Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Margo]

Vienradzis nedaudz noskurinājās un atkāpās, taču sajutis, ka meitene nebaidās un iņai ir tīra sirds viņš pakāpās tuvāk un ļāva noglāstīt meitenei savas krēpes.
Pāris reižu tas piesita akavu pie zebes, it kā rādīdas sajūsmu un labpatiku.

[Seila]

-Tu nu gan esi jauks...
Meitene viegli pasmaidīja glāstīdama vienradža purniņu un tad pēkšņi iedomājusies par kaut ko iebāza roku džinsu kabatā...
Cukurs viņa to bija paņēmusi kafejnīcā lielpilsētā un šis graudiņš vēl ar vien stāvēja kabatā. Izvilkusi to no papīrīša meitene uzlika mazo gabaliņu uz plaukstas un pastiepa pret vienradža purniņu....

[Margo]

Meitene vienradzim pasniedza kaut ko baltu. Uzmanīgi to apošņādams, zirgveidīgais dzīvnieks to apēda.
Salds...
Tad tas pielika purnu viņai pie kabatas, no kras tika izvilkts graudiņš un ošņāja pēc vēl kaut kā salda.

[Seila]

Terija nopūtās. Nekā vairāk viņai salda nebija līdzi tomēr mājiņā bija palicis vēl viņai ļoti garšoja cukurs un tāpēc vienmēr bija kaut kādi krājumi līdzi.
-Piedod man vairāk nav
viņa ar nožēlu balsī bilda,
bet ir vēl palicis mājiņā...Vai gribi atnākt man līdzi? es tevi pacienāšu vēl...

[Kalevale]

OOC: Cik romantiski... lol.

Ar tevi viss kārtībā? Sofija noraizējusies iesaucās, bet tajā pat mirklī, aizķērās aiz tās pašas saknes un uzgāzās Ītanam virsū. Meitene ļoti sabijās, ka būs savainojusi Ītanu, taču pati nevarēja piecelties. Kāja atsāka sāpēt, šķita, ka arī asiņot, jo saite, kas apvjia Sofijas celi, bija kļuvusi nedaudz sarkanīga. Ītan... es nevaru... nevaru piecelties... šos vārdus meitene izspieda no sevis, jo bija pieradusi, ka vienmēr visu var. Nekad iepriekš nebija lūgusi kādam palīdzību... gandrīz nekad. Tomēr, pēc šo vārdu izteikšanas, viņa tos tūlīt pat nožēloja. Ītana pašlepnums un varonīgums noteikti atdzims. Nogrūdīs mani no sevis nost un tad, piecels kā tāds varonis. Tā noteikti būs.

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 11.04.2006 18:06

[Margo]

Tomēr tā nebija!
Es palīdzēšu... puisis noteica un uzmanīgi turēdams meiteni viņš pats pierausās kājās. Pēc tam tik pat maigi viņš palidzēja piecelties arī Sofijai. Lēni un liegi puisis paņēma sofiju uz abām rokām un aiznesa viņu pie tepat stāvošā celma, aiz kura saknes viņi bija aizķērušies.
Apsēdinājis meiteni uz cema, Ītans apskatīja brūci, kas lika aizdomāties arī par viņa sāpošo ceļgalu.
Notinis apsēju ap meitenes kāju viņš apskatīja ievainojumu. Tas nebija diez ko lies, taču ļoti sasiņoja.
Sāp? puisis noprasīja paskatoties meitenes acīs.
Pēc tam viņš a'tkal novērsās. Bija tik dīvaina sajūta. Reizē biedējoša, bet tomer tik skaista...
Pēc tam vinš piecēlās.
Jāapstādina asiņošana. Izskatās, ka brūcē ir kaut kāds neliels priekšmets...visticamāk, ka akmens.. viņš nosrieda un lūkojās apkārt pēc kaut kā. Kut kā kas varētu palīdzēt.
Ceļmllapas! viņš noteica un noplūca pārīti. Tās auga tepat netālu no celma, kur bija apsēdināta Sofija. Dīvaini, bet šeit bija arī struts. Tas pats, kas sākās piekalnē un apvijoties apkārt kalnam atkal ietecēja tajā.
Nomazgājis zālītes viņš pagriezās pret Sofiju.
Ij, nedomā celties augšā! viņš meiteni mazliet norāja.
Pēc tam akmens tika gandrīz bez sāpēm izņemts, taču asinīm bija nopilējusi visa Sofias kāja.
Vajadzētu tevi nogādāt līdz avotam... viņš noteia un atkal palīdzēja meitenei piecelties...

~~~

Vienradzis atka noskurinājās. Uz cilvēku mītni viņam neaz negribējās iet.
Vienradzis aši saausījās. Galva bija saslieta.
Noskurinājies atkal tas aizcināja meiteni iet, bakstīdams viņai ar purnu un zviegdams. Kaut kas nebija labi...

[Kalevale]

Nesāp. Sofija klusi ieteicās. Nē, neiešu pie strauta.šoreiz meitenes balss bija nopietna un nedaudz arī draudīga. Tev vajadzētu parūpēties par savu ievainojumu. Sofija ieteicās. Viņa pavirzījās sāņus, lai arī Ītanam pietiek vietas uz celma. Pēkšņi roka ieslīdēja kabatā. sataustījusi tur fotoaparātu Sofija to izvilka un ieslēdza. Nedaudz noraustījies, tas tomēr sāka strādāt. Pārdrošā ideja varēja nostrādāt. Tikko Ītans bija apsēdies blakus, Sofija uztaisīja momentfoto. Ītans, kuru apskāvusi Sofija un abi notašķījušies ar asinīm. Digitālajā aparātā kārtīgi izpētījusi, viņa atkal to izslēdza un nolika atpakaļ kabatā. Tas manāmi bija uzlabojis meitenes garastāvokli.

[Seila]

-Tu gribi, lai es kaut kurp eju...?
Terija pārsteigta jautāja dzīvniekam kurš peķšņi sāka bakstīt meiteni ar purnu vien viņam zināmā virzienā.
-Nu labi, labi es sekošu tev tikai neuztraucies.
Viņa vēl pēdējo reizi nobrauca ar roku pār dzīvnieka krēpēm un paklausīgi b;idījās uz to pusi kurp viņu centās aizbīdīt.

[rudo lapu vilcēn...]

Sapratis, ka driāda grib viņus ievilkt dobumā, Kale nedaudz saminkstinājās, bet ne uz ilgu laiku. Jua pēc mirkļa viņš aši soļoja nopakaļ driādai pa eju. Ceļš uz bezgalību. pusis klusi nomurmināja, bet blociņu neizvilka. Kī steidzās uz priekšu pārāk ātri, lai viņš ko paspētu uzmēt, bez tam viņu izbrīnīja šādas ejas esamība vien.
Nedaudz atgādina bākā esošos gaiteņus un ejas, kas aizveda mūs kalnā. viņš nodomāja, ar roku pieskardamies sienai.

[Margo]

Kī! pēkšņi ejā parādījās kādas meitenes stāvs. Ko tu atkal centies pastrādāt? Mans tēvs, taču jau teica, lai tu elfu tuneļos nerādies!
Un patiesi tā bija elfu princese, kas izmisīgi centās sameklēt pazudušos biedrus, kas tagad varēja būt kaut kur tunelī vai arī jau pūķa apēsti.

~~~

Ītas nedaudz astulba, kad sekoja zibspuldze.
Kas... viņš jau kārtējo reizi noprasīja un tad apklusa.
Nē...tā nevar... puisis noteica stūrgalvīgi pretodamies Sofijas teiktajam. Brūce ir jāapmazgā. Savādāk tajā iekļūs infekcija...Par mani neraizējies. Tikai zilums vien.
Puisis parāva uz augšu kreisās kājas bikšu staru un tūliņ pat to norāva atpakaļ. Kāja asiņoja. Negribēdams satraukt Sofiju viņš pārlika meitenes roku ap savu plecu un daži soļi, strauts jau klāt.

~~~

Vienradzis uzmanīgi rikšoja meitenei blakus. Ik pa laikam tas saspicēja ausis. Viņš juta, ka meitene nogurst no ātrās iešanas, tāpēc arī viņš sāka iet lēnāk, taču kavēties nevarēja.
Kalnu gari jau mina tam uz pēdām.
Citas izvēles nebija. Zirgveidīgais dzīvnies pielieca galvu un lika noprast, ka maitenei jāapķeras ap to cieši. Pēc tam tas viņu uzsvieda sev uz muguras.
Sirdsapziņa mocīja dzīvnieku. Nevarēja atstāt meiteni šeit, jo kalnu gari ar viņu izdarītu...
Par to pat nevarāja domāt. Zirgs metās auļos.

[Seila]

Terija savā dzīvē bija pieredzējusi daudz ko, bet kaut kas tāds bija pirmo reizi dzīvē. Kāpēc dzīvnieks bija tik ļoti sabijies? kas gan īsti notiek, ja vien viņš varētu paskaidrot kāpeč ir tik izbijies...
Terija juta ka vienradzis ir nobijies, ka viņam ir bail no kaut kā, kas apdraud viņus abus, bet, kas gan tas ir un kāpeč tas viņus apdraud. Un vispār kā vienradzis ir nokļuvis te? Tās bija domas, kuras satrauca meiteni un tajā pašā laikā lika viņai ciešāk piekļauties spēcīgajam un drosmīgajam dzīvniekam

[Margo]

Kādu laiku auļojuši starp meža kokiem, vajātāji parādījās atklātībā.
No krūmu biežņām izlīda pārītis mazu, bet spēcīgu radījumu, kas līdzinājas pāraugušām žurkām. Radījumu vieplis bija baiss.
Asi robaini zobeļi līda ārā no lielās augšlūpas un pierautās lielajiem nagiem klātās priekšķepas vicinājās pa labi un ktreisi, reizē noderēdamas, gan par ķepām, gan par rokas, ar ko tracināt nobijušos dzīvnieku un meiteni.
Četrāpus tie katrs savā pusē dzinās pakaļ vienradzim kas satraukti zviegdams auļojot klupa un krita, tomēr vajātājiem nepadevās.

[Hermija]

Liza klusi sekoja Kallem arvien tālāk un tālāk ejā. Pamanījusi pienākušo meiteni, Liza apstulba. Kaut kas neticams. Visiem mītiem un leģendām jāatdzīvojas tieši sajā vasarā un šajā vietā, viņa nodomāja. Vismaz izskatās, ka šeit nabūs garlaicīgi. Vai jūs būtu elfa? Liza mazliet neticīgi noprasīja, tomēr viņai šķita, ka tas viss varētu būt patiesība...

[Margo]

Elfa pat nedzirdēja, ka viņai tika uzdots jautājums. Notika klaja vārdu apmaiņa starp driādu un elfu:
Es gribu un daru, to ko gribu...tavam tēvam pār maniem ļaudīm nav vaļas...viņš ir tkai stulbs... driāda durstīja elfai.
Neuzdrošinies par viņu tā teikt! elfa draudēja pasperdama tuvāk soli un draudēdama ar dūri.
Stulbais elfu ķēniņš...jā gan... driāda noteica un viņas zaļās ačeles kļuva spilgti sarkanas. Viens stulbs nikns elfu ķēni''s, kas baida tādas mazas meža iemītnieces kā es! Kurš gan tevi aizstāvēs?
Tu sīkā mele! princese draudēja un kāpās tuvēk driādai, kas nekustēja neno vietas.Mēs elfi jau sen esam atkoduši jūsu viltību! Driādas nav nemaz tik mīlīgas un labas..
KLUSĒ! driāda kliedza un viņas zaļie matiņi sacēlās stāvus un iekrāsojās sarkani. Nerunā, tu elfu skuķi...jūsu samaitātības kalngala cilts, atņēma driādām vaļu pār mežu...tagad viss pieder jums!
Tas tikai tādēļ, ka Hermejs redzēja, kā jūs biedrojaties ar pāris troļļiem un kalnu gariem! Jūsu vienošanās jau neko nemaina vai ne? Tā paliek spēkā, ka elfu asinīm ir jālīst, ka visiem elfiem ir jātiek nogalinātiem...
Pieklusini savas skaistās lūpiņas elfenīt...jūs ausainie...jūs augstasinīgie atradušies! Jau simtiem gadu jūs nospiežat mūs...driādu ķēniņiene nepieļaus, ka jūs šitā izdaraties ar mūsu tautu! driāda spiedza un viss viņas zaļais ietērps kļuva sarkanīgās krāsās.
Ak driādu valdniece Vai tad Gravīra vēl ir jūsu moku kambaros? Ne jau viņa to izplānoja, Kī...tā biji tu, kas kla šoplānu.. ieņemt augstās aprindas un pārēmt varu... visas driādas bija pret to... tu izlicies, ka labojies, bet neliedzies...tevī vēl aiz vien plūst tās pašas asinis...tās pašas melnās un samaitatās... ķircināja elfa.
Vairs ne vārda!spiedza driāda aizspiezdama ausis.
Tās tumšās un glumās.... nākot tuvāk bilda elfa.
Nē, nē, nē... kliedza Kī.
Tās pašas... elfa nepaguva pabeigt...
Kī, jau bija iekrāsojusies sarkana. Mazi nikni zobeļi līda ārā no mazās mutītes.
NEVAINO MAU MĀTI...TU ELFU SKUĶE! ES NEESU TĪRASIŅU DRIĀDA, TAS TIESA... zemā balsī dunēja driāda. MANĪ VĒL JO PROJĀM PLŪST TUMŠO BURVJU ASINIS, KAS VALDĪJA ŠEIT SENDIENĀS...
Elfa aizspieda muti. Tas bija tiesa. Šajā zmē tiešām bija valdijuši tumšie burvji ar saviem pakalpiņiem. Pūķis, vilkači, troļļi, kalnu un akmens gari, visi bija viņu radīti, neskaitot tos, kuri vēl nebija nākuši atklātībā. Elfa atkāpās un nokrita atmuguriski.

[Hermija]

Mmm, kāpēc jūs abas strīdaties? Liza klusu ievaicājās. Elfa un driāda.... Laikam bija tomēr vērts uz šejieni....., viņa nodomāja.

[Darka]

Sebastjans kā apstūlbis iebrida jūrā, viņš neko nejuta, neko nedzirdēja un neko neredzēja, izņemot skaistās būtnes balsi, izskatu un vilinājumu.
Protams es nākšu... Bastians novilka un jau pēc brīža atradās līdzās jūras bērnam.

[Margo]

Jūras meita pasniedza ouisim pudelīti, kas bija tik pat dzidra kā burbulis, bet iekšā ziagoja mikstūra, kas bija zilāka par jūru un zilāka par visu redzēto. Zilāka par debesīm.
Dzer svešiniek, dzer... viņa mudināja.

~~~

Tu apklusti cilvēk! Kāpēc vilki to draņķi sev līdzi?! Es tikai vēlējos būt jauka...un parotaļāties ar tevi un maniem draugiem... driāda jau elsoja un pagriezās pret abiem cilvēka bērniem.
Tu domā ar tiem troļļu izdzimteņiem? elfa uzdrīkstējās.
Tu elfa apklusti ar tevi es darīšanas nokārtošu vēlāk...uzkliedza Kī un izstiepusi garnagainos pirkstus, no tiem izvijās ugunssarkanas virves, kas aptina melnā tērpušos princesi.
Tu... princese iebļāvās.
Labāk nerunā, tu elfu lupata...tevi es pažēlošu, et tavējos...gan ne... driāda noteica, kas lika apklust, bet sparīgi sākt atbrīvoties no virvēm elfai, tad tā pagriezās pret bērniem.
Tagad jūsu kārta... iekliedzās Kī...

[Hermija]

Pagaidi, Kī. Kalli tu pati uzaicināji, tāpat kā mani. Es vēl arvien gribētu ar tevi parotaļāties, ja, protams, to gribi arī tu, Liza mazliet nobālusi ieteicās un cerēja, ka šos vārdus viņai nenāksies nožēlot.

[Margo]

Vaqi tad tu nesaproti? Tu tiešām esi neapķērīgs cilvēks! Tavam draudziņam jau bija aizdomas, ka man kaut kas ļauns aiz ādas...es to sajutu... Tā arī bija... Un es ar tevi negribēju rotaļāties, tu draņķe, man par tevi nospļauties. Tu būtu bijusi kā pirmā iemaksa par darbu maniem draugiem troļļiem... bez atelpas kliedza Kī un nāca ar vien tuvāk bērniem.

~~~

Pjērs skraidīja no vienas mājiņas uz otru. Bērnu nekur nebija.
Cerēsim, ka viņi ir vēl pirtī... iņš sevi mierināja.

[Hermija]

Un tagad? Vai esi pārdomājusi savu lēmumu? Liza mierīgi pavaicāja, kaut sirds viņai sitās ātrā ritmā.