Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Margo]

Elfs lieliem soļiem devās uz meža pusi ik pa laikam ieskatoties Sofijas sejā, vēl jo projām neticēdams, ko tiko paveicis.
Hermejs iesoļoja mežā. Caur koku starpā išana vedās nedauz gausāka, bet viņš nedomāja apstāties. Viņš tikai šoļoja dziļāk mežā.
Vienu brīdi likās,ka starp kokiem pavīd kādas najādas stāvs. Bet viss jau varēja būt jo tepat jau bija arī strauts.
Elfs piesoļoja pie mazās tērcītes un noguldīja meiteni zēlē līdz pats nozuda skatienam.
Tik ārti viņa neattapsies... viņš vēl nodomāja, bet kļūdījās ar aprēķiniem.

OOC: Tagad tu droši vari celties augšā, Sofij, bet no strauta prom gan nedodies.

~~~

Bākā bija pavisam tumšs. Gaismas te nebija. ītanam bija jāliek katrs solis ļoti uzmanīgi, lai nepakristu.
Taču notika vēl kas dīvināks.
Varēja dzirdēt kā atkal aizcēras bākas durvis. Tagad viņi bija iesprostoti bākā, jo visi jau bija iegājuši dziļāk, bet tas vēl nebija viss.
Pēkšņi pie sienas iedegās gaišs lukturis.

OOC2: Es uz mirkli pazūdu...būšu atpaka'vēlāk...neādas muļķības nesastrādājiet... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/biggrin.gif)

Šo rakstu rediģēja North_see: 19.03.2006 17:12

[rudo lapu vilcēn...]

Kurš šeit joko? pār Kalles lūpām pārvēlās jautājums. Tomēr izbrīns nebija lasāms viņa sejā. Acis tā nedaudz savādi spīdēja, pētīdamas bākas iekārtojumu, vecās siena sun visu pārējo. Viņš sķita kāri aprijam visu redzēto, lai vēlāk atsauktu atmiņā, kad nolems ko radīt.

OOC:Gribētu bakas iekštelpu aprakstu, lai zinātu ko var teikt.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela bija klusa kā pelīte bailes bija aprijušas meitenes runas spējas viņa iegāja tumsā tieši aiz Bastiana... šito es sawiem wecākiem nepiedošu, atvest mani uz kaut kādu vietu kur bākas sāk darboties pēc 12 gadu pauzes u.t.t.

[Darka]

Bastians palūkojās vis apkārt. Tas nebija normāli. Nekas līdz šim nav bijis normāli. Sāk degt bāka, spilkti zaļā krāsā, durvis atveras pašas un aizveras, gaisma parādās pati no sevis. Un man vēl likās, ka omas toletē bija baisi... Bastians palūkojās Andželā, kas likās pārbijusies Kā jūties?

[Eņģeļu gūstekne]

Ē... ar mani viss ir labi Andželas acīs tik tiešām bija redzama panika, bet tā kā viņa bija trīs puišu ielokā viņa jutās daudz maz pasargāta es atdotu visu lai tagad pie manis būtu Selīcijs meitenei izspruka skaļi Andžela norija kunkuli kaklā kurš bija uzradies līdz ar gaismas ieslēgšanos un durvju aizciršanos

[Kalevale]

Sofija lēni atvēra acis. šķita, ka viņa atkal bija pakritusi, tikai šoreiz nebija Sebastiāna vai Pjēra, kuri varētu palīdzēt. meitene mēģināja piecelties, lēnām, taču kāja atkal smeldza. Meitene atmeta rudās sprogas no sejas un mēģināja piecelties vēlreiz. šoreiz viņai izdevās. Meitene lūkojās apkārt, meklējot taku, pa kuru bija gājusi, taču neredzēja to, blakus bija tikai strauts. Meitene pasmēla ūdeni no tā, taču nedzēra, nepārvarams spēks, lika tai atturēties. Apkārt bija mežs. Meitene apsēdās, atspiedusi muguru pret kādu koku un centās izprast radušos situāciju. Sofija nesaprata kā varēja nokļūt mežā, ja vēl nesen bija gājusi pa taciņu. Meitene nedaudz sarāvās. Mežā atbalsojās dažādas baisas skaņas. Lai novērstu domas no tām, meitene sāka pētīt bikšu ceļgalā izplēsto caurumu. Bikse, viņa nebija paspējusi pārģērbt. KAut arī Sofijai mugurā bija mīksta jaka, viņai tik un tā sāka salt.

[Darka]

Kas ir Selīcija? Bastians apmulsis pajautāj. Tā kā meitene bija grupas aizmugurē, Bastians pastūma meiteni pirms viņa, lai varētu redzēt, ka ar viņu viss kārtībā. Un kapēc es tā izdarīju, parasti šausmu filmās novāc tos, kas atrodas beigās... Sebastians norija siekalas mutē un uzsmaidīja meitenei. Es gribu Tevi paturēt acīs...

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela pierima bīties kad Bastians viņai vaicāja par viņas iemīļoto mājdzīvnieku Tā ir mana čūska man gan viņu patīk saukt vārdā jo parasti cilvēki nav īpaši priecīgi zinot ka man ir kobra, viņa vienmēr lienot pa ķermeni atslābina saspringtās vietas un Selīcijs lieliski peld ar viņu baseinā uzturēties ir vienkārši fantastiski meitene aizrāvās stāstot par savu kobru viņa apklusa tikai tad kad Bastians viņu pagrūda uz priekšu jā labi man nav iebildumu Andžela neveikli atbildēja uz Bastiana teikto par to ka viņu vajagot paturēt acīs

Šo rakstu rediģēja eXplode: 19.03.2006 17:44

[Darka]

Ah, kā gan es neiedomājos, ka tā ir tā čūska. Nepietiek, ka tas ir ellešķigs radījums, vēl tas ir viens no visindīgākajiem. Bastians norija siekalas, jo čūskas ir vienīgie radījumi, kas viņam uzdzen šermuļus, bet puisis tik un tā uzsmaidīja Andželai Tā ir kobra, viņa taču ir navīgi indīga... Izlicies ieinteresēts, viņš neizrādīja savu nepatiku.

[Eņģeļu gūstekne]

Nauda spēj izdarīt visu Andžela paskaidroja tēvs zināja manu apsēstību ar šiem graciozajiem dzīvniekiem jo man mājās ir trīs plaukti tikai un vienīgi par čūskām un tad nu lūk man dzimšanas dienā uzdāvināja Selīciju tas gan vēl ir maziņš jo tā ir karaliskā kobra otrā indīgākā kobra pasaulē tai ir jāizaug aptuveni 5 m garai un tai ir izoperēti indes dziedzeri tā kā vari neuztraukties ka kādu nakti tevi noslaktē mans dzīvnieciņš bet zobiņi viņai gan vēl ir. Patiesībā manuprāt pat indīga kobra nebūtu nekas salīdzinājumā ar to ka esam iesprostoti bākā Andžela kārtējo reizi bija aizrāvusies ar čūsku apbrīnošanu un pēc garumgara pentera viņa beidzot apklusa

Šo rakstu rediģēja eXplode: 19.03.2006 17:53

[Darka]

Graciozi dzīvnieki... Lai nu tā būtu.. Lai gan iekšienē Bastians saviebās no vārda čūska vien, ārēji viņa sejas vaibsti bija nemainīgi, varbūt pat izskatījās, ka viņu šī tēma interesē. Jā nauda mūsdienās ir svarīga, bet ne visu var dabūt par naudu... Bastians nāca no turīgas ģimenes, un tādēļ viņš naudu neturēja lielā vērtē. Dažkārt tā viņu pat kaitināja, jo dēļ tās viņam bieži nācies vilties cilvēkos, kas likās esam viņa draugi. Bet zini ko, labāk esmu šajā bākā, nekā ar kaut mazāko čūskas mazuli kopā. Bet neuztver personīgi. Viņš atkal uzsmaidīja meitenei un tad pievērsās bākas izpētei.

[Eņģeļu gūstekne]

Lai nu kā kā jau saka par gaumēm jeb šai gadījumā par vietām nestrīdās Andžela bija atslābusi un pavisam piemirsusi par līdzšinejām bailēm viņas sejā bija parādijies Bastianam veltīts smaids, meitene vērās bākas iekšienē un cerēja ka nekad nenokļūs līdz pašai bākugunij taču jaunieši nemainīgi kāpa augšup a trepēm

[Margo]

Par bākas iekšieni:

Iedegoties eļļaslampai pie sienas bāka izskatījās kā parasta bāka. Viņi bija iegājiši apaļveida celtnā bez logiem. Vismaz pirmajā stāvā. Grīda bija nedaudz nobrugēta. Pie vienas senas puses stāvēja veca lāde. Līzīga tai, kas bija bērnu guļamistabās. Otrā pusē bija vīteņveida, akmens kāpnes un dažādu lielumu maisi. Bākas pamats bija nobērts ar salmiem.
Eļļaslapma bija piekārta pie siena no viena uz āķiem, ka atradās bākas pamatstavā. Kopā šo āķu bija trīs. Biens tieši pie akmens kāpnēm. Otrs tieši pirmajam pretī. (Tieši uz tā bija uzkarināta eļļaslampa.) Trešais āķis bija tieš pie girstiem, pie kura bija piestiprināts diezgan paliels metāla būris. Tajā sēdēja trīs sniegbalti putni.

~~~

Elfs atgriezās ar nelelu svītu. Ieraudzījis, ka meitene vairs nav pie upes, viņš apstājā, bet ieraudzījis meitenes apģērba krāsu aiz netālā koka viņš turpināja ceļu.
Hermejam līdzi bija 4 sargi, kas rokā nesa garuas kātus, uz kuriem bija uzstiprināta no zariem veisota lode, kuras vidū savus spārnus zibināja un spīdēja laimiņas. Sargiem pa vidu gāja vēl kāds elfs ar garu sirmu bārdu un baltu apmetni. Rokā viņš nesa nelielu zizli, kurš bija rotāts ar rubīniem un safīriem.
Hermejs devās tieši pa priešu.
Kad elfu svīta nostājās pie koka, pret kuru bija atspiedusies Sofija, visi apstājās. Elfu kareivji notupās uz ceļa. Ta bija aiz cieņas. Arī Hermejs bija noliecies tik zemu, cik spēja, bet vecais elfs tikai stāvēja un smaidīja, taču Sofijas sejā pavīdēja kaut kas neizprotams.

[Kalevale]

Sofija ar izbrīnu skatījās uz dīvainajām radībām, kas bija pienākuši pie viņas. S''kita, ka meitene ir nonākusi pasakā. Šķita, ka dīvainās radības kaut ko meklēja, jo cītīgi skatījās zemē. Sofija gribēja sev iekniebt, lai pārliecinātos, vai nesapņo, bet tā vietā meitene klusi, gandrīz čukstus ierunājās Ko jūs darāt? Vai jūs esat kaut ko pazaudējuši? Varbūt, es varu palīdzēt atrast? Sofija neizpratnē lūkojās uz šiem dīvaiņiem. Nez, kas viņi bija. Meitene labprāt būtu piecēlusies, taču to izmēģinājusi viņa atmeta visas cerības, jo kāja pārāk stipri smeldza.

[Margo]

Elfi bija neizpratnē. Viens no viņiem pat mēģināja iesmietie, taču ieraudzījis, ka pārējie trīs uz viņu aizdomīgi paskatās, viņa smaids nozuda ,kā nebijis.
Beidzot tu esi klāt! Beidzot mēs esam tavi atraduši! noteica Hermejs un vēlreiz dziļi paklanījās.
Arī pārējie sekoja viņa piemēram, tikai baltais elfs stāvēja pavisam nekustīgs.
Viņa acis mirdzēja. Nevarēja noprast, kā viņš jūtas, jo viņa seja palika stalta un nelokāma.
Viņš tikai stāvēja un nekustīgi skatījās meitenes acīs. Tad pār viņa vaigu noritēja zeltaina asara.
Tā ir viņa...viņš nočukstēja.
Viņa ir izredzētā...viņa patiesi ir izredzētais bērns, kuru mums apsolīja Tetoss...viņš nodomāja un pasēra pāris soļus tuvāk meitenei.

[Kalevale]

Sofija rūpīgi vēroja, ko darīs dīvaiņi. Pēkšņi viens ierunājās un pakāpās uz priekšu. Sofija nedaudz sarāvās. Viņš lūkojās meitenei tieši acīs. Pēkšņi Sofija pārtrauca klusumu, pēc dīvaiņa vārdiem un ieteicās Ko jūs esat atraduši? KAs es esmu? Sofijas acis apjukumā iepletās. Viņas skatiens klīda, no viena stāva, pie nākošā. Meitene gaidīja atbildi, nez kādēļ viņa bija pārliecināta, ka tādu arī saņems. Dīvainības lika aizdomāties arī līdz tam, ka šeit atrasties varētu būt bīstami, turklāt ar klibu kāju, taču iekšējā balss teica, ka pagaidām briesmas nedraud, pagaidām... Viņa cerēja, ka arī turpmāk nedraudēs.

[Margo]

To tu drīz uzzināsi, bet tagad... teca vecais elfs. Nāc...mums tev kas jāparāda.
Elfa balss bija mierīga un nosvērta. Tā bija kā dziesma, tāpēc tai neviens ebija pretoies.
Sargi atkl nostājās ierindā un Hermejs šoreiz nostājās svītas aizmugurē.
Baltais elfs bija pastiepis savu roku uz Sofijas pusi un palīdzēja meitenei piecelties.

OOC: Es atkal šovakar dodos projām...ja vēlaties varat spēlēt tālāk, bet bez manām norādēm tas būs grūtāk...tāpec visas sūdzīas atkal ATD! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/biggrin.gif)

Šo rakstu rediģēja North_see: 19.03.2006 19:54

[Kalevale]

Sofija pasniedza pretī roku un piecēlās. šķita, ka meitene nevarēja pretoties šai balsij. Tā vedināja sekot. Viņa vairs nejuta sāpes, meitene sekoja, cauri brikšņiem, cauri mežam. Viņa nemanīja, cik ilgi gāja, vienkārši sekoja. Viņa brīdi iedomājās par Sebastianu. Kur viņš tagad bija? Varbūt bākā, kopā ar to meiteni, nu to, kurai bija čūska, varbūt viņi skūpstijās, varbūt, bija kļuvuši par labiem draugiem. Iespējams, taču tad viņa atgriezās realitātē. Uz kurieni mēs ejam?

[Darka]

Ar katru mirkli virzoties augstāk, prātu pārņēma dažādas domas, kas gan viņus tur sagaidīs. Bastians nojauta, ka Lieldienu zaķis jau noteikti ne. Pavēries augšā viņš pamanīja būri ar putniem. Nez kam tie pieder... Ītan, vai šeit neviens nedzīvo? Ja, nē tad, kam pieder tie putni? Viņš ar pirkstu parādīja uz augšu, puiša balsī bija iemetušās tikko jaušamu baiļu klātbūtne.

[Eņģeļu gūstekne]

Putni, klusi zem deguna noburkšķēja Andžela un savilka seju riebumā, vairāk par visiem dzīvniekiem viņa ienīda putnus viņasprāt tie bija kaut kas zems pretīgs un vēl pie tam putni pļūtija visur kur pagadās