Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Seila]

-Idejas?
Terija palūkojās zēnam acīs.
-Jā ideja bija braukt kopā ar šo kā tu nosauci "Piedzērušo veceni" bet tā kā tu tik laipni paspēji no viņas atvadīties, tad nekas cits neatliks kā meģināt tikt galā ar auto stopiem, kaut gan man nav ne mazākās nojausmas vai uz to pusi kāds vispār iedomāsies braukt, bet mēģināt jau var...
Sākumā meitenes balss bija diezgan aizkaitināta, bet ar katru vārdu ko viņa izteica balss intonācija palika ar vien laipnāka un laipnāka. Beigās meitene pasmaidīja un piebilda...
-Starp citu Džon mani sauc Terija un jā mēs patiešām dodamies uz vienu un to pašu vietu.
Viņa palūkojās tālumā uz kalniem kuru virsotnes bija tik neticami smailas. Slēpošana atkrīt. Meitene ar nožēlu nodomāja un uzmetusi sev uz muguras divas ceļa somas trešo paņēma rokās.
-Man ir tāda doma, ka viņa pēc mums neatgriezīsies tā kā nāksies vien doties ar kājiņām. Jo cik noprotu atpakaļ nokļūt mums arī būs problēmas.

[Ausminta]

Meitene (Terija, tātad) bija uz Džonu acīmredzami dusmīga. Viņš nejutās vainīgs, bet strīdēties nesāka, nebija viņa dabā. Turklāt Terija, šķiet, nebija no ļaunatminīgajām, norima tikpat ātri kā sapīka. Pozitīvi.
- 30 kilometrus ar kājām un visiem čemodāniem! Neko tev iekšā, Džons uzjautrinājās. Tad piepeši atcerējās.
- Klau, viņa tur runāja par kaut kādu Pjēru. Un uzreiz zināja, ka mēs gribam tikt uz Derfildu, iespējams, tam Pjēram ir kāds sakars ar Derfildu, īpašnieks vai kas tāds, ja vien nebija galīgi dzērājas murgi. Tad viņam vajadzētu mūs meklēt, nu vismaz apsvērt ideju, ka mēs varētu būt kaut kur aizķērušies.
Viņš paskatījās uz kroga pusi.
Varam pajautāt kādam vietējam. Par braukšanu arī. Komunikācija, zinies, par ļaunu nenāk.
Lai gan viņam pašam tā nekad nebija šķitusi pirmās nepieciešamības darbība. Apstākļi mēdz būt piespiedīgi, jā.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 11.03.2006 00:16

[Seila]

Terija brītiņu ļoti centīgi lūkojās zēnam acīs un tad pasmaidīja.
-Es nekad neesmu sūdzējusies par to, ka man iekšā kaut kas trūktu. Tomēr man šķiet, ka tā vecenīte bija sūtīta mums pakaļ, bet pēc mūsu uzvedības viņa var mierīgi pateikt, ka mūs nav redzējusi vai, ka mēs neesam atbraukuši un tas Pjērs nemaz neuztrauksies...
Viņa sekundi pasvārstījās domīgi aplūkodama ciematiņu.
Te nav kur aizķerties, nav kam īsti pajautāt. Krogs? Tur izskatās pārāk pilns ar dažādiem alkoholiķiem, bet ko, lai iesāk? Nevar te tā tagad palikt un es neesmu viena. Nu labi es vēl varētu aizvilkties līdz tai Derfieldai, bet Džons?
Jāatzīst, ka neskatoties uz visu Terijai šis zēns tomēr patika. Tāpēc pamest viņu tagad te vienu šķita negodīgi un nežēlīgi....
Un tomēr kam lai pajautā uz ielas tak nav neviena cilvēka. Var jau pamēģināt krogū, tikai, kas no tā sanāks? Nju labi pajautāšu viņa domas...Meitene izlēma.
-Un kur tad tu domā pajautāt, par to kā nokļūt Derfieldā? Galu galā palūkojies apkārt te gandrīz neviana nav. Vismaz uz ielas atskaitot mūs točana.

[Margo]

Mežsargs Pjērs devās uz pilsētu ar savu sarkano džipu. Vajadzēja nopirkt ēdienu vakariņām, jo diena jau bija gandrīz pusē. Iesēdies sava džipa priekšējā sēdeklī u iedarbinājis motoru, viņš devās ceļā uz mazo pilsētiņu. Uz lauku ceļa viņš sastapās ar veco Annu, kura bija vareni nelāgā garastāvoklī.Parasti jau viņa bija īgna, bet tagad viņa izskatījās noskaitusies uz visu pasauli.

Iebraucis pilsētā viņš ieraudzīja, ka pie vecā kroga stāv divi jaunieši.
Visai neparasta vietiņa, kur stāvēt jauniešiem.viņš pie sevis noteica.
Iebraucis auto stāvvietā viņš noparkoja mašīnu tieši tajā vietā, kur to bija darījusi Anna. Izkāpis no mašīnas viņš uzmanīgi nopētīja abus jauniešus-puisi un meiteni. Viņiem bija diezgan daudz bagāžas.
Jaunieši...Derfilda...viņš nodomāja un piegāja abiem jauniešiem klāt.
Sveicināti, ko jūs darāt šajā nožēlojamajā pilsētiņā?viņš nedroši noprasīja un stādījās priekšā, Ai...jūs taču nezināt manu vārdu...mani saudz Pjērs Huks...
Izskatījās, ka bērni ir varen pārsteigti...

[Ausminta]

Nekā viņai iekšienē netrūkstot. Šai meitenei neapšaubāmi bija humora izjūta, Džons gandrīz skaļi iesmējās. Pašapziņas katrā ziņā netrūka. Un, runājot par ārieni .. bet viņš jau nerunāja.
Skatiens gan bija aizkustinošs - Džonam radās iespaids, ka Terijasprāt, viņam jau nu gan kaut kas pietrūkst. Izturības, piemēram. He. Nu nē, viņam vienkārši bija pietiekoši daudz veselā saprāta.
Ko tad dzer, ja pakaļ sūtīta. Bet vienalga. Nu, varam ieiet tai krogā, es domāju.
Viņš pagriezās dzertuves virzienā. Nekāda patīkamā vieta neizskatījās.
Tu jau vari arī pagaidīt ārā, ja negribi, Džons piebilda, iesāņus paskatīdamies uz meiteni. Palikt ar saviem čemodāniem. Ja labi ieklausījās, balss noskaņa bija ķircinoša. Izaicinoša.
Šis plāns gan gāja secen - viņus uzrunāja kāds vietējais, kas bija piebraucis sarkanā džipā. Kalns nāk pie Muhameda, Džons apmierināts nodomāja.
Bija tāda doma nokļūt līdz Derfildai. Vasaras namiņiem, viņš sacīja. Pag, Pjērs, Pjērs. Varbūt tas pats? Lai gan ko tur.
Džons, viņš nosauca savu vārdu. Pieklājības normas, tā teikt.

[Darka]

Mēs būsim pilnīgi vieni... Sebastiana galvā dzima ellišķīgs plāns, kur rezūltātā viņš cerēja sagaidīt šeit savus draugus. Lēnām paņēmis savu somu viņš virzījās uz vienu no mājelēm, kas atradās vistālāk no vietas kur viņi atradās. Piegājis pie koka durvīm viņš tās atvēra un iegāja telpā. Pat neapskatījis māju, viņš nometa somas un izvilka tālruni, jau atradis draugu numurus, viņš konstatēja, ka neatrodas zonā.
Atsprāga koka mājeles durvis un viņš, ar tik dusmīgu skatu pacēla roku, meklēdams zonu, bet nekā - viņa plāns sagruva tik pat ātri kā radies. Viņu pārņēma tādas dusmas, kas viņu padarīja vēl pievilcīgāku. Sebastians aizsvieda savu telefonu, bet jau mirklī, kad izlaida to no rokām, sāka nožēlot. Tas piezemējās kaut kur krūmājos. Iepriekšējās dusmas pazuda, bet uzradās dusmas pašam uz sevi, viņš devās krūmu virzienā, kur bija pazudis telefons.

ooc: Kādas ir mūsu mājiņas un kā tās izskatās???? Vai mēs paši varam tās aprakstīt?

[Kalevale]

Sofija izkāpusi no mašīnas lūkojās apkārt. Velns! viņa pie sevis noteica! Tukšums, viss ko viņa ieraudzīja bija tukšums! Nometusi somas meitene izvilka savu mobilo telefonu. Atvēra vāciņu un jau gribēja zvanīt kādam, lai brauc viņu savākt no šī tukšuma, kad ierudzīja, ka zona ir tukša. Johaidī, kādēļ mans telefons nestrādā? Meitene iekliedzās! Viņai bija radusies doma, ka varētu šurp uzaicināt draugus un uztaisīt pamatīgu party, bet kā, ja pat telefons nestrādāja? Viņa bija nikna. Ar telefonu rokās viņa sāka staigāt, meklējot zonu. Nekā!
Viņa saķēra galvu, apsēdās uz savām somām un ielikusi austiņas ausīs klausījās mūziku. Viņa negribēja kustēties. tāds sīkums kā nestrādājošs telefons bija sabojājis visu, aks vēl bija atlicis. Sofija nepievērsa uzmanību pārējiem, viņa tikai dzirdēja, ka vēl kāds kliedza un lādējās par to, ka telefons nestrādā. Meitene sēdēja uz savām somām, kā tāda nelaimes čupiņa. Viņa gribēja prom! Mūzika, kuru reti kurš varētu nosaukt par maigu skanēja cari Sofijsa galvai, tā bija viņas mīļākā mūzika... vismaz tā skanēja.

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 12.03.2006 13:56

[Darka]

Sebastians beidzot izložņāja visus krūmus un uzgāja savu telefonu blakus lielam akmenim. Vēl bišķi un es no Tevis varētu atvadīties... Sebastians noslaucīja netīrumus no telefona un apsēdās uz akmeņa. Skatam pavērās jūra un saule. Viļņi spēlējās ar kādu atlūzušu koka gabalu, ko nesa ar vien tālāk jūrā. Piepeši kā no miega pamodies, viņš atcerējās par savu dēli, kas palika guļam līdzās somām mājelē. Viļņi izskatījās tik vilinoši, ka neizmantot iespēju būtu kauns.
Izlauzies caur krūmiem, viņš pamanīja, kādu meiteni ar sprogainiem matiem, kas sēdēja uz somas un kaut ko klausījās. Tā kā meitene sēdēja ar muguru, viņš pienāca klāt un uz viņas plecu uzlika roku, jo savādāk viņas uzmanību nebūtu iespējams piesaistīt, jo cik varēja spriest mūziku viņa klausījās pārāk skaļi, lai dzirdētu viņa balsi.

[Kalevale]

Sofija tikai sēdēja un sēdēja, meitenei kaklā bija sakāpis kamols, taču bviņa bija nosloījusies neraudāt! Viņa nosolījās pati sev. šķita, ka pārējie jaunieši jau bija izklīduši pa mazajām grīļīgajām mājelēm, Sofija vienīgā bija palikusi ārā. Doma, par kopīgu mājinu ar kādu no jauniešiem bija zudusi. Visi jau ir sametušies kopā... tiešām es pirmo reizi palieku viena... Sofija domāja. mūzika sajaucās ar viņas domām, šķita, ka viņa ir gandrīz iemigusi, taču tad meiteni no šī eiforijas izrāva kāds pieskāriens.Viņa nedaudz sarāvās. Meiteni bija bailes skatīties uz augšu, kas gan tur bija...
Sofija pacēla savas zaļās acis, nedaudz piemiegdama tās, jo spīdēja spoža saule. Viņai pretī vērās kāds jaunietis, meitene vēlreiz sarāvās un noņēmusi austiņas ieteicās: Sveiks! un centās ispiest kaut ko līdzīgu smaidam, taču tas izklausījās pēc vienkārša samākslota pīkstiena, kuru pavadīja nemākulīga grimase!

[Margo]

Par mājiņu izskatu:

Visas divpadsmit mājiņas ir pilnīgi vienādas. Ieejot iekšā pa diezgan šaurajām durtiņām paveras skats uz"viesitabu. Tā ir diezgan šaura. Uz zemes stāv meža zvēru paklājs, kuršā noklāts tieši pie sarkaniem ķieģeļiem mūrēta kamīna. (Kāda ir šī meža dzīvnieka āda varat iztēloties paši). Istabas stūrītī stāv ērts, diezgan modīgs sarkans stūra dīvāniņš un neliels galdiņš.
Tālāk pa kreisi atrodas mazi skapīši un mūrēta krāsniņa. Skapīši ir no parasta koka nevisai lieli. Mūrētākrāsniņa, kas mūrēta no tā paša materiāla no kā kamīns, liecina par to, ka šajā nostūrī NAV elektrības. Plītiņai ir divi degļi.Viens mazāks otrs lielāks. Vienā no skapīšiem katrā mājiņā stāv bļodiņas (skaistas māla), panna un katls (no ļoti veclaicīgas). Pirmajā stāvā ir četri logi. Divi-katrā durvju pusē pa vienam,viens-mazajā virtuvītē uv vēl viens- tiesi starp kamīnu un mazo dīvāniņu, jo viesistaba, tieši tāpat kā mājiņa ir pavisam neliela.
Pa labi no ieejas durvīm veda sīkas, šauras kāpnītes, kas veda uz guļamistabu. Uzejot pa tā, saprotat, ka istabiņai ir varen zemi, slīpi gresti. Katrā istabas pusē ir pa vienam logam. Pie viena no logiem (varat izvēlēties pie kura) stāv gulta, kurai abās puses ir pa nelielam naktsgaldiņam. Pie otra loga atrodas lāde, kuru rotā interesants raksts. Blkus lādei atrodas arī kumode, kur vasarnieki var salikt savas mantas.
Apgaismojums ir skops, jo katrā namiņā ir divas eļļas lampas.Katrā stāvā pa vienai. Blakus tām atradīsiet arī sērkociņus.

Un viens no pārsteigumiem ,kuru emsmu jums sagatavjusi... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) Jūsu mājiņās nav"mazmājiņu" (cik tizli izklausās!)... "Sirsniņmājiņa" atrodas netālu no krūma, kur Sebastians (Darka) iemeta savu mobilo telefonu. Izbaudiet vasaru! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

[Seila]

-Domā man pietrūktu drosmes, vai arī, ka man negribas iedzert....?
Terija nekaunīgi atbildēja zēnam un vēl klāt pie visa apburoši pasmaidīja. Un tad viņai nācās pagriezteis, jo aizmugurē nokauca mašīnas riepas un meitene izbrīnījusies pagriezās par simts astoņdesmit grādiem...
Pagaidījusi kamēr Džons sasveicinās ar Pjēru kurš izskatījās jāatzīst, ka diezgan dīvaini. Viņš izskatatījās tāds it kā visu laiku būtu pavadījis mežā.
Interesanti kā būs tur uz vietas, tomēr vispirms ir jānokļūst galā. Meitene nodomāja un tad izlēma ķerties vērsim pie ragiem...
-Labdien, es atvainojos, par mana ceļojuma biedra netaktiskumu, bet mums atgadījās neliela kļūme, kuras dēļ mēs palikām šeit uz ielas un mums ir ļoti nepieciešams nokļūt līdz Derfīldai...Varbūt, ka jūs varētu mums ieteikt vismaz uz kuru pusi ir jādodas, lai viņā nokļūtu?
Meitene ļoti laipni un mīļi pajautāja.

[Margo]

Nu, meitenīt, tev ir vareni paveicies! mežzinis iesaucās.Izklausījās, ka šis kadrs ir ņemts no vesterna filmām.Es tieši braucu uz turieni. Jūs varētu ielikt savas somas bagāžas nodalījumā un tad sēsties mašīnā, es tikmēr uz minūtēm piecām aiziešu uz veikalu...kaut kas jau jus vakariņām jāsagādā.. viņš noteica un nedaudz dīvaini iesmējās. Ātrā solī Pjērs devās uz vekalu, kas atradās tieši blakus krodziņam. Nekads lielais tirdzniecības centrs jau tas nebija, bet visu vajadzīgo šeit varēja iegādāties. Ieskanējās zvaniņš, noklaudzēja durvis un mežzinis jau bija nozudis veikalā.

Pjēra mašīnai, atšķirībā no Annas, bija 4 durvis, taču bagāžnieks arī bija "atklātais". Mežzinis savu'džipu bija astājis vaļā. Arī atslēgas viegli šūpojās aizdedzē, jo šajā miestā zagļi nebija manīti.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela nopētija visus vēlreiz un piecēlās kājās no savas somas... tad wiņa paņēma sawas mantas un čūsku uzlika sew uz pleca, meitene devās taisnā ceļā uz pirmo mājiņu, atvērusi durvis Andžela konstatēja, ka te ir šauri, bet omulīgi... tomēr meitene juta riebumu pret tik mazām telpām jo wiņas mājā viena tualete bija viesistabas lielumā.. vismaz kamīns te ir noīdēja Andža un nometa savas somas... Pēc tam meitene izgāja no būdiņās ārā un nopētija visus vēlreiz, cerēdama, ka kāds iesāks sarunu, jo redziet viņa nebija no tām kas iesāk sarunas

[Seila]

TErija jautājoši palūkojās uz Džeku un tad nopūtās, kā izskatījās visus jautājumus viņai nāksies izlemt personīgi, kaut gan no otras puses Džeks protams varētu izlemt pats, ko iesākt, bet vienalga. Meitenei neibija diez ko patīkami,ka viņa runāja viņu abu vārdā kaut gan sarunu bija iesācis tieši zēns...Nu kāpēc man vienmēr vajag censties visu izdarīt citu vietā? Meitene vēlreiz smagi nopūtās un ātri paņēmus uz rokām somas ielika tās atvērtajā bagāžniekā. Meiteni pilnībā neuztrauca tas, ka mantas varētu pa ceļam izkrist.
-Nu ko pagaidīsim, es ceru, ka viņš atgriezīsies ātri...
Meitene pagriezās pret Džeku un un pasmaidīja...
-Starp citu kāpēc tu baruc uz Derfīldu?
Gaidīdama zēna atbildi meitene ātri iebrauca ar roku džinsu pakaļējā kabatā un izvilka metāliskas zipo šķiltaviņas...
Tā un tagad kur ir cigaretes? Viņa nodomāja rakādamās, pa jakas kabatām. Te nav te nav, te arī nav...Varbūt, ka labajā iekškabatā. Jā ir atradu!!!Izvilkusi no jakas iekškabatas paciņu garu un tievu cigarešu meitene izvilka vienu cigareti un aizsmēķēja to vēl ar vien gaidīdama zēna atbildi.

[Darka]

Sebastians bija pārsteikts šeit vēl kādu redzēt, viņš nodomāja, ka iespējam meitene gaida, kad kāds viņai atbraugs pakaļ un savāks no šīs civilizācijas neskartās bedres. Sveika! Sebastians pasmaidīja, pamanot, ka meitene ir ļoti satraukta. Kāpēc Tu neesi vēl ievākusies mājiņā? Viņš cerēja saņemt atbildi, ka viņa brauks prom un tad viņš varētu viņai pievienoties, lai aizved viņu uz kādu pilsētu, kas būtu pa ceļam.

[Kalevale]

Sofija turpināja vērties jautātājam acīs. Viņa jutās nedaudz apjukusi par šo pēkšņo uzmanību.
Es... es gribu prom, bet tas stulbais telefons nestrādā! Būs jāpaliek šajā bedrē uz visu vasaru! Sofija nopūtās. Viņa vairs nevarēja izturēt un viena asara tomēr noripoja pār viņas vaigu. Tā tika steidzīgi noslaucīta. sofija cerēja, ka puisis to nav pamanījis, viņa cerēja, ka varbūt viņš dodas prom un var paņet viņu līdz.
Mājiņā... es gribēju dzīvot kopā ar kādu, taču šķiet, ka vairs nesanāks... Viņa nopūtās vēlreiz. Un kādēļ tu esi šeit? Sofija jautāja un pa to laiku izslēdza savu cd atskaņotāju, lai baterijas netērējas veltīgi.

[Ausminta]

Diez, viņa vienmēr tik pieklājīga? Nnē, nav jau gan, par to dzeršanu bija ļoti patīkami nepieklājīgi, Džons nosmaidīja. Laikam pret tiem pieklājīga, pret kuriem izdevīgi. Viltīga.
- Zini, es dodu tev atļauju citreiz neatvainoties manā vietā, Džons sacīja Terijai, kad viņu noaugušais labvēlis bija pazudis veikalā. Atvieglotu tev dzīvi, viņš piebilda, nevarēdams noturēties. Laikam jau bija viņam iepatikusies Terijas reakcija uz tamlīdzīgiem uzbraucieniem. Tas bija kaut kā ļoti forši.
Džons jau gribēja palīdzēt ar čemodāniem, tā teikt, lai neizrādītos galīgais rupeklis, bet apņēmīgā Terija izradījās ašāka un ātri vien bija savaus čemodānus sastūmusi iekšā. Viņš iemeta bagāžniekā arī savējo un pagriezās atpakaļ pret Teriju, kura bija sākusi smēķēt. Nu, tas viņu diez ko nepriecēja. Viņam riebās cigarešu smaka. Džons nostājās tā, ka dūmi gāja garām.
- Kāpēc atbraucu? Tas nav interesants temats. Var teikt, ka atsūtīja, brīvprātīgi piespiedu kārtā. Mani vairāk interesē, ko tur vispār varēs darīt.
-Un pati?


Šo rakstu rediģēja Ausminta: 12.03.2006 17:04

[Margo]

Pjērs ašiem soļiem iznāca no vaikal turot rokā divus lielus maisus ar pārtiku. Ieraudzījis, a meitenei zobos ir cigarete viņš ar izbīļa iztaiksmi sejā nedaudz pablenza uz viņas pusi.
Lai bērnus audzina viņu vecāki...viņš nodomāja un aši salika maisus bagāžas nodalījumā.
Manu tētīt...šitai vecumā un vēl skuķis! viņš vēlreiz nodomāja un paksatījās uz jauniešiem.
Varbūt brauksim?viņš nedroši teica, bet acis šaudījās uz meitenes pusi.

[Seila]

-Paldies, Džek...
Terija viltīgi pasmaidīja, bet es pati varu salikt savas mantas bagāžniekā, galu galā neesmu mazs bērns.
- Bet vispār atvaino mani es vienkārši padomāju, ka doties ar kājām uz Derfildu tomēr nebūtu prātīgi. tāpēc labāk. iejaukties sarunā citādi vēl paliksim uz ielas atkal...Mani atsūtīja aar varu varētu teikt un godīgi sakot mman nav ne mazākās domas ko tur varētu iesākt.
Meitene atzinās
Pamanījusi iznākam no veikala Pjēru meitene pameta apkārt skatienu, lai ieraudzītu miskasti un pamanījusi tādu ātri aizdipināja pie tās. Nodzēs cigareti un iemetusi to misenē ātri atgriezās pie mašīnas pirms tam meitene neaizmirsa iemest mutē pāris košļenes. Un Žilbinoši uzsmaidīja Pjēram atklādama rindu pērļu baltu zobiņu.
-Brauksim. Džek kur tu dod priekšroku sēdēt ? Priekšā vai aizmugurē?

Šo rakstu rediģēja Milēdija Vintere: 12.03.2006 17:06

[Darka]

Sebastians ievēroja, ka pār meitenes seju norit viena asara, kas viņam pašam lika sajusties neērti atceroties savu pēdējo publisko raudāšanu. Nepārdzīvo... meitene viņam likās tik neaizsargāta, kaut kur dziļi sevī viņa atgādināja bebiju. Par šo domu viņš pasmaidīja un apsēdās zālienā. Ah es iepriekš meklēju telefonam zonu, bet kad to neatradu... viņa dūre sažnaudzās, tad aizsviedu telefonu tur krūmos. Vēl nedaudz un tas būtu uzkritis uz akmens. Vienu brīdi es cerēju, ka Tu brauksi mājās un paķersi mani... Sebastians ar rokām bijam noplūcis kādu zāles stiebru un to salocījis ap savu pirkstu. To pamanījis viņš izmeta to no rokām un atkal pievērsās meitenei. Ja Tu vēlies palikt ar kādu vienā istabiņā, tad vari nākt pie manis... Viņš palūkojās meitenes acīs un pamanīja asaras, kas draudēja izplūst.