Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Margo]

E negāju tā, jo biju nobijies...es gāju...ai! vīņš noteica skaļi, bet pēc tam viņa balss atkal kļuva klusa. Tu tā pa nesapratīsi...
Viņš raudzijās Sofijas acīs. Tas bija pats labākais, kas ar viņu bija noticis visā šī piedzīvojuma laikā. Sofijas acis...

OOC: Cik romantiski...

~~~

Relesāra ieraudzīja jauniešus, kuri kliedza viens uz otru.
Nē! viņa iesaucās.
Viņi visi tagad bija briesmās. Tagad tas bija tikai dažu mirkļu jautājums līdz viņš būs klāt.
Viņa slīdēja uz otru telpas galu. Tie strīdnieki bija jāapklusina.

Šo rakstu rediģēja North_see: 25.03.2006 11:06

[Kalevale]

OOC: (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Jā, protams, nesapratīšu. Kā jau vienmēr. Sofija nomurmināja, viņa izdzirdēja troksni, šeit bija vēl kāds, izņemuto viņus un Bastianu. Meitene gribēja palūkoties, taču ītana skatiens viņu nelaida vaļā. Viņa ieslīga atmiņās, kad pati gribēja iepatikties citiem, izlikās par to, aks nav, taču tad parādīja īsto dabu, raksturu. Draugi, ja tos tā varēja nosaukt, viens pēc otra novērsās no viņas, līdz saprata, ka īstā Sofija ir daudz labāka. Meitenei nebija daudz draugu, vairāk bija paziņu. Viņas nebeidzamā jautrība piesaistīja cilvēkus. Tad viņa atcerējās, par ītanu. tas vēl arvien vērās meitenes acīs. Ko mēs darīsim? Sofija viacāja vēlreiz.

[Margo]

Ītans bija apmulsis. Viņš pat lāgā parunāt nevarēja.
Es...es viņš plātījās ar rokām. Es...nezinu...
Viņš muļķīgi pasmaidīja.

~~~

Elesāras balss laikam nebija aizskanējusi līdz jauniešiem zāles otrā galā. Viņa steidzās cik vien spēka, bet skaļās balsis bija jau noklusušas.
Paldies Elfu dieviem, ka Viņš to nesadzirdēja...un paldies viņiem, ka esmu spoks... viņs domāja un steidzās cik vien iespējams. Tomēr zāle bija ļoti liela. Tik ātri pie viņiem nenonākt.

[Kalevale]

Sofija beidzot novērsās no Ītana. Parasti viņa nebija pirmā, kura nolaida skatienu, taču šoreiz piekāpās. Viņa uzreiz pamanīja stāvu, kas steidzās pie viņiem. Sapratusi, ka kaut kas nav lāga, viņa devās pretī. Nēskatījās vairs ne uz vienu, tikai uz stāvu, kurš devās pretī. Klusi, viņa gāja. Beidzot satika stāvu. Kā? Tas bija Sofijas vienīgais jautājums Kā mēs varam tikt ārā? Meiteni vairs nebiedēja spoka dīvainais izskats, viņu šajā dīvainajā pasaulē vairs nekas nebiedēja, viņa vienkārši gribēja prom. Visi šie pārdzīvojumi bija pārāk smagi. Viņa centās par tiem nedomāt, jo savādāk asaras būtu sākušas ritēt pa viņas vaigiem. Jā, viņa izlikās, šobrīd... kādam taču bija jābūt optimistiskam. Protams, īstajā brīdī Ītans nespēja izlikties. Viss, pietiek prāts apsauca meiteni. Nedomā sliktu par Ītanu, nevajag.

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle sastinga pie telpas sliekšān ar imitēto lāpu rokās. Pavertu muti viņš noraudzījās smalkajā rakstā, ko veidoja flīzītes, ar skatienu glāstīdams pūķi.
Tas ir vienkārši vareni. viņš nomurmināja nedaudz apstulbis. Spocīgā meitene bija izskrējusi viņam no prāta, bet tad apziņā iezagās strīda atbalsis.
Ar sarauktu pieri Kalle vērās telopas otrajā malā, kur varēja samanīt vairākus cilvēku stāvus un uz kuru pusi šobrīd traucās spocīgā meitene, kurai viņš bija sekojis cauri gaiteņiem.
Pēc brīža lāpa jau atradās zemē un puisis atkal bija izrāvis zīmuli ar blociņu. Grafīts klusi ssvikstēja pret papīru.

[Kalevale]

Sofija momentā pazina kluso puisi, no mājiņām. Viņš atkal bija izvilcis blociņu. Sofija pamāja Ītanam un Sebastianam, lai tie seko tuvāk pārējiem vasarniekiem, jo viņa bija atpazinusi arī meiteni ar čūsku. Nāc... Viņa pačukstēja arī spokam, bet pati devās pie KAlles. Sofija acumirklī izrāva no viņa rokām blociņu un ar otru roku, arīdzan zīmuli. Nedaudz papētījusi zīmējumus un atzinusi par labiem, bet ne tik skaistiem, kā būtu orģināls, ja tāds būtu, pētot bija atnākuši arī pārējie līdz viņiem. Kad visi pienāca, Sofija viekli ielika, gan zīmuli, gan blociņu sev kabatā un jautāja, neļaujos KAllem protestēt. Uz kurieni mēs tagad iesim, un, ko darīsim? Lēdīj, jūs mums varat palīdzēt? Sofija vaicāja, pievērsusies spokam.

[Margo]

Es nezinu... Relesāra nočukstēja. Viņai bija kauns par to, ka viņa nezināja. Ejas nekad nepalika savās vietās. Tās mainīja izskatu. Atpakaļ Varēja pa to pašu ceļu arī nerādīties.
Ejas dzīvo savu dzīvi. Tās nelaidīs nevienu ārā. Un būtu prātīgi turē...
Spoks nepabeidza teikumu, jo pēkšņi zeme zem kājām sāka rībēt.
Būkš!Būkš!Būkš!Būkš!Būkš!
Zeme rībēja. Likās, ka kāds soļo milzīgiem soļiem.
Būkš!Būkš!Būkš!Būkš!Būkš!
Ātrāk! Jums jātiek projām! kliedza spoks.

[Kalevale]

OOC: nu, tik ātri nevajag.

Sofija pagrāba aiz rokas, tuvākos clvēku, un rāva uz kādu no ejām. Iestūmus tos ejā, viņa lūkojās, vai nav palicis vēl kāds. Nopētījusi visu, sapratusi, ka visi ir ejā, viņa arī tur ielīda. Tagad aizķerieties, aiz priekšējā cilvēka, lai neviens mums nepazūd. Lēdij, jūs varat iet pa priekšu? Atsaucieties visi, kas te ir, pa vienam! Sofija iesaučas, viņa gribēja pārbaudīt, vai tiešām visi ir ievilkti ejā. Viņa nevarēja saprats, kas ir tas cilvēks viņai priekšā, bet tas, ka aizmugurē nevina nebija, tas nija skaidrs.

[Margo]

Mēs neizbēgsim! kliedza spoks.
Tomēr gāja pa priekšu, jo kaut kāda cerība jau bija. Viņa pagaidīja kamēr visi atskaitās.
Tomēr viņa nervozēja. Viņa juta ke nebija laba doma atvest viņus uz šejieni.
Un nebija jau arī...

Es domāju, ka esam visi! sauca Ītans viņā bija tieši aiz spoku lēdijas.
Meitenes pa priekšu... viņš noteica un palaida garām Sofiju, kas kontrolēja radušos situāciju.
Būkš!Būkš!Būkš!Būkš!
Būkšķi skanēja ar vien tuvāk.
Kas tas pie velna ir?! viņš pārkliedza dunoņu.

[rudo lapu vilcēn...]

Ei... tas bija vienīgais ko Kalle spēja dabut pār lūpām, kad Sofija izrāva laukā no viņa rokām blociņu ar teju pabeigto alas skici, kuras centrā, lai gan sīkus, varēja redzēt viņus, vietā, kur iepriekš bija stāvējuši.
Atskanot būkšķiem Kalle juta, ka kāds viņu parauj un kaut kur ievelk. Kas notika, viņambija vienalga. Viņš centās saskatīt būkšķinātāju, aks noteikti bija kāds liels zvērs. Kur ir... viņš jau sāka taustīties pēc zīmuļa un bloka, bet tad attapa, ka to nav. Kurš... tā arī nepabeidzis teikumu, viņš pamanīja Sofiju un atminējās, kā viņa bija izrāvusi no rokām nepabeigto skici ar zīmuli.
Atdod lūdzu bloku. Man jāpiefiksē tas zvērs. Šeit pārāk daudz visa kā, lai visu paturētu atmiņā. viņš pastiepa roku uz Sofijas pusi.

[Margo]

Kalle! uzsauca Ītans. Mums nav laika! Spoku dāmīte saka, ka šis nezvērs ir bīstams!
Viņš uzsauca pārmīdams dažus vārdus ar spoku.
Pārējiet to laikam nedzirdēja.
Pēc tam viņā atkal atgriezās bariņa beigās.
Mums jāsāk kustēties! Ītans kliedza.

[Kalevale]

Es nevaru iet pa priekšu! Ja nu kāds pazūd? It īpaši, ja pēdējais ir KAlle. Sofija iesaucās, taču nebija laika, pieķerieties pie priekšējā cilvēka, ejam! Sofija saujata, ka viņu kāds satver. Viņa steidzās uz priekšu. Ja kādam, kas notiek, tad kliedziet. Viņa skaļi iesaucās. Meitene skrēja uz priekšu, viņa nedomāja par piekusušajām kājām, viņa kustējās uz priekšu, cik ātri vien varēja. Lēdija skrēja pa priekšu, ja spoki varēja paskriet! Sofija nevarēja sagaidīt, kad beidzot tunelis sazaroxsies, jo līdz šim nebija neviena krustpunkta ar citiem. Viņa zināja, ka doties tunelī nebija laba doma, tomēr tā bija vienīgā doma.

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 25.03.2006 12:08

[rudo lapu vilcēn...]

Ļoti laipni no jūsu puses, ka tā rūpējaties par mani. Kalle šķiba pasmaidīja, kad kāds viņu sagrāba aiz rokas un sāka vilkt līdzi, bet no aizmugures virsū grūdās Sofija.
Un es tā arī neuuzināšu kāds patiesībā izskatās tas nezvērs? viņš ar rūgtumu nodomāja, skatīdamies atpakaļ.
Tā skatoties arpakaļ Kallem aizķērās kājas un viņšd nolikās garšļaukus, paraudams līdzi arī kādu blakus skrienošo.

[Margo]

Aiz muguras atskanēja tāds kā rēciens.
Ak mans dievs... iekliedzās Ītans. Tas taču...laikam ir pūķis!
Viņš bija samainījies vierām ar Kalli. Viņš bija aizmugurē. Visi bija sadevušies rokās. Tādā kā ķēdītē.
Tunelis bija ļoti liels tā kā nezvērs varēja sekot.
Un tā arī bija.
Būkš!Būkš!Būkš!Būkš! Atkal skanēja soļi.
Mums vajadzētu tikt uz kādu šaurāku eju! viņš sauca.

Tas nav iespējams! No priekšas atsauca Relesāra.
Tuneļi dzīvo savu dzīvi. Tie mainās, kad vien grib.
Viņa bija satraukta. Viņai jau nenotiktu nekas, bet bērniem?
Pēkšņi tunelis sazarojās trijās daļās.
Spoku lēdija izvēlējās ceļu pa labi.
Mums nav ko zaudēt...

[rudo lapu vilcēn...]

OOC: GM laikam nemanīja Kalles kritienu.

Kalle piecēlās sēdus un pārlaida skatienu apkārt. Soļi tuvijās un kļuva arvien skaļāki. Tas jau sāk kļūt interesanti. viņš pasmaidīja un pagrieza seju atpakaļ.

[Kalevale]

šķita, ka Sofija tūlīt eksplodēs, kad pamanīja, ka viss apstājies, un Kalle nekliedz! Lēdij, pagaidi! Apstājies Sofija nokliedzās un piegāja pie Kalles. VArēsi tikt tālāk pats? Sofija jautāja. Viņa pamanīja arī, ka meitene, kurai piederēja čūska drebinās, acīmredzot, šī skriešana viņu nesasildīja. Sofijai turpretī bija karsti. Viņa noģērba jauku, pasniedza to Andželai un atkal pievērsās Kallem. šķita, ka puisim nekas nekait, viņa klusējot palīdzēja tam piecelties. Tad Sofija sāka lūkoties pēc spokainās lēdijas.

[Margo]

Ītans palīdzēja Sofijai vilkt Kalli atpakaļ uz ķēdi.
Kalle! Tas pūķis ir bīstams! viņš sauca.
Būkš!Būkš!Būkš!Būkš!
Sekoja rēciens.
Būkš!Būkš!Būkš!Būkš!
Skrienam!

Spoku lēdija bija apstājusies, lai pagaidītu pārējos.
Ātrāk!

Šo rakstu rediģēja North_see: 25.03.2006 12:25

[rudo lapu vilcēn...]

Un kāpēc bīstams?! Kalle pikti atbildēja. Tikai tādēļ, ka jūs tā uzskatāt? Un ja nu viņš vienkārši mūs grib uzaicināt uz tēju? puisi iesmējās un pietrausās kājās.
Notraucis putekļus no šortiem, viņš ašiem soļiem devās pie pārējiem.
Man nekas nav pret skriešanu, bet kāda jēga bēgt no tā, kas ir tikai šķietami bīstams? viņš iejautājās.

[Darka]

Viss bija noticis tik strauji, ka Sebastjans pat īsti nezināja, ko pateikt citiem. Pirmkārt jau viņu pārsteidza Sofijas pozitīvā attieksme pret Ītanu, tas viņam lika justies neērti un nevajadzīgs. Šoreiz viņu bija piemeklējusi greizsirdība, kas lika viņam justies nožēlojami, kaut gan viņa āriene par to neliecināja, bet klusēšana...
Beidzot viņš atguva runas dāvanu, kad Kalle vēlējās ieskaidrot, ka pūķis vēlas tikai padzert tēju Jā uz tēju, bet mūs izmantotu par garšīgām uzkodām, nevis cienātu ar to! Bastians satvēra puiša roku un parāva uz priekšu, tādējādi paliekot pēdējais.

[rudo lapu vilcēn...]

Kāpēc visi vienmēr domā tikai to ļaunāko? Kalle nedaud izsamisa, bet ātri nomierinājās. Drīz viņšjau skrēja līdzi pārējiem.
Kādēļ visi vienmēr baidās un bēg? Vai tiešām tas pūķis mums darīs pāri. Varbūr viņam vienkārši ir vientuļi un viņš vēlas ar kādu aprunāties. skrienot Kalle nedaudz pinās savās domās. Tomēr tas viņu neatturēja. Viņš visu mūžu bija cerējis ieraudzīt kaut ko īstenībā, no tā ko uzglleznoja vai uzskicēja, bet tagad, pirmajā šajā iespēja, viņu par varītēm raj prom. Tā mēs ātrāk kādā bedrē ieskriesim, nekā no pūķa aizbēgsim. viņš skeptiski nodomāja.