Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Roviela]

Veronika un Neida varēja purināt Vitu, cik vien vēlējās, Vita samaņu neatguva.

[Romija]

OOC: Cik ir pulkstenis? Kāds diennakts laiks?

Nomazgājusi traukus un salikusi tos atpakaļ pie tīrajiem, Annija sāka apsvērt, ko darīt tālāk.

[Roviela]

(OOC - pēcpusdiena, tā, ap 16.00. Vēl ir pāris stundas līdz tumsai, kas pēkšņi uznāk 18.00 (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif) )

[Ungaarijas ragas...]

Velns parāvis, rādās, ka ar viņu ir galīgi sūdīgi! Veronika izdarīja slēdzienu un tad satraukti staigādama šurpu turpu gar Vitu un uzmezdama viņai skatu sāka domāt, ko lai dara. Izskatījās, ka Neida negrasās uzņemties situācijas vadīšanu un arī lāga nezina ko darīt. Prātā ienāca doma, ka jāiet uz alu kāds pasaukt, bet kamēr aizies, kamēr atnāks un atkal aizies. Tāda nostaigāšanās.
Stulbums ar lielo burtu! Veronika nodomāja, raudzīdamās uz Vitu.
Ehei!!!!! Veronika piepeši iebļāvās, pilnā kaklā, JA KĀDS MANI DZIRD, MUMS TE IR CIETUŠAIS!!! PALĪGĀĀĀĀ!!!
Bezcerīgi!Labi, Neida, tu paliec te, pie šitās... Pie Vitas, es aizskriešu uz alu. Varbūt tur kādam būs kāda nojēga! Veronika noteica un, uzmanīgi izbridusi caur "nātrēm", skrēja uz alu.

[Aiva]

"Vispār jūs Selesti uztverat tīri mierīgi... Es pirmajā reizē teju biju gatavs trāpties ap sienu augšā..." Pīters pasmīkņāja. "Paklau, Viljam, ņemam ka mēs to aizkaru un tiešām aizejam patrenkāt krabjus, kamēr gaišs? Meitenes, kāda vēlas sastādīt kompāniju? Barā būs jautrāk. Un kā ar malku, lai tosķrabjus novārītu?"

[Romija]

"Es palikšu tepat," Aninija ieminējās. "Te vēl daudz ko sakrāmēt, kārtot, tīrīt, lai pēc mājas sāktu izskatīties."

[Aiva]

"Laura?" Pīters paskatījaš uz savu ceļabiedreni gājienā uz lidmašīnu. "Kā tev doma paskraidīt pa pludmali un parakties smiltīs pēc krabjiem?"

[Džea]

Neatstāj mani...Vienu
Pirmos vārdus viņa sauca,tomēr pēctam apklusa jo Veronika jau bija prom un atstājusi viņu ar bezsamaņā gulošo sievieti
Un ko tagad?
Izlēmusi ka labāk ir kautko darīt nevis vienkārši sēdēt Neida noliecās pār Vitas ķermeni cenšoties notiekt vai viņai vel ir pulss

[Roviela]

Vitai vēl ir pulss, bet ļoti ļoti vārgs, un Neidai šķiet, ka pulss kļūst aizvien vājāks.

[Vēja dvēsele]

Laura mēģināja savaldīt trīcošās rokas, bet bailes balsī viņai tomēr noslēpt neizdevās. "Ejam!" meitene vārgi nočukstēja. Lai nu kur, ka tikai tālāk no šitās!

[Ariona]

Vilijams vēl arvien nejutās īsti attapies no šoka par spoku. Viņš paņēma aizkaru, kuru Pīters bija norādījis un piecēlās apņēmības pilns. Apņēmības pilns tikt tālān no šī rēga.

[Romija]

Annija pie sevis novīpsnāja, redzot, kā visi reaģē uz spoku. Jāteic gan, ka viņa arī sākumā nejutās daudz labāk, bet tagad šķita, ka tas ir kaut kas tik pat nekaitīgs, kā ugunskura dūmi.

Paņēmusi atnesto cirvi, Annija nolēma iet paskatīties, kas notiek ar atejas bedri.

OOC: Ja pa to laiku nekas nenotiek, tad viņa mēģina uzmeistarot sēžamo no tuvumā augošiem vai kritušiem kokiem, meklējot tādus, kas varētu izturēt.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika aizelsusies joza, domās lamādamās uz visiem zariem, asumiem un visu citu, kas gadījās ceļā. Beidzot, beidzot, viņa izjoza uz takas, kas veda uz alu un tūlīt jau bija pati ala un tur bija cilvēki, vismaz Pīters, kas likās visgudrākais no šī bara, par spīti nejēdzīgajam raksturam.
Veronika strauji nobremzēja un smagi elsojot noliecās, ievilkusi pārios reižu dziļi elpu, viņa atkal izslējās. Seja bija skrējienā piesarkusi, mati paspūruši uz kājām varēja manīt apsārtušas vietas, kur sadzēla nātres.
Viņa... Vita... Tur... Paģība... Jūtas slikti... Pavisam slikti... Veronika jprojām smagi elpojot izgrūda, jo skrējusi viņa bija, cik vien kājas māk. Tur... Palika Neida... Pie plūmjkoka...

[Romija]

Annija jau bija pagājusi nost no takas, kad izdzirdēja atskrienam Veroniku. Vārdus, kas bira pār viņas lūpām dēļ cikādēm, papagaiļiem un citiem trokšņotājiem, īsti lāga sadzirdēt nevarēja. Nu, šoreiz nagu nolauzusi? Annija pie sevis nosmīnēja, redzot Veronikas uztraukto skatienu. Vai varbūt tomēr kaut kas globālāks? Viņa paņēma cirvi un tā arī vēl neko īsti nepaveikusi izlīda paklausīties.

"Mierīgi, mierīgi!" Annija centās nokušināt satraukto. "Kas ir pie plūmju koka?"

[Aiva]

"Kas noticis?" Pīters apstājās un apskatījās uz pārbiedēto Veroniku. Cerams, ka tas bija tikai kārtējais histērijas uzliesmoums, nevis kaut kas nopietns...

"Kas ir pie plūmjukoka?"

[Ungaarijas ragas...]

Veronika uz Annijas mierināšanu pamāja ar galvu, it kā piekristu, ka vajag gan nomierināties, tad vēl pāris reizes ievilka elpu un nobēra: Es ar Vitu un Neidu aizgājām uz plūmju koku, Vita kaut kur aizklīda, tad atgriezās un tad pēkšņi noģība! Mēs ar Neidu mēģinājām viņu atmodināt, nekas nesanāca, izskatās nelāgi. Vispār, pie viņas palika Neida!

[Romija]

"Rādi ceļu!" Annija uzsauca Veronikai. "Jāiet skatīties, vai nav kas nelāgs. Pīter, Viljam, varbūt arī nāciet, lai var atnest viņu, ja vajag," meitene norīkoja.

Cirvi viņa nolēma paņemt līdzi.

[Ariona]

vilijams devās līdzi, krabji bija jāatliek...Žēl.
-Kas īsti notika? Nezini? Cilvēki nemēdzvismaz parasti ģībt tāpat bez iemesla.
Viņš pajautāja Veronikai.

[Aiva]

"Rādi ceļu!" Pīters uzsauca. "Kāds zina kaut ko par pirmo palīdzību? Laura, paliec varbūt tepat, uzliec vārīties ūdeni labi daudz tai bundžā, Annij, palīdzi viņai. Un sameklējiet to aptieciņu, varbūt tur kas derīgs... Viljam, skrienam, nesīsim viņu šurp."

Čūska vai kāds cits indīgs radījums, bija vienīgā doma Pītera galvā.

[Romija]

"Es esmu gājusi pirmās palīdzības kursos," Annija iebilda, kad Pīters viņu tā rupji nolika pie kastroļiem. "Par slimībām varbūt nezinu, bet par traumām tomēr esmu mācījusies. Ja nu kāds no jums arī nepārzin šīs lietas labi, tad varbūt es tomēr iešu līdzi," meitene uzstāja.