Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Roviela]

Pati lido? spoku meitene brīnījās, jeb ar spārniem? viņa pavicināja rokas kā putna spārnus.
Un kāpēc Tu līdi tādā kastē? Es neparko pasaulē nelīstu dzelzs kastē, kas lido!
Izskatījās, ka ar Annijas paziņām, kas jau bija te, meitene-spoks runājusi nebija.

Labi, ejam pēc niedrēm! Nāc līdzi.

Spoks aizslīdēja virzienā, kas, ja labāk padomā, ir uz to pusi, kur upe. Annijai iet nebija īpaši grūti - spoku meitene piedomāja, vai Annija varēs iziet tur, kur var viņa. Tā, pēc dažu minūšu gājiena, viņas bija nonākušas upītes krastos. Šis krasts bija nedaudz augstāks kā pretējais, tāpēc pa dēlēm pilnām dūņām nebija jābrien. Upes malā, nedaudz uz augšu, bija līkums, kurā auga lielas un skaistas niedres.
Te tās ir, spoks rādīja ar roku. Ņem aiz stiebra un rauj laukā. Apakšējais, baltais gals, ir ēdams, un ja paloba stiebru uz augšu, tur arī vēl gabaliņu var ēst.

Niedrēm var tīri ērti tikt klāt, upes dibens ir ciets.

[Romija]

"Nē, viņa nevicina spārnus," Annija iesmējās. "Bet es labāk tev to kādreiz izstāstīšu. Tas mūsdienās ir tāds ātrs transporta līdzeklis, tāpēc līdu. Parasti drošs," viņa piebilda un piecēlās.

"Pīter, es aiziešu pēc niedrēm," viņa uzsauca un devās pakaļ spokam.

"Mani sauc Annija, starp citu, kā tevi?" pa ceļam viņa mēģināja iepazīties.

Nonākusi līdz upītei, pēc spoka ieteikuma Annija izrāva pāris niedres. Apskatījusi apakšējo galu un noknibinājusi to, kas neizskatījās ēdams, viņa nokoda gabaliņu no niedres. Tiešām garšīgs.

"Nav ne vainas! Es varētu kādu bišķīti savākt arī citiem," Annija ieminējās un izrāva vēl pāris niedres. Viņa tās pagaidām salika krastā, bet pēc tam mēģināja novākt visu neēdamo daļu, lai nebūtu viss jāstiepj, un salikt somā.

[Roviela]

Vai ātrāks par kuģi? Izstāsti gan, meitene-spoks izskatījās ieinteresēta.
Mani sauc Mērija Anna, viņa piebilda.

Kamēr Annija rāva niedres, spoks slīdēja gar krastu un skaļi stāstīja Annijai, kur ir labākās niedres, un vai viegli pie tām tikt klāt. Niedres ir resnas, tāpēc ne visai viegli izraujamas, bet toties no katras sanāk ēdams gabals apmēram 25 cm garumā un krietna īkšķa resnumā.

Tos var izžāvēt, viņa mācīja, un tad tie stāv ilgi ilgi. Un, re, to jauno bambusu serdes arī var ēst, bet tos labāk vārīt. Vai tev ir nazis? Pie tiem bez naža klāt tikt būs grūti.

[Romija]

"Nē, naža gan man nav, bet Pīteram varētu būt," Annija atbildēja, tikko pieslējusies no vienas īpaši resnas niedres raušanas. Viņa to izcēla krastā un pati apsēdās blakus. Darbs nebija no vieglajiem, bet Mērija Anna palīdzēja ar padomu, tāpēc nebija vismaz par velti jārausta ne pārāk labas niedres.

"Domāju, ka šobrīd ar tām pietiks," viņa teica, bāzdama vēl vienu gabalu somā. "Tu teici, ka te arī kaut kādi augļu koki ir. Vai parādīsi?" Annija lūdza.

[Roviela]

Ir gan! Bet tad jāpaietas drusku, Mērija Anna piekrita un veda Anniju dziļāk džungļos.

Re, tie ir ēdami, viņa rādīja jau uz Annijai zināmajām "plūmēm" un "kabačiem". Tu zini, kas tas garais, zaļais ir? Tas ir maizeskoks. Augļu saturu vajag samīcīt, izspiest sīvo sulu, tad pielikt, ko nu vēl grib pielikt, kā jau mīklai, un paraudzēt vēl. Un tad var cept vai vārīt klimpās. Un reku, tie, spoks rādīja uz sarkanzaļiem iegareniem, tādiem kā apaļiem bumbieriem, tie arī ir garšīgi. Skābeni tādi, var sagriezt šķēlītēs un izžāvēt un tad sūkāt. Vai arī tāpat ēst.

Tā viņas gāja tādu gabalu, un spoks tikai rādīja un rādīja jaunus kokus un jaunus augļus. Visādus. Rūgtenus, skābenus, saldus, miltainus, vārāmus, cepamus un kaltējamus.

Vai pietiks? Mērija Anna apvaicājās pēc laba brīža. Kā domā, nevajag iet atpakaļ? Neesi nogurusi?

[Romija]

Annija centās no katra augļu veida vismaz vienu paņemt līdzi. Katrā ziņā tie varēja noderēt kā labs paraugs, lai viņi zinātu, ko var vākt un ko ne. Brīžos, kas Mērija Anna nestāstīja par augļiem, Annija centās izskaidrot lidmašīnas ideju, kā tās lido, kā ar tādām pārvietojas. Nebija nemaz tik vienkārši izstāstīt visu tā, lai to saprastu arī Mērija Anna, kurai daudzi no modernajiem mehānismiem bija sveši.

"Domāju, ka šodienai pietiks," Annija piekrita, pacilādama savu visai snago un pilno somu. "Liels paldies, ka tā parādīji. Mēs tā droši neņēmām uzreiz visus augļus, jo nevar zināt, cik katrs ēdams. Tagad vismaz sāk izskatīties cerīgāk, ka ēdams te ir daudz kas," Viņa smaidot noteica, palūkojās apkārt un bija gatava doties atpakaļ pie Pītera un pārējiem.

[Roviela]

Nu ja, ka ir, spoks piekrita piekrītoši pamājot ar galvu. Šī ir bagāta sala! Viss gan nav ēdams, tāpat krokodīli ir un dēles, spoks riebumā nopurinājās, acīmredzot, pa šiem daudzajiem gadiem viņa vēl nespēja atbrīvoties no nepatikas pret dēlēm, toties ir savvaļas cūkas un nav čūsku.
Paldies, ka pastāstīji, kas ir tas, ar ko jūs te nokritāt! Man, vienalga, šķiet, ka kuģis, un ar burām, lielām, baltām burām, ir jaukāks. Vējš... un viļņi, un zilas zilas debesis, un saule, un buras... meitene-spoks nopūtās.

Mērija Anna devās atpakaļ pie koka. Pēc pailga gājiena viņas atkal ir tur.

[Romija]

"Jā, kuģis pavisam noteikti ir skaistāk, bet lidmašīnas ir ātrākas, ja nav laika ilgi kuģot. Un mūsdienās vairs nav viegli atrast tādu īstu burukuģi," Annija nopūtās un sekoja spokam atpakaļ pie lielā koka.

Iznākusi klajumiņā, kur palika Pīters un pārējie spoki, Annija nolika somu un pati atkal apsēdās pie lielā koka - tur bija tik labi.

OOC: Laikam vajag pagaidīt pārējos notikumus, jo augļu lasīšana arī aizņēma laiku.

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Brīvdienas beigušās, es ir atpakaļ (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Esmu ieziedusies ar sauļošanās krēmu! Veronika atmeta, aizvērtām acīm izbaudīdama sauli. Bet tad viņa attapās, ka tā neizklausās pēc Annijas balss, turklāt skan kaut kur augstāk. Tā vispār nav dzirdēta balss. Sieviete paskatījās runātāja virzienā un iespiegusies pielēca kājās, gandrīz ielēkdama ugunskurā.
Pfu tu, šitā nobiedēt! Gribi man sirdslēkmi piebaidīt? viņa sašutusi iesaucās, Paldies, nē! es vēl labāk gribu uz savām divām pastaigāt!
Vispār kas tu tāda esi? Liecies redzēta, Veronika nopētīja Keilīnu.

[Roviela]

Fī! Keilīna-spoks tikai nosprauslojās, nu jau gan... Es esmu Keilīna, bet tu esi Veronika. Nezināju, ka tev ar atmiņu tik švaki, spoks iedzēla. Veronika var redzēt, ka spoks izskatās pat gauži labi.
Ir nopietna runāšana! spoks turpināja, pārējie ir iekšā? Es tad eju tur! Tu klausīsies, jeb paliksi te sauļoties?

Keilīna-spoks aizslīdēja uz grotas pusi. Pirms pazust ieejā, viņa vēl pagriezās un ļoti mīļā balsī aizrādīja
Es Tavā vietā nelietotu šito sauļošanās krēmu - tas jau ir karstumā sabojājies. Sanāksi svītraina ar pleķīšiem!

[Ungaarijas ragas...]

KO?! Veronika iebrēcās, tas gan attiecās uz sauļošanās krēma kvalitāti.
Mēsls! Vai tiešām mūsdienās neko vairs nevar normālu uzražot! viņa žēli novaidējās, bet sekoja Keilīnai alā.
Rādās, ka viņi vēl šņāc, veronika paziņoa un tad nobļāvās pa visu alu, EI, SLIENIETIES AUGŠĀ! DAŽAI LABAI TE IR SVARĪGAS RUNAS SAKĀMAS!!!

[Roviela]

Paldies, dārgā! Keilīna-spoks mierīgi pateicās par bļāvienu, būt spokam ir jauki, bet nevari nekam pieskarties! Būtu gribējies tos guļavas uzbukņīt. Tādi notikumi šodien, ka ne izstāstīt, bet šie guļ!

Nelikdamās ne zinis par to, ka Veronika neko nezin, Keilīna turpināja: Pie koka ir vesela sapulce, tāds satraukums kā bišu spietā. Kaut kas notiks. Vai nu šā vai tā, bet pēc divām dienām, es tā sapratu. Nu, un viņi grib, lai jūs arī nākat apspriesties. Kā tad bez jums? Nevar atstāt nevienu neziņā.

[Aiva]

Pīters apsvēra iespēju pamēģtināt nodibināt kontaktus ar nerijiem.

Domu, kas tie varētu būt dzīvnieki, viņš bija atmetis uzreiz - neriji šškita esam pārāk sparātīgi, pat salīdzinot ar šimpanzēm, un par šimpanzēm Pīteram bija paticis skatīties visus tos jaukos eksperimentus ar saprāta noteikšanu.

"Tātad, neriji sarunājas savā starpā, bet mēs viņus nedzirdam, pat soļus nedzirdam, tikai pēdas paliek. Viņi alās mīt visu nakti un dienu? Varbūt varam aiziet pie viņiem tyagad, kamēr gaidām pārējos atnākam, gan mūsējos, gan jūsējos."

Pīters manīja Anniju kaut kur aizejot kopā ar kādu spoku meiteni, bet īpaši nesatraucās. Neriji viņu interesējs vairāk.

[Roviela]

Varam, protams, kāpēc nē, spoks atbildēja. Tikai tagad viņi nav arī redzami, kā mēs viņus atradīsim?

[Ungaarijas ragas...]

Lūdzu, Veronika atmeta.
Tikai vai to sakāmo tu varētu vēlreiz atkārtot, pie reizes papildinot ar pāris skaidrojumiem, piemēram, kas par koku, kas par sapulci? kas ir viņi?
Ak jā tad jau tu varbūt zini, kur ellē ratā ir aizdējušies Pīters un Annija? Pīters... Bļāviens!!! Pavisam aizmirsu!
Veronika piesteidzās pie ugunskura un iemeta tajā vēl pāris zarus.
Tad viņi atgriezās, it kā nekas nebūtu noticis.
Tātad? Veronika jautājoši paskatījās uz spoku.

OOC: Bāc, biju svētā pārliecībā, ka ugunskurs laukā. Šajā postā kļūdu izlaboju.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 10.04.2006 13:55

[Romija]

OOC: Vai tad mums ugunskurs nebija alā iekšā? Vai arī es kaut ko jaucu?

[Roviela]

OOC - ugunskurs IR iekšā alā. Ārā nekāda ugunskura nav.

Ko tur daudz skaidrot? Keilīna-spoks brīnījās. Nu, visi ir tur, otrpus upei pie lielā koka. Apspriežas, vai un kā tikt prom no šejienes. Un viņi grib, lai apspriedē piedalās visi, kas ir uz salas. Tāpēc es atnācu jums pakaļ.

[Aiva]

"Nu, iespējams, ka neriji paši mūs atradīs." Mums viņi varēja pieskarties, Pīters padomāja, bet tad atcerējās ko spoki teica par neriju nespēju pāršķirt lappuses. Varbūt ka neriji nemaz nevēlējās lai lappuses tiktu pāršķirtas? Bet tad kāpēc viņi atveda Pīteru un Anniju uz šejieni?

Katrā ziņā, tās ķepas un ausis bija siltas un pūkainas un pilnīgi labi sataustāmas, lai aŗi ne saredzamas.

[gone away]

Artruss dzirdeeja balsis. Viirietis neapmierinaati noburkskjeeja kaut ko pa miegam un piesleejaas kaajaas. Kopsh Vitas naaves Artrus bija juties nelaagi un noguleejis krietnu briidi. Paluukojies apkaart vinjsh pamaniija Veroniku, kura runaajaas ar kaadu, kas izskatiijaas ljoti paziistams. Pusmiegaa viirietis veel nespeeja izprast, kas iisti notiek, bet tad, izberzeejot acis, Artruss paluukojaas uz abu runaataaju pusi un sastinga. Taa bija Keiliina. Tikai...spoks...
Sastindzis viirietis turpinaaja luukoties uz abaam.

[Roviela]

(OOC - nēriji arī pēdas neatstāja (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Artrus... balsis! cik pieticīgi! Veronika nobļāvās tā, ka alai griesti noceltos, ja tai vispār būtu griesti (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) )

Pīters sajuta, ka tūlīt pēc šiem vārdiem viņa rokai atkal pieskaras neredzama ķepiņa. Nēriji bija tepat. Vismaz viens no viņiem.
Ķepai pievienojās otra. Viena mēģināja Pītera plaukstu atliekt taisnu, un ar otras mazo pirkstu neredzamais radījums kaut ko uzvilka Pīteram uz plaukstas. Vienu reizi. Otru. Līdz viņš saprata, ka tas ir burts. Skaidrs latīņu burts - lielais A.
Spoks ieinteresēti skatījās, kā puisis kustina savu plaukstu. Kāpēc tava plauksta tā?

------------

Keilīna-spoks pamanīja, ka viens no guļavām ir pamodies. Viņa jautri pamāja ar roku un uzsauca
Celies augšā! Kurš pieaudzis cilvēks tā guļ līdz pusdienlaikam? Celies, un ejam, ja, protams, tu vispār gribi dabūt zināt, kas notiek uz šīs salas.
Pēdējā replika skanēja diezgan zobgalīgi.