Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Aiva]

Pīters paskatījās uz tiem, kas bija pievienojušies viņiem.

"Neriji laikam ir tie mazie pūkainie kas mūs atveda šurp," viņš sacīja.

Vai grāmata patiesi izskatījās tāda ko varētu pāršķirt?

"Pāršķirt mēs to varam, ja tā ir pāršķirama," viņš atbildēja, "Bet manai biedrenei ir taisnība. Kas notiks ar mums, kas neesam spoki? Un kas notiks ar tiem, kuri nebūs pei tā koka, kad tiks pāršķirta grāmata?"

[Roviela]

Nēriji, jā, mēnessgaismā redzami, senais spoks atbildēja. Var pāršķirt, tālāk lasīt vajag. Nekas nenotiks, tikai lasīt.

Annija var redzēt, ka grāmata nav viens monolīts akmens gabals, bet reiz bijusi īsta, vai arī tik savādi uztaisīta, ka tā izskatās. Tai ir plāna akmens pāršķiramas lapas.

Spoks, kas izskatījās pēc vietājā, piekrītoši pamāja ar galvu un kaut ko noteica savā valodā.
Tenuaii saka - kas jādara, lasīt tālāk, anglis pārtulkoja.

[Aiva]

Pīters piegāja un nostājās blakus Annijai.

"Man liekas, ka varētu arī pāršķirt," viņš sacīja, un pastiepa roku pie grāmatas.

Ja nekas netraucēja, Pīters uzmanīgi paceļ un pārliek nākamo lapu.

[Romija]

"Bet vai mēs to varam izlasīt?" Annija vaicāja Pīteram, kad tas bija pāršķīris lapu. "Varbūt vajag sīkāk uzzināt kaut ko," viņa čukstēja. "Ja nu notiek kaut kas pilnīgi nenovēršams un nevēlams?" Ja mazie radījumi šķita laipni, tad šis pieprasījums lasīt vairs nešķita tik jauks.

"Kā mēs varam būt droši, ka ar mums nekas ļauns nenotiks?" Annija neticīgi vaicāja spokam. "Un kā tā te vispār notika? Mums ir tiesības zināt ko vairāk, pirms sniedzam jums šo pakalpojumu," viņa izklausījās gandrīz kareivīga.

[Aiva]

"Liekas, ka tikai tas salinieks var to izlasīt," Pīters atbildēja. "Lai izlasa."

"Bet mēs tomēr gribētu dzirdēt vairāk atbildes," viņš sacīja jau skaļāk. "Kas jūs esat, un kā nokļuvāt šeit, cienītais? Un vai tiešām pa šiem gadiem, kopš tas viss te atrodas, nebija neviena cita, kas pāršķirtu jums grāmatu?"

[Roviela]

Kad Pīters pāršķir akmens lapu, Tenuaii pieslīd klāt grāmatai un "velkot" ar pirkstu no grāmatas apakšas vispirms uz kreiso pusi, tad nākamo rindu uz labo, un tā uz augšu, sāk pusbalsī lasīt.
Anniju un Pīteru pirmīt uzrunājušais spoks izskatās, ka gribētu klausīties, bet tad piekrītoši pamāj Pīteram ar galvu un pieslīdējis tuvāk, tāpat pusbalsī, lai netraucētu lasītājam, sāk stāstīt.

Īsumā viņa stāsts ir šāds. Vairākus gadsimtus atpakaļ (laika skaitīšana viņam sajukusi - viņš nevar pateikt, cik tieši sen) viņš un vēl pāris viņa biedru ir cietuši avārijā netālu no salas krasta. Līdz krastam viņš ir aizpeldējis viens pats. Tā arī maldījies vairākas dienas, bet avārijā gūtās brūces iekaisušas, viņam palicis pavisam slikti. Kad atguvies, sapratis, ka joprojām ir uz salas, bet ir kļuvis par spoku. Prom tikt nekādi nevarējis. Sācis klejot apkārt un atradis ka nav viens - te, kur viņi ir patlaban, ir diezgan daudz viņam līdzīgo. Visi uz salas nokļuvuši nejauši. Bet uzzinājis vēl ko - par šo grāmatu, kur rakstīts kā, vismaz tāda cerība ir, tikt projām. Tikai stāsta otrā puse nav izlasāma - ir jāpāršķir lapas, paldies Dievam! Pīters paklausīja lūgumam un to izdarīja. Tā kā te vismaz bija ar ko parunāties, un sarkanais koks arī esot netālu, tad viņš palicis tepat, tāpat kā citi. Visu šo laiku, kamēr viņš ir te, pie salas nav piestājis neviens vesels kuģis. Tikai vraki. Un dīvainā kārtā arī neviens no tiem, kas nokļuvis līdz krastam, nav nācis uz šo pusi. Varbūt ir kāda burvestība vai kas, kas nokauj vēlēšanos pētīt šo salas daļu, to viņš nezin. Viņš ir pārliecināts, ka, ja nēriji nebūtu Anniju un Pīteru uz šo pusi atvilinājuši, tad viņi arī paši neiedomātos te nākt.

Salinieks joprojām pusbalsī lasa, un sarunu bieds aizvien vairāk aizraujas cenšoties klausīties, ko lasītājs runā. Beigās sarunu biedrs apklust pavisam un tikai klausās.

Pa šo laiku telpā ir saradušies aizvien vairāk spoku. Kādi divdesmit vai vairāk. Visi uzmanīgi klausās, lai gan nešķiet, ka daudzi saprastu, kas tiek lasīts. Visi izskatās cerīgi.

[Romija]

Annija sākumā klausījās nepazīstamajā mēlē, bet, kad spoks sāka stāstīt stāstu, viņa pievērsās tam.

"Bet kas notiks tad, kad būs izlasīts turpinājums," viņa jautāja, kad stāstītājs bija beidzis. Pārāk pat neizbrīnija saradušie spoki, jo pēc teiktā, Annija iedomājās, ka tie varētu būt vesels leģions. Viņa tos pa kārtai nopētīja. "Un kā ar Selesti? Un Vita? Kas notiks ar Vitu?" viņa gribēja zināt. Pametusi ar galvu uz lasītāja pusi, Annija ievaicājās: "Un kas vispār tur ir rakstīts?"

[Roviela]

Viņš saka, spoks, klausoties lasītājā, iesāka atstāstu, ar visai garām pauzēm, acīmredzot, lai pateiktu tikai pašu būtību, gariem savākties pie lielā sarkanā koka, kad mēness no pilna kļūst dilstošs... jāstājas aplī bez spraugām... un trīsreiz pa saulei jāapriņķo ap to... kad visi būs atkal savās vietās... reizē jātuvojas kokam... jāskar miza ar plaukstām... lai viss stumbrs apņemts ar plaukstām... jāceļas reizē visiem uz augšu... cauri lapotnei, līdz koka pašam galam... kad visi būs ārā virs koka... jāatlaiž rokas... tad visi būs brīvi sākt vai beigt, palikt vai aiziet no jauna... bet aplis nedrīkst pārtrūkt pirms laika... tad jāgaida, līdz atkal tai pašā dienā būs mēness, kas dilst.

Spoks domīgi apklusa. Apklusis bija arī lasītājs. Vairāku spoku sejās bija lasāma neizpratne, ko labi skaļi izteica nupat stāstošais
Ko, pie velna, nozīmē "visi būs brīvi sākt vai beigt, palikt vai aiziet no jauna"?

Vai tur nav vēl kas rakstīts? viņš uzsauca saliniekam, uz ko tas atbildēja ar noliedzošu galvas pakratīšanu.

[Romija]

"Varbūt vajag pašķirt vēl vienu lapu?" ieminējās Annija, jo nu izsatījās, ka vienlīdz apjukuši ir gan spoki, gan viņa ar Pīteru.

"Un kad būs dilstošs mēness? Tad jau mūsējos arī vajag pasaukt!"

[Roviela]

Nē, ja Tenuaii saka, ka nav, tad nav, spoks iebilda.

Tāds mēness, kā vajaga, būs pēc divām dienām. Ko tas jums līdz?
Paga! viņš aizdomājās, skatoties meitenē. Koks redzēts? Sarkanais koks?

[Romija]

"Tu man prasi?" Annija izbrīnīti paskatījās uz spoku. "Nē, nē, es tikai pirms trīs dienām ierados. Mēs visi tikai tā. Ja nu vienīgi Seleste zina, bet viņa jau no jūsējiem!"

"Bet varbūt varam pameklēt," Annija pēc brītiņa piebilda. "Bet, nē, jūs taču te jau senāk esat, noteikti vairāk arī esat redzējuši," viņa pakratīja galvu.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika piemeta ugunij kārtējo zaru devu, lai tā neizdziest kā iepriekš un palūrēja uz alu - izskatījās, ka tie, kas tur guļ, tā arī nedomāja vēl celties.
Veronika šašutusi pašūpoja galvu un aizvilkās pie čemodāna ar kosmētiku. Izvilkusi sauļošanās krēmu, viņa izgāja laukā, izmetās bikinī un sāka iezietsies ar krēmiem.
Paralēli tam viņa sāka dziedāt kaut ko no sava repertuāra:

Salauztā sirds,
Gabalos sasitā!
Lauskas vairs nesalasī-ī-īt ma-an.

Iedot skoču
Vai PVA līmi,
Varbūt, ka salīmēt izdosie-ie-s to-o-oa.

Bet, lai kā cenšos
Pārāk daudz lausku
Kuras vairs nesalasī-ī-īt ma-an!

Atliek vien vērties
Pūkainos mākoņos
Censties saskatīt zeltai-ai-no mali-i-ņu...

Balss pamazām kļuva arvien skaļāka, kamēr aizgāja jau dabiskajā spēkā.

[Aiva]

Sarkanu koku Pīters neatminējās redzējis, bet tai pat laikā, cik tad vispār viņi bija no salas redzējuši...

Tomēr vienu viņš bija sapratis.

"Tātad, ja kāds paliks iepakaļ, tad viņam, vai viņai, iespēja neradīsies tik drīz, jo es pieņemu, ka, lai visu koka stumbru ar plaukstām noklātu, daudz plaukstu vajadzēs... Tā?" Pīters sacīja.

"Man sāk likties, ka nupat kā ir vērts padomāt un sapulcināt visus, kas vien te uz salas dzīvo, pirms ko darīt tālāk. Galu galā, ja no šejienes prom netiek, un te piestāj tikai vraki, tad mums ir mazas izredzes aizceļot no šejienes prom. Vispār, kādam tas ir izdevies, no tiem kas piestāja te dzīvi? Jūs teicāt, ka tādi bijuši arī agrāk!"

Un vēl bija jautājums par teksta izlasīšanu, ja tas vecais iezemietis notīsies, viņi te līki varēs palikt no centības, bet neko neizlasīs! Bet ja notīsies šitais vecais, ar iezemieti nesarunāties...

Te jau galva sāka iet riņķī not tām visām problēmām...

[Roviela]

Es redzējis koku! spoks atmeta ar roku, bet Tu? Redzējis?

Viņš paskatījās uz meiteni vaicājoši pacēlis vienu uzaci
Kas ir Seleste?

Tad viņš pievērsās Pīteram
Jā, koks liels. Parādīt koku? Dzīvi? Jā, bet mēs visi te, un kāds jauns atnāk, kad spoks palicis. Tad uzzinām. Nav neviena, kas dzīvs prom ticis. Neviens te neatceras tādu lietu.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 07.04.2006 13:06

[Romija]

"Jūs nepazīstat Selesti?" nu bija Annijas kārta brīnīties. "Viņa arī ir spoks. Vēl šorīt kaut kur mūsu alā bija. Sakās dzīvojam te jau ilgi. Un viņu droši vien arī vajag sasaukt. Un laikam arī Vitu," viņa piebilda.

"Un kur tad ir tas sarkanais koks?" Annija gribēja zināt, jo viņu interesēja, vai tas ir kaut kas tik pat dīvains, kā mazie radījumi, akmens grāmata un spoki.

"Tad jau sanāk, ka mums arī jānomirst, lai tiktu prom?" meitenes balsī bija saklausāma vilšanās.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 07.04.2006 13:07

[Aiva]

"Ceru ka nē," Pīters pačukstēja Annijai.

"Seleste ... liekas varētu pat būt jūsu laikabiedre..." Pīters atbildēja. "Koku derētu redzēt, un apskatīt salu, un sapulcēties visiem kopā arī..."

Ak tad neviena cita uz salas neesot, ko... viņš pikti padomāja... nu pagaidi tikai...

"Cik tad pavisam te ir to kas te palikuši un tālāk netiek? Gribētos dzirdēt to, kā ir noticis, jo noteikti, ka starp jums ir tādi, kas izmēģinājās kā tikt prom, pirms ... palika kas esat tagad."

OOC. Grāmatā ir vairāk kā 2 lapas?

[Roviela]

(OOC - grāmatā ir vairāk, bet par tikšanu prom nekas vairāk nav rakstīts. Ir visādas citas leģendas, ir dziesmas, bet tās nekādi neattiecas uz šo lietu)

Neesmu manījis tādu, spoks vaļsirdīgi atbild uz jautājumu par Selesti. Varbūt viņa nekad nav te bijusi. Mēs projām neejam. Gaidām te. Nav bieži, ka kāds jauns ierodas, jūsu pašlaik daudz reizē.

Nezinu, vai jāmirst, spoks pašūpoja galvu, zinu, ka neviens neatceras, ka kāds dzīvs prom ticis. Daudzi mēģinājuši, nav izdevies. Grāmata nav šķirta daudz ilgāk, kopš esmu te. Ejam skatīt koku?

[Romija]

"Jā, viena tāda kārtīga saruna ar paskaidrojumiem būtu tieši laikā," Annija piekrītoši pamāja. "Pārāk daudz neskaidras lietas te notiek. Varbūt mēs varam pavisam visi, visi, kas esam, sapulcēties. Jūs pastāstītu par sevi, mēs par sevi," meitene piedāvāja spokam. Viņasprāt tā pat būtu vislabāk, par spīti alā palikušo pārsteigumam un iespējamām izbailēm, jo prom tikšanas jautājums nomāca viņus visus.

"Ejam!" viņa piekrita spoka piedāvājumam. Kaut kas vismaz būs skaidrāk!

Šo rakstu rediģēja Etasi: 07.04.2006 13:29

[Aiva]

"Ejam," Pīters arī piekrita. "Bet pēc tam derētu tomēr sapulcēties visiem un aprunāties. Arī par tiem mēģinājumiem, kas izgāzās."

Pīters bija gatavs sekot spokam pie sarkanā koka.

[Roviela]

Spoks piekrītoši pamāj un sāk vest Anniju un Pīteru ārā no telpas pa eju, kas sākas aiz paaugstinājuma. Šī eja nav tik gaiša kā tā, pa kuru viņi atnāca, bet no spoka gaismas ir pietiekami, lai varētu iet droši.
Pēc neilga laiciņa viņi visi iznāk ārā, saules gaismā. Spoks kļūst gandrīz nesaredzams, bet tepat vien viņš ir.

Kad acis bez samiegšanas var pacelt pret debesīm, Annija un Pīters var novērtēt Koku. Milzonīgi resns, ap 7m diametrā ar tumšbrūni sarkanu mizu un košām zaļām lapām, Koks stāv viens pats. Šķiet, neviens cits augs neuzdrošinās apmesties tuvumā šim varenumam. Ir skaidrs, ka vajag daudz spoku, lai izveidotu apli ap to, un kur nu vēl daudz vairāk, lai to apņemtu ar plaukstām. Zem koka spīguļo vēl spoki. Kopā ar tiem, kas palika pie grāmatas, varētu būt kādi 40 vai vairāk.