Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Romija]

"Ooo," noelsās Annija, pacēlusi skatu uz lielā koka lapotni. "Tad tepat tas vien ir bijis?" TAs vairāk bija tād pārsteigts retoriska jautājums.

"Bet, vai esat mēģinājuši, vai ar jūsu plaukstām pietiek, lai izveidotu apli?" viņa ievaicājās, pašķielēdama uz knapi saredzamā spoka pusi.

[Roviela]

Vai tad mēs zinājām? spoks atbildēja. Tagad mēģināsim.

[Aiva]

"Lieliski..." Pīters noelsās...

Pat aptuveni novērtējot šķita, ka ar klātesošajiem būs stipri par maz aprakstīto darbību veikšanai, un tas varētu spokus pamudināt pasteidzināt sava pulka pavairošanos...

Pīters pārlaida skatienu tuvumā esošajiem spokiem, pūloties kaut aptuveni saprast, kad un no kurienes tie varētu būt te nokļuvuši.

[Roviela]

Spoki ir visvisādi, bet lielākā daļa izskatās nokļuvuši te jau sen, vismaz tiem nav modernu drēbju. Pārsvarā izskatās pēc tipiskiem dažāda gadagājuma un piederības jūrniekiem.

Koks, lai arī varens, nav ļoti augsts, tāpēc nav brīnums, ka Pīters to nepamanīja, kad no klints augšas pārskatīja salu.

[Aiva]

"Annij, ko tu teiktu par domu aiziet un paaicināt šurp visus mūsējos no alām?" Pīters pagriezās pret meiteni. "Es tikmēr aprunātos ar ko nu varētu, par to kā viņi te ir mēģinājuši tikt prom no salas, varbūt ka kaut kas ienāks prātā?"

Viņš vēlreiz pārlaida skatienu spoku pulciņam.

"Atvainojiet, vai te ir tādi kas runā angliski?" viņš skaļā balsī uzsauca. "Mani sauc Pīters, un es vēlētos aprunāties ar jums, ja jums nav iebildumu. Ja kāds no jums ir mēģinājis savā laikā aizkļūt no šīs salas, es būt pateicīgs par informāciju.."

[Romija]

"Bet kā no šejienes..." meitene apmulsa. "Tur tai alai cauri... Nu, var mēģināt. Bet es nesolu, ka man izdosies pierunāt viņus nākt," viņa paraustīja plecus.

Interesantāk šķita palikt tepat, bet reizēm tomār jādara tas, kas jādara.

Paņēmusi mietu un novēlējusi Pīteram veiksmi un nepzaust, Annija gāja atpakaļ uz alas izeju, pie tās apstādamās un atskatīdamās, pirms spert soli nu visai tumšajā alā. Sapnis, brīnumi, nejedzība. Jocīgi.

[Roviela]

Pagaidi! spoks nosauca Annijai pakaļ. Lai iet kāds no jūsējiem, ātrāk būs.

No Koka zaru apakšas izslīdēja spoks, kurā Annija pazina Keilīnu.

Es aiziešu, Keilīna koķeti papurināja matus, pamādama Annijai, beidzot ieraudzīšu, kā tā ala izskatās!

Keilīna-spoks ātri izslīd no klajumiņa. Var domāt, ka viņa galā nonāks daudz ātrāk, nekā to būtu izdarījusi Annija.

Uz Pītera aicinājumu atsaucas vairāki spoki. Viņi pieslīd klāt, sasveicinas, bet neko jaunu vai īpašu pastāstīt nevar. Pēc viņu vārdiem sanāk, ka nevienam nav izdevies sazināties ar ārpasauli no šejienies, arī sazvanīt, piebilst viens modernāks spoks. Pat pasta pudeles visas ir atskalotas atpakaļ. Tāpat pa visu šo laiku neviens nav redzējis ne kuģi, ne arī kādu citu transporta līdzekli salas tuvumā, kas tepat arī nebūtu palicis. Lielu koku, no kā būvēt kuģi, te nav, izņemot šo vienu, kas, vispār jau, arī nav piemērots kuģu būvei. Bambusa plosti ir mēģināti, bet nav tikuši tālāk par bangām pie izejas no līča. Izmēģinājušies šā un tā, visi pēc kāda laika ir nomiruši, dažādu iemeslu pēc. Un tikai tad atraduši ceļu uz šo vietu.

[Romija]

Annija lielām acīm apskatīja Keilīnu. Nu ja, šī sieviete arī bija ar viņiem! "Tikai nepārbiedē viņus pārāk, lūdzu!" viņa tai uzsauca pakaļ.

Nu, re, arī viņa varēs paklausīties!

"Njā, skopiem tagad ir radusies iespēja. Vismaz iespēja mēģināt, par rezultātu vēl nerunājot! Bet mums?" viņa skeptiski novilka. Iecere kļūt par spoku tāpēc vien nešķitā pārlieku atbalstāma. Ja nu tā viņi nomirst pavisam - atbrīvo savas dvēseles no salas. Bet labprātīgi mirt, kamēr vēl kaut kāda cerība ir... Vai ir?

[Aiva]

"Annij, neuztraucies. Vairums te bija vieni paši, vai ne tā? Mūsu tomēr ir prāvs pulciņš kopā. Varbūt ka mums paveiksies kopā tur, kur nepietika spēka katram pa vienam." Pīters uzlika meitenei roku uz pleca.

"Un kas zina, kas notiks tad, kad būs izpildīts rituāls, varbūt ka tad burvestība būs lauzta?"

"Man ir vēl kādi jautājumi. Kas starp jums visiem būtu pats senākais šejienes iemītnieks. Pats pirmais, vai viens no pirmajiem, kas te ieradās?"

Pīters izjautā to, kas tāds piesakās, pats, vai caur tulku. Gribas zināt, kad parādījušies pirmie salas sagūstītie, un vai jau tad te bijuši gan šis koks un vieta, gan arī neriji.

[Roviela]

Pirmais, kas nokļuvis šādā vietā un palicis kā spoks uz salas, ir visai jauna paskata vietējais salinieks. Angliski viņš runā gauži neveikli, bet ar citu palīdzību tulkots viņa stāsts ir tāds:
Viņš braucis zvejot, uznācis liels vējš, un viņa laiva aizpūsta tālāk, nekā gribēts. Vējš turpinājis pūst, zivis ķērušās labi. Kad gribējis doties atpakaļ, priekšā ieraudzījis jaunu zemi. Salu, kuru neviens no vecajiem neatceras pieminējis. Viņu sagrābusi ziņkāre, un viņš ļāvies laivu aizpūst uz šejieni. Staigājis krastā vairākas dienas. Iztikšana esot bijusi laba. Gribējis braukt atpakaļ, negaidītā vietā uzskrējis sēklim. Laiva pagalam. Jāpaliek, kamēr jaunu taisa. Uztaisījis. Braucis uzmanīgi atkal. Uzpūtis vējš radzei, atkal laiva pagalam. Vēl esot mēģinājis, nav izdevies. Palicis dzīvot uz salas. Laba sala! Visa kā ir gana. Pēc laika mēģinājis vēl tikt prom, un atkal nekā. Tad atcerējies veco stāstu par pārticības salu jūrā, kura parādās negaidot, kur ir viss, ko var vēlēties, bet no kuras neviens nav atgriezies. Viņš nospriedis, ka šī būs tā pati, un vairāk prom tikt nav mēģinājis. Nodzīvojis tā vairākus gadus. Reiz saslimis. No rīta pamodies un manījis, ka ir kļuvis par garu. Sācis klejot, un pārgājis pāri upei, ko līdz tam nedarījis. Atradis koku, arī pazemes alu atradis. Ko zīmes stāsta, nav zinājis, lasīt neprotot. Zem koka ir jauki, tur arī palicis. Pēc laiku laikiem ieradušies vēl citi - pa vienam un bariņos. Nu tagad daudz. Pūkainos zvērus redzējis pirmajā naktī pie koka mēnesim spīdot.
Ieradies Tenuaii - gudrs vīrs, lasīt prot, izlasījis, kas jādara, lai tiktu prom, bet stāstam beigu nav bijis. Viņš nemaz negribot iet prom, viņam tepat esot labi.

[Aiva]

Pīters iegrima domās.

Liekas, ka no tiesas, prom tikt varētu būt visai grūti, ja ne neiespējami.

Brīdi padomājis, viņš atkal uzrunāja spokus.

"Sakiet, vai kādreiz kāds no jums šādā paskatā ir mēģinājis aizlidot pāri ūdeņiem? Vai aiziet no salas pa oikeāna dibenu - spokam jau nav jāelpo, vai ne? Vai varbūt kāds no jums ir kadreiz mēģhinājis palīdzēt tiem, kas nav vēl miruši, aizkļūt prom no šejienes?" viņš painteresējās.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 08.04.2006 14:20

[Roviela]

Šoreiz Pīteram atbildēja kāds cits spoks - pavecāks jūrnieks, kas izskatījās nonācis uz salas ne tik ļoti sen.
Es mēģināju. Aizlidoju diezgan ātri, un ilgi arī. Jau domāju, ka esmu prom, un nopriecājos, kad priekšā ieraudzīju zemi. Bet tā bija šī pati sala. Es mēģināju vēlreiz, bet notika tas pats. Trešo reizi man vairs nepietika dūšas. Te labi, mierīgi. Vienīgais, ko vēl gribētos - savu ģimeni satikt.

Pie jautājuma par palīdzēšanu dzīvajiem, pāris spoki iesmējās, rādīdami uz vēl vienu
Dzīvie baidās no mums! Ij tuvumā nenāca, nemaz neklausījās, ko runājam.
Spoks, uz kuru rāda, izskatījās nokaunējies - Ar mani tā bija. Šie atnāca, gribēja parunāt, bet es, muļķis, baidījos. Tagad jau skaidrs, ka nebija no kā. Bet es gribu projām.

------------

Keilīna-spoks ir sasniegusi alas apkārtni. Tur viņa ierauga Veroniku, kas sauļojas.
Ei! Apdegsi! Vai tu viena te esi? Kur pārējie? Vajag parunāt.

[Romija]

"Sala no vienas tiesas ir jauka," Annijai nācās piekrist. "It īpaši, ja ir zināms, ka pārējās radības nav naidīgi noskaņotas. Bet tomēr, mēs vēl esam dzīvi. Un arī pārāk ilgi pazuduši neesam. Mani gaida tētis, Pīteru arī noteikti kāds un tāpat pārējos no mums. Kā spokam jau varbūt pat labāk dzīvot šeit, bet kā dzīvam man tomēr gribētos mājās," viņa skumji nobaidza un nopūtās.

[Aiva]

Pīters samulsa.

"Nu, vispār jau ar mani pirmajā reizē tieši tāpat arī bija..." viņš sastomījās. "Man palīdzēja to šoku pārvarēt ar antiterapiju." Jā, skatīties kā Veronika meklē neeksistējošu holoprojektoru, bija visai atskurbinoši.

"Es tikai domāju, varbūt kamēr vēl ir laiks līdz tai dienai, par kuru runāts, mēs varētu kaut ko vēl pamēģināt? Galu galā, tā izeja, kas tiek solīta, ir domāta tikai jums..."

Pītera galvā jau grozījās pāris idejas, ja vien atrastos kāds, aks būtu ar mieru palīdzēt.

"Vai kāds ir mēģinājis noskaidrot, cik saprātīgi ir šie neriji? Es sapratu, ka viņi nerunā, bet tai pat laikā viņi ir visai sapratīgi. Bet cik ļoti? Varbūt viņi var uzrakstīt kaut ko par sevi? Un kur viņi vispār dzīvo ?"

[Roviela]

Nēriji dzīvo tepat, spoks, kas bija atzinies, ka reiz baidījies, pamāja ar roku uz alas pusi.
Tur ir daudz telpu, un viņi tur dzīvo. Diezgan daudz viņu ir. Skaitījis neesmu, bet vairāk kā desmit. Vai viņi raksta, nezinu gan, šķiet, neviens to nav prasījis, bet varētu pamēģināt - naktī viņi atstāj pēdas, ja rakstīs, tad būs redzams. Viņi ir draudzīgi un ziņkārīgi, to vajadzētu varēt viegli izdarīt. Ja tikai varēs izlasīt.

[Romija]

"Nu, varbūt vismaz kaut ko uzzīmēt," Annija ieminējās. "Zīmēt tomēr ir vienkāršāk, to arī bērni apgūst ātrāk. Nezinu gan, vai dzīvnieki to spēj, bet šie jau nav gluži parasti," viņa piezīmēja.

"Starp citu, vai viņi dzird?" Annijai pēkšņi iešāvās prātā. Naktī viņi nebija pārāk klusu sekojuši.

[Roviela]

Es pat šaubos, ka tie ir dzīvnieki. Viņi tā izskatās, jā, bet vai ir... spoks palika domīgs. Viņi sarunājas savā starpā, to var redzēt, bet es viņu sarunas nedzirdu, un citi arī sakās, ka nedzirdot. Viņi nav bailīgi, nemaz arī ne, tāpēc pateikt, vai viņi mūs dzird, nekādi nevaru. Viņi aizgāja jums pakaļ, bet vai tāpēc, ka paši tā gribēja un ir ziņkārīgi, vai tāpēc, ka dzirdēja un zināja par mūsu bēdu, nezinu teikt.
Spoks noplātīja rokas, izrādot galīgu neizpratni par nēriju dabu un maņām.
Pienāks nakts, tad pavaicāsim. Redzēs!

[Romija]

"Ja viņus var redzēt tikai noteiktos apstākļos, varbūt arī dzirdēt var tikai kādā īpašā vietā vai veidā," Annija izteica minējumu.

Viņa bija nedaudz piekususi no visa notikušā. Tas, ka tagad ar spokiem var mierīgi parunāt un nav jābaidās, noņēma spriedzi. Piegājusi pie lielā koka, viņa to vispirms aplūkoja un tad apsēdās pie tā saknēm, atspiežot muguru pret tumši sarkano stumbru.

"Kas vēl uz šīs salas ir? Vai tikai džumgļi un pludmale?" viņa vaicāja kādam tuvāk esošam spokam cerībā, ka tas viņu sapratīs un spēs atbildēt.

[Roviela]

Koka miza šķita silta un patīkami elastīga. Kā bieza priedes miza, bet priede tā, protams nebija. Annija jūt, ka zem koka ir labi. Tāda patīkami sargājoša sajūta. Nav karsti un nav arī vēsi.

Tuvākais spoks izrādās meitene, kuras apģērbs ļoti atgādina stāstus par pirātiem. Meitene-spoks itin kā apsēžas Annijai blakus un ieskatās viņas acīs, pirms atbildēt pasenā, bet saprotamā angļu valodā.
Ir smilšainā puse un ir klintis otrā pusē. Ir upe, kas sadala salu. Mēs esam mazākajā daļā, otra ir lielāka. Un pa vidu visur ir džungļi. Te nekad nav bargu ziemu, arī negaisi, lai biedējoši izskatās, nekad neko pārāk nenoposta. Līst lietus un spīd saule. Kādreiz, laikam, te kāds ir dzīvojis, ja jau ir uztaisījis alas, bet kas tie tādi bijuši, neviens no mums īsti nezina. Redz, grāmatu daži no vietējiem varēja izlasīt un saprast! Vairāk nekā te nav.
Spoks-meitene pasmaida Kā jūs te nokļuvāt? tad attopas, ka runā ar dzīvu cilvēku un bažīgi apvaicājas Vai Tu negribi kaut ko? Ēst vai dzert? Upe tepat blakus met līkumu, nav tālu aiziet, un es zinu, kur aug labas niedres, ar saldām saknēm un augļu koki arī.

[Romija]

Annija sēdēja un klausījās spoku meitenes stāstā. Bija patīkami, mierīgi un labi.

"Mēs lidojām ar lidmašīnu, kad viņa pēkšņi nogāzās. Es pat nezinu, kas notika, attapos jau vrakā, kad tas netālu no pludmales bija iekritis ūdenī," viņa pastāstīja. Tad atcerējās, ka meitene varbūt nesaprot, kas ir lidmašīna. "Lidmašīna ir tāda dzelzs kaste, kas lido pa gaisu, ja kas," viņa piebilda.

"Jā, ar ēšanu ir kā ir. To, kas mums bija līdzi, esam jau apēduši. Pagaidām ēdām tikai plāceņus, ko izdevās no pāris te augošiem augļiem pagatavot. Vai tu mani varētu aizvest pie tām niedrēm? Tas būtu ļoti jauki!" Annija laipni palūdza. Tagad tāpat nekā cita nebija, ko darīt.