Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Aiva]

"Apsveru šādas tādas idejas," Pīters atbildēja, pūloties izdomāt, kā parunāties ar nerijiem tā lai spoki nenojaustu. To ka neriji spēja aprunāties, tas Pīteram nu jau bija licis aizdomāties. Saruna varētu noritēt arī pa vienam burtam... Vispaŗ neriji likās varēja pastāstīt visai daudz...

"Labi, es paiešos ka uz tām alām, kurās neriji dzīvo, paskatīšos vai varu kaut ko atrast," Pīters viegli saspieda pūkaino ķepu savā plaukstā un devās uz alu pusi.

[Roviela]

Ķepiņa atbildēja ar draudzīgu plaukstas paspiešanu, un ķepiņas īpašnieks ļāvās iet, kur vien Pīters vēlējās.
Spoks palika turpat. Acīmredzot, kokam tiešām piemita kaut kāda burvība, kas radīja vēlēšanos pie tā uzkavēties.

[gone away]

Artruss veelreiz izberzeeja acis un nozhaavaajaas. Uzluukojis spoku, viirietis jautaaja Uz kurieni tad mees iesim?! un pie sevis nodomaaja Varbuut es beidzot uzzinaashu, kas notiek un kaa no shejienes tikt prom. un, pieceelies, vinjs piegaaja pie abaam meiteneem. Ejam?

Šo rakstu rediģēja DFX: 12.04.2006 07:17

[Ungaarijas ragas...]

Protams, ka ejam! Veronika izsaucās, Vispār mēs jau sen to būtu varējuši izdarīt, ja ne daža laba ilggulētāja!
To faktu, ka viņa pati bija viena no tām ilggulētājām, kas mīlēja no gultas izkāpt vien vēlā pusdienā, vai citreiz pat pēcpusdienā, viņa šķita esam aizmirsusi.

[Ariona]

Vilijams peeksni uzmodaas, vinu bija iztruucinaajis kaads troksnis. Kliedziens, balsis... Paarsteidzoshi, parasti, lai pamodinaatu bija nepieciesama sireenu kaukshana pie auss. Vai tad tieshaam cilveks nevar mieriigi paguleet? Vilijams manaami saiidzis izberzeeja miegu no aciim, tad pieceelaas un izgaaja aaraa no alas.

[Roviela]

Keilīna-spoks noskatījās pakaļ Vilijamam, kas, bezmaz izejot viņai cauri, vienkārši izbrida laukā no alas. Paraustīja plecus, tad mundri paskaļi noteica Nu, kas ir gājēji, ejam! Es aizvedīšu.

Viņa sāka lēni slīdēt alā iekšā, pa ceļu gar strauta labo krastu. Ejam, ejam!

[Aiva]

Pīters iegāja atpakaļ telpās un brīdi pastaigājis, atrada vietu kur varēja redzēt iespīdam nedaudz gaismas.

"Tātad jūs tīri labi protat sarunaties?" viņš sacīja. "Saspied man roku vienreiz ja nē, divreiz ja jā?"

"Pagrūti tā būs sarunāties, vai jūs varat rakstīt uz zemes un smiltīm?" Pauze.

"Jeb pēdas varat atstāt tikai tad, kad spīd mēness?" Pauze.

"Vai jūs zināt kāpēc neviens nespēj tikt prom no šejienes?" Pauze.

"Un kāpēc šeit mirušie paliek par spokiem?" Pauze.

Pīters atvilka elpu, apdomājot, kā varētu paātrināt sarunu procesu.

[Ariona]

---Ehmmm...kur gaajeeji?
Vilijams apmulsis noprasiija, tads, peeksni atskatiijies vins pamaniija Keiliinu.
---ak, Dievs! Kas tu?
Tas jau bija par daudz, kas bija ar tiem visiem spokiem, te kaut kaads miteklis vai kas...Ja taa padomaa pirms pavisam neilga lailka vins nebija nekam taadam ticeejis...

[Ungaarijas ragas...]

Ak, Dievs, Veronika saīgusi paskatījās uz Viljamu.
Tikai nesaki, ka tu neesi pieradis pie spokiem? Un, ka Keilīnu nepazīsti! tipiskā "kā var nezināt" balsī Veronika izmeta, sekodama spokam alā.
Paga, tur taču nav zirnekļi un visādi citādi mūdži ko? viņa visbeidzot noprasīja Keilīnai, lūkodamās alā, un tur būs tumšs!

[Roviela]

Kur tumšs? Keilīna-spoks nesaprata. Alā? Nē! Tur nav tumšs, un zirnekļi ir pludmalē palmās, cik zinu. Ejam vien.

Viņa velreiz koķeti sapurināja garos matus. No tā varēja noprast, ka būt par spoku viņai patīk - nenoveco, un vienmēr būsi tāds skaists, kā esi tagad. Keilīna par izskatu žēloties nekādi nevarēja.

------------

Pītera plaukstu ķepiņa saspieda divreiz. Jā, viņi var sarunāties, bet viņus nedzird.

Uz otro jautājumu atbilde bija savāda - vispirms ne, pēc tam jā.

Uz trešo, par pēdām - jā. Un vēlreiz jā.

Uz abiem beidzamajiem jautājumiem atbilde ir jā. Un viens vārds uz rokas - lāsts. Lai Pīters to labāk saprastu, ķepiņa vārdu uz plaukstas izzīmēja vēlreiz - lāsts.

[Ungaarijas ragas...]

Palmās?! Un es zem tām staigāju! Veronika nobālēja, turpinādama sekot Keilīnai. Viņa uzdrošinājās sekot keilīnai dziļāk alā, ja jau tur reiz nebija tik tumšs, kā viņa bija iedomājusies, un zirnekļu nebija.
Bet čūskas un tie sīkie vampīri... Sikspārņi! Veronika tupināja tincināt, sekodama spokam, lai varētu sadzirdēt atbildi.

[Roviela]

Vai tad Tu neredzēji zirnekļus pirmajā vakarā? Keilīna-spoks pabrīnījās. Ak, jā, pareizi! Tu sēdēji smiltīs liedagā. Zem palmām bija zirnekļi, vismaz divus redzējām. Tādi lieli, spalvaini.
Keilīna ar rokām parādīja lielumu. Bailēm ir lielas acis, tāpēc viņai tie iznāca zupas šķīvja lielumā.

Neesmu redzējusi nevienu čūsku, arī sikspārni nē, spoks piebilda. Viņi jau gan tie vairs nekaitētu, pat ja būtu.

[Ariona]

Vilijams nosprieda, ka labaak vienam nepalikt un devaas liidzi alaa, savaadaak kas zina, ar ko veel naaxies sastapties.

[Riame]

Vita iztālēm dzirdēja sarunas. Lēnām laižoties uz runātāju pusi, meitene dzirdēja un pazina Veronikas un Viljama balsi un viena arī likās dzirdēta, taču meitene nespēja atcerēties, kas tā bija. Pielidojusi runātājiem pavisam tuvu, Vita vēroja visus un pamanījusi Keilīnu, sastinga. Nevar būt, vēl viena...

[Aiva]

"Labi, tātad smiltīs jūs varat rakstīt? Vai vari tagad - šobrīd to izdarīt? Ja vari, aizved mani lūdzu uz tādu vietu?" Pīters palūdza. "Man no tiesas ir vēlēšanās uzzināt kaut ko vaiŗak par to, kāpēc notiek tas kas te notiek, kāpēc pastāv tāds lāsts, un kā to var labot, vai vismaz izkļūt no šejienes?"

[Roviela]

Hei, Marta Vita! Keilīna-spoks pamanīja Vitu-spoku un līksmi un aicinoši pamāja ar roku. Peldi mums līdzi! Es Tevi pie koka nemanīju, vai nevarēji atrast ceļu uz turieni, vai vēl neesi apradusi?
Keilīna pagriežas, lai turpinātu ceļu gar strautu.

------------

Ķepiņa Pītera plauksta saspiežas vienreiz. Tad lēni un skaidri uzraksta "mēness".

[Aiva]

"Tas gan ir mazliet dīvaini, ka jūs varat piesktaries man tagad, bet smiltīs rakstīt vajadzīgs mēness..." Pīters nopūtās. "Tas laikam tāpat kā ar tām pēdām. Atceros, kā Annija sarīkoja pamatīgu traci, kad tās pirmo reiiz pagaisa..."

Neko darīt, bija jārunājās tālāk tādā pašā garā.

"Vai jūs zināt par to, ko spoki izlasīja akmens grāmatā?"

"Vai tur kaut kas izdosies?"

Šo rakstu rediģēja Aiva: 13.04.2006 13:31

[Roviela]

Ķepiņa mazliet nepacietīgi pakratīja Pītera roku. Uz plaukstas tika uzrakstīts "Tu dzīvs". Un pēc tam "nedzīvs mēness".

Uz abiem jautājumiem atbilde ir "jā".

[Aiva]

"Atvaino," Pīters sastomījās.

"Tātad jūs varat pieskarties dzīvajiem - bet lai atstātu pēdas uz nedzīva priekšmeta, kā smiltīm, to jūs varat izdarīt tikai mēness gaisā, pareizi?"

"Vai jūs vienmēr esat tādi bijuši?"

[Roviela]

Pīters jūt, ka mīkstais pūkainis uz brīdi pieglaužas pie kājas. Tas nekas!
Ķepiņa saspiedās divreiz.

Uz otro jautājumu atbilde ir jā, un pēc brīža nē. Pirkstiņš uz plaukstas raksta - rituāls.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 13.04.2006 13:46