Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Ungaarijas ragas...]

Veronika sap;īkusi ar kaut kādu zaru bikstīja uguni, apēdusi plāceni, uzkodusi plūmes un tad padomājusi un apēdusi vēl vienu plāceni, viņa sēdēja un skatījās. Pārējie kā rādījās vēl gulēja.
Pieskati uguni! viņa novaikstījās uz to pusi, kur bija aizgājis Pīters. It kā viņai nebūtu cita ko dar... Nu vispār jau viņai nebija citu, ko darīt.
Veronikai apnika sēdēt un pieskatīt uguni un viņa piecēlās un aizgāja paraudzīties, vai lakats nav izžuvis. Vēl bija mazliet mitrs. Veronika nolēma izķidāt drēbju lādi. Viņa to izvilka no alas un sāka krāmēties, beigās tā aizrāvās, ka aizmirsa par uguni. Tik, kad viss, kas vairs pavisam nebija lietojams bija nolikts malā un tas kas vēl daudzmaz lietojams salikts atpakaļ, viņa par to atcerējās.
No ugunskura stīdza smalka dūmu grīstīte, Veronika parušināja ar zaru - iegailējās ogles, sieviete sameta visrū kaut kādus zarus - nekā, negribēja degt.
Veronika pieliecās un sāka pūst, kā to bija redzējusi darām kaut kur, gaisā pacēlās pelni, bet arī liesmiņas pacēlās līdz ar bieziem dūmu mutuļiem, jo pa starpām viņa bija pamanījusies samest arī zaļus zarus. Veronika kāsēdama atlēca nost - viņa jutās galīgi noreibusi no lielās pūšanas un noslīga uz akmens.
Idiotisms kaut kāds, nākamreiz viņš pats varēs uzmanīt to sasodīto uguni! Veronika purpinādama notrausa pelnu plēksnes no biksēm.

[Roviela]

Aiz krūmiem, tieši tāpat kā vakar, bija redzamas divas alas - viena zema, pa to vakar iegāja neredzamie radījumi, un otra - augstāka, tajā varētu ieiet īpaši nesaliecoties. Augstākās ieejas durvju stenderes tiešām bija no ciļņota akmens. Izskatījās, ka akmeņi te ir stāvējuši bezgala ilgi, un vairs īsti nevarēja saprast, kas uz tiem izcirsts, bet neizskatījās, ka tas būtu domāts kaut kas iebiedējošs.

[Romija]

OOC: A mazajā var ielīst?

Pašķīrusi vēl pēdējos zarus, kas veda pie alām, Annija sagaidīja, kad arī Pīters ir blakus.

"Tieši tāpat, kā naktī," viņa konstatēja. Pieliekusies, Annija centās ielūkoties mazākajā alā, kur naktī bija iegājuši radījumi. "Skāde, ka nav lukturītis," viņa nosūkstījās.

[Roviela]

(OOC - var ielīst. Četrrāpus)

Mazākajā alā ir galīgi tumšs. Arī paskatoties kārtīgāk, neko tālāk iekšā nevar redzēt.

[Romija]

OOC: Un lielākajā? Tāpat no ārpuses var kaut ko redzēt?

[Roviela]

Lielākā ala izskatījās daudzsološāka. Paskatoties pa durvīm, tikai pašā sākumā ir tumšs - tālāk vietu vietumis var manīt, ka cauri jumtam, vai kas tas bija, iespīd dienas gaisma. Bet to var tikai nojaust, uzreiz nav redzams, jo eja nav taisna, bet uzreiz aiz durvīm sadalās divās - pa kreisi, šķiet, ved uz to pusi, kur ir mazākā ala, un pa labi. Kas tur ir, no durvīm nav redzams, tikai jaušams, ka nav pilnīgi tumšs.

[Aiva]

"Ek, ka vajadzēja vēl pirms iešanas padomāt par gaismu," Pīters nosūkstījās.

Viņš paskatījās apkārt, apdomājot, vai sanāktu sameistarot kaut ko lāpai/gaismeklim līdžigu, bet atmeta ar roku - zari diez vai īpaši līdzētu.

"Varam pamēģināt ar šķiltavām," viņš pagriezās pret Anniju. Pīteram galu galā bija divas, vienas paša, un vienas no pilota kabīnes savāktās.

Pīters piesardzīgi pabakstīja zemi ap vārtiem ar nūjas galu, atspiedās uz tās ar spēku, un tad uzmanīgi spēra soli iekšā, skatoties apkārt. Atmiņā atausa datorspēle par kapeņulaupītāju Laru Kroftu... Pīters savulaik bija ticis arī pie fanu 'uzlabotā' nude raider varianta. Larai vienmēr bija jāuzmanās no šķēpiem, kas šāvās ārā no sienām, grīdas, kas pazuda zem kājām, un griestiem, kas bruka virsū. Šeit leikas, nekas tāds pagaidām negrasījās notikt...

[Roviela]

(OOC - jūs ejat iekšā lielākajā alā?)

Nekas savāds nenotiek. Grīda, ja tāda te reiz ir bijusi, vismaz pie ieejas ir pārklāta ar to pašu pamežu, kas klāj arī pārējo salu.
Ja Pīters vai Annija, iekšā ejot, rūpīgāk paskatās uz stenderēm, tad viņiem izskatās, ka tie ir koki, nevis akmens. Lai gan aptaustot - īsts akmens.

Pīters un Annija ir nonākuši priekštelpā. Tagad jāizšķiras uz kuru pusi iet - pa labi, vai pa kreisi.

[Aiva]

(OOC - jūs ejat iekšā lielākajā alā?)

OOC. Jā, Pīters iet iekšā lielākajā alā, Annija iespējams pagaida brīdi, iekāms sekot.

Pīters brīdi pagaidīja puskrēslā, ļaujot acīm aprast ar tumsu, vērojot abas ejas puses.

"Hmm, pa labi vai pa kreisi..." viņš nomurmināja.

Liekas, ka pa labi būtu izdevīgāk, mazāk izredžu uzreiz uzskriet virsū vietējiem iedzīvotājiem. Pīters paspēra pāris soļus virzienā pa labi.

Kad arī ar acu pieradināšanu vairs neko nevarēja saskatīt, tad aizdedzināja šķiltavas un pacēla augstāk, izgaismojot ar to liesmiņu eju ap sevi.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 06.04.2006 14:53

[Roviela]

Eju varēja saredzēt visai labi. Ne pārāk augsta, ne pārāk aizaugusi, sausa un patīkama. Vienīgais, kas bija nepatīkami - eja visu laiku mainīja virzienu un nebija redzams, kas ir aiz nākamā stūra. Ik pa brīdim caur kādreiz bijušo jumtu, iespīd dienasgaisma, un tajās vietās eju var pārredzēt labi.

Kad Pīters un Annija kādu brīdi tā ir gājuši, viņi sajūt, ka viņiem no aizmugures pieskaras tādas kā mīkstas ķepiņas. Neviens nav redzams, bet mīkstie pieskārieni ir jūtami. Kā glāsti, kā kas. Ja abi gājēji apstājas, tad ķepiņas, šķiet, cenšas ciņus bīdīt tālāk. Un dažas pat mīksti un maigi aptver kājas virs ceļgaliem un velk uz priekšu.

[Aiva]

"Liekas, ka esam pieķerti," Pīters pavīpsnāja, sajutis pieskārienu.

Viņš pieliecās un pastiepa roku tur, kur vajadzētu atrasties neredzamā pūkaino ķepiņu īpašnieka galvai.

[Romija]

Annija sekoja Pīteram, mazāko alu atstādama vēlākai izpētei.

Sajūtot ieskārienus, Annija sastinga. Viņa baidījās izdarīt asas kustības, bet galvu tomēr pagrieza, lai censtos saskatīt tos, kas atļāvās tik bezkaunīgi pieskarties. Protams, redzēt neko nevarēja. Loģiski spriežot, tie bija tie paši mazie radījumi.

"Labdien, mēs neko ļaunu negribam. Mums tikai interesē, kas te ir," meitene sastingušā aizkapa balsī noskaitīja, censdamās izklausīties laipna un draudzīga, lai arī pieslārieni, lai cik mīksti un jauki nebūtu, tomēr nāca no svešām būtnēm, par kurām neviens nezināja, cik draudzīgas vai naidīgas tās ir.

Viņa sekoja Pīteram, ļaudamās pieskārieniem vest viņu uz priekšu. "Man šķiet, ka prātīgāk būtu nepretoties," Annija nočukstēja. Svešā teritorijā nebija prātīgi darīt kaut ko to saimniekam netīkamu. It īpaši tad, ka saimnieku nepazina, nevarēja redzēt un varēja gadīties, ka ar viņu jāsadzīvo vēl ilgi.

[Roviela]

Pīters sataustīja vienu lielu ausi. Tā šķita silta un mīksta. Atbildei pār Pītera pirkstiem pārslīdēja mīksta ķepa, bet tā negrūda puiša roku prom, drīzāk šķita, ka neredzamajam nebūtu nekas pretī vest Pīteru pie rokas.

Tāda pati ķepa pieskaras Annijas kreisās rokas plaukstai. Ķepas īpašnieks cenšas saķert vienu meitenes pirkstu.

Ir manāms, ka bez šiem diviem, tur ir vēl vismaz viens tāds radījums. Varbūt vairāk.

[Romija]

Kad mazais pieskārās viņas rokai, Annija atkal satrūkās. Visa uzmanība tika pievērsta taustei, jo redzēt tāpat neko sakarīgu nevarēja. Bet nu izrādījās, ka šie radījumi ir gan neredzami, toties sajūtami. Un dikti mīksti, pat savā ziņā patīkami.

Annija negribēja nekādā veidā izrādīt nelaipnību, jo mazie radījumi patiesībā pagaidām izturējās visnotaļ patīkami, tomēr doma par kaut ko tik... nenormālu un neredzamu stindzināja kaulus. Meitene ļāva, lai radījums pieķerās rokai. Viņu ļoti interesēja, kas notiks tālāk un reizē tas arī biedēja.

[Roviela]

Tā, pasoļojuši kādu gabalu, Annija Un Pīters ievēro, ka kopā ar radījumiem iet ir ērtāk - viņi droši tiek vesti arī tumšākajās ejas vietās. Par nomaldīšanos nav jābaidās - šī acīmredzami ir galvenā centrālā eja, un gājiens no tās nenovirzās ne par matu.

Pēc minūtēm 10 visi kopā ir nonākuši nelielā zālē. Tās griesti arī vietumis ir cauri, un dienasgaismā zāle ir pārskatāma visai labi.

Zāles centrā ir paaugstinājums un uz tā - atvērta grāmata. Kad nācēji pieiet tuvāk, tad izrādās, ka tas viss ir no tīra akmens, pat grāmatas lapas. Un grāmatā kaut kas ir rakstīts.

[Romija]

Jūtot, ka mazie radījumi viņus ved droši, Annija nedaudz nomierinājās, kaut arī vēl joprojām no prāta neizkrita doma par ielaušanos svešā teritorijā. Un kāpēc mazie ir tik laipni? Vai varbūt viņi nemaz nav laipni? Vai viņi grib kaut ko parādīt?

Ieejot zālē, Annija vispirms nopētīja telpu, tad pievērsa skatienu grāmatai. "Palūk tik..." viņa noteica un lēnām tuvojās paaugstinājumam, cerēdama, ka pa ceļam nestāv neviens mazs, neredzams radījums. Nebūtu labi tagad kādam uzkāpt.

Nokļuvusi līdz grāmatai, Annija tai pieskārās, it kā gribēdama aptaustīt. "Tā ir no akmens!" viņa pārsteigumā iesaucās. "Cik jocīgi! Viss ir no akmens! Pīter, nāc, paskaties! Te kaut kas ir rakstīts!"

OOC: Vai to rakstīto var salasīt?

[Aiva]

Pīters pārlaida skatienu zālei, un tad paskatījās uz Anniju. Meitene bija jau blakus grāmatai.

"Nu, papīrs būtu pagalam pēc pirmās lietus sezonas, akmens toties stāv mūžīgi," viņš sacīja, uzmanīgi pieejot tuvāk paaugstinājumam. "Interesanti, kas tur iekšā?"

OOC - Kā īstens amerikānis, Pīters prot tikai vienu valodu.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 07.04.2006 06:42

[Romija]

OOC: Vai kaut ko var salasīt?

"Tas tiesa, neizskatās kā vakar būtu nolikts," Annija piekrita. Pieliekusies tuvāk grāmatas lapām, viņa centās alas puskrēslā kaut ko salasīt.

[Roviela]

Tur iekšā stāsts ir prom tikšanai, atskanēja vēl nedzirdēta balss. Tā nepārprotami bija angļu valoda, bet ļoti senlaicīga un savāda. Telpā palika nedaudz gaišāks, un nemaz tā īsti nebija pārsteigums, ka tas ir spoks - viņa apģērbs atbilda runas veidam. Spoks iznāca no sienas kreisajā pusē un tagad rādīja ar sudrabaino roku uz grāmatu.
Lasīt nevar. Nav tā valoda. Ir viens, kas lasīja. Viņš saka, tur teikts - kas nonāk te, tas te paliek līdz galam un pēc tam. Prom varot tikt, varot vēl daudz ko vairāk. Esot jādara tā - gariem savākties pie lielā sarkanā koka un... Bet ko tad, grāmata jāšķir. Nevaram. Nav dzīvo, kas pāršķirtu. Nezinām, cik laiku neviens nav bijis. Nēriji nevar. Mēness te nav nekad, un viņi nerunā. Tā mēs gaidām pie koka. Bet tagad jūs nākuši.

Viņam stāstot, telpā ieslīd vēl daži spoki. Annija un Pīters ar izbrīnu vienā no tiem atpazīst savu bojā gājušo pilotu, vēl viens ir dīvaina izskata, šķiet, reiz bijis vietējais iedzīvotājs.

[Romija]

Annija atplestu muti un lielām acīm skatījās runātājā.

"Nēriji? Vai tie tur mazie?" viņa stostoties vaicāja. "Un ko mums?... Vai tad mēs varam viņu pašķirt?" meitene neizpratnē paskatījās uz spoku un tad uz Pīteru. "Un... un kas notiks, ja pašķirsim? Kas ar Vitu? Un Selesti?" viņa juceklīgi vaicāja. "Un mēs?" Tik daudz visa kā uzreiz. Annija uztraucās un nesaprata.