.

------------

Keilīna-spoks un kompānija pašlaik ir iznākuši no klintīm. Ceļā jāpavada vēl apmēram pusstunda, jo viņi ies gar upes krastu.

[Ungaarijas ragas...]

Nekādi mošķi un citi radījumi tā arī paldies Dievam neparādījās un Veronikas dvēseles miers palika nesatramdīts.
Mums vēl tālu jāvelkas? viņa čīkstošā balsī noprasīja, ar skaudību noskatīdamās, kā spoks rāmi slīd uz priekšu, nekādu zāļu, zaru un visa pārējā netraucēts.

[Roviela]

Vēl kādu pusstundu, Keilīna attrauca. Vai noguri jau? Paplunčā pēdas upītē, re, tur var tikt klāt! Uzreiz paliks labāk.

[Aiva]

Pīters padomāja, saspiežot pūkaino ķepiņu...

"Vai ziniet, kas notika ar tiem, kas izvēlējās nepalikt salā?" viņš pajautāja.

Vispaŗ jau nevarētu teikt, ka salā nebūtu iespējams dzīvot, bet... Tomēr kaut kā gribējās vairāk izvēles iespēju... Un ne tikai pusdienu ēdienkartē... Gribējās kaut ko panākt pašam savām rokām, savu galvu... Lai gan, nebija jau tā, ka pašam arī pirms tam daudz kas būtu tā sanācis, kas vairāk par pierastu eksistēšanu pierastā vidē, pierastu draugu pulkā, pierastos apstākļos, zinot kas notiks rīt, parīt un aizparīt, nākammēnes un pēc gada vai diviem... Un ka pašam mainīt tur neko daudz neizdosies...

Bija vēl viens jautājums, ko Pīters gribēja uzdot nerijam, bet tam vajadzēja sagaidīt mēnesgaismu lai saņemtu atbildi...

Pagaidām Pīters izlēma paklusēt, gaidot atbildu uz agrāko jautājumu.

[Roviela]

Jā, ķepas spiediens atbildēja.

Un vēlreiz pirksts raksta uz Pītera rokas: pārtapa par ko gribēja... atdzima.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika uzmeta pagreizu skatu keilīnai. Sasodīts viņa bija nogurusi! Nakts pa pusei negulēta, spranda joprojām stīva, kājas stīvas no iepriekšējo dienu staigāšanas, nu labi ne tik stīvas. Un viņa vaicā, vai Veronika jau nogura!
Bet sieviete darīja, kā spoks ieteica. Sajūta bija tāda, it kā viņa iekāptu blīvā masā. Pirmajā mirklī, pēc tam palika vēss un Veronika izkāpa laukā un tāpat slapjās kājās apāva apavus.
Ū, cik labi! Tev arī vajadzēja izb... Ups.. Sorry... Veronika aprāva sakāmo, lai gan nekāda nožēla viņas balsī neatskanēja.

[Aiva]

"Labi, iesim ka atpakaļ pie koka, varbūt ka pārējie pa šo laiku būs atnākuši," Pīters nopūtās.

Un kā lai to visu tagad pasaka Annijai, tai pašai Veronikai, un citiem? Ka iespēja ir, bet visticamāk tas nozīmē to, ka viņi neatgriezīsies mājās šādā veidolā... Ja vispār atgriezīsies...

"Es nezinu, vai spēšu pateikt pārējiem visu to, ko uzzināju no tevis," viņš sacīja.

"Un es no tiesas gribētu aprunāties ar tevi vēlreiz, mēness gaismā, rakstot atbildes smiltīs, un domājams, ka pārējie arī..."

[Romija]

OOC: Vai nav tā, ka Annija no džungļiem izbrien kādu brītiņu pēc Pītera atgriešanās no alas? Jo pēc laikiem sanāk, ka viņa vēl lasa augļus, vai ne? Un līdz ar to sanāk, ka viņa nemaz nepamana, ka tāda saruna ir bijusi.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 18.04.2006 19:37

[Roviela]

(OOC - jā, Annija tā var uzskatīt gan)

Ek, nu! Keilīna-spoks atkal papurināja garos matus, vai tad neredzi, ka man neko tādu nevajag?
Viņas balsī skanēja apslāpēti smiekli. Es tāpat labi izskatos! Ne karsti, nekā.
Ejam tālāk, nav ko ņurkāties.

Un spoks aizlīdēja tālāk pa taciņu gar upes malu.
Vietā, kur Annija pavisam nesen bija plūkusi niedres, Keilīna-spoks nogriezās pa kreisi, un tā, minūtes desmit pēc Annijas atnākšanas, viss bars bija pie Koka.

------------

Nē! ķepiņa paraustīja Pītera roku a-t-d-z-i-m-a, p-a-r k-o g-r-i-b-ē-j-a, p-a-r s-e-v-i, p-a-r c-i-t-u

Uz priekšlikumu par iešanu pie koka un runāšanos mēness gaismā, ķepa atbildēja piekrītoši.
Tad radījums pieķērās pie Pītera pirksta un bija gatavs iet, kur Pīters vēlas.

[Aiva]

Pīters kopā ar neredzamo pavadoni atgriezās pie koka. Pārsteidzoši, laikam taču saruna nebiaj nemaz bijusi tik ilga, kā Pīteram likās, jo nemanīja neviena paša no viņējiem, ja atskaita pilotu, un tas pat īsti tā pie viņējiem neskaitījās...

Cik gan ātri tā sanāk iedalīt cilvēkus savējos un viņējos... Pīters padomāja.

Te no meža iznira Annija un vēl viens spoks, gluži kā no Errola Flinna vecajām filmām par pirātiem. Meitenei bija pilnas rokas ar dažādiem augļiem un viņa runājās ar savu caurspīdīgo pavadoni.

Pīters pamāja uz viņas pusi.

Piegājis pie Annijas, Pīters satvēra viņas brīvo roku un ielika tajā nerija plaukstu.

"Liekas, pārējie vēl nav no alas atnākuši," viņš sacīja. "Izksatās, ka tev bijusi izdzīvošanas stunda. Nevēlies mazliet atpūsties paēnā templī?"

[Romija]

Annija nedroši saņēma ķepu. Tā bija silta un patīkama.

"Es te salasīju visādus augļus. No katra arī pa drusai paņēmu līdzi. Visi ir ēdami, vari pagaršot. Būs, no kā kombinēt ēdamo," viņa atbildēja it kā visai nevērīgā balsī, jo veids, kādā Pīters iedeva ķepu, lika domāt, ka spoki to nezina.

"Jā, varbūt arī," viņa nedaudz samulsusi piekrita uzaicinājumam. Kaut kas Pītera rīcība liecināja, ka labāk viņam tagad klausīt un neiebilst.

Annija piecēlās un it kā izklaidīgi devās uz alu, turēdama ķepiņu rokā.

[Romija]

Kļūda! Uz dzēšanu.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 20.04.2006 13:02

[Ungaarijas ragas...]

Visbeidzot kā rādās viņi bija nonākuši pie vajadzīgā koka.
Veronikas acis iepletās, viņai ieraugot koku un tos, kas bija pie koka - spokus.
Ak mans dieniņās! viņa noelsās, Te jau kā riktīgā šausmenē - spoku sala.
Veronika pat īsti nezināja ko darīt - nobīties vai nelikties ne zinis? Vai vēl kaut ko darīt...

[Roviela]

Veronikas un pārojo acīm pavērās tiešām grandiozs skats. Nemaz nerunājot par pašu Sarkano Koku, kas aizņēma vai visu klajumiņu, te bija sapulcējušies visi spoki, kas mita uz salas.
Tie nebija pievērsuši īpašu uzmanību Pīteram un Annijai, tāpat kā daudz nevēroja no jauna atnākušos. Viņi bija aizņemti ar koka stumbra mērīšanu - vai var aplikt tam apkārt plaukstas?

Ei! Jūs jau mērat koku? Keilīna-spoks uzsauca un aizslīdēja uz priekšu.
Pagaidiet drusku, mēs pabeigsim, tad parunāsim! viņa vēl uzsauca saviem bijušajiem ceļabiedriem.

Ne Annijas, ne Pīteras pie Koka nebija, bet tādā spoku barā to bija grūti saskatīt - ir viņi tur vai nav.

------------

Ķepiņas īpašnieks draudzīgi drusciņ paspieda meitenes roku, un ļāvās vesties, kur viņa vēlas.

(OOC - Annijai un Pīteram ir 10 minūtes, pirms atnāk Veronika un Co)

[Romija]

Annija kopā ar ķepiņu iegāja alā un centās aiziet atpakaļ uz vietu, kur bija grāmata. Viņai gan nebija īsti skaidrs, kas tagad notiks.

Nonākusi vietā, kur uz kāda akmens gabala varēja apsēsties, viņa viegli paspieda ķepiņu.

"Ko Pīters man gribēja pateikt?" viņa vairāk pie sevis jautāja, kaut gan ar klusu cerību, ka varbūt ķepiņas īpašnieks atbildēs. "Vai tad jūs varat runāt?" viņa bija visai samulsusi.

[Roviela]

Ķepiņa saspieda Annijas roku divreiz. Tad vienai ķepai piebiedrojās otra, kas mēģināja "atritināt" meitenes plaukstu. Uz plaukstas mazs pirksts uzvilka "jā".

[Romija]

Annija ļāva ķepiņām darīties.

"Tātad jūs tomēr variet runāt?!" Annija pārsteigumā iesaucās un uzreiz pieklusināja balsi.

"Tad jau jūs ziniet, kāpēc te viss ir tā, kā ir, vai ne? Nu, spoki un... un jūs?" viņa jautāja.

Tādā veidā Annija norunāja ar ķepiņām teju visas 10 min. OOC: Viņa jautā apmēram tos pašus jautājumus, ko Pīters, jo arī viņu tas viss interesē. Ja ķepiņas atbild to pašu, tad...

"Bet ko mums tagad darīt? Dzīvajiem, es domāju. Ja spoki atbrīvosies un kļūs par to, ko grib, tad kā paliek ar dzīvajiem?"

"Un kāpēc jūs izvēlējāties būt tieši tādi kā esat? Jūs taču nevar redzēt!"