Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Margo]

Svaigs gaiss... Ītans novilka izrāpjoties virszemē.
Tepat blakus bija kalns. Apkārt bija mežs. Un meža malā. Savāda būda. Taisīta no dēļiem un baļķiem. Vai arī kaut kas pa vidu. Īsti nevarēja saprast. Apkārt žoga nebija.
Patiesi ausa gaisma. Taču jūru gan nevarēja redzēt.
Skaisti...atjkal virszemē...bez nekādām raizēm... viņš nodomāja, tomēr atkal kārtējā kļūda.

[Kalevale]

Sofija pamanīja, ka ītana skatiens veras kaut kur tālumā. Viņa pagrieza galvu uz to pusi un pamanīju kaut kādu būdeli. sofija devās tās virzienā, māja izskatījās veca un bīstama, pat ļoti, taču Sofija gāja tia klāt, neskatoties uz iespējamajām briesmām. Viņa klauvēja pie durvīm, taču neviens neatsaucās. Tad Sofija mēģināja atvērt durvis, nedaudz uzsitusi pa tām, meitene tās atvēra!

[Margo]

Pēkšņi no būdeles atskanēja večas balss...
Es taču teivu Pjēram, lai šitie bērneļi man te nerādās! auroja balss.
Pēc tam no mājiņas iztenterēja kāda veča. Viņa nogrīda Sofiju no sliekšņa un nostājās durvīs.
Ko jūs gribat sīkie lamzaki! kliedza veča.
Izskatījās, ka viņa tikko bija izlīdusi no gultas. Mugurā bija kaut kādi kankari, kas izskatījās pēc halāta, bet droši to nevarēja galvot.

[Darka]

Laikam tā tomēr na v nemaz tik pamesta kā liekas. Sebastjans klusi noteica. Pavērās uz večiņu un viņa sejā atplauka paties smaids. Viņa likās tik amizanta savā tērpā un valodas ziņā. Ah šie vecie lauku ļaudis, nu gluži kā mana oma...

[rudo lapu vilcēn...]

Kale bija klusējis un vienkārši vilcies nopakaļ, vierāk citu vilkts nekā pats gribēdams. Viņa skatiens rbās zemē, bet galvā valdīja pilnīgs tukšums, pat ierastās domas bija pagaisušas. Roka vēl aizvien žņaudzīja zīmuli.
Sajūtot sejā vēju, viņš pacēla galvu. Pretī vērās krēslains un mēzs un miers. Kalles acis atkal ieguva vieglu spīdum un roka ciešāk sažņaudza zīmuli, bet otra meklēja kabatā blociņu. Sofija tas bija viss, kas atskanēja galvā, nesajūtot nevienā kabatā ko tādu, kas atgādinātu bloku. Vina no kabatām bija tikai sērkociņu kastīte, bet pārējās tukšs.
Drīz zēnu peisaistīja troksnis no kādas puses. Viņš ieraudzīja večiņu, kas diezgan nelaipni sasveicinājās ar Sofiju. Bijusī pasaules valdniece. pusis pasmaidīja.

[Eņģeļu gūstekne]

Andželai nebija atlicis nekas cits kā sekot.... protams viņa bija nosalusi, bet tas nebija par iemeslu lai no kāda ko ņemtu... Viņa nebija īpaši iepriecināta par to ka tika sauszemē jo Andželai bija pilnīgi vienalga kur viņa atradās.. meitenes domas bija aizklīdušas pie Selīcija, Čārlija, Kornēlijas un visiem pārējiem draugiem, viņa pasmaidīja tikai brīdī kad sadzirdēja večas aurošanu skaisti vismaz kāds aizvērs tās pasaules nabas muti Andžela to pateica pusbalsī, viņa atradās nomaļus no visiem skatiens vērsās pie Ītana kurš šķita tāds kā sapīcis, tā it kā ko slēptu. Pirmo reizi Andžela pret kādu izjuta neparastu žēlumu, nebija wēl nekā par ko just līdzi Ītanam, bet viņa tomēr ko saprata

[Kalevale]

Atvainojiet, ka jūs iztraucēju, lai tā būtu! Sofija laipni pateica un tikpat laipni pagriezusies devās prom. Viņa ienīda nelaipnus cilvēkus, cilvēkus, kas nevarēja normāli padomāt. Ejot prom, viņa pameta skatu atpakaļ. Viņa pamāja Kallem un puisim redzot nolika viņa blociņu uz zemes. Kārtīgi nolika, viņa nevēlējās sabojāt nevienu no zīmējumiem. To izdarījusi Sofija ātrā solī devās prom. Visi viņu ienīda. Viņa gribēja visiem palīdzēt kā vienmēr. Un kā vienmēr visi viņu ienīda, kaut paši nebūt negribēja uzņemties vadoņa lomu un vest viņus cauri šiem tuneļiem. lai jau. Gan jau tikšu galā, ja ne, tad neko. Pie sevis domādama Sofija paraustīja plecus. Viņa devās prom, ātrie soļi bija pārtapuši skrējienā. Viņa veikli skrēja prom, pa kādu taciņu, aks veca prom no nepieklājīgās večas mājas.

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 29.03.2006 15:29

[rudo lapu vilcēn...]

Pēc mirkļa puioša skatienu piesdaitīja Sofija, kas ivņam pamāja. Brīdi noraudzījeis viņai apkaļ, viņš attapa ko meitene izdaŗijusi un ar pāris lieliem soļiem nonāca pie blociņa. Saudzīgi to pacēlis un notraucis neredzamus putekļus, viņš paraudzījās nopaakaļ meitenei. Paldies. viņš nočukstēja, lai gan labi zināja, ka Sofija tāpat viņu nedzirdēs.
Mirkli iegrimis pārdomās, viņš pavērās apkārt un vērsās pie večiņas.
Es atvainojos par truacējumu. bet via jūs lūdzu varētu mums pateikt kā nokļūt atpakaļ uz namiņiem? Mēs esam nedaudz apmaldījušies. Paspēris pāris soļus tuvāk večiņai, viņš iesāka. Nebija jēgas ilgi vilcināties. Ausa rīts un nektī nebija ne au aizvērts. Virsaū aizvien spēcīgāk sāka nākt nogurums, bet to ātri aizgaiņāja nemitīgi urdoša velme.

[Margo]

Ītans metās līdzi, bet tad nejauši aizķērās aiz Kalles kājas. Cik neveikli.
Tagad viņš bija garšļaukus rasotajā zālē.
Bļāviens! viņš iekliedzās un piecēlās kājās.
Tad viņš atkal skrēja pakaļ meiteinei.
Apstājies! viņš nodomāja un tikai pēc tam apjēdza,ka tas skan viņa galvā.
Apstājies! viņš šoreiz skaļii uzsauca.

~~~

Pareizi! Sekojat vien šitās skuķes piemēram.... Tinieties prom! Tinieties!!! vecene kliedza un metās atpakaļ mājiņā. Aizcirtusi durvis viņa vēl kaut ko nomurmināja.
Pilnīgi...nu kā tā var! Nu kā tā... viņa pukojās.

~~~

Driāda uzrāpās kādā kokā., kas atradās meža pļaivņā.
Ķer mani...viņa rotaļīgi uzsauca.
Tad atkal viņa nokāpa lejā un krustu šķērsu ložņāja un virpuļoja pa pļavu, līdz atdūrās pret kādu stāvu.


OOC: Domājiet paši, kas tas varētu būt par stāvu...

[Kalevale]

Sofijai šķita, ka kāds viņu sauc. Meitene pārstāja skrien, viņa lēnām gāja, pametusi skatu atpakaļ, viņa ieraudzīja saucēju.
Kādēļ, gan? Meitene jautāja sev. Viņa turpināja iet pa taku, uz priekšu. Ja viņš tiešām gribēs, tad panāks mani. Sofija nomurmināja un gāja tālāk, taču skriet neatsāka. Viņa bija dzirdējusi durvju aizciršanos. domājot pat to viņa pasmīnēja. Dīvainie cilvēki. Gan jau tiks galā bez manis. Kur gan ved šī taka? Sofija domāja, veroties uz priekšu.

[Eņģeļu gūstekne]

Vienkārši burvīga diena... no sākuma viss ir labi, tad es nokļūstu kaut kādā bākā kur spokojas, divi ceļa biedri pazūd un es palieku ar nesakarīgāko no viņiem, pēc tam es palieku viena tunelī kur sekoju spokam.. Neiedomājami.. Pēc mirkļa atrodu i savus ceļa biedrus i nevēlamas personas... Un ceļam noslēdzoties es bēgu no pūķa... Skaisti... neko citu es newaru pateikt... Andžela pie sevis pārcilāja šīs dienas vai nakts kā nu labāk notikumus... viņa bija noklīdusi pavisam nomaļus no pārējiem, oma bija sabojāta un nekas nebija tā kā vajag... Tēvs man dos trīs reiz lielāku kabatas naudu par šitāda piedzīvojuma sagādāšanu meitene kārtīgi iemauca kādam kokam un tad to nožēloja... Pavisam nedaudz garstāvokli uzlaboja saule kura ausa aiz varenajām koku galotnēm... Diez ko tagad dara Selīcijs...

[rudo lapu vilcēn...]

Es atvainojos. Kalle nomurmināja, Ītanam aizķeroties aiz viņa kājas.
Aizcērtoties durvīm, Kalle, nedaudz apstulbis, brīdi stāvēja. Tas bija ļoti laipni no jūsus puses. viņš nedaudz sarkastiski nomurmināja durvim. Pārlaidis skatienu pāri pārējiem, viņš pamanīja, ka viņi sāk izklīst. Ītans aiznesās pakaļ Sofijai, Andžela atkāpās malā, bet Sebastians pagaidām neko neisāka.
Manuprāt mēs varētu mēģināt aptrast ceļu paši. Kalna smaile, pēc kuras aptuveni varētu vadīties mums ir. puisis nedaudz saji pasmaidīja. Manuprāt mūsus šisvasaras mītnes ir turp,kur jau devās Sofija ar Ītanu. viņš ar roku nevēcinaja aptuveno virzienu un sāka soļot. Pēc neilga brīža zēns jau bija pazudis starp kokiem.
Kājas nejuta nogurumu un acis priecēja skats, kas pavērās starp kokiem. Brīdi nonācis kāda pļaviņa, viņš apstājās un izvilka lociņu. Pļavas malā atradās kāds vecs koks, ar īpatnēju stumbru. Naktīs meža rūķīši nāk no tā laukā un uzkopj mežu. vinš nodomāja un strauji sāka skicēt blocinā, kas šķietami silts gūlās viņa plaukstā.
Pēkšņi kaut kas uztriecās puisim virsū, likdams nokīst uz ceļiem un no pirkstiem izlaist zīmuli. Kur tas pazuda? viņš murmināja, straujipārmeklēdams tuvāko apkārtniar pirkstiem, tāpat, rāpus, kā bija nogrūsts.

[Darka]

Sebastjans palūkojās, kā Ītans aizķeras aiz Kalles kājas Veikls gājiens! viņš ļauni pasmīnēja, bet saprata, ka puisis metas pakaļ Sofijai Nu to nu gan es tā neatstāšu. Kad Kalle pazuda starp kokiem, viņš piegāja pie Andželas satvēra viņas roku un pateica Nebūtu labi ja mēs visi izšķirtos. Un aizvilka meiteni sev līdz.

[Margo]

Pagaidi! Ītans vēlreiz iekliedzās un metās skriet pakaļ meitenei.
Viņš skrēja, lai panāktu meiteni. Puisis smagi elsoja.
Pagaidi...viņs balsi slāpēja elsas.
Drīz vie viņš panāca Sofiu. Uzlicis roku meitenei uz pleca viņš atguva elpu un tikai tad sāka ko bilst, taču runāšana arī šoreiz nevedās raiti.
Es...nu....zēn atkal stostījās.

~~~

Driāda atsitās ret stāvu un nokrita zālē. Puisis, kuram viņa bija uztriekusies virsū stāvēja un raudzījās viņā. Izskatījās, ka viņš kaut ko zīmē.
Manu ozolu! viņa iedomājās un skriesus metās lielā dižozola dobumā.
Viņa sarāva kājas pie ķermeņa un nicīgi lūkojās uz puisi, it kā sargādama savu mājokli.

~~~

KO? skaļi nokliedzās elfu ķēniņš. Pazuduši...un princese viņiem līdzi?
Zālē atbalsojās viņa dusmas. Zizlis viņa rokā bija sažņaugts.
ATRAST! ATRAST VIŅUS! viņš kliedza un karavīru soļi atbalsojās visā zālē, kad tie pameta troņa telpu.

OOC:Paldies dievam jūs paši jau atkal izšķīrāties...perfekti!

[Hermija]

Liza skriedama sekoja driādai, līdz pamanīja, ka Kī kādam uzskrien un pazūd. Tad viņa ieraudzīja Kalli. Sveiks, ko tu te dari? meitene noprasīja.

[rudo lapu vilcēn...]

Atradis zīmuli, puisis izslējās un nedaudz apmulsis noraudzījās driādā, kas pēkšī metās viņam garām uz koku, ko viņš tikko kā bija uzzīmējis.
Kas?.. viņš nesaprata un nedaudz apmulsa.
Ierunājoties Lizai, viņš veikli apcrtās apkārt un pārjautāja.
Es? Es vienkārši zīmēju. Esmu ceļā uz namiņiem. Tu gadījumā nezini uz kuru pusi īsti? puisis veikli nobēra un tad paraudzījās uz driādu. neviļus rokas pacēlās un zīmulis atsāka vilkt līnijas skicē, šoreiz to pārveidojot. vismalkākā driāda no visām, zinību sardze. viņš klusi nodomāja, cenšoties ieskucēt būtni.
Ja nekļūdos, tu arī esi no vasarniekiem, kas nolēmuši sēit atpūsties. Laikam neiepazināmies. Mans vārds ir Kalle. puisis runāja rāmi, zīmējot nelielajā blokā.

[Kalevale]

Jā? Sofija tupirnot iet jautāja, pagriezusi galvu pret Ītanu. Ko gan viņš tagad Sofijai varēja pateikt? Ko? Sofija soļoja uz priekšu, vēl arvien skatīdamās uz ītanu un ik pa mirklim pašķielējot uz taku, lai neieskrietu kādā zarā. Viņa devās kalnam pretējā virzienā, šķita, ka uz to pusi ir arī mājiņas, kurās palika vasarnieku mantas. Tātad... tu vēlējies, ko teikt? Sofija pēc labi ilga klusuma brīža ievaicājās. Plātīzeris... hmmm... jā. Varbūt, lai parādītu savu varenību, vedīs mani atpakaļ pie pārējiem? Vai varbūt, baidās, ka ar mani kaut kas notiks. Par šādu iespējamību Sofija pasmaidīja, jo puisis pats bija diezgan bailīgs.

OOC: Es taču teicu, ka amn liekas, ka es zinu, kas tālāk notiks. Man tā liekas.

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 05.04.2006 14:31

[Seila]

Terija klusējot visur gāja līdzi un visu darīja tieši tā kā visi pārējie. Vienkārši negribējās ne par ko domāt un nekur iedziļināties. Brīžiem meitenei vispār šķita, ka viņa atrodas tādā kā transā un nespēj saprast, kas notiek apārt. It kā brīžiem gribējās iedziļināties un brīžiem tas vispār nebija iespējams. Viņa saprata tikai vienu, ka vairs nezin kur atrodas un nesaprot ko dara....

[Darka]

Sebastjans vilka sev līdz Andželu, palēlinajā gaitu līdz vispār apstājās, jo pamanīja, ka ir atkal apmaldījies. Ok... Es laikam ievedu mūs neceļos... puisis novilka un paraudzījās uz ugunīgo meiteni.

[Margo]

Driāda nosprauslojās un saritinājās koka dobumā vēl ciešāk.
Tiš!Prom no mana ozola! viņa noteca un pavēdināja ar savu mazo rociņu un tad atkal pierāva to sev klāt.
Ar to puisi es neielaidīšos...meitene jau bija tīri jaua, bet puišus... viņa nodomāja, bet tad dzima spožais plāns.
Nu nāciet vien... viņa nosmaidīja un aizināja viņus tuvāk kokam. Sejā vīdēa skaists, tomēr viltību slēpjošs smīns.

~~~

Es negribu, ka tu...nu... ej viena. Pārējie nolēma vēl mazliet pastaigāt... viņš nobēra, neveikli ieslidinādams rokas džinsu kabatās un saliecis muguru.
Un kā tev piedzīvojumi? viņš noprasīja, jo nviens par to nebija pārmijis ne vārda. Tas šķita dīvaini.Pūķi, elfi un spoki. Kas to būtu domājus, ka vasara izvērtīsies šādi... Un arī tā bija iespēja pārtraukt šo rīta klusumu.

~~~

Saule jeu bija pacēlusies virs horizonta un modās ari pirmie putni. Pļavā mirdzēja rasa, bet mežā sūnas un ogas, kas izskatījās kā apsnigušas.