Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Roviela]

(OOC - jā, redz gan. Vita tagad ir tāds pats spoks kā Seleste.)

[Romija]

Noslaucījusi asaru, kas tomēr bija pamanījusies notecēt pār vaigu, Annija pamanīja kaut ko, ko nebūt negaidīja. Sākumā šķita, ka viņiem līdzi ir atnākusi Seleste, kaut arī meitene neko tādu neatcerējās. Bet tad viņa pamanīja, ka šī radība izskatās savādāk. Patiesībā krietni savādāk. Tai nebūt nebija gara, sudrabaina kleita, bet drēbes, kas... bija mugurā gulošajai Vitai.OOC: Tā taču ir, vai ne?

Brīdi blenzusi uz radību, kas bija pacēlusies līdz koku zariem, Annija izdabūja tikai klusu: "Vita?" Negribējās ticēt! Sapnis? Murgs drīzāk! Vai tiešām? Šī ir dīvaina sala.

[Riame]

Meitene vēl joprojām mēmi lūkojās uz savu guļošo ķermeni un neteica ne vārda. Līdz viņai atnāca tālīns izsauciens, un Vita pagriezās pret runātāju. Tā izrādījās Annija. Taču meitene nebija spējīga atbildēt. Viss likās reizē gan reāli gan pilnīgi murgaini. Vai...es...e-esmu... viņa klusi izdvesa un palūkojās uz savām caurspīdīgajām rokām. Tas nevarēja būt. Vienkārši nevarēja.

[Romija]

Annija pārmaiņus skatījās te uz gulošo Vitas ķermeni, te uz caurspīdīgo radījumu koka zaros. Un nez kāpēc viss likās loģiski. Uz šīs salas nemirst tā, kā mirst citur. Te tikai maina savu fizisko ķermeni pret kaut ko gaisīgāku un iespējams pat noderīgāku. Caurspīdīgās Vitas acīm redzamais apjukums šķita kā apliecinājums tam, ka nevajag baidīties - arī viņa ir samulsusi no notikušā. Bet vēl joprojām zemē gulošais Vitas fiziskais ķermenis te palikt nevarēja.

"Mums viņu laikam nevajadzētu te tā atstāt," Annija ieminējās un gaidīja citu viedokļus.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika stāvēja tikpat bāla, kā Vitas mirušais ķermenis un blenza uz to... Viņa neizjuta žēlumu, koāpēc to izjust pret cilvēkiem, ko viņa pat tā īsti nepazina, viņa tikai pateicās Dievam, ka neēda tās ogas...
Bet tik un tā jocīgi viņai bija, sevišķi, kad ieraudzīja, ka Vita nu ir spoks. To vairs nevarēja tik viegli uzskatīt par hologrammu un tas nozīmēja, ka.... ka...
Kas šī vispār vietu?! Veronika apgriezās un piegājusi pie zemē nomestajiem lapu goziņiem, sāka tajos lasīt atpakaļ plūmes, kas bija izbirušas. Viņa bija tik apjukusi, ka darīja to gandrīz neapzināti.

[Aiva]

"Dievs žēlīgais..." Pīters izdvesa.

Tas bija ... negaidīti... ātri... un nežēlīgi...

Pītera bažas, ka salā ir pilns ar nāvējošām lamatām, bija piepildījušās visļaunākajā veidā... Bet nu, vai tad patiesi varēja iedomāties, ka kāds tā ēdīs visu ko atradīs... Ko vēl viņi nezināja, un ko vēl izdarīs ne tā?

Vai arī Seleste tā bija kļuvusi par spoku?

Vai tas būs viņu visu liktenis?

Izdzirdis Annijas ieteikumu, Pīters sarāvās.

Tas bija dīvaini, apglabāt cilvēku, kad viņa paša spoks tajā noskatās.

"Varbūt... pajautāsim viņai pašai... ?" viņš vārgā balsī nočukstēja... Izklausījās jau nozēlojami...

Šo rakstu rediģēja Aiva: 13.03.2006 15:14

[Romija]

"V...Vita?" Annija nedroši iesāka, vērdamās uz spoku. "Vai mēs drīkstam tavu ķ...ķermeni apgla...bāt?" viņa vacāja un dzirdēja, cik patiesībā šie vārdi pašas ausīs dīvaini skan.

[Riame]

Vita vēl joprojām sēdēja koka zarā un lūkojās uz savu auksto un nekustīgo ķermeni. Es...laikam to nespēšu pieņemt... meitene pati sev sacīja. Meitene iztālēm dzirdēja Annijas sacīto un lēnām pagrieza savu galvu uz viņas pusi. Erm...em... bija viss, ko sākotnēji spēja izdvest Vita. Viņa juta, kā nodreb. Visas jaunās sajūtas bija tik nereālas un reizē tik īstas. Es...es... viņa centās pierast pie savas jaunās, gaisīgās un vieglās balss, kas skanēja gluži kā iepriekšējā, un tomēr citādi. Es... viņa palūkojās uz u savu guļošo ķermeni un spēja vien pamāt un tas bija apstiprinājums tam, ka viņa piekrīt, ka to apglabā kaut tūlīt pat.

[Romija]

"Zēni," Annija uzrunāja Pīteru un Viljamu. "Būtu jauki, ja jūs par to parūpētos. Es iešu domāt par vakariņām," viņa piemetināja. It kā atkratījusies no nepatīkama pienākuma, meitene ātrā solī devās atpakaļ uz alu.

[Džea]

velviens spoks?
Šī laikam tiešām bija tāda sala kur lai arī civl;eki nomirst,to dvēseles paliek uz zemes.Un par to Neida bija šokā. vērojot caurspīdīgo Vitu,līdz manīja ka Annija iet prom
Vabrūt vajadzēja pajautāt kā jūties,tomēr tam vinā nolēma atlikt laiku.
Annij es došos tev līdzi.
Iesaucās sieviete un devās pakaļ Annijai

[Aiva]

Lieliski, meitenes aizbēga...

Pīters vēlreiz paskatījās apkārt. Nebija tā sliktākā vieta, kur atdusēties, tomēr...

"Viljam... Vai var palūgt tevi aiziet līdz alai, pasaukt atpakaļ tos kas tur ir, un paķert līdzi rakšanai to plātni un cirvīti?" viņš klusi sacīja. "Un, ja manīsi Selesti, pasauc arī viņu..."

"Vita... Ceru, ka šī vieta būs laba diezgan... Ja vēlies, varam pameklēt arī citu..."

Tas bija idiotiski - prasīt cilvēkam, kur viņu apglabāt... Bet realitāte pazuda ar katru mirkli arvien straujāk...

[Ungaarijas ragas...]

Veronika nekur nebija aizbēgusi. Kā pa sapņiem viņa salasīja ogas un tad paskatījās apkārt.
Ei, kur pārējās palika? viņa izbrīnīti novilka un piegājusi pie Vitas līķa to apskatīja un tad paskatījās uz spoku.
Pārsteigums bija pāri un Veronika sāka nomierināties, tikai prātā sāka urķēties kāds jautājums.
Vai tas nozīmē, ka mēs visi pēc nomiršanas paliksim šajā nolādētajā salā?

[Aiva]

"Nu, tā sāk izskatīties... būs tomēr Selestei jāpaprasa, kā viņa te nonāca... Pirmo reizi viņa no atbildes izvairījās... Bet dīvaini... Pilots, stjuarte un tā kundze - viņi par spokiem nekļuva... Vai arī mēs viņus vēl neesam sastapuši..."

Kaut vai tāda saruna, lai tikai nebūtu jādomā par to, kur nonākt pēc nāves...

Pīters neapzinoties lauzīja rokas...

[Ariona]

Vilijams ashi devaas uz alu peec laapstas. Shi situaacija bija absurda. Kas shii ir pa vietu? spoki nebija normaala paraadiiba...Tikko tu cilveeks samierinies ar vienu, taa jau klaat veelviens. Lai nu par ko, bet par spoku galiigi negribeejaas palikt atlikuso muuzu. Vilijams jau bija sasniedzis alu un ieraudziija vairaakus staavus.



(Starp citu, ceru, ka es kaadu tur redzu, kurs iisti ir palicis, biskin esmu atpaslikudsi no taa.)

Šo rakstu rediģēja Ariona: 15.03.2006 14:10

[Roviela]

Tikmēr varēja manīt, ka strauji tuvojas vakars. Kad Vilijams pēc stundas būs atnācis atpakaļ (OOC - kur jums ir lāpsta? Manuprāt, tādas nav!), būs jau krietni tumšs.

[Aiva]

OOC Rakšanai bija viens plātnes gabals n0o lidmašīnas, ar ko jau toreiz raka kapu tiem trim mirušajiem... Velāk man liekas, ka to plātni aizstiepām uz alu.

[Roviela]

OOC - jā, plāksnes ir, pat vairākas. Tikai tās nekādi nav lāpstas. Es piesienos! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

[Romija]

OOC: Vai es varu pieņemt, ka Annija aiziet uz alu taisīt vakariņas? Ka nekas netraucē?

[Roviela]

(OOC - jā, visi, kas kaut kur iet, laimīgi tur arī nonāk, un var darīt visu, ko vēlas (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

[Romija]

Nonākusi alā, Annija apsvēra, ko gatavot vakariņās. Pa galvu jaucās visādas domas, kas visu laiku novērsa domas no ēdiena. Ko taisīt? Vai Vita arī tagad ēd? Kas ar viņu tagad notiks?

Salikusi pāris palikušos plāceņus vienā no improvizētajiem šķīvjiem, Annija nolēma taisīt vēlreiz tādus pašus. Kamēr nav nekas cits un neviens vēl nekurn par pārāk vienveidīgu pārtiku, tikmēr viss kārtībā.

Ejot pakaļ vienam kabečveidīgajam auglim, Annija manīja, ka vakars tuvojas. Kamēr vēl nav tumšs, viņa devās pēc saldajām plūmēm, lai ir, ko pielikt klāt.

OOC: Ja nekas neparedzēts negadās, tad līdzīgā veidā tapa mīkla. Kamēr tā nedaudz uzrūga, tikmēr Annija sakārtoja ugunskuru, lai atkal uz akmeņiem varētu cept plāceņus.