Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Ungaarijas ragas...]

Kā lai es zinu, kāpēc viņa noģība? Es taču neesmu ārsts! Veronika izbrīnīti atrauca uz Viljama jautājumu. Un viņu pavisam noteikti vajadzēs nests, jo rādās, ka nācēja pati savām kājām viņa jau nu nebūs, ja vien pa šito laiku nav atjēgusies.

No Pītera teikta, sieviete piefiksēja tikai vienu vārdu - skrienam. Skriet viņai nepavisam negribējās, bet bailes, ka Vita varētu atdot galus pa to laiku, lika viņai šoreiz pārvarēt savu īgnumu.
Uzmetusi skatu Viljamam un Pīteram, un Annijai viņa noteica: Ak dievs, tad vienreiz kustēsim? Lai viņa nāk līdzi, varbūt noderēs!
Veronika apcirtās un sāka soļot tur, no kurienes atskrēja, galu galā, reizēm palīdzēja, ja kāds uzsāka rīkoties.

[Romija]

Nemaz nesagaidījusi Pītera piekrišanu vai noraidījumu, Annija naski devās pakaļ Veronikai. Viņa varēja arī skriet, bet izskatījās, ka ceļvede ir pārāk piekususi.

[Riame]

ooc: Vita te nedaudz pamurgos, ceru, ka īpaši neko ar šo postu nesabojāju

Vita jau tik ilgu laiku bija jutusies tik ļoti nogurusi. Kad viņa noģība, meitene to pat vairs nepamanīja. Viņa tikai juta, kā nogulstās uz kāda mīksta pēļa un aizmieg. Likās, ka viss notiek ļoti lēni, Vita dzirdēja koku un zāles čaboņu pie auss, tā ieaijāja saldā un savādā, miglas pilnā miegā. Meitene nezināja, vai vēlas atgriezties no tā reālajā pasaulē. Viņa jutās tik nogurusi. Tikai gulēt, tā bija vienīgā vēlme. Neviens viņu neiztraucēs, neviens nedrīkst! Meitene juta kā elpa attālinās no viņas pašas un nogrimst tumsā, kura valdīja visapkārt. Neko citu Vita neredzēja- tikai lipīgu, grimstošu tumsu savās acīs. Viņa dzirdēja tālīnus soļus, varbūt balsis, viss bija vienalga. Meitene turpināja gulēt...

[Roviela]

Neida, vēlreiz pārbaudot Vitai pulsu jūt, ka pulsa vairs nav. Par spīti karstumam, Neda jūt, ka Vitas roka ir auksta. Vita mierīgi guļ un smaida, itin kā ieraudzījusi kaut ko pasakaini krāšņu.

[Aiva]

Pīters teciņus metās pakaļ Veronikai. Annijas atbilde viņu mazliet nomierināja, ja jau kursos bijusi, tad jau zinās vairāk par viņu, kas pirmās palīdzības kursus darbā nokārtoja kārtīgi sadzerot ar to inženieri, kam bija kurss jānolasa un pēc tam jāpieņem.

Panācis Anniju un Veroniku, viņš satvēra viņas aiz rokas un sāka raut uz priekšu tai virzienā, kurā viņas devās.

"Ātrāk!" Pīters uzsauca.

[Ungaarijas ragas...]

````... Veronika izgrūda, tu man vēl gribi roku atraut? Nu nebija godīgi, viņa bija visu ceļu nojozusi savā vislielākajā ātrumā un tagad viņš te viņu raustīja un brēca, ka ātrāk. Un taisni tad, kad viņa pati paātrināja soli. Veronika, gan centās turēties līdzi viņa tempam un klusēja. Citā reizē Pīters tik viegli vaļā netiktu...
Ar lielu patiku viņa spēcīgi parāva Pīteru aiz rokas, kad bija laiks nogriezties...

[Aiva]

Varbūt ka Veronikai šķita, ka viņa parauj Pīteru visai asi, bet Pīteram pašam galvā tikšķēja hronometrs, kas atskaitīja sekundes. Katrs solis likās esam pārāk īss, katrs pagrieziens - kavēklis milzīgs...

"Viņa kaut ko teica pirms paģība?" viņš skreinot izdvesa.

[Džea]

Nevar būt.
Caur sievietes galvu izkrēja doma.Vai tiešām viņa ir...
Tacu tam negribejās ticet un viņa izmisīgi velreiz pataustīja pusu tacu tā nebija.
Nē,nē..
Viņa izmisīgi sacija tacvu tad skjatienu piesaistīja kas cits..par ko Vita smaidīja?

[Roviela]

Neidai vēlreiz pārbaudot Vitas roku, pirms tam sažņaugtā Vitas plauksta atlaižas, un zemē nobirst sarkanas ogas.
Bet Neidas aizdomas apstiprinās - Vita vairs nemodīsies.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika bija pagalam nokususi, kad viņi nonāca pie "nātrēm". Veronika uzmeklēja pašas iemīto sliedi un uzminīgi pārgāja pāri.
Priekšā viņa ieraudzīja Neidu, kas tupēja pie Vitas un piegāja viņai klāt.
Nu, atguvās... sieviete iesāka, bet kaut kas zemē gulošās izskatā un un arīdzan Neidas sejas izteiksmē, lika viņai apklust un nesapratnē paskatīties uz Pīteru un Anniju, tad atkal uz Vitu un Neidu.
Neida, ar viņu taču ir labāk, ko?

[Džea]

Neida tikai atsliga zemē un papurināja galvu.
Mēs nepaspejām.
Pavisam vārgs čukst atskanēja no sievietes mutes un viņa izmisīga paskatījās uz pārējiem tā liecinot ka neko vairs nevar darīt.Neida juta ka ilgi neizturēs un drīz sāks raudāt

[Romija]

Annija bija mazliet iepalikusi pēdējos soļos. Ieraudzījusi zemē gulošo Vitu un izdzirdējusi Neidas slēdzienu, viņa aši tai piesteidzās.

"Pagaidiet ar spriedumiem," viņa noteica un pieliecās, lai pārbaudītu, vai sieviete vairs neelpo. Pārbaudījusi arī pulsu, viņa aši ķērās pie lietas. Atliekusi Vitas galvu, aizspiedusi degunu, viņa sāka mākslīgo elpināšanu. Pēc diviem dziļiem elpas pūtieniem kārta nāca mākslīgajai sirds masāžai. Ar diviem pirkstiem tika atrasta īstā vieta uz krūšu kaula, rokas tika saliktas krusteniski un desmit spēcīgi spiedieni ar taisnām rokām centās atgūt sirdsdarbību. Pēc tam vēl divas reizes elpināšana un 10 spiedieni pa krūšu kaulu. Tad vēl. Pēc piecām reizēm Annija atkal pārbaudīja, vai Vitai nav atgriezies pulss.

[Roviela]

Vitai pulss nav manāms, ne miņas no elpas, un Annija jūt, ka arī viņas lūpas ir ledani aukstas. Nekādu dzīvības pazīmju.

[Romija]

Mākslīgā elpināšana nebija no vieglajiem darbiem. Pie tam neizskatījās, ka paliktu labāk - Vitā kā gulēja, tā arī turpināja gulēt bez dzīvības pazīmēm. Annija izmisusi paskatījās uz pārējiem. Viņas acīs riesās asaras.

"Neko vairāk es nespēju," viņa noteica. Tā tupot uz ceļiem pie nedzīvās Vitas viņa izskatījās kā maza nelaimes čupiņa. "Ja nepalīdz elpināšana, tad nekā cita vairs darīt nevar. Nav mums te nekādu medicīnisku iekārtu," viņa teica. "Bet es nesaprotu, no kā tas viss? Ko viņa tādu izdarīja," meitene pavērās uz Veroniku un Neidu, it kā gaidot atbildi. "Ja nu mums citiem arī kas tāds draud?" Annija gandrīz čukstus izteica minējumu.

[Roviela]

Rūpīgi skatoties apkārt, Annija pamana sarkanās ogas vietā, kur pirmīt gulēja Vitas plauksta.

[Romija]

"Tās ogas," viņa iesaucās, ieraudzījusi izbirušās, sarkanās ordziņas. "Vai viņa tās ēda?"

Annija prātīgi pacēla vienu un aplūkoja.

[Ariona]

Var gadīties, ka ogas ir vainīgas! Indīgas.Vilijams noteica. Saindēšanās....Ko tādos gadījumos lai dara...
Mums vajag ātri izsaukt vemšanu! Tikai kā to labāk izdarīt?

[Romija]

"Nē, Viljam," Annija klusu noteica. "Ja vairs nav elpošanas, tad arī vemšana nebūs."

Cik skumji, ka tā pēkšņi kādam jāaiziet. Un kāpēc? "Kāpēc viņa tās ogas ēda?"

[Riame]

Vita jutās lielākajā mērā savādi. Tur, kur viņa bija, viss likās esam gaišs un silts. Neesošā esamība apņēma meitenes vāro ķermeni un ieskāva siltā apskāvienā. Tā nemaz negribēja laist Vitu vaļā. Meitene juta, ka šeit ir labi un nemaz nevēlējās doties prom. Taču, pilnīgi negaidīti vienā īsā acumirklī viss mainījās. Acīs satumsa un kļuva ļoti auksts. Vitai likās, itin kā kāds spiestu viņu no visām pusēm. Tas bija nēerti, taču ne sāpīgi. Elpa jau sen bija aizplūdusi no viņas, meitene nespēja sajust pati savu ķermeni. Viņa tikai zināja, ka kaut kur peld un attālinās. Kļūst savādāka un citādāka. Vairs neiederīga tur, kur viņa bija. Jā, bet kur tad viņa bija?! To meitene tā arī nespēja saprast. Viņa vien juta, kā kāds maigi noglāsta vaigu un tad viņa aizlidoja. Gar acīm pazibēja savādas, sen aizmirstas atmiņas un pazuda tālumā kopā ar viņas dzīvību...
Vita attapās un pavēra acis. Ilgu brīdi lūkojusies lejā, meitene nespēja saprast, kāpēc visi ir tik uztraukušies un kaut ko mēģina izspriest. Tur bija Annija, Viljams, Veronika. Un vēl kāds. Vita centās ieraudzīt tā seju un šausmās sastinga- izrādījās, ka tā bija viņa pati! Klusi, knapi dzirdami iespiegusies, meitene negaidīti pielidoja sev klāt un centās saprast, kas gan notiek. Viņa atcerējās galvas reiboni, redzēja sarkanās ogas, gandrīz sajuta to saldo garšu sev uz lūpām. Atskārsme par to, kas ar viņu ir noticis nāca ātri un tā bija ļoti sāpīga. Skaļi iekliegusies Vita pacēlās atpakaļ gaisā un, vēljoprojām šausmu pārņemta, iemetās tuvējo koku zaros. Nē, tas nenotiek! Tas tā nav! Nekas nav īsts! Es tikai sapņoju un tūlīt pamodīšos! meitene centās sev iegalvot, taču neveiksmīgi, jo visas sajūtas likās esam pārlieku reālas. Viņa aizsedza seju ar rokām un nolaida galvu.

[Romija]

OOC: Vai klātesošie kaut ko no tā visa redzēja?