Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Aiva]

"Tā," Pīters noelsas, izmanīgi nolaižot smiltīs nesamo. "Te būs pamatīgs stiepšana, un tur palikās vēl... O, tu parūpējies par pusdienām! Un SOS burts arī lielisks! Malacis! Paldies!"

Viņš visai alkatīgi uzklupa augļiem, taču tad apstājās, pārdalīja tos divās daļās un pamāja uz vienu Laurai. "Ieēd arī tu, es te tūlīt pārsitīšu pāris riekstus. "

Loga izsitamie āmuriņi izrādījās lieliski derēja arī caurumu uzsišanai kokosrieksta čaulā pēc tam kad bija noplēsta ārējā spalvainā miza.

Tā Pīters ātri uzkoda, un tad pamāja Laurai.

"Pasklaties, kā var šo to sasaiņot iekš tā aizkara aiznešanai, es vēl mazliet paņemšos gar lidmašīnu. Meitenēm notiekti patiks tas spogulis, un lampu korpusi izskatās ka varēu izveidot labu labās bļodas. Bez tam, man ir ideja kā meš varētu iekārtoties ērti uz gulēšanu, bet tur vajadzēs nākt teju via visiem barā pakaļ salona mīkstajiem krēsliem, un kaut kā izdomāt kā viņus aizgādāt līdz alai."

[Vēja dvēsele]

Arī Laura ātri paēda, tad, paklausot Pītera padomam, mēģināja uztaisīt no aizkara kaut ko paunai līdzīgu. Drēbes gabalā viņa ievīstīja gandrīz visas Pītera atnestās mantas, visuzmanīgāk, protams, apskatījusi stjuartes apģērbu. "Nez, ko teiktu Veronika, ja mēs viņai piespēlētu šito?" Laura nodomāja. Meitene iepakoja arī savu atrasto pannu un to, kas nu vēl tur bija palicis pāri. Pagaidām pietika vietas visam, tomēr spoguļi un "bļodas"droši vien būs jānes rokās. Laura vēlreiz aizbrida uz lidmašīnu, lai palīdzētu Pīteram un pie reizes arī paspoguļotos.

[Ariona]

Vilijams tā arī īsti neatrada ar ko noskūties, tika atmesta doma tai nedaudz uzpūtīgajai meičai paprasīt, vai nav epilācijas krēma. Tas jau būtu smieklīgi! Beigās vajadzēja palikt vien pie mazā nazīšu komplekta. Brrr...izskatījās baigi asi un nedroši. Līdz šim bija sanācis skūties tikai ar normāliem, kvalitatīvu firmu elektriskajiem skuvekļiem, ar putām bija pārāk liels klapatas...Spoguļa ar nav...Vilijams apjucis palika sēžam skatoties uz nazi. Baigi asi, vai bij maz vērts riskēt dabūt kādu rētu, pēc tam asins saindēšanos un beigās nomirt. Nāve līdz šim kā tāda nebija satraukusi, darbā katru dienu nācās saskarties ar iespējamām briesmām, bet tā...Tas bija muļķīgi. No otras puses, kur teikts, ka nelieli rugāji izskatās slikti...Par to bija jāpadomā.

[Vēja dvēsele]

Tikusi līdz spogulim, Laura tajā aši pavērās un tīri vai nobijās - tumšie mati bija netīri un izspūruši, seja nogurusi. Meitenei pat šķita, ka tā mazliet atgādina neizdevušos zombiju. Laura saviebās un tūlīt apņēmās izmazgāt matus avotiņā, lai cik tas arī būtu auksts. Vienīgais, kas iepriecināja, bija tumšbrūnā āda, kaut gan tā jau drusciņ sāka lobīties. "Kursa biedrenes nu gan mani apskaustu!" Laura prātoja. "Bet kur man bija prāts, ka nepaņēmu pretiedeguma krēmu..."

[gone away]

Artruss kopā ar Anniju atgriezās alā un nosēdās uz zemes. Vīrietis jutās esam ļoti izsalcis, lai gan bija kārtīgi paēdis jau vakar vakarā. Grozīdams galvu, viņš lūkojās pēc kā ēdama un prātoja, vai vēl kas ir palicis.

[Romija]

Izskatījās, ka Viljams ir dikti aizņemts pats ar sevi, tāpēc arī neatbild uz Annijas jautājumu. Bet pēc tā, cik ļoti viņš ne par vienu citu neuztraucās, varēja spriest, ka katrs droši vien ir savās darīšanās.

Arī Annijai vajadzēja izdomāt, kam ķerties klāt, jo darba bija daudz. Meitene izgāja no alas, noplūca kādu zemāk augošu kabačveidīgo augli, iztīrīja to un ņēmās mīcīt. Ja jau kaut kādi plāceņi sanāca vakar, tad šodien arī sanāks. Tikai kā jau tas maizītei pienākas, tā vispirms jāizmīca.

Kādu laiku tā darbojusies, viņa nolika nu jau visai mīklveidīgo vielu uz līdzi paņemtajām dažām lielajām lapām, un iekūra ugunskuru, tam apkārt saliekot lielākus pēc iespējas plakanākus akmeņus. Tiem bija jāiesilst, lai varētu sākt kaut ko cept. Pie tam, varbūt arī "mīkla" izturēsies kā kārtīgai mīklai pienākas - uzrūgs vai vismaz nostāvēsies. Nenāktu jau par skādi pielikt arī sāli. Vai cukuru. Vai vismaz kaut ko saldu.

Pa to laiku, palūgusi, lai kāds pieskata ugunskuru, Annija devās ārā no alas sameklēt vēl lielās lapas, uz kā likt jau gatavos plācenīšus. Atcerējusies Veronikas iepriekšējā dienā savāktos plūmjveidīgos augus, viņa pie reizes arī skatījās, vai ko tādu neatradīs, jo tie būtu laba piedeva plāceņiem. Plūmju plācenīši, mmm!

OOC: Annija darbojas ar virtuves lietām, ja kāds vēlas, var piebiedoties. Domāju, ka pa to laiku neviens atpakaļ neatnāk, jo citiem laiks jau ir krietni pagājies uz priekšu. Kas notiek ar mīklu? Tuvumā ir plūmes?

[Ariona]

Vilijams apņēmīgi nolika nazi. Mozohistiskām rotaļām laiciņš vēl pietiks, gan jau vēl sanāks nogriezt sev pusi sejas nost. Viņš izgāja ārā no alas un ieraudzīja, kā meitene (kā viņu tur sauca, Annija laikam, vismaz Vilijamam tā likās) ņodarbojas ar atbaidošas masas mīcīšanu. Tas izskatījās dīvaini.
-ehm, sveika, ko dari?
Pēc tam, kad tas bija pateikts, gan pieleca, ka vēl stulbāku jautājumu uzdot laikam būtu bijis patiesi grūti. Kā kompensāciju par savu stulbumu, Vilijams mēģināja pasmaidīt savu visapburošāko smaidu. Nebija gan skaidrs, vai tā iespaids uzlabojās, ļoti iespējams tieši otrādi.

[Romija]

"Tev ēst taisu," Annija atteica. "Pieskati ugunskuru, kameer es atnaaku!" viņa noteica un prom bija.

[Ariona]

Vilijams sajutās pamatīgi apmulsis. Šarms parasti nepievīla, un meitenes nemēdza tā aizskriet. Acīmredzot kaut kas nebija kārtībā. Hmmm...bet tā meitene šķiet tā neko...Ak, vecīt, beidz par to domāt, pat aklajam redzams, ka viņu tu neinteresē. Turklāt aTtiecības, kas sākas extremālos apstākļos parasti nav ilglaicīgas(hmm...nez kurāfilmā tas bija). Un tagad jāpieskata tas ugunskurs. Nu tas nebija grūti. Tā masa gan neizskatījās īpaši labi...Bet ja tā gribas ēst...

[Romija]

Ieejot mežā, Annija vēl atskatījās. Tas Viljams tāds mazliet dīvains. Laikam nabadziņš vēl nav apradis ar domu, ka būs kas tāds jāēd! Nu, nekas, ja izdosies atrast kādu plūmi, varbūt pat būs labāk, kā sākumā likās, viņa nodomāja un paraudzījās apkārt. Cerams, ka vismaz neaizdomāsies un ugunskuru neizlaidīs!

[Ungaarijas ragas...]

Veronika noslaucīja ar roku pieri, Es dabūšu galu šai elles nostūrī, es noteikti dabūšu galu un tad kļūšu par spoku un nīkšu te kopā ar to Selesti, vai kā viņu sauca... Jēziņās, nīkšu šai elles nostūrī un pat nebūs pat lāga ļautiņu, kam spokoties, vien šie, kas ir... Bet viņi jau neņems mani par pilnu... Būs jākļūst par... ai, kā viņus sauca... poltergeists, jā... Veronika beidz, pievērsies labāk tiem augļiem...
Nu tā, meitenes, kā jau jūs varbūt zināt, tie, kas karājās kokā ir ēdami... Mūsu uzdevums ir salasīt pēc iespējas vairāk un kādus aiznest arī uz alu... Bet tagad - kura vēlas svaigu "plūmju" diētu? Veronika uzplāja nedabīgi platu smaidu, kad gandrīz visi zobi bija redzami un tad sāka staigāt zem koka, meklēdama gatavākos.

[Roviela]

Iedomājusies paieties no takas pa labi, Annija uzdūrās veseliem trīs kokiem ar "plūmēm". Pareizāk sakot - šie koki un augļi bija ļoti līdzīgi tiem, kurus atrada Veronika, tikai šie bija nedaudz mazāki un sarkanāki, ne tumši violeti. Šķita, tas ir kā veikalā - mandarīni un... mandrīni, bet katru reizi nedaudz savādāki.
Šīs plūmes arī ir gatavas un saldas, pat vēl saldākas nekā tumši violetās, ja Annija tos nogaršo.

------------

Veronika, Neida un Vita atrada daudz gatavas plūmes. Viņām visām, nākot tuvāk pie koka, vajadzēja izbrist cauri zemiem tumšzaļiem audziņiem, kas izrādījās kaut kāds nātru paveids, un tagad visu meiteņu potītes kniesa visai neciešami. Negantas nātrītes! Dzēla pat cauri zeķēm.

[Romija]

Uzgājusi plūmes, Annija tās no sākuma apskatīja, tad paostīja. Atplēsusi vienu augli vaļā, paostīj vēlreiz, tad nedaudz pagaršoja. Piesardzība nekad nenāk par ļaunu! Bet auglis izrādījās visai labs, pat vēl saldāks par Veronikas atrastajiem. Daudz ieēst tīrā veidā varbūt negribēsies - tur Veronikas atrastie derētu labāk, bet pīrāgam derēs pavisam noteikti. Salasījusi tik, cik nu var sakrāmēt uz jau salasītajām platajām lapām, Annija izgāja atpakaļ uz takas, apskatīja apkārtni, lai šos kokus atcerētos, un devās atpakaļ uz alu.

OOC: Vispār ugunskurs ir alā iekšā, kur tas bija vakarā. Laikam iepriekš neprecīzi uzrakstīju.

Izskatījās, ka nekas pa viņas prombūtnes laiku nav noticis. Annija iegāja alā un nolika augļus blakus mīklai. "Paldies!" viņa pateicās Viljamam un uzsmaidīja. Tad ķērās pie augļu ķidāšanas. Daļu viņa piemīcīja klāt mīklai.

OOC: Kas ar to mīklu ir noticis? Var viņu tā normāli samīcīt? Kā garšo?

[Roviela]

Mīkla kā jau mīkla, nav tā sīvuma, kas bija vakardienas plāceņiem, smaržoja labi un bija jauki sacēlusies. Pēc augļu iemīcīšanas lai nedaudz parūgst vēl, un būs cepama.

[Romija]

Pārējos augļus Annija atstāja uz kādas no lilajām lapām blakus ugunskuram. "Drīksti uzcienāties, ja nebaidies," viņa šķelnīgi piedāvāja Viljamam. Pati tikmēr centās samīcīt mīklu viendabīgu.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 27.02.2006 09:52

[Aiva]

Liekot lietā cirvīti, āmuriņus, paplātes stūri un savu izdomu, Pīters bija pamanījies izskrūvēt kādu pusduci lampu pārvalku no lidmašīnas griestiem, kā arī savākt abus spoguļus.

Viņš žēli vēl paskatījās uz krēsliem, taču nācās atzīt, ka ar to pārvietošanu uz alu nāksies vien pagaidīt.

Izbridis krastā ar pēdējo laupījumu, viņš to nolika zemē blakus Lauras sapakotajam nesamajam.

"Nu ko, laikam būs jādodas atpakaļ. Ņem ka tu mugursomu, un sapako tur iekšā šitās bļodas, es ņemšu to saini." viņš sacīja. "Jācer, ka vismaz kaut kas tur nometnē būs padarīts."

Diena jau sliecās uz pēcpusdienu, bet bija cerība, ka atgriežoties pie alas ārā vēl būs gaišs kādu stundu, lai varētu pastrādāt.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 27.02.2006 22:02

[Riame]

Vita visu rīta pusi bija klīdusi šur un tur un kopumā it nekur apkārt. Meitene jutās nedaudz nogurusi, pieiedama pie avotiņa, viņa krietni nodzērās un iegāja alas vēsumā un apsēdās uz kāda kamens un palūkojāsd uz to, ko dara pārējie. Palīdzēt ko nevajag? viņa jautāja laipnā balsī.

[Roviela]

(OOC - var palūgt izlasīt to, kas iepriekš rakstīts? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/mad.gif) Visu laiku spēle norit tā, kā to uzsāka Ungārijas Ragaste, kas uzaicināja Vitu un Neidu iet pēc plūmēm. Un atspēle norit tā, kā Vita ir tur, kopā ar viņām abām, džungļos. Un tagad pēkšņi - Vita klejoja tepat vien! Kā izrādās.
Labi, šoreiz neignorēsim to, ko Vita dara, bet otrreiz tāda neuzmanība netiks piedota. Mātei Dabai ir daudz iespēju sagādāt nepatikšanas tēliem (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/two_handed.gif) )

Vita, kas nevienai no abām ceļabiedrēm nepateica, ka viņa iet prom viena pati, atgriezās alā, kur bija Annija, Artruss un Vilijams. Potītes pēc brišanas pa nātrēm bija sasarkušas un pietūkušas. Balss skanēja laipni, bet tas bija tikai tāpēc, ka Vitai vispār bija patīkama balss, lai cik slikti viņa arī nejustos.

------------

Annijai ar mīklu veicās pavisam labi. Izskatījās, ka sanāks kaut kas garšīgs. Vilijams, beidzot sapratis, ka meitene uz viņu neskatās ne tāpēc, ka viņš nav smuks, bet tāpēc, ka aizņemta, lai viņam būtu pusdienas, tīri apmierināts tupēja pie ugunskura un piemeta pa žagariņam, lai nenodziest. Viņš nebija uzvilcis kreklu - karsti! - un tas izskatījās tā, itin kā ugunskuru uzmanītu meiteņu kārots kinovaronis.

------------

Pīters un Laura brida atpakaļ uz alu. Mantas bija sasaiņotas tik ērti, cik vien tas vispār iespējams, un nebija tik smagi kā stiept Veronikas dārgos čemodānus.
Arī tagad, lēnā un prātīgā solī ejot, ar atpūšanos pa vidu, viņi netraucēti nonāks pie alas krietnu laiku pirms krēslas iestāšanās.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 28.02.2006 09:45

[Romija]

Kad mīkla bija samīcīta un nedaudz uzrūgusi, Annija pārbaudīja, vai akmeņi ir gana karsti, un sāka veidot nelielus, plakanus plācenīšus, tos rindiņā saliekot uz akmeņiem gar ugunskuru. Viņa uzmanīja, lai neviens nav gluži ugunī un nesadeg, bet lai visiem ir pietiekams siltums.

Norīkojot Viljamu, kur pakurināt vairāk, kur mazāk, plācenīši pamazām cepās. Gatavos Annija lika uz atnestajām lielajām lapām, bet to vietās uz akmeņiem tika salikti nākamie plāceņi.

Brīdī, kad iepriekšējie vēl nebija izcepušies, bet nākamie jau bija sataisīti, meitene atvilka elpu un nolēma pagaršot kādu no pirmajiem.

OOC: Nu, kā?

[Roviela]

Plācenis bija salds. Nu, drusciņ, drusciņ būtu gribējies klāt sāli, bet to gandrīz nemaz nemanīja. Siltumā labi sacēlušies plāceņi atgādināja labi izrūgušas rauga mīklās pankūkas, kurām rozīņu vietā ir pielikti augļi. Tie cepoties bija kļuvuši vēl divtik biezāki un jauki čagani - kā švamme. Noņemti no akmeņiem tie arī nesaplaka, bet palika tādi pat pufīgi.