Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Ausminta]

Starp citu, mani sauc Džons, miss Tesa, Džons pazobojās. Un priekšrokas parasti ir meiteņu privilēģija. Bet, pieņemsim, ka aizmugurē, viņš piebilda un ietrausās vienā no mašīnas aizmugurējiem sēdekļiem. Ļoti racionāli. Ja gribēs aizmugurē, varēs otrā sēdeklī. Tas gan nebūtu pieklājīgi - pret vedēju. Bet tā jau nebija viņa rūpe.
Jūs esat mājiņu īpašnieks? Vai vienkārši braucat uz to pusi? Džons jautāja šoferim, kad tas bija apsēdies pie stūres.

[Seila]

-Labi, labi Džonson...
Terija iesmējās...
-Un starp citu es dievinu sēdet priekšā.
Viņa atbildēja atvērdama priekšējās durtiņas un apsēdusies priekšējā sēdēklī piesprādzējās. Tad rūpīgi aizvēra durvis.
Nju ko tagad gan atļaušu runāt Džonam. Meitene nodomāja. Galīgi negribējās sastrīdēties ar tik jauku zēnu un pie tam viņš visu laiku meitenei sāka ar vien vairāk patikt. Terija pameta skatienu šofera spogulītī. Tajā zēns bija pilnībā saskatāms...

[Kalevale]

Nu, es nezinu... Sofija nedaudz mulsi ieteicās. Mēģināt jau var... šoreiz Sofijas smaids padevās nedaudz īstāks un ne tik samocīts. Viņa cerēja, ka beidzot būs iegūts kāds draugs, cerēja...
Meitenes smadzenēs sāka rasties dažādas pārdrošas domas... Em... piedod, nezinu, kā tevi sauc, bet vai tad mēs paši kaut kā nevaram tikt no šejienes prom? Meitenes balss skanēja jau daudz labāk. Viņa gan jutās nedaudz neērti, ka puisis viņas dēļ sēž pie zemes. tu domā, mēs nevaram tikt prom? cerīgums ieskanējās viņas balsī. Viņa jau cēlās augšā un grasījās savākt savas somas, taču kavējās, jo vēlējās sagaidīt puiša atbildi.

[Darka]

Tikt no šejienes prom savādākā veidā? Tas Sebastianam nebija ienācis prātā. Kad jau grasījās pielēkt kājās, teikt jā un skriet pēc somām, viņš atminējās, par smagajām mantām. Būtu tikai mantas tad vēl tā, bet nedrīkst aizmirst dēļus un skrituļslidas. Plusam vēl nāca meitenes mantas, kas arī neizskatījās nemaz tik vieglas. Es nedomāju, ka mums izdotos... Manas mantas ir smagas un Tavas neizskatās daudz vieglākas... Un jāiet ir tik ilgi. Viņš bija piecēlies jau kājās un sniedzās krietni virs viņas. Iepriekš es pamanīju jūru un man ir dēli... Un tā kā mums nav citu ko darīt, nevēlies pabraukt... Sebastiana brūnās acis uzlūkoja viņas mantas, mēģinota saprast vai viņai ir dēlis. Vēl nesagaidījis atbildi viņš vēl piebilda Ah jā mani sauc Sebastians, bet sauc mani Bastianu. Un kā Tevi sauc?

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela atmeta wisas cerības ar kādu iepazīties un iegāja mājiņā... te taču pat apgriezties newar un man wajag uz labierīcībām Andžela pukojās un sāka staigāt pa mājiņu neatradusi tualeti Andža iznesās pa durvīm un aizsita tās ar tādu sparu, ka wiņa piesaistīja ne viena vien cilwēka uzmanību es ļoti atvainojos ar mākslotu nožēlu nokliedza Andžela un apsēdās uz trepēm

[Kalevale]

Sofija sarauca pieri. Kāds dēlis? Vēja dēlis? Es ar tādu neprotu braukt! Man līdzi ir tikai peldkostīms! Ja ūdens nav pārāk auksts varētu aiziet nopeldēties... meitene teica. Ak, jā, mans vārds ir Sofija! Viņa uzsmaidīja puisim.

Vēl apdomājusies viņa piebilda Es domāju, ka kāds transports atrastos, kas varētu aizvest mūs prom no šī Dieva pamestā nostūra! arī meitene piecēlās kājās, viņa vairs nejutās tik bēdīga, jo bija uzradies kāds cilvēks... potenciāls draugs! Viņa sebastianam uzsmaidīja vēlreiz un gaidīja atbildi!

[Sonrisa]

Rosija vienmēr bija bijusi klusa meitene. Viņa, ieslēgusies dziļi sevī, centās ne ar vienu nekontaktēties, īpaši nerunāja un arī smacīgajā autobusā sēdēja viena pati, iegrimusi savās domās un pavisam tāla no šīs pasaules. Kad viņi ieradās vajadzīgajā vietā, meitene klusi nopūtās un stiepa savas mantas, kuru nebija nemaz tik daudz, sev līdzi. Vēl joprojām ne ar vienu nesarunādamās, viņa lūkojās apkār un klausījās tajā, kas notiek.

ooc: man vnk nebija galīgi laika agrā iepostot. Sorry, ja nu kas! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)

[Hermija]

Liza paķēra savas mantas un iegāja vienā no brīvajām mājiņām... Aplaidusi vērīgu skatienu visapkārt istabai, viņas acis pamanīja gan kamīnu, gan mazo plītiņu. VIenkārši ideāli.... Mums pat elektrības nebūs, kur nu vēl kaut kā cita, viņa noburkšķēja un uzkāpa otrajā stāvā un salika mantas pa vietām, pamanīdama to, ka mājiņā nebija pat labierīcību. Arī izvilkusi telefonu no somas, meitene atklāja, ka šajā vietā nav zonas.

Liza izgāja ārā no mājiņas, lai pastaigātu apkārt, varbūt kādu satiktu un parunātu... Pēkšņi viņa pamanīja uz trepēm sēdošu meiteni, kura satikšanās vietā bija teikusi, ka māte viņu atsūtījusi šurp. Liza paraustīja plecus un piegāja pie sēdošās meitenes. Sveika mani sauc Liza un tevi? viņa jautāja.

Šo rakstu rediģēja Hermija: 13.03.2006 15:53

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela, Andžela Darka meitene graciozi atglauda ugunīgo zirgasti un parāva čūsku atpakaļ, jo tā jau bija paspējusi aizslīdēt sazin kur.. Neuztraucies wiņa naw indīga Andžela nopētija kobru un piecēlās kājās arī pamanīji "jaukos" apstākļus? tā viesistaba ir manas tualetes lielumā un kur nu vēl gulta es es nesparotu kā es te izdzīvošu..Andžela jau kārtējo reizi sūkstijās ko teiksi par pastaigu gar jūru?

[Hermija]

Man nav bail no čūskām, Liza atteica. Man pat ļoti patīk dažādi dzīvnieki, arī čūskas. Gan jau izdzīvosi. Man jau arī tas šķiet necilvēcīgi. Labi, man nav nekaadu iebildumu pret pastaigu.

[Margo]

Pjērs iedarbināja mašīnas motoru. Pēc neilga laika mašīna jau slīdēja rom pa nelīdzeno asfaltēto ceļu. Mežzinis pagrieza skaļāk radio.Tur skanēja dziesma, kuras vārdi bija aptuveni šādi:
"Tu esi mana sirdspuķīte,
Un vienmēr tāda būsi.
Mēs vieu danci uzrausim,
Pēc tam ar otr' varbūt..."

Mežzini šī jatrā melodija vareni ielīksmoja. Viņš autri sita taksti pret stūri. Apkārt slīdēja meži. Vienīgi pēc kāda leika varēja sakatīt, ka kaut kr tālu aiz kokem pavīd klinšu smailes.
Drīz vien sarkanais džips nogriezās uz kāda lauku ceļa. Nogriežoties, tieši cauri pudurim varēja manīt strautu, taču neskaidri. Vienīgi mežzinis varēja to saskatīt, jotieši viņš šo strautu bija uzgājis.
Viņš pats negribēja atminēties kādas dīvainas lietas notika pi šī jaunatklājums, jo ja viņš kaut ko tādu kādam būtu izstastījis, tad visi padomātu, ka mežzinis ir ķerts. Bet galu galā Pjērs taču bija inteliģents un nosvērts cilvēks, cik nu inteliģents un nosvērts lauku cilvēks var būt.
Drīz būsim klāt...uzsauca mežzinis.

[Darka]

Sebastians nudien alka pēc atgriešanās civilizācijā, bet kaut, kas viņu vilināja palikt... Iespējams tā bija jūra ar viļņiem, kas būtu īpaši piemērota vietiņa sērfošanai, vai varbūt kaut kas cits... Braucot uz šejieni es nemanīju nevienu mašīnu, kas lietotu šo ceļu, tāpēc balsošana atkrīt... Bet kā būtu, ja mēs paliktu šeit uz nedēļu un ja nepatiks tad dosimies prom? Sebastians palūkojās meitenē, kas nu jau bija kļuvusi drošāka. Doma par palikšanu uz nedēļu viņam patiktu, jo apsolīja mātei palikt šeit vismaz šo laiku.

[Kalevale]

njā, varbūt, man šeit tomēr varētu patikt... Sofija pasmaidīja. Bet, kas tas par dēli? Tu tā arī nepateici. Atglaudusi rudās sprogas no sejas viņa noteica, meitene palūkojās uz krūmu pusi, neko īpašu saredzēt nevarēja. Viņa pacēla somas. Kurā namiņā esi apmeties... njā, ja tu vēl arvien gribi dzīvot kopā ar mani... Jau nedaudz kautrīgāk piebilda meitene. Viņas seja nedaudz piesarka. Sofija tiešām gribēja nopeldēties, vienalga, vai ar šo puisi, vai bez. Pirmais izmisums bija pāri.

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 13.03.2006 20:22

[Eņģeļu gūstekne]

Tad jauki nedaudz iedomīgi novilka Andžela un iegāja pa savas mājiņas durvīm un nolika dzīvnieku uz kāda plaukta Selīcija pagaidi te... Gan jau kādu žurku atradīsi, bet es tikmēr aiziešu un atvēsināšu galvu, pagaidi mirklīti es uzvilkšu peldkostīmu un paņemšu dvieli k-kur no telpas iekšpuses Lizai uzsauca Andža... pēc pāris minūtēm sarkanmelnā bikini tērpusies iznāca Andžela, wiņa gan neizskatījās īpaši priecīga, bet pievilcīga gan, un tur nu neko nevarēja darīt.... tātad iesim ja?

[Seila]

Terija palūkojās priekšā uz ceļu un tikai mazliet ieklausījusies Pjēra teiktajā viegli pamāja ar galvu...
-Jauki, tad jau drīz beidzot varēs nolikt mantas un mierīgi paklīst apkārt pa šejienes mežiem...
Meitene neko nedomādama atbildēja un tajā pašā laikā turpināja vienkārši tīt savu nedzirdamo domu kamolu.
-Patiesībā šeit nav nemaz tik traki kā sākumā šķita un ir diezgan simpātiski. Un tie meži izskatās patiešām vilinoši. Tikai kaut kā bail mazliet paliek. Negribas iepazīties ne ar vienu. Labi atceros, kas bija pēdējo reiz, kad tēvs mani aizsūtīja uz kādu jauniešu, vai bērnu nometni, bet šeit tomēr šķiet, ka viss būs savādāk. Vismaz tā vajadžetu būt, galu galā tur bija teikts, ka šī nav nekāda nometne. Tas nozīmē, ka te nebūs nekādu stingru noteikumu un tad es varētu vienkārši padzīvot...

[Ausminta]

Pjērs acīmredzot bija no nerunīgajiem vai, drīzāk, jautājumu nebija dzirdējis, aizrāvies ar visu laiku labākajiem šlāgeriem godu darošās dziesmiņas līdzi dungošanu. Džons izlēma otrreiz nejautāt. Ko tur.
Nejauši iemetis skatu šofera spogulītī, Džons tajā ieraudzīja Terijas vērīgo acu pāri. Puisis uzreiz ātri novērsās, izliekoties, ka viņu sasodīti ieinteresējusi ainava aiz loga un, jāatzīst, pieķēra sevi atvieglojuma izjūtā, izdzirdot Pjēra priecīgo uzaucienu par tuvošanos galamērķim.
Varbūt jūs varat ko pastāstīt par šo vietu, ja reiz esat šejienietis. Kas te interesants ko darīt, ko redzēt, nu, tamlīdzīgi. Džons uzrunāja vedēju.
Viņš drusku pabrīnījās par Terijas piezīmi. Viņa neizskatījās pēc meitenes, kura būtu kāra uz klaiņošanu pa mežiem. Varbūt tāpat pateica. Bet nekad nevar zināt.

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle nolika malā otu un paleti. Atkāpies dažus soļus atpakaļ. viņš kritisku aci nopētīja ainavu. Ainava gan tā bija tikai nosacīti, lai arī pilnībā attēloja priekšā redzamo. Šajā ainavā spēlējās fantastiski dzīvnieki, reizē šķietami reāli un nereāli.
Kārt;ejais murgainais darbs. saraukti pieri puisis nomurmināja un atkal paņēma rokās paleti un otu. Viņš grasījās zīmējumu aizkrāsot, bet roka apstājās pusceļā. Tāds darbs ieguldīts... viņš želi novilka un nopūtās.
Ar mitru lupatiņu noslaucījis paleti un otas (ar dabas piesārņošanu ar krāsām viņš negribēja riskēt, ej nu sazin kādas sekas un pie tam tik skaistā ainavā), pusis sakārtoja soma. Ielicis statīvu un krāsas ar otām un paleti somā, žimējumu blokā, kuru arī somā, viņš izslējās un pa'vērās apkārt. Saule cauri zariem nedaudz kairināja acis.
Uzmetis plecos somu, Kalle sāka doties uz ceļa pusi, ko varēja kā svītru manīt nedaudz tālāk. Atrodoties apmēram pusceļā, viņš izdzirdēja mašīnas rūkoņu.
Skriet, neskriet? doma -pazibēja prātā, bet tad viņš tai atmeta ar roku. Kur bija garantija, ka mašina apstāsies? Gan jau atlikušo ceļa gabalu līdz vakar nokātos.

[Margo]

Te nav nekas dižs..tikai jauka skaista... Pjērs nepabeidza. Mežzinis pagrieza skata spoguli un tajā ieskatījās. Viņš aši nospieda gāzes pedāli. No sākuma likās, ka viņam atkal rādās halucinācijas, kā toreiz pie strauta, bet tad viņš saprata, ka tam nav nekāda sakara ar tur redzēto. Tas izrādījās kāds jaunietis, kas bija iznācis no meža klajuma, kur atradās strauts.
Ko diez tas puika tur darījis? Pjērs nodomāja.
Mašīna jau bija kādu gabalu tālāk no zēna.
Nevar jau te viņu atstāt... viņš nodomāja un ielika ātrumu atpakaļgaitā. Pagriezies ar seju uz azuguri un atspiedies pret krēslu, viņš nospieda gāzes pedāi.
Nedaudz pabīdies Džon...viņš teica zēnam.

OOC: Piedod, Renīna, būs jāizjauc tava pastaiga, jo visiem jānokļūst Derfildā... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif)

[Seila]

Terija pasmīnēja par Džona mēģinājumiem izlikties nemanam, ka viņu novēro, tomēr izlēmusi, ka zēns varbūt patiešām nevēlas lai viņam pievērš uzmanību meitene jau gatavojās atkal atgriezties pie savām domā, kad mašīna strauji nobremzēja.
Ātri palūkojusies uz mežzini meitene nokonstatēja, ka viņa acīs ir pazibējušas bailes. Tomēr bailes no kā? Tas bija tikai kāds zēns, kurš bija nolēmis paklaiņot pa mežu...Ko tas nozīmē? Kas viņiem te notiek? Ka jābaidās no parasta meža

[Hermija]

Jā, ejam, Liza atteica, pārģērbusies melnajā bikini un paķērusi dvieli. Melnais bikini izcēla tā jau meitenes slaido augumu un viņa izskatījās tikpat pievilcīga kā vienmēr. Tātad tevi uz šejieni atsūtīja tava māte vai abi vecāki, vinja jautāja Andželai.