Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Margo]

Viens no sniegbaltajiem putniem nedaudz sabozās un pacēla galvu. Arī otrs un trešais bij atvēirs acis. Viņi bija uzmodināti no miega. Izskatījās, ka tās ir dūjas. Taču ieskatpties vēl citšak, janieši pamanīja, ka ar puniem kaut kas nav kārtībā. Tie bija tik gasīgi un nereāli, ka tiem varēja redzēt tiem cauri.
Ītanam kaklā ieetās kamols.
Vai tiešām? viņš sev uzdeva jautājumu, bet kad viens no putniem šķērsoja sava būra robežas un izlaidās laukā tiēši cauri sienai aizdomu vairs nebija. Pēc pirmā tieši sekoja ortais, kas tāpat cauru šaurajām bŗa rstēm izlidoja tām cauri. Sekoja arī trešais, līdz abi pazude sienā.
Ītans bija pārbijies, jo savā dzīvē ar kaut ko tādu viņš nebija saskāries.

~~~

Eseljars piecēla meiteni kājās un nostādināja sev blakus. Tomēr viņš neatlaida meitenes roku.
Mēs doimies tur, kur tu ļoti sen neesi bijusi. viņš sacīja un visa svīta devās tālāk, mīdami zāli un manevrēdami starp kokiem. Viņi akal gāja arvien tālāk mežā.
Tā iedami, viņi nonāca necaurejamu koku biežņā. Koki auga sik cieši, ka pt sermulis tiem nevarētu izlīst cauri. Tikai tad svīta apstājās.
Baltais elfs pamāja ar galvu un divi priekšā stāvišie sargi pegāja pie kokiem. Viņi ieprauda dīvainās lāpas zemē un pilika abas roka pie koku stumbriem.
Notia neredzēts brīnums. Koku stumbri pavērās izeidojot apļveida arku, pa kuru varēja starp tiem iziet.
Otrā pusē spīdēja spilgta gaisma, tāpēc nevarēja īsti saskat't, kas tur notiek. Varēja redzēt tikai dažus pelēkus siluetus.

[Kalevale]

Sofija devās līdzi, redzot, ka dodas arvien dziļāk mežā. Taču negribēja, nevarēja pārstāt iet. Meitene bija pārliecināta, ka tas ir tikai sapnis. Tas noteikti bija sapni, kas gan cits. Meitenes mute pavērās brīdī, kad viņi piegāja pie necaurejama biezokņa, viņa jau vēlējās teikt, ka tālāk nav kur iet, taču tā arī neko neizteikusi aizvēra muti, un lūkojās, kā izveidojas ceļš. Ceļš, lai viņi varētu iziet. Meitene sāka aizdomāties. Kur gan viņa sen nav bijusi? šis sapnis šķita tik reāls. Sofijas sirdī vēl arvien nevaldīja bailes. Vai varbūt valdīja, tikai bija kaut kur noslēpušās? Meitene sekoja dīvainajiem stāviem, cauri arkai.

[Darka]

Sebastians nesaņēma atbildi no Itana vai šeit kāds dzīvo, jo kādam taču pieder tie putni. Bet atbilde nebija vairs nepieciešama, kad viens pēc otra putni izlidoja caur būra režģi un tad pazuda, saduroties ar sienu. Skaidrs bija viens, šie putni jau labu laiku nevienam nepieder... Janu vienīgi.. Bastianu piemeklēja baisa priekšnojauta Janu saimnieks ir tāds pats kā viņa mājdzīvnieki... Sebastians norija siekalsas sen miris? pabeidzis teikumu viņš palūkojās savu līdzgaitnieku sejās.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela centās saglabāt veselo saprātu lai gan tas arvien vairāk atkāpās kaut kur ķermeņa tumšajās dzīlēs wisticamāk ka tā ir redzes halucinācija, ilūzija, tas taču ir iespējams te kaut kur ir jābūt projektoram kurš pārraida šos putnus meitene pārlaida skatu bākas iekšienei, bet protams projektoru nekur neieraudzīja bet naw iespējams, ka spoki tiešām pastāv nu jau viņa sāka krist panikā. Andžela lūkojās apkārt un nu jau sāka nožēlot ka atļāva Bastianam atrasties aiz muguras, tagad viņai gribētos atrasties pašā aizmugurē un neko nenojaust tikai brīnīties par pārbiedētajām līdzgājēju sejām

Šo rakstu rediģēja eXplode: 20.03.2006 16:30

[Darka]

Pašlaik Sebastians nezināja kam vairs ticēt. Viss likās tik neiespējams.... Bet tad viņa prātā uzausa kāda doma, ko bija aizguvis no kādas filmas Spoki ir tikai dvēseles nospiedums un nespēj mums neko izdarīt... ar šiem vārdiem viņš centās nomierināt Andželu Vismaz tie nav vampīri, kas mūs sakostu un pārvērstu par sev līdzīgiem Bastians mulsi pasmaidīja. Es vismaz ceru, ka šeit tādu nav.

[Eņģeļu gūstekne]

Tu esi par daudz saskatījies šausmu filmas Andžela mulsi smaidīja bailes kaut nedaudz atkāpās viss sāka šķist kaut nedaudz reālāks bet ja mēs padomājam tā loģiski, kur pie velna mēs esam nonākuši, kāda mārrutka pēc mums vajadzēja uz šejieni vilkties un ko diez tagad dara pārējie... pēc elpas ievilkšanas Andžela turpināja Patiesībā mani šis sprosts sāk kaut nedaudz ieintersēt... un nepiesauc nelaimi es negribu tapt sakosta...

[Darka]

Bākas klusumu pārtrauca Bastiana smiekli. Viņš smējās vēderu turēdams. Marrutka... viņš nespēja vēl lidz galam pateikt teikumu, jo Sebastianu mocīja smieklu lēkme, kura iepriekšējā satraukuma dēļ bija ļoti grūti apturama. Lēnām nomierinādamies viņš palūkojās uz meiteni Pārējie noteikti tagad sēž pie ugunskura un bauda vakariņas, domājot, ka mēs aizgājām pastaigāties... Tādas bija Bastiana domas Kaut gan ja tā padomā, janu ar viņiem notiek kaut kas līdzīgs?

[Eņģeļu gūstekne]

nesaprotu kas tur tik smieklīgs vārdā mārrutks? Andžela pasmaidīja platāk jo puisis izskatījās tik pievilcīgs kad smējās Es ceru ka ar viņiem ir noticis kas līdzīgs mazlietiņ egoistiski piezīmēja Andžela Tu labi sērfo, redzēju tevi viļņosmeitene atsauca atmiņā Bastiana spēles ar viļņiem, tas tik tiešam izskatījās varen labi un kārdinoši

Šo rakstu rediģēja eXplode: 20.03.2006 17:09

[Darka]

Mārrutks - tas taču ir dārzenis un viņa dēļ, jau mēs te noteikti nenācām, ja nu vienīgi... puisis atkal sāka smieties ja nu vienīgi, milzīgs mārrutks izgaismo bāku. Un jau atkal atgriezās smieklu lēkme, kas šoreiz pierima daudz ātrāk. Es atvainojos. Nu Bastians atkal bija nomirinājies. Sērfot es iemācījos Havaju salās. Atliek tur nodzīvot gadu, un tas Tevi pilnīgi pārņem savā varā. Puisis pasmaidīja Vai Tu proti sērfot?

[Eņģeļu gūstekne]

Es nē, bet domāju ka uzwarētu zvilnēšanas saulē sacensībās. nu labi ja tā nopietni es labi peldu, bet sērfot nav nācies. Havaju salas ir burvīgas pavadīju tur divus mēnešus ar labāko draugu izstaigājām visus kokteiļu bāriņus. Kā tev tur patika? Andžela bija varen ieinteresēta un wairs nelikās ne zinis par Bastiana smieklu lēkmēm, viņa pat piemirsa par lintu dīvainajiem izgājieniem

[Darka]

Jā Havaju salas pārspēj visu sapņainām acīm Bastians lūkojās meitenē Pludmales, draugi, izklaides, ekstrēmā atpūta... Ja tur uzturas ilgāk var iepazīt patieso dabu, kas tur valda. Starp citu, kurā salā biji? Sebastianam patika runāt par Havaju slām, jo tās viņš uzskatīja par savām otrajām mājām.

[Eņģeļu gūstekne]

ak kā lai es zinu kurā salā es biju... viņu taču ir tik daudz un diemžēl es piemirsu pajautāt uz kuru salu mēs lidojām, biju pārāk aizņemta ar mūzikas klausīšanos un kad nosēdāmies jautājums jau bija izkritis no prāta. Ģeogrāfija naw mana stiprākā puse, tā man liekas bija viena no tām lielākajām salām Andžela jutās mazlietiņ apmulsusi jo ģeogrāfiju tik tiešām nepārzināja man liekas tur bija kaut kāda saistība ar Hanalulu, Andžela pati nemanot bija sākusi virpināt ugunssarkano matu cirtu un savas mistiski wioletās acis viņa bija piekalusi Bastiana acu skatienam

[Margo]

Jūs tur varētu klusāk! strupi, vēk ar vien bailēm mirdzot viņa acīs, Ītans teica.
Putni viņu bija pamatīgi nobiedējuši, bt saruna par sen mirušo saimnieku beidīja divreiz vairāk.
Pēc redzētā nebūtu nekāds brīnus...viņš nodomāja un vairs jau nebija nekādas vēlmes doties tālāk, bet atpkaļceļa jau vairāk nebija, jo kāpšana devās vekli un pirmais stāvs jau vairs nebija manāms. Tālākas kāpņu gabals atkal tinās tumsā.
Kaut mēs būtu paņēmuši to elļaslampu.viņš nodomāja kāpdams pa priekšu. Aiz viņa sekoja Kalle, Pēc tam Andžela un gājienu noslēdza Sebastians.
Tagad atpakaļcela nebija. Bija jākāpj tikai augšup. Augšup, augšup, augšup...

~~~

Mirdzums žilbināja acis, taču pēc neilga laika, tas jau bija izzudis. Tagad starp koka arku rindojās jaunas mājiņas. Izskatījās, ka tās bija no marmora, jo tās bija sniega baltumā (tāpat kā putni būrī, tikai atšķirība, ka mājiņas bija īstas). Zeme bija noklāta ar zaļu sūnu paklāju un tas krasi atšķirās no meža egļu un priežu skuju seguma. Zāli rotāja zeltaini ziedi.
Aiz zemāk esošajām mājiņām varēja samanīt augstu torni ar asu smaili. Tā galā bija vēl kāda kārts, uz kuras bija uzsiets karogs. Pagaidām to, kas uz tā bija, nevarēja saskatīt.
Abi sargi vēl aizvien turēja rokas pie kokiem līdz svīta iegāja jaunatklātajā pasaulē. Viss atpār smaržoja pēc naktsvijolēm. U patiesi, kur tik vien paskatījās zaļoja dažādi neredzēti augi un ziedi, kas bija sastādīti nelielās dobītēs.

[Darka]

Sebastians ienīda, kad kāds viņam kaut ko aizrādīja. Viņš uzmeta dusmu pilnu skatu uz Ītanu un Kapēc mums vajadzētu būt klusākiem? Lai nebaidētu Tevi? Ar izsmejošu toni vērsās Bastians pie puiša, kas acīm redzot bija pārbijies. Nevar jau teikt, ka Bastians būtu īpaši drosmīgāks, bet runāšana ar Andželu nomierināja viņu un domās no šīs spocīgās vietas aizveda atpakaļ uz Havaju salām.

[Eņģeļu gūstekne]

Ītan tas ka tew ir bail nedod tev tiesības mūs komandēt un itīpaši mani! Andžela augstprātīgi novilka un paskatījusies uz Bastianu atkal pasmaidīja vēderā atkal sāka kņudēt bailes jo runa par Havaju salām sāka piemirsties un acu priekšā atausa spocīgais skats kā lintu izlidoja cauri būra režģiem Kapēc mēs kāpjam augšā ja mēs varam vienkārši doties lejā un ataisīt durvis, un man jau ir notirpušas kājas no šitās nemitīgās kāpšanas. Turklāt te ir auksti! tam varēja ticēt jo atšķirībā no pārējiem Andželai mugurā nebija jaka...

[Margo]

Ītanam patiesi bija bail, tikai viņam arī ļoti gribējās noskaidrot, kas darbina bākuguni.
Atļaušu jums vēlreiz atgādināt par putniem... viņš attrauca, jo viņam patiesi bija bail, taču viņš negribēja to izrādīt.
Sebatiana un Andželas uzbrauciens lika dūšai tkal uzrāpties līdz viņa krūtīm un nu jau Itans aizskrēja pa priekšu un pazuda tumsā.
Man ir vienalga. viņš uzsauca un sirdij dauzoties viņš kāpa ar vien augstāk.

[Darka]

Būsim laikam aizskāruši jūtīgo vietu. Sebastians pasmīnēja un noskatījās, kā Ītanu atkal aprij tumsa. Doma par atgriešanos nebija peļama, bet intrese, piedzīvojumu kāre un nu arī Ītana aiziešana pa priekšu, daudzkārt atsvēra šo domu. Nepadodies! Bastians palūkojās uz meiteni Mums ir jāseko mūsu vadonim. Pēdējā teikumā varēja just ļaunu ironiju, kas tika izteikta pietiekoši skaidri, lai to sadzirdētu Ītans, kam tā arī bija veltīta.

[Hermija]

Liza nemierīgi sagrozījās pie ugunskura pie kura bija pirms kāda brītiņa piegājusi un paēdusi. Pašlaik meitenes acis piesaistīja bāka, uz kurieni aizgāja Andžela ar ītanu un Bastianu. Viņa mazliet sarauca pieri un jau atkal ieslīga savās domās.

OOC: Sorry, ilgi netiku pie neta, man ir uzlikts arests, bet man tā nejauši gadās to pārkāpt (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/whistling.gif)

[Eņģeļu gūstekne]

Es nepadošos, lai tas uzpūtenis iet diriģēt Andžela pasmaidīja un pagrūdusi Kalli uzskrēja augšā tu nāc? Ītans bija jau krietnu gabaliņu priekšā un meitene viņam mina uz papēžiem. Andžela pagriezās pret Bastianu tu esi tīri izskatīgs, tad viņa nosarka kas ar mani notiek, šis svaigais gaiss mani traģiski ietekmē, stulbene tāda, es viņam vairs nespēšu paskatīties acīs

[Darka]

Sebastians apstūlba, neko tādu viņš nebija gaidījis Esmu tīri izskatīgs? Viņš sekoja uzreiz aiz Kalles, jo Andžela aizsteidzās pa priekšu. Paldies... pagaidām tas bija viss, ko varēja viņš pateikt, nebija jau tā, ka meitene viņam liktos neglīta, bet viņš pazina, tādas meitenes, kā viņa. Aleksa ir tieši tāda pati, kas pat dienu nepagaidīs un aizskries pie cita. Šīs meitenes vienmēr dabūn ko vēlas un tad... Sebastjana dūre sažņaudzās. Vairāk neko viņš nolēma neteikt, jo šī nebija ne īstā vieta, ne īstā kompānija. Bastians uzsmaidīja Andželai un sāka virzīties pa kāpnēstraujāk.