Karaliste - Emena., (ATD);(C) Opcijas

[Darka]

Kā Tu zini, ka mūsu glābēji var atgriezties? dobja balss, kas plūda no gara melmataina vīrieša, ar jautājumu vērsās pie kādas ļoti vecas sirmgalves. Viņas seju klāja simtiem grumbiņu, kas liecināja par viņas garo un grūto dzivi. Viņi gāja caur mežu un vīrietis, kas bija daudz jaunāks par vecenīti, apstājās, lai palīdzētu viņai pārkāpt pār nolūzušu koku. Mežs bija pielijis un tumš, drēbes, kurpes un mati bija slapji. Tantiņa apstājās pie koka un, saņemdama palīdzīgu roku no jaunekļa, pārkāpa pāri kokam un apsēdās uz to.
Kā es to zinu? večiņa palūkojās jauneklī un ar nedaudz izsmejošu toni viņam sniedza atbildi Daudz zināsi ātri vec paliksi! Un tici man, vecam būt ir ļoti grūti. Viņa piecēlās un devās tālāk.
Lai gan tuvojās meža vidus, un tam vajadzētu kļūt biezākam, koki kļuva retāki, līdz viņi iznāca meža klajumā. Klajumā atradās pieci akmeņi, kas bija apsūbējuši un noauguši ar sūnām, vīteņiem un ķērpjiem. Esmu mežā pavadījis daudz laika, izstaigājis to krustu un šķērsu, es varētu teikt, ka pazīstu to, kā savu kabatu, bet šeit nekad neesmu bijis. Garā jaunēkļa acīs iedegās izbrīnas dzirkstis, par vietu, ko mežs no viņa bija slē````. Ah, puikiņ... Vai Tu domā to cauro kabatu no kuras Tev viss pazūd? Večiņa piegāja pie akmens, kas atradās četru akmeņu lokā, nolika savu tarbu uz tā, avēra to vaļa. Notās plūda silta gaisma. Večiņa izņēma kristālu, kas mirdzēja uguns sārtā krāsā. Lūk kā es zinu, ka durvis atkal var atvērt. Ir atkal sākuši degt visi četri atslēgas dimanti. Viņa piegāja pie akmens, kas izskatījās pēc sasalušām liesmām un dimantu ielika tajā. Tad viņa atkal atvēra tarbu un tajā atkal laistījās gaisma. Viņa izņēma zaļu dimantu, kas izstaroja miera sajūtu un uzlika to uz akmens, kas izskatījās pēc koka lapas. Tā viņa rīkojās vēl divas reizes,vienreiz izņēma ūdens zilu dimantu un nolika to uz viļņveidīga akmens, otreiz izņēma pelēku dimatu un nolika uz piltuveida akmens. Večiņa, balstīdamās uz spieķīti, atgriezās pie akmens, kas atradās četru akmeņu vidū. Tikmēr puisis izsekoja katrai večiņas rīcībai līdz ar tādu aizrautību, kā mazs bērns, kas vēro kā pa pļavu lēkā sienāzis.
Un šiem astoņiem priekšmetiem vajadzētu atsaukt astoņu valdnieku manteniekus. Večiņa no tarbas izvilka astoņus medaljonus, kas izskatījās pilnīgi vienādi, bet uz katru bija cits gravējums. Viens drošsirdībai, viens varenībai, viens kaislei, viens ticībai, viens taisnīgumam, viens vadīšnai un viens spēkam. Večiņa uz akmens uzlika astoņus vareno valdieku medaļjonus, kas bija atstāti Emenā, kā atslēga durvīm, kas reiz var atkal atvērties. Piepeši visi četri dimanti iemirdzējās vēl spožāk, tie pārvērta akmeņus uz kuriem atradās. Sarkanā dimanta akmens pārvērtās par uguns virpuli, kas uzšāvās debesīs. Zaļā dimanta akmens, pārvērtās par milzīgu koku, kas devās tur pat kur uguns virpulis. Zilais dimants akmeni pārvērta par ūdens viļņiem, kas uzšāvās debesīs. Bet pelēkā dimanta akmens nu trakoja tornādo izskatā.
Tagad tikai jāgaida, bet lai nebūtu ilgi jāgaida... večiņa no jakas kabatas izvilka maisiņu un pagrāba zaļu pulverīti un uzbēra to uz astoņiem medaļjoniem. Tas viņiem liks ātrāk tikt pie tām ierīcēm, kas atkal ir atļavušas atvērt durvis. Večiņa pasmīnēja par savu labo ideju, tikmēr viss, kas bija uzšāvies debesīs, vairs nebija redzams. Kas tās par ierīcēm? Melnmatis pārtrauca klusumu.
Cik esmu novērojusi Zemi, tad tos zemieši sauc par datoriem. Večiņa sniedza kodolīgu atbildi.

OOOC Jums Jūsu tēli ir jāaizvada līdz datoriem! Par pārējo parūpēšos es (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Šo rakstu rediģēja Darka: 21.02.2006 19:24

[Mākoņkaķis Aurēl...]

- kas, pie... -
Drūmi nomurminājusi, un saraukusi uzacis, Vita gribēja jau uzspiest uz "jā", kad kā ar bomi pa viņas prātu iezvēlās ikgadējās pamācības "nelaid vīrusus kompjos". Bet otra podziņa acīmredzami negribēja tikt nospiesta, tāpēc, padomājusi, ka tik gudrs hakeris vēl nav redzēts un tas būtu pārāk labi hakerim ko tādu izdomāt, lai būtu patiesība, sieviete pavisam vienkārši nolēma pamuļķoties un nospiest "jā". Galu galā, neviens viņas rads nebija miris šogad un varbūt tas bija kāda drauga joks?

Šo rakstu rediģēja TaureņmeiteneAur': 07.03.2006 16:45

[Riame]

Nemija nesaprašanā lūkojās uz ekrānuu. Cik savādi, viņa pie sevis nodomāja, jo uz tā vēl pirms brīža nekā nebija un nu jau parādījās uzraksts, ka pienācis pasts. Tā taču parasti nekas nemēdza negaidīti izlēkt ārā. Apjukusi meitene uzklikšķināja uz vārda un gaidīja, kas nu būs tālāk.

[rudo lapu vilcēn...]

Ja tas joks uzkārs kompi un izdzēsīs manu darbu.. Kalle nomurmināja gaidot.
Kas te.... viņš nepaspēja pabeigt teikumu, kad lodīte izkāpa laukā no datora ekrāna. Ķermeni pārņema siltums un apkārtne kļuva sarkanīga Kā caur kursabiedras brūnajām saulenēm, tikai izteiktāk. viņš nodomāja veroties savādajā apkārtnē, kas pēkšņi šavās garām. Savāda gan tā gluži nebija, vienkārši caur sārto miglu naksnīgās pilsētas ielas un pēc tām garām skrejošais šķita savāds.
Priekšā sāka iznirt kalni un Kale samanīja vēl dažas, cik tieši viņš šobrīd nevarēja pateikt, lodītes, kas ''skiet šavās tieši tai pašā virzienā, kur šobrīd viņš.

[Kira m.emo.ria]

Stella bija tikai vērojusi šo lodīti kas kļuva lielāka, izliida no datora un apnjeema meiteni... Stellai šametās jocīgi ap dūšu, bet tad jau viņa lodītē šāvās prom...

[Eņģeļu gūstekne]

ēm, Andžela saminstinājās redzot, ka lodīte spraucās ārā no monitora taču sprukt nebija kur, kad lodīte apņēma meiteni wiņa gribēja iespiegties, bet sajūta bija patīkama un ne skaņa nenāca pār lūpām... pie sewis lietodama necenzētus vārdus meitene sarāvās un nu bija lodītē iekšā un ceļoja k-kur līdz ieraudzīja kalnus un vēl pāris tādas pašas lodītes

[Darka]

No Vitas ekrāna izpraucās lodīte, kas apņēma viņu ar patīkamu siltumu un vasarīgu ķiršu aromātu. Izjūtas bija pasakainas līdz palēnām bubinja atkal sarāvās un līdz ar viņu arī Vita. Jau pēc mirkļa viņa atradās kalnos, kur jau atradās citas lodītes, kas draiskulīgi riņķoja viena ap otru.
Uz Nemijas ekrāna izleca lodīte, kas nedaudz uzjautrinādamies par kursoru, riņķoja ap to. Bet tad tā lēnām zaudēja savus apveidus, līdz pie ekrāna ar mazu rociņu piesita Nemijas līdziniece. Uz ekrānu uzradās uzrakstsSveicināta, Nemija! Dodu ziņu, ka beidzot ir radusies iespēja Jums saņemt mantojumu. Vai Jūs to vēlaties? Un katrā pusē ekrānam uzmetās Jā vai Nē. Bet Nē nemaz negrasījās doties rokās kursora bultiņai, kas virzījās tā virzienā.

ooc: Nedaudz pacietības, lai atlido pēc iespējas vairāk lodīšu!

[Darka]

ooc: Nedaudz patinu spēli uz priekšu.

Pagāj pārs stundas kopš izsaukšanas brīža, jaunais puisis bija iesnaudies zem kādas ozola lapotnes. Savukārt večiņa nebija ne acis aizvērusi Kaut viņi paspētu līdz saullēktam... Viņas domas bija pie varoņiem, ko viņa tik ilgi gaidīja. Debes mala bija iekrāsojusies sarkanīgā krāsā, kas liecināja vienu, saulēkts vairs nev aiz kalniem. (Nu ja gribam būt precīsi tad ir gan aiz kalniem, bet šoreiz tas bija domāts, kā salīdzinājums)
Piepeši vēl tumšajās debesīs, kaut kas uzzibsnīja. Večiņa palūkojās augšupt, bet neko nemanīja. Otrs zibsnis, jau bīja daudz reālāks, bet trešais līdz sev atnesa astoņas lodīte. Tuvojoties zemei tās pieauga lielākas, līdz cilvēki kas atradās tajās bija atguvuši ierastos lielumus. Večiņa paņēma savu spieķi un meta jaunekļa virzienā. Precīzi! Nūja trāpīja pa jaunēkļa galvu Kas notiek? Viņš salēcās un palūkojās visriņķī.
Viņi ir klāt! Ar večiņas vārdiem astoņās lodītes skāra zemi un pārplīsa, kā ziepju burbulis. Rozā miglas ielenkti viņu priekšā stāvēja astoņi mantenieki - varoņi.
Esiet sveicināti Emenā! Večiņāi skaidri izteica šos vārdus un dziļi ieslīka ceļos. Viņai līdzās uzradās puisis pasniedza spieķi un noliecās vēl zemāk.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela atjēdzās pirmā viņā bija šokā tā ir kaut kāda jauna medicīniska ilūzija kaut kādu zāļu sekas, varbūt halucinācijas viņa tā īsti nesaprata kas notiek un kur pie velna viņa atrodās tad viņa pamanīja veco sievieti un puisi... viņi abi bija noliekušies kā viduslaiku filmās. Es... es ļoti atvainojos, bet jūs varētu man apstiprināt manu teoriju, ka es tagad esmu aizmigusi un šis ir nereāls sapnis Andžela neveikli pasmaidīja un no uztraukuma atglauda melnos matus

[Darka]

Sirmgalve pavērās jaunajā meitenē, kas viņu bija uzrunājusi Ah jaunkudz šis nav sapnis Jūs esat ieradušies saņemt savu mantojumu. Večiņa piecēlās Ļaujiet stādīties priekšā - esmu Argeda no Sermuļu dzimtas. Večiņa ieliecās tik dziļi cik ļāva viņas vecā un slimā mugura. Viņa kādu laiciņu nekustējās un tad ar spieķi atkal iebelza jauneklim, kas bija savas acis piekalis jaunajai meitenei.
Ah... Mani sauc Lestards no Grīviju dzimtas. Viņš ietupās ļoti zemu ceļos, jo viņa mugura nebija ne cietusi no uzbrukumiem, ne kļuvusi veca.
Un vai drīkstam mēs uzzināt kā Jūs visus dēvēt? večiņa atkal bija iztaisnojusies. Viņa pavirzijās pie medaļoniem, kas stāvēja uz akmens. Un uzmeta tiem acis.

[Eņģeļu gūstekne]

Es esmu Andžela Darka ļoti patīkami nedroši ierunājās Andžela un tad pameta skatienu uz pārējiem tas tik tiešām naw sapnis, bet kā mēs te īsti nokļuvām un kas ir tas mantojums? Andžela atkal noskatīja te sievieti, te vīrieti viņas acu skatiens pavisam netīšām pakawējās nepieklājīgi ilgi pie vīrieša un viņa nosarka

[Kira m.emo.ria]

Stella bija staaveejusi un taa sakot domaas visu laiku laadeedamies Zinu viņi atkal mani izjokojuši... Bet šoreiz tas jau ir par traku Tad viņa pēkšņi izspēra atbildi uz večiņas jautājumu Stella viņai viss notiekošais nebija pa prātam un sieviete bija gatava spert zemes gaisā.

[Darka]

Večiņa paņēma vienu amuletu un ar smaidu uz lūpām piegāja pie Stellas. Ah šī degsme... Velme izcelties... Velme būt labākajai... viņā noglāstīja Stellas seju. Argedas acīs bija jaušamas prieka asaras Pēc visiem šiem gadiem Jūsu asinīs var just viņu burvību, spēku, varu, drošsirdību un daili ar šo teikumu viņa pārlaida acis pāri astoņiem manteniekiem un tad atkal pievērsās Stellai. Viņa nedaudz pacēlās pirkstgalos un uzkāra medaljonu, kas iemirdzējās spilkti sarkanā krāsā.
Večiņa palūkojās uz Lestardu, viņš acumirklī sniedzās pēc otra medaljona. Vai šo? Viņš parādīja medaljoņu ar zaļu rubīnu. Večiņā tikai pamāja ar galvu. Saņēmusi medaljonu viņa pievērsās Andželai Skaistums... Tu esi tik pat skaista kā viņa. Tev ir tik pat skaista dvēsele, kā viņai. Večiņa uzkarināja medaljonu, kas iemirdzējās koši zaļā krāsā. Jūs nokļuvāt šeit asinsbalss saukti un mantojumua daļu Jūs drīz atgūsiet un iepazīsiet. Večiņa noslēpumaini pasmaidīja un gaidīja, kad pārējie stādīsies priekšā.

[Kira m.emo.ria]

Stella apstulbusi stāvēja un viņas domas, ka notiekošais ir kāda izjokošana strauji dzisa. Stella paņēma rokās medaljonu un aplūkoja... Nē viņi noteikti nebūs šitā pūl'jušies, lai mani izjokotu Stellas cerības pavisam izgaisa... Vai drīkstu uzdot jautājumu? Stella iesāka, bet tad iedomājās ... Protams ka varu... Par kādu asinsbalsi jūs runājat? un kādu mantojumu? Es justos pateicīga, ja viss nebūtu tik mīklaini... Un jūs izstāstītu kas šeit īsti notiek?

[Darka]

Argeda mīloši uzsmaidīja Stellai Jūs varat jautāt visu ko vēlaties, bet ne vienmēr Jūs gūsiet atbildi. Večiņa pavirzījās tuvāk Stellai. Bet tā kā Jūs esat tikai tagad ieradušies tad nelielu apgaismību jūs esat pelnījuši. viņas acis pārlaidās pāri visiem klātesošajiem Jūsu senči - mūsu pasaules valdnieki, Jums atstāja mantojumu, kas pienākas tikai Jums. Daudzi centās tos iegūt, bet asins balsis nevar piemānīt. Večiņa atkal apklusa Jūsu mantojums slēpjas šai lietiņās večiņa paņēma medaljonu ar zilu safīru.

[Kira m.emo.ria]

Stella vēl aizvien bija noskaņota skeptiski. Pieņemsim, ka viss šeit patiešām notiek pa īstam viņa sev domās noteica... bet Stellā radās ziņkāre... Mani seņči ir bijuši valdnieki? Es to nojautu... viņai nejaušām izspruka.. Bet tad viņa palūkojās uz medaljonu... Jūs teicāt, ka mūsu mantojums slēpjas šajos te? Bāc! Kāda vilšanās! Seņči valdnieki un nevarēja atstāt vairāk... Phee... Saprotams Stella kā jau vienmēr vispirms iedomājās par naudu.. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

[Darka]

Večiņa palūkojās uz Stellu, kas izskatījās nedaudz vīlusies. Nē viņi Jums atstāja daudz ko citu varu, zemi, cieņu un naudu gluži kā domas nolasījusi večiņa turpināja un katrs šis nieciņš Jums dos iespēju atgūt pārējo mantojumu, ko sen viņiem atņēma. Večiņa noskuma par atmiņām, kas viņu pārņēma par nelāgo pagātni. Katrs šis medaljons slēpj to varu, kas piederēja katram valdniekam, kopā izveidojot neuzvaramu spēku. Piemēram tavs Stella slēpj uguns spēku.

[Kira m.emo.ria]

Stella ieinteresējās vēl vairāk. uguns spēku viņa domās atkārtoja kā tas izpaužas? viņa ņejaušām izspēra... bet tad saprata, ka atkal ir uzdarbojies ieradums... teikt visu, kas ir uz mēles... Pat nepadomājot kā tas izklausās.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela nedaudz notrīsēja zaļā bija viņās mīļākā krāsa viņa pati neapzinādamās sažņaudza medaljonu rokā Andžela bija dzirdējusi daudz komplimentu par izskatu, bet večiņas wārdi nedaudz apmulsināja par kādu skaistumu un valdniekiem jūs runājat? šīs mīklas mani dara ziņkārīgu Ak dievs kurš man liek visu šo teikt es parasti apdomājos un tikai tad daru šoreiz laikam sanāk otrādi meitene bija apmulsusi, bet kā topošais ārsts pie tam ķirurgs viņa apzinājās ka wiņai ir jāsaglabā miers un pārliecība... un viņa iztaujāja večiņu wai wīrieti kurš nu atbildēs kā pacientu kuram īsti newar noteikt kas noticis

[Darka]

Večiņa atkal pievērsās Stellai ar vēl lielāku smaidu uz lūpām Tu es ziņkārīga un izsaki savas domas. Tas nav slikti, bet Tavu senci tas pazudināja. Viņa palūkojās uzpārējiem klātesošajiem, kas stāvēja kā ūdeni mutē ieņēmuši. Dīvainā kārtā arī Lestards stāvēja kā miets. Izskatījās, ka viņš uzmanīgi klausās, bet tad večiņa pamanīja, ka viņš nebija acis atrāvis no skaistās Andželas.
Bet tā kā man šodien ir labs garastāvoklis - uguns spēks piemita Tavam sencim Spartakam. Viņa varā bija iegūt uguni ar domu spēku vien. Viņš kontrolēja to sākot no pavarda uguns un beidzot ar postošiem uguns grēkiem. Večiņa apklusa un izskatījās kā atkal iegrimusi domās Bet Tavā gadījumā pagaidām šī spēja aprobežojas ar sveces liesmu. Bet ar laiku tas mainīsies. Večiņa palūkojās uz pārējiem.
Tavā gadījumā es runāju par skaistāko no valdniecēm par Kleopatru večiņa pievērsās Andželai Tava medaljona īpašniece bija daiļa un valdzinoša. Viņa zināja, ko sagaidīt no citiem, jo viņas spēja bija nākotnes paredzēšana un domu nolasīšana. Ar laiku šīs spējas Tevi pašas atradīs.


Šo rakstu rediģēja Darka: 24.03.2006 13:57

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela pavēra muti Kleopatra Ēģiptes princese? neticami... un domu lasīšana tas izklausās waren dīvaini, bet varbūt es pat tam varētu noticēt ne jau tā skaistuma ziņā, bet gan tādēļ ka Ēģiptē tika izgudroti pirmie īstie ārstniecības līdzekļi jau atkal šī meitene pievērsās medicīnai smieklīgi...

Šo rakstu rediģēja eXplode: 24.03.2006 14:05