Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela apjuka kad Bastians viņu sāka raut līdzi... ē jā ievedi gan tu mūs kaut kur... meitene nopūtās brīdī kad beidzot puisis ļāva atvilkt elpu... ir kādas idejas kur iet??

[Darka]

Sebastjans pārlaida skatu visapkārt un tad norādīja virzienā no kura nāca saules gaisma. Ja mēs dosimies saules virzienā tad noteikti iznāksim pie jūras. Vismaz tā vajadzētu būt... Otru teikuma daļu viņš patiešām apšaubīja, jo šai vietā nekas nebija kā normālā pasaulē.

[Seila]

Tikai tagad pēc ilgāka laika Terija pamanīja, ka ir palikusi pilnīgi viena un nevar saprast kur atrodas. It kā viss bija kārtībā tikai tāda dīvaina sajūta it kā vairākas dienas būtu izsvītrotas no viņas atmiņas. Automātiski izvilkusi no kabatas cigaretes meitene aizsmēķēja un tad pamanījusi starp kokiem nelielu taciņu, devās uz priekšu.
Gribētos gan tomēr zināt kur es esmu?

[Kalevale]

Piedzīvojumi, kā piedzīvojumi. Gribu prom. īsi un lakoniski atbildēja Sofija. Viņai gribējās iet prom, tālu prom vienalga uz kurieni, prom. Vienai iet prom. Un kā tev pašam? Lai nekļūtu nepieklājīga meitene apvaicājās. Taka sāka vest nelielā uzkalniņā. Brīdi prātā pavīdēja doma, ka varētu pamets Ītanu šeit vienu un pazust krūmos, kuri auga blakus takai, taču viņa saprata, ka tas būtu nežēlīgi, dīvaini un viņa tā nekad nedarītu. Bet tiešām, gribēja palikt viena. Piedzīvojumi...kā pašama? Sofija izlaboja, domādama, ka Ītans nav sapratis.

[Hermija]

To, ka tu zīmē var manīt, Liza pasmaidīja. Jā, es esmu viena no atpūtniekiem. Mani sauc Liza un es visu laiku sekoju Kī, nu, driādai, viņa turpināja, diezmžēl ceļu pašalik tev pateikt nevarēšu, jo viņa mani izveda pa malu malām, turklāt man pašreiz nav vēlmes iet uz namiņu.
Izdzirdējusi driādas aicinājumu, viņa diezgan nedroši spēra soli uz ozola pusi un gaidīja viņas tālāko rīcību.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela ieklausījās Bastiana vārdos.. piedod es neorientējos dabā atšķirībā no Londonas lielveikaliem... ja tu saki ka mums vajadzētu nonākt pie jūras... tad ejam tur (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) meitene pasmaidīja, jo uz doto momentu negribējās domāt... Un lēnā solītī devās uz vietu kur saule šķita austam

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle tikko jaušami pacēla uzacis. Īstai driādai? viņš pārjautāja un ielika blociņu kabatā. Varbūt tad nevajag viņu traucēt. viņš nomurmināja un apgriezās. Mirkli misnktinājies, viņš pagriezās atpakaļ pret Lizu. es neko daudz par driādām nezinu, bet varbūt viņa vairs nevēlas, lai viņu traucē. viņš bija pieklājīgi pievērsis skatienu zemei, lai netraucētu mītisko būtni, un runāja pusbalsī. Tomēr, aj vēlies palikt un šī būtne ir kļuvusi par tavu draudzeni, es netraucēšu. tikko jaušams smaids pavizēja viņa sejā, un Kalle aizgriezās, lai, nesteidzīgiem soļiem, dotos prom. Viņu gaidīja molberts un krāsas.

[Margo]

Driāda paika nedaudz īgna un uzkliedza zēna, kas grasījās doties projām: Neaizej!!!
Viņa šņaudzo''a balsī nosaldīja un tad atka sākasmaidīt un ķiķināt.
Es negribu palikt vina... viņa ķērās pie viltības.
Mazo, zaļo ģīmīti viņa savilka skumjā grimasē un acīs mazajai neģēlei sariesās asaras...viltus asaras.

~~~

Nu...kā lai saka... Ītans atkal stostījās un pakasīja melno metu ērkuli.
Nekad dzīvē nebiju domājis, ka kādreiz izdosies sastapt pūķi. zēns nosmīkņāja un pagrieza seju pret meiteni.
Pakūtē kņudēja. Šāda sajūta viņu nekad eija pārņēmusi runājot ar meiteni. Puisim iešāvās prātā doma: Vai viņa arī ko tādu jūt?

~~~

Vienradzis rikšoja starp kokiem, ik pa laikam apstādamies un noplūcot kādu zāles stiebr, kas bija izlīdis no sūnām klātās zemes. Ausa rīts un viņa baltās krēpes mirdzēja, starp kokiem spīdošajā, sales gaismā. Zeltaini sudrabainas rags izstaroja mirdzumu un daili.
Tad tas saausījās. Likās, ka viņš dzird soļus. Tie tuvojās. Rikši pārvērtās auļos un tas noslēpās tuvējā biežņā. Ziņkāre bija pārāk liela. Gribējās zinā, kas tuvojas paslēptuvei.
Nebija ilgi jāgaida, līdz uz takas parādījās meitene. Pirkstos cilvēks turēja kaut ko kūpošu.
Sveļošs naids pamodās zirgā un tas izrikšoja uz takas. Kalnu garu nodarījums viņa dzimtai bija pārāk liels, lai atstātu šo lietu neievērojamu.

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle apmuslis sastinga un apgriezās.
Atvainojkos, ka tevi iepriekš traucēju, bet nezināju, ka tu baidies palikt viena. pusis nomurmināja un apjucis sāka vērties zemē.
Vai tu bieži tiecies ar cilvēkiem? viņš izmeta pirmo jautājumu, kas ienāca prātā. Bez tam, apkārtnē taču ir tik daudz putnu un zvēru, no mums gan šobrīd noslēpušies. pusis murmināja. Skaņas bija klusas un tālu neaizgāja, varbūt dažus vārdus varēja saprast pilnīgi skaidri. Negribēju tevi traucēt. Mūs varbūt drīz sāks meklēt, bez tam mani gaida krāsas. Vismaz pāris darbi jāiedzīvina. viņš turpināja murmināt. Skaidri gan mez ko varēja dzirdēt.
Vasaras nepietiktu, lai atdzīvinātu visas skices, kas man blociņā noglabātas.

[Seila]

Terija apstājās. Viņa dzirdēja skaņu, ka kaut kas tuvojas viņai, bet, kas. izklausījās pēc zirga pakavu klaboņas, bet tas nevarēja būt. Zirgs. Šeit...šajā vietā...? Man laikam rēgojas.
Meitene nodomāja lūkodamās sev priekšā uz ceļu. Dīvaini, bet bail viņai nebija no nepazīstamās radības. Vienīgi cigarete kura tikko bija aizdedzināta meitenei traucēja un tāpēc pieliekusies meitene pacēla akmentiņu un nodzēsusi gar to degošo nūjiņu ielika to atpakaļ paciņā...
Ja kas tad jeb kurā gadījumā aizmest prom kūpošu cigareti tā lai neaizdedzinātu mežu aizņems daudz ilgāku laiku. Viņa prātīgi, kā jau jeb kurš pieredzējis izlūks nosprieda. Un devās tālāk pa taciņu cenzdamās nedomāt par to, kas varētu būt mistiskās klaudzoņas radītājs.

[Margo]

Driādai atkal padomā bija kārtējais viltīgais gājiens...
Bet es tev vēlējos parādīt kaut ko tādu, ko tu varētu iemūžināt vēl kādā savā makslas darbā... viņa smaidoši teica un līgani izkāpa no sava dobuma. Arī viņas sīkās atstiņas bija nodurtas, tāpēc neviens nevar;eja redzēt arī viņas sīko, zaglīgo smaidiņu viņas sejā. Ar vienu roku Kī bija saņēmusi gaišo, zaļo svārciņu apakšmalu un izlikās par pilnīgu nevainību.
Bet ja tu negribi...tad lai vismaz meitene lai nāk līdzi... viņa noteica un paskatījās uz Lizu. Tad driāda paņēma viņas roku un steidzās atpakaļ uz dobumu.

~~~

Vienradzis bija iznācis koku paēnā uz taciņas. Tas nosprauslojās un sapurināja krēpes. Meitene viņu ieraudzīja. Tā bija nodzēsusi kvēlošo priekšmetu un ielikusi kādā spīdīgā, krāsainā kastītē.
To, ka tas nebija kalnu vai akmens gars, zirgs saprata. Tādas kastītes nebija nevienam kalnu iemītniekam. Nu tas bija sevi atmaskojis, tāpēc neatlika nekas cits kā stāvēt un gaidīt, kad meitene pienāks klāt.
Taču krūtīs vēl jo projām nevaldāmi pukstēja zelta sirds...

[Darka]

Sebastjans lauzās cauri krūmiem uz saules pusi, ar domu, ka Andžela viņam seko. Zari skrāpēja, sūnas bija mitras un nogurums nepārvarams. Un nevar nepieminēt izsalkumu, kas ik pa brīdim lika Bastianam atvainoties, par vēdera radītajām skaņām.
Izgājis līdz jūrai viņš apstājās un vēroja pasakaino saullēktu Vai nav skaisti?

[rudo lapu vilcēn...]

Pagaidi! Kalle uzsauca driādai. Es neteicu, ka nevēlos neko redzēt. Mnai vienkārši samulsināja tādas būtnes kā jūs esamība. puisis aši nobēra. Nez, ka'pēc man liekas, ak šeit kaut kas slēpjas? viņš sev jautāja. Driāda vilināja, un vilināja arī tas, ko viņa iespējams parādītu, bet traucēja nogurušais prāts. Visu nakti augšā, nav joka lieta. viņš pie sevis novaikstījās, juzdams galvā smagumu.

[Margo]

Pjērs atvēra acis. Viņš visu nakti bija pavadījis atzveltnes krēslā.Mugura smeldza.
Būs jāaiziet apskatīties, ko dara bērni... viņš nodomāja. Droši vien visu nakt ballējās.
Vīrs piecēlās un sļūcošie soļiem devās uz virtuvi.

~~~

Ītans klusi gāja līdzās Sofijai. Saruna bija it kā pārtrūkusi.
Skatiens atkal bija vērsts meža sūnām. Rokas atkal bija iebāztas kabatās. Zēna mugura meta ieliekumu.
Viņš nopūtās. Baukš!
Viņš aizķērās ais kādas saknes un smagi novēlās sūnotajā paklājā, kas kaut cik mīktināja kritienu.

~~~

Jūs esat tik noguruši! driāda sacīja un paņēma aiz rokas arī Kalli. Es jūs aizvedīšu uz vietu, kur būs gan atpūta, gan arī pasakaini skati, ko iemūžināt gleznā...

~~~

Jūras meita bija noslēpusies aiz kāda akmens jūras piekrastē. Ūdens bija sekls, tomēr papeldēt varēja. Zeltainie mati saplūda ar saullēkta ūdens krāsu.
Cilvēki viņai likās interesanti, taču bieži tos nenācās redzēt. Šoreiz bija savādāk, jo viņa ieraudzīja veselus divus.
Apbrīnojami... viņas nočukstēja un redzēja kā divi bērni, zēns un meitene, iznāk jūras krastā.
Puisis... viņa nodomāja un iekoda apakšlūpā.
Vīrieša dzimuma jūras "meitu" nebija. Respektīvi Jūras dēlu nebija.
Loren paplikšķināja spuras pa ūdens virsmu, lai piesaistītu cilvēku uzmanību. Šoreiz meitene viņu neinteresēja...

[Darka]

Sebastjans palīdzēja Andželai izlīst no krūmiem. Viņš nogūlās smiltīs un ieelpoja svaigo jūras gaisu. Kā es gribu tikt prom no šejienes... puisis noteica, bet atbildi nepaguvis saņemt, viņš dzirdēja šļakatas it kā kāds peldētos.
Sebastjans piecēlās un ieraudzīja dīvainu būtni, kas neviļus atmiņā atsauca pasaku par mazo Nāriņu. Tā bija skaista būtne... Neko tik apburošu viņš nebiju redzējis.

[Margo]

Lorena izlīda no slēptuves, atklājot visu savu daļumu.
Zeltainie mati, jūras zilās acis un sarkanīga, zvīņaina zivs aste kāju vietā.
Tāpat kā driāda, arī jūras meita bija viltīga un arī šai būtnei bija savs plāns kā notvert Bastianu savos tīklos.
Jūras meitas sistums bija apbūris zēnui un izskatījās, ka viņš ir gatavs darīt visu, ko Lorena liktu.

[Darka]

Sebastjans nenorāva aci no skaistās būtnes. Kā apburts viņš virzījās tuvāk mistiskajai skaistulei. No galvas bija izskrējusi Sofija, atklāti sakot būtne viņu tā apbūra, ka neko citu viņš nemaz nemanīja. Sveika, Skaistulīte! Sebastjans pavisam svešā balsī ierunājās.

[rudo lapu vilcēn...]

Puisis uz mirkli apmulsa un apjucis skatījās būtnes sejā.
Tomēr pēctam parādīsi ceļu uz mūsu namiņiem, kas kaut kur te netālu mežā ir? Iespējams uzraugs jau sācis brīnīties, kur visi pazuduši. Kalle aši iejautājās, pirms kurp dodas.
Iespēja redzēt ko tādu, kas vēl ne reizi vēl anv skatīts, bija vilinoša un nereāla, kurai bija grūti pretoties, bewt lai ieviestu skaidrību, kas šī meža meita īsti ir un kādi tai nolūki, viņš nedaudz vilcinājās.
Lai, gan.. Kalle saminkstinājās. Nekas nav pret doties tālāk. viņa acis iespīguļojās.

[Margo]

Nāc, svešiniek! vilināja jūras meita un paplikšķināja vēl reizi ar asti. Tad viņa izcēla no ūdens no gliemežvākiem taisītu somu un izvilka no tās mazu pudelīti.
Nāc droši...es tevi vedīšu sev līdzi! Vai nāksi? skaistulei nevarēja pretoties.

OOC: Andželai jādodas līdzi Bastianam. Nāra meitenei nedos dziru, ar ko var elpot zem ūdens, bet pēc tam, kad Bastians nometīs pudelīti tu dosies viņam līdzi, iedzerot pēdējos pilienus tās saturu.

~~~

Pjērs vilka kājas uz namiņiem. Rokās bija grozs ar malku, jo namiņi jau droši vien bija izkurējušies. Bija jau ap pulkstens deviņiem, kad Pjērs spēra kāju pirmajā no majiņām.

~~~

Nu tad nāciet vien! driāda noteica un ievilka abus dobumā, kas no sākuma likās šaurs, bet pēc tam pārvērtās ejā, kura izskatījās gara, bet Kī tikai vilka un vilka viņus uz priekšu.

[Seila]

Terija apstājās nespēdama noticēt pati savām acīm. Tieši uz taciņas stāvēja zirgs, bet tas nebija parasts zirgs. Tas bija Vienradzis.
Tas nevar būt es laikam sapņoju...
Meitene klusu nočukstēja. Bija divas iespējas. Viena no tām bija tagad mēģināt bēgt projām, bet tas nozīmētu atteikties no kāda lieliska piedzīvojuma, ko viņa nekad nebija darījusi. Bet otra iespēja bija vienkārši palikt un pamēģīnāt sadraudzēties ar cēlo mītu dzīvnieku.
Kā jau vienmēr būdama avantūriste. Terija izvēlējās otro variantu un atcerēdamās Tēva pamačību, ka ar dzīvām radībām vienmēr ir jābot drošai meitene lēnām pastiepa roku un pietuvojusies vienradzim lēnām nobrauca ar roku pār tā krēpēm...
-Sveiks ko tu te dari skaistuli?