Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Džea]

occ:Nu sorry bet es nu labu laiciņu šeit nebiju rādījusiesun man visus tos postus negirbējās lasīt.Tapēc vienkārši biju izodmājusi ko šādu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

Tu te redzi kādu kokurentu?
Neida apstulbusi jautāja jo viņa vel nebija paspējusi pilnībā orienetēties un cerēja ka te nebūs vel kāds no žurnālistiem.
Ak par to.
Viņa atviegloti iesmējās saprasdama par ko ir runa
Nu jā laikam

[Roviela]

Veronika šoreiz bija izvēlējusies augu, kuram lapas neturējās tik ļoti stipri pie kāta. Lielas un ērtas lapas, no kurām var satīt tūtas.

[gone away]

Artruss sēdēja, atspiedies pret alas sienu. Vīrietis bija paņēmis vienu Annijas uztaisīto plāceni un nu jau sen kā noēdis to ar kāru muti. Pie visa viņš pamazām jau sāka pierast. Artruss prātoja, ko lai tādu padara un kam varētu palīdzēt kādā darbā. Tā sēdēdams, viņš bija iegrimis domās.

[Aiva]

Nonākuši pie koka ar augļiem Pīters un Laura atkal apstājās.

Pīters šoreiz dinas gaismā apstaigāja apkārt kokam, lūkojoties vai nav kādu zemē nokritušu augļu, ko paņemt, bet ja nu tādu neatrodas pietiekami daudz - 4-5 - tad pāris tiek notriekti ar koka palīdžibu un ievīstīti pie pārējām mantām sainī.

"Nu, jācer ka kaut kas būs arī tiem pie alas sanācis." Pīters paziņoja, uzveļot nesamo plecos un sākot soļot tālāk.

[Ungaarijas ragas...]

Nākamo pusstundu varbūt mazāk, vai vairāk, Veronikai laiks jau sen bija sajucis - saule pamalē - rīts, saule virs galvas - dienasvidus, saule pamalē otrā pusē - vakars, saules nav - nakts, viņa pavadīja pļāpājot ar Neidu par dažādiem niekiem un lēnā garā čibinot no lapām mazliet greizas tūtas, no kurām greizākās atkal izjaucot un pārtaisot glītākās un pa vidam uzkožot kādu augli.
Idille zemes virsū, ja vien par sevi neatgādinātu visādi riebīgi knišļi, kas reizēm uzmācās un vēl kaut kādi, kas rāpoja pa zemi un neesošie pirksti, jo visu laiku gribējās tos iesaistīt darbā, bija tāda sajūta, ka viņi tur ir!
Beidzot vesela čupa bija sataisīta un Veronika sāka tajās lasīt iekšā gatavākās plūmes, klīrīgi cenšoties atrast pēc iespējas glītākas un izbrāķējot visas, kam bija kaut neliels robs.

[Soleisa]

Sorrz:( es te ilgi nebiju radijusies,cerams jus man piedosiet:P

Seleste,te paceldamies augstāk te lēni nolaižoties atpakaļ uz zemes mēģināja sakārtot domas..
Viss likās tik klus..gandrīz vai kā kapsēta.
Pārējiem arī bija kaut kas savs domājams un spoks nevēlējās jaukties.
Sieviete sakārtoja savu t''erpu,jo pēc šiem pārvietojumiem tas bija pārāk ielaists....tīrības mānija un tikai.

[Riame]

Vita visu šo laiku bija klusējusi un kautir stāvējus pie Neidas un Veronikas, klausīdamās abu meiteņu sarunās un ik pa likam palīdzēdama salasīt kādu ogu vai augli. Meitene jau tagad juta, ka nelāgi sāp galva, varbūt viņa kur bija savainojusies katastrofas laikā?! Taču nē- tad simptomi parādītos jau krietni ātrāk! Vita, neko neteigdama, devās tālāk palīgā abām meitenēm.

[Roviela]

(OOC - (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif) Vita, Tev tūlīt būs nepatikšanas! Tu tikko biji alā un Neida ar Veroniku pamanīja, ka tu neesi pie viņām. Tas ir pusstundas gājiena attālumā. Tagad atkal apgalvo, ka esi pie viņām. Tiešām nevar izlasīt un saprast, kur Tavs tēls atrodas?????)

Ar Vitu tiešām nebija labi. Viņa bija kā nemaņā viena aizklīdusi līdz alai, tad vēlreiz devusies mežā. Tīra brīnuma dēļ viņa atrada plūmju koku, pie kura joprojām rosījās Neida un Veronika. Vitai sāpēja galva, un viņa pati nesaprata, kāpēc, bet viņa sāka lasīt ogas, ko atrada netālu no plūmēm. Sarkanas nelielas odziņas. Pa kādai nokļuva pa taisno mutē. Vita neaizdomājās, ka tas nav prātīgi, jo tādas ogas viņa nekad mūžā nebija redzējusi, bet tās bija saldas... saldas...

Pēc brīža atsaktījušās, Neida ar Veroniku redz, ka Vita bez samaņas guļ zemē.

[Ungaarijas ragas...]

Jāatzīst, ka Veronika bija pamatīgi iegrimusi plūmju lasīšanā. Tagad, paņēmusi kādu nokaltušu zaru, ko atrada mētājamies zemē viņa tās dauzīja no koka. Nejauši pagriezusies viņa ieraudzīja zemē gulošo Vitu.
Ak, Dievs, kas tad šai tagad lēcies? viņa jau pirms tam bija ievērojusi, ka meitene izskatās mazliet bālāka kā parasti.
Neida, Neida, ko lai mēs tagad darām? Veronika satraukti iekliedzās, un noliecās pie Vitas Tikai nesaki, ka tu tagad taisies atstiept kājas! Ei, Vita, Vita?!
Veronika piesardzīgi papliķēja viņas vaigu. Patiesību sakot, viņai nebija ne jausmas, ko darīt šādos gadījumos un sāka uzmākties panika. Pagaidi nē, bija jāpasauc kāds. Ak dieniņās, cik stulba situācija... Ko lai iesāk?
Neida, tu zini, ko darīt? Veronika bezpalīdzīgi vērsās pie žurnālistes, Zini?!

[Aiva]

Pīters atviegloti uzelpoja, kad pēc kārtēja taciņas pagrieziena pretī paslējās jau pierastā klints ar caurumiem. No ieejas nāca patīkama ceptu plāceņu smarža, blakus ieejai zemē sēdēja viens no puišiem - Pīters vēl nebija iegaumējis visu vārdus (vispār Artruss) - un snauduļoja.

Tepat netālu bija dzirdama arī Annijas balss, un alas iekšienē blakus ieejai - Pīters nevilšus atkal sarāvās - gaisā karājās Soleisa. Spoks. Njā, īsts spoks.

"Hei!" Pīters uzsauca. "Jums gan te kaut kas ļoti jauki smaržo!"

Viņš iegāja iekšā un uzmanīgi nolika saini zemē līdzenā vietā.

"Mums te ir šis tas, kas lieti noderēs." Pīters paziņoja, "Bet vispirms es atļaušos uzcienāties. Laura, pievienosies?"

[Romija]

Nesagaidījusi Viljama atbildi, Annija izdzirdēja alā ienākam Pīteru un Lauru.

"O, ko jūs te esat atnesuši!" viņa sajūsmināti iesaucās un gāja palīgā nolikt mantas.

"Protams, cienājieties. Ēdiet, cik gribat, tur vajadzētu visiem pietikt!" viņa aicināja atnākušos ieturēties, kamēr pati sāka aplūkot atnestās lietas.

Izvilkusi vienu no lampu kupoliem, meitene izslaucīja to, izskaloja strautiņā un salika tajā iekšā vēl neapēstos plāceņus. "Dikti laba ideja. Būs, kur salikt!" Annija uzslavēja.

[Aiva]

"Oi, pagaidi, kad izkrāmēsi visu to kas tur iekšā," Pīters ar pilnu muti sparīgi pamāja ar galvu. "Ņem to lielo bundžu ārā uzmanīgi. Ne visai daudz, bet tur ir iekšā sāls paciņas, cukurs un tēja. Plastmasas veinreizējie rīki - tas nu tā, bet ir pāris lielās metāla karotes, un ducis metālisko paplāšu un metālisku krūzīšu, un divi kantaini trauki. Bet pati bundža mums varēs kalpot kā katliņš, tikai būs stakles jānocērt, un tagad mums ir ar ko, cirvītis arī atradās."

Viņš aizgāja līdz avotiņam un pasmēla tīrākā krūzītē ūdeni, tad atgriezās un atsēdās blakus plāceņiem.

"Laurai savukārt somā ir bez tiem plafoniem arī divi spoguļi no lidmašīnas, domājas ka jums, meitenēm tie lieti noderēs. Man gan laikam nāksies ataudzēt bārdu, elektriskais skujamais no palmu eļļas nedarbosies vis."

Lauznis un āmuriņi nebija nekas īpašas pieminēšanas vērts.

"Ak jā, un es izpētīju, kā mēs varam atrisināt gulēšanas problēmas - vismaz teorijā. Salona krēslus var izjaukt, tikai jāizdomā, kā viņus atgādāt šurpu, stiept pa vienam paies pāris nedēļas."

[Romija]

Annija apskatīja visus Pītera nosauktos priekšmetus, krāmēdama tos rindiņā zemē. Nu jau lietas izskatījās cerīgākas.

"Jā, izskatās, ka te iedzīve labu labā," Annija iesmējās.

"Ja jau mums ir cirvis, tad pavisam labi. I malku varēs sagādāt, i kaut ko uzsliet."

"Man ienāca prātā doma, ka ja jau sanāk iešana uz pludmali, tad varētu tos krabjus saķert. Viņus var cept vai vārīt - kaut kāda gaļa tomēr. Man jau gandrīz Viljams pieteicās iet ķert," viņa zīmīgi paskatījās uz turpat netālu sēdošo vīrieti.

[Aiva]

"Erm.. " Pīters sastomījās. "Vai jebkuri krabji derēs?"

Vispār jau viņš bija ēdis krabju gaļu, bet tā bija veikalā pirkta, no īsta krabja tur tikai smarža bij palikusies, un pat pat tās identitāti viņš nebija pārliecināts.

Lielie palmu krabji jau nebūtu nekas, bet kaut kā negribējās trāpīties uz tiem, kas pirms pāris dienām bija apstrādājuši mirušos, kaut arī tie bija palikuši tālu prom citā pludmales daļā....

[Romija]

"Nuu, nezinu," Annija nedaudz saminstinājās. "Ja ņem vērā dabas likumus, tad tie, kas ir ļoti koši, varētu nebūt pārāk ēdami. Domāju, ka var mēģināt kādus tādus daudz maz lielākus saķert. Kaut kā neesmu dzirdējusi par indīgiem krabjiem," viņa piebilda.

[Ariona]

Mjaa...tikai nez kā lai krabjus saķer, viņiem tās spīles tādas... Tur laikam vajag kaut kādu speciālu aprīkojumu. Hmm...koku?
Vilijams domīgi novilka

[Vēja dvēsele]

Laura iegāja alā aiz Pītera, skatīdamās sev uz kājām un atkal jau neievērodama spoku. Kad Annija aicināja uzcienāties, Laura priecīgi ar gardu muti notiesāja divus plācenīšus. Ai, tie bija lieliski! "Ideāli!" meitene jūsmīgi uzsauca Annijai. "Tādus es būtu ar mieru ēst visu mūžu. "

Tad Lauras skatiens pievērsās vietai, kur karājās spoks. Meitene izgrūda spalgu baiļu kliedzienu un norādīja uz spoku ar pirkstu. "Kas tā tāda?" viņa drebošā balsī jautāja.

[Romija]

"Krabjus? Domāju, ka līdzīgi kā vēžus. Vēžiem arī ir viena vieta, aiz kurienes var ņemt, kur viņi ar spīlēm nevar aizķert. Bet labāk jau būtu, ja tu viņus kaut vai tur tajā," Annija norādīja uz aizkaru, "vadabūtu iekšā. Vajag tikai tā sataisīt, lai nekrīt ārā," meitene pamācīja. Nav jau nekāds brīnums, ka šitādi neko nezina no vēžu ķeršanas. Diplomāti!

"Jā, Seleste," viņa visai vienaldzīgi atbildēja uz Lauras izbīli. "Šķiet, ka visai nekaitīga!"

[Ariona]

Pēkšņi Vilijams ieraudzīja spoku. Psihiatram par to laikam būtu ko teikt...
Es esmu laikam galīgi šeit nojūdzies, vai tur tiešām ir...ir..nu tas!
Satrauktā tonī Vilijass steidzīgi nobēra. Tas šķita neticami.

[Romija]

"Jā, IR!" Annija nu jau piktāk noteica. "Seleste vārdā! Ne pārāk kaitīga. Paiku mums neapēdīs!"

Atstājusi Viljamu un Lauru brīnāmies, Annija sāka kārtot Pītera un lauras atnestās mantas pa nišām, netīros traukus salikdama vienā kaudzē. Pēc tam viņa devās nedaudz zemāk pa strautiņu, lai tos izmazgātu. Auksts ūdens nebūt nebija tas labākais līdzeklis trauku mazgāšanai, bet nekādu liksusu nebija ko gaidīt, tāpēc talkā tika paņemta arī sauja padzisušu pelnu no ugunskura malas.