Karaliste - Emena., (ATD);(C) Opcijas

[Darka]

Kā Tu zini, ka mūsu glābēji var atgriezties? dobja balss, kas plūda no gara melmataina vīrieša, ar jautājumu vērsās pie kādas ļoti vecas sirmgalves. Viņas seju klāja simtiem grumbiņu, kas liecināja par viņas garo un grūto dzivi. Viņi gāja caur mežu un vīrietis, kas bija daudz jaunāks par vecenīti, apstājās, lai palīdzētu viņai pārkāpt pār nolūzušu koku. Mežs bija pielijis un tumš, drēbes, kurpes un mati bija slapji. Tantiņa apstājās pie koka un, saņemdama palīdzīgu roku no jaunekļa, pārkāpa pāri kokam un apsēdās uz to.
Kā es to zinu? večiņa palūkojās jauneklī un ar nedaudz izsmejošu toni viņam sniedza atbildi Daudz zināsi ātri vec paliksi! Un tici man, vecam būt ir ļoti grūti. Viņa piecēlās un devās tālāk.
Lai gan tuvojās meža vidus, un tam vajadzētu kļūt biezākam, koki kļuva retāki, līdz viņi iznāca meža klajumā. Klajumā atradās pieci akmeņi, kas bija apsūbējuši un noauguši ar sūnām, vīteņiem un ķērpjiem. Esmu mežā pavadījis daudz laika, izstaigājis to krustu un šķērsu, es varētu teikt, ka pazīstu to, kā savu kabatu, bet šeit nekad neesmu bijis. Garā jaunēkļa acīs iedegās izbrīnas dzirkstis, par vietu, ko mežs no viņa bija slē````. Ah, puikiņ... Vai Tu domā to cauro kabatu no kuras Tev viss pazūd? Večiņa piegāja pie akmens, kas atradās četru akmeņu lokā, nolika savu tarbu uz tā, avēra to vaļa. Notās plūda silta gaisma. Večiņa izņēma kristālu, kas mirdzēja uguns sārtā krāsā. Lūk kā es zinu, ka durvis atkal var atvērt. Ir atkal sākuši degt visi četri atslēgas dimanti. Viņa piegāja pie akmens, kas izskatījās pēc sasalušām liesmām un dimantu ielika tajā. Tad viņa atkal atvēra tarbu un tajā atkal laistījās gaisma. Viņa izņēma zaļu dimantu, kas izstaroja miera sajūtu un uzlika to uz akmens, kas izskatījās pēc koka lapas. Tā viņa rīkojās vēl divas reizes,vienreiz izņēma ūdens zilu dimantu un nolika to uz viļņveidīga akmens, otreiz izņēma pelēku dimatu un nolika uz piltuveida akmens. Večiņa, balstīdamās uz spieķīti, atgriezās pie akmens, kas atradās četru akmeņu vidū. Tikmēr puisis izsekoja katrai večiņas rīcībai līdz ar tādu aizrautību, kā mazs bērns, kas vēro kā pa pļavu lēkā sienāzis.
Un šiem astoņiem priekšmetiem vajadzētu atsaukt astoņu valdnieku manteniekus. Večiņa no tarbas izvilka astoņus medaljonus, kas izskatījās pilnīgi vienādi, bet uz katru bija cits gravējums. Viens drošsirdībai, viens varenībai, viens kaislei, viens ticībai, viens taisnīgumam, viens vadīšnai un viens spēkam. Večiņa uz akmens uzlika astoņus vareno valdieku medaļjonus, kas bija atstāti Emenā, kā atslēga durvīm, kas reiz var atkal atvērties. Piepeši visi četri dimanti iemirdzējās vēl spožāk, tie pārvērta akmeņus uz kuriem atradās. Sarkanā dimanta akmens pārvērtās par uguns virpuli, kas uzšāvās debesīs. Zaļā dimanta akmens, pārvērtās par milzīgu koku, kas devās tur pat kur uguns virpulis. Zilais dimants akmeni pārvērta par ūdens viļņiem, kas uzšāvās debesīs. Bet pelēkā dimanta akmens nu trakoja tornādo izskatā.
Tagad tikai jāgaida, bet lai nebūtu ilgi jāgaida... večiņa no jakas kabatas izvilka maisiņu un pagrāba zaļu pulverīti un uzbēra to uz astoņiem medaļjoniem. Tas viņiem liks ātrāk tikt pie tām ierīcēm, kas atkal ir atļavušas atvērt durvis. Večiņa pasmīnēja par savu labo ideju, tikmēr viss, kas bija uzšāvies debesīs, vairs nebija redzams. Kas tās par ierīcēm? Melnmatis pārtrauca klusumu.
Cik esmu novērojusi Zemi, tad tos zemieši sauc par datoriem. Večiņa sniedza kodolīgu atbildi.

OOOC Jums Jūsu tēli ir jāaizvada līdz datoriem! Par pārējo parūpēšos es (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Šo rakstu rediģēja Darka: 21.02.2006 19:24

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle apstulbis notupās un pieskŗās zemei. Pēkšņi viņš bija atapies kādā vietā, pēc apkārtnes spriežot-meža vidū, un viņam blakus stāvēja cilvēki, kurus puisis redzēja pirmo reizi mūžā. Es laikam esmu iesnaudies pie kompja. Tas nozīmē nevajag mācīties pa naktīm. Kalle nodomāja un sev ieknieba. Au, viņš nočukstēja un paraudzījās apkārt, Nekas nebija mainījies, tātad, viņš vēl aizvien atradās tepat.
Nedaudz paberzējis kniebiena vietu, viņš pievērsās pārējo apskatei. Šeit šķiet viņus bija gaidījusi kāda večiņa ar puisi, kas runāja par to pašu mistisko mantojumu, kuru datorā redzētais dubultnieks.
Es atvainojos, ka pārtraucu, bet man nav skaidrs iemesls kādēļ tagad jūs mums piedāvājat šo iespēju. Man pēc divām dienām jānodod kursa darbs, kas vēl jāpabeidz. viņš vērsāspie večiņas, kas bija st`dījusies priekšā kā kautkāda Argeda.

[Darka]

Večiņa ciešāk satvēra rokās esošo medaljonu un piegāja pie puiša, kas nepārprotami neuztraucās par šo situāciju, bet gan par sekām Un Tu večiņa vērsās pie Kalles, viņa uzlika rokas uz viņa pleciem un pielieca viņu zemāk, līdz medaljons arī atrada vietu uz viņa krūtīm. Tas iemantoja maigi zilu toni Un Tu uztraucies par sekām, cik raksturīgi Tavām asinīm. Bet nebaidies visam, kam bija nozīme tai pasaulē, nav vairs nozīmes šeit.
Večiņa atkal pievērsās Andželai Ēģiptes princese? Nē mana dārgā Emenas karaliene.

[Eņģeļu gūstekne]

Labi kaut wai bet kas īsti ir Emena un vispār es pietiekoši pārvaldu visu kas saistīts ar medicīnu lai apzinātos ko es runāju un Kleopatra nāk no Ēģiptes!!! Andžela spītīgi iebilda, bet uz beigām saminstinājās ieraugot vīrieša skatienu kurš wēljoprojām bija piekalts viņai

[rudo lapu vilcēn...]

Man tam ir vēl pietiekami liela nozīme. Nenododot darbu es iegūstu nesekmīgu atzīmi un zaudēju vietu budžeta grupā. Man mācības ir pietiekoši svarīgas, jo man nav nekādas īpašas vēlēšanās atlikušo mūžu nostrādāt piesmēķētā interneta kafejnīcā par kasieri. Kalle sarauca pieri. Un kas šis tāds? viņš iejautājās, paņemdams pirkstos medaljonu un to nopētīdams.

[Darka]

Večiņa nekad nbūtu domājusi, ka Zeme viņus būs pārvērtusi par tādiem matreālistiem Mans dārgais pirms uzdod jautājumus vai Tu nestādītos priekšā? Večiņa garlaikoti novilka - matreālā puse viņu garlaikoja. Tici man uz šīs pasaules Tu neatradīsi nevienu interneta kafejnīcu, kurā strādāt, bet Tev namz nebūs nepieciešams, jo Tu esi Ričarda Lauvas sirds mantenieks.
Večiņa aizgāja pie akmens un paņēma vēl vienu medaljonu, kas bija rotāts ar oranžiem akmentiņiem. Emena ir šī vieta, kur atrodaties pašlaik. Bet konkrētāk es pastāstīšu kad saņems pārējie savus mantojumus un nonāksim drošākā vietā, jo saullēkts ļoti strauji tuvojas.
Beidzot Lestards novērsās no jaunās meitenes, kas viņu apbūra ar savu izskatu. Viņš pievērsās kalniem aiz kuriem debes mala kļuva sarkana.

[rudo lapu vilcēn...]

Materiālists? Kalle uz mirkli apstulba. Viņu pirmoreizi par tādu nosauca. Šis paziņojums viņu pārsteidza vairāk kā tas, ka viņš ir Ričarda Lauvassirds mantinieks, ko večiņa minēja uzreiz pēc tam.
Es vienkārši cenšos būt reāls. Lai gan no realitātes šeit šķiet nekas daudz nav. Kalle atguva cīņas sparu. Mans vards ir Kalle. Un es vēļētos zināt kādēļ saullēktam ir tāda nozīme?
Kurā pasaules malā gan esmu nogrūsts? Nesen bija vien 23. viņš aizdomājās.

[Eņģeļu gūstekne]

Jā skaisti bet kāds sakars te ir saullēktam? Andžela jau atkal pievērsās pie formāli lietišķa ārsta toņa viņa patiesi jau gāja swiestā visa dzīvokļa siena noklāta ar grāmatplauktiem kuros rindojās simtiem grāmatas par medicīnu tas naw normāli

[Darka]

Večiņa pievērsās atkal puisim Sākumā es atbildēšu uz Tavu pirmo jautājumu. Šitas, kā Tu nosauci medaljonu ir Tava mantojuma atslēga. Tavs sencis bija drošsirdīgs varonis, kas nekad nevienu neieveda postā, bet gan izveda no tā. Tādējādi izdziedinot noklīdušas dvēseles un miesas. Tavs mantojums ir dziedināšana un gaismas saskatīšana pat tad, kad liekas ceļa vairs nav. Bet pagaidām, skatoties uz Tevi es redzu, ka Tu pat nebūtu spējīgs izdziedināt saskrāpeta kaķa skrabu. Pēdējā teikumā večiņa likā ļoti nokaitināta. Viņas pacietības mērs bija beidzies.
Tad jaunais Lestards iznāca tuvāk manteniekiem Saullēktā ir vieglāk saskatīt dumpiniekus, kas izgājuši no saviem patvērumiem. Viņa maigā bals centās atbildēt uz Kalles jautājumu, bet tad viņa skats atkal pievērsās Andželai.

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle grasījās jau izgrūst, "Ļoti laipni no jūsu puses", bet apvaldījās. Viņam nebija īpašas velmes salekties ar šiem cilvēkiem, kas kaut kādā veidā bija viņus dabūjuši šurp. In tas nav sapnis. Bet kas tad tas ir, ja ne sapnis? Pēc realitātes neizskatās.
Pēc visa dzirdētā spriežot mēs atrodamies kaut kādā vietā ar noasaukumu Emena un es esmu Ričarda Lauvassirds mantinieks. Bet kā? Man šķita šī valdnieka dzimtaskoks ved citā virzienā, bet pastāv arī eispēja neskaitāmo juku gadu laikā šim tam noklīst no ceļa, kas iepriekš parādīts. Lai vai kā, tagad esmu šeit un izskatās, ka kursa darbs paliek pagātnei.
Bet kāds te sakars ar dumpiniekiem? Kalle domās vieca diezgan garu monologu.
Es atvainojos, bet kāds šeit sakars ar dumpiniekiem un kādiem dumpiniekiem? Pret kādu varu tsacēlušmies? viņš vērsās pie puiša, kas bija viņam atbildējis. Sirdī iezagāzs nemiers un nevilšus arī puiša skatiens pievērsās kalniem. Ko šeit mums nesīs rīts?

[Darka]

Puisis jau grasījās izklāstīt visu par dumpeniekiem, kad večiņa viņu apturēja Šo stāstu es jums pastāstīšu personīgi, kad nonāksim drošākā vietā. Večiņa iemeta medaljonu savā somā vienu pēc otra. Pārējie mantojumu saņems tad, kad iepazīstinās ar sevi. Viņa iznīcinoši paskatījas uz katru no manteniekiem. Bet nu mēs iesim prom no šejienes. Un ieteiktu sekot mums abiem. Večiņa paņēma spieķi un virzījās prom uzmetot skatu, kas nozīmēje - sekojiet.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela apzinādamās ka šī siewiete noteikti no šīs wietas saprot wairāk kā wiņa nedroši sekoja galwā maisījās stulbas domas tad wiņa paņēma rokā medaļjonu un sažņaudza to... kas notiks tālāk es gribu kļūt par kvalificētu un labu mediķi bet šis pawērsiens visu izjauks es gribu kāpt pa karjeras kāpnēm gribu palīdzēt cilwēkiem atklāt jaunas slimības un iekļūt wēsturē

[rudo lapu vilcēn...]

Lai notiek pēc jūsu prāta. kKalle nomurmināja un sekoja abiem, kas šķiet šeit uzdevās par galvenajiem.
Mēs esam šeit, bet ar kādu mērķi? Atgūt kādu noslēpumainu mantojumu. Mēs vairāmies no saules, jo tā vieglāk atrast nodevējus. Vai mēs esam nodevēji? Bet kā, kā tas iespējams? Es tikko atrados savā istabā un atvēru pastu. Nu es esmu šeit un dodos līdzi kādai večai un jauneklim, kurus šķiet meklē un līdz ar viņiem šķiet arī mūs, pārējos, kuri šeit ieradušies un ar kuriem es tiekos pirmoreizi mūžā. soļojot Kalle pina savu monolou.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Viss, ko Vita varēja izdabūt pār lūpām, kad mierīgā un glāstošā sajūta pazuda, bija apslāpēts kliedziens, un klusums.
Kas, te ir? Vai marihuāna? Vai radiācija? Nu, kāpēc man vajadzēja būt pie tā sasodītā kompja?! Norijusi apmulsuma kamolu kaklā, meitene izdabūja klusu čukstienu.
-Vita. Un lūdzu,... Ai, nekas. -
It kā nebūtu dzirdējusi neko no vecenītes teiktā, un darītā, baltmate grasījās apjautāt jau uzdotos jautājumus, kad saprata, mātes mācīto - ja tevi nolaupa, necenties sakaitināt nolaupītājus.

[Darka]

Večiņa apstājās un pavērsās pret meiteni ar nedabīgi gaišajiem matiem. Večiņa pabāza roku somā un izvilka medaljonu ar baltu safīru. Viņa lēnām piegāja klāt pie meitenes un uzkāra medaljonu. Tas izstaroja gaišumu Man prieks iepazīties ar Tevi Vita. Tavs mantojums nāk no paša sirds šķīstākā cilvēka gan zemes virsū, gan Emenas. Un Žana d Arka mantojumā Tev atstāja savu spēju sajust cilvēku sāpes un vienlaicīgi pārvaldīt visa dzīvības sākumu ūdeni
Viņas balss bija atguvusi mieru un pazemību, bet tad tā atkal izmainījās Bet nu sekojiet man, janu vienīgi vel kāds vēlas ko bilst. Večiņa pārlaida ledainu skatu četriem manteniekeim, kas acīm redzot no piedzīvotā nebija atguvuši valodas spējas.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Nu viss bija kā sapnī. Kāda nezināma izcelsmes vecenīte (?) vienkārši pieiet pie viņas, un uzkar kaklā kaut kādu tikpat nezināmas izcelsmes kaklarotu, kura Vitas samaitātajā prātā izraisa bailes no nožņaugšanas. Bet tad, kad rokas tika atlaistas, viņa sajutās tā pa īstam brīva, pavisam pavisam brīva, un, iztaisnojusi plecu, sieviete jau gaišākā un spēcīgākā balsī ierunājās.
-Atvainojiet, cienītā, bet cik ilgi mēs būsim ceļā? Un, vai... vai Žanna D'arka arī bija kāda no.... Mm, šejieniete? -
Brīvības sajūta atkāpās, dodot priekšroku iekaltajai etiķetei. Sirds škīsta un ūdens pārvaldīšana...? Pag, pag, ja šis ir tik lielisks sapnis, tad es nedrīkstu pamosties! Jādzīvo! Un, atceroties uz Zemes vērotajās grāmatās un gleznās un filmās attēloto, Vita ievēlējās redzēt kādu pierādījumu. Kaut vai mazu, bet tomēr - lai zinātu, vai šis ir tikai sapnis,vai vēl ļaunāk, ka murgs? Visiem murgiem ir jauks sākums...

Šo rakstu rediģēja TaureņmeiteneAur': 24.03.2006 19:10

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela bija tā wairāk vai mazāk nolēmusi neklusēt un galu galā ierunājās lai gan nedroši, bet tomēr warbūt mēs tā kā varētu kaut nedaudz apspiest šo smacīgo gaisotni un izturēties mazlietiņ brīvāk es domāju ka tad visiem paliks vieglāk un arī sirds pēc šāda tā teikt pārdzīvojuma būs pateicīga ja mēs uzturēsim kaut nelielu sarunu un atslābināsim nervu sistēmu ar sarunām viņa cerēja ka nevienam nebūs iebildumu bet pārcilājusi domās tikko izteiktos vārdus viņa pie sevis nolamājās kāpēc man wienmēr pa vidu jāiestarpina kaut kas saistībā ar medicīnu atslābsti tač saulīt!!!

[Darka]

Bingo! Večiņa bija nokaitināta. Es nekad nebūtu iedomājusies, ka viņi būs tik ļoti... tik ļoti pārzemjojušies. Bet nekas, kad nonāksim galā, tad es viņiem visu izstāstīšu. Visu Emenas vēsturi. Un ja tad viņi nebeigs žēloties... Tad man ir bail, ka viņi nebūs cienīgi kļūt par Emenas varoņiem un glābējiem. Večiņa pārdomāja turpmākās rīcības plānu vienlaicīgi traugdamās pa meža brikšņiem.
Viņi iznāca no meža neilgi pirms saullēkta. Viņiem pretī atradās koka mājiņa. Ar vienu stāvu un dakstiņa jumtu. Apkārt mājiņai bija puķu dārziņš, kurā puķes bija aizmigušas un aprasojušas. Nākat iekšā! večiņa pavēra durvis un ielaida manteniekus. Apskatījusies visriņķi viņa aiztaisīja durvis.
Istabiņa bija neleila ar virtuvīti, gultiņu galdu un šūpuļkrēslu. Vidū gulēja raibs paklājs. Es Tevi palūkšu Lestard. Puisis atritināja paklāju un atvēra slepenu eju. Tikai pēc jums jaunkundz puisis vērsās pie Andželas. Akmens kāpnītes veda zem mājiņas. Gar malām dega sveces, kas izgaismoja ceļu līdz kādai telpai.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela bija diezgan šokēta par večiņas dusmīgo sejas izteiksmi kad wiņa iesaucās "BINGO!" es negribēju nekādi jūs aizwainot tikai domāju ka būtu labak ja mēs sarunātos tad nebūtu tik apspiestas gaisotnes... meitene pabeidza sakāmo un sekoja caur brikšņiem tad priekšā pavērās piemīlīgā mājiņa kad večiņa aicināja iekšā viņa iegāja un tad jau Lestards pacēla paklāju tādejādi atklājot eju, brīdi meitene īsti neizprata kamdēļ wajadzīga slēpšanās slepenā ejā tomēr Andžela pasmaidīja kad Lestards lūdza viņai kāpt pirmajai Sauciet mani labāk par Andželu tad viņa sāka kāpt lejā pa trepītēm

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Nobrīnījusies par večiņas pēkšņo garastāvokļa maiņu, Vita tikai pamāja ar galvu un sekoja Andželai, lejup pa kāpnēm. Sveces iedegās tik spēji, ka sieviete mazliet sabijās. Kā gan uguns varētu degt šeit, tik dziļi zemē - te taču ir drēgns. Bet, tākā te laikam viss bija iespējams, viņa tikai sekoja visiem trim pa pēdām. Saspringta gaisotne, jā nudien...

[Kira m.emo.ria]

Stella visu ceļu bija iegrimusi domās... Viņu patiesi jau bērnībā bija vilinājusi uguns... Un tagad, kad viņa izdzirdēja, ka viņas sencis ir bijis Sprataks. Tas aizrāva Stellu un viņa nemitējās prātot par to... Tikai tad, ka'd viņi iegāja mājiņā Stella pārs'tāja domat par to un sekoja visiem pārējiem.