Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Roviela]

(OOC - JA Veronika nomirs, viņa KĻŪS par spoku (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)
Jā, var pieņemt, ka Pīters iet kopā ar Lauru.
Es teicu - pusdienām nebūs nekā ēdama, bet tie, kas vēl nav ēduši brokastis, drīkst atrast kādu augli vai vakardienas plāceni - tos vakar sacepa TIK nenormāli daudz (ap 2 kg "mīklas"!), ka visi noteikti NAV apēsti. Pie tam vairāki tādi augļi vēl palika necepti.)

Tikko pēc tam, kad Neida bija bēdīgi sev pažēlojusies, viņa pamanīja, ka starp vakar iekurtā ugunskura akmeņiem ir aizkrituši daži vakar ceptie "plāceņi". Nez kā tas būs gadījies, un nevarēja jau saprast, vai tur ir divi plāceņi, vai vairāk, bet bija.

------------

Veronika nemaz nemanīja, ka viņas roka vairs nesāp. Tas bija noticis kaut kā pavisam nemanāmi un brīnumaini ātri. Brūces ir sadzijušas.

[Džea]

Beidzot
Neioda atviegoti nopūtās pamanīdama vel kādus plāceņus aizkritušus
Nez kapēc citi tos nebiaj paman'juši
Neida nodomāja un devās pei plāceņiem tagad saprazdama ka jebkurš ēdiens ir vērts,garšo vai ne.Un aiz izsalkuma sieviete paņēma vienu plāceni un sāka ēst uzmesdama skatu pārējiem,jo girbējās ināt cik to vel tur ir

[Roviela]

Pēc pāris plāceņu apēšanas Neida jutās pilnīgi paēdusi un apmierināta. Ko tur Pīters teica, ko vajadzētu darīt?

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Dieva brīnumi!!! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) Paldies, māte daba!

Veronika paskatījās uz Neidu, paskatījās uz Vitu. Viņas tā arī neatbildēja uz VIŅAS jautājumu! Bet Veronikai kaut kā negribējās strīdēties. Par spīti tam, ka roka jprojām sāp... Veronika pacēla roku un un pieskārās tai ar veselo - vairs nesāpēja, bija tikai vien tā dīvainā sajūta, it kā pirksti vēl būtu... Viņa centās noraisīt apsēju, knibinājās knibinājās, kamēr viss, kas tur bija savīstīts apkārt nokrita... Divi strupulīši, sadzījuši strupulīši...
Mani nabaga nabaga pirkstiņi, jūs vairs nekad nebūsiet kā agrāk, ak... Sakropļota... Uz mūžu...
Neida, vai vari tam noticēt? Mani... mana roka ir vesela! Veronika izsaucās... Bet cik riebīgie tie izskatās... Fū...

[Aiva]

Pēc vairāku stundu gājiena Pīters (un Laura) sasniedza katastrofas vietu.

OOC. Pienemu ka nekas īpaši nav mainījies?

Pīters apstaigāja liedagu. Tepat jau gulēja pilota, stjuartes un vienas pasažieres kapa rakšanā izmantotā atlūza - visai līdzena plāksne. Pacēlis to, Pīters atslēja metāla gabalu pret tuvāko palmas stumbru, un turpat nolika arī augļus no mugursomas.

"Laura, pastaigā pa liedagu, paskaties, ko te jūra izskalojusi, es tikmēr aizbridīšu līdz lidmašīnai." viņš sacīja.

[Ariona]

Vilijam sajuta aizvien augošu izsalkumu, kas pieņēmās pamatīgi spēkā un sāka pārņemt visas domas. Viņš cītīgi paskatīhjās apkārt un atrada kādu vakardienas plāceni. Fūū!!! Aleluja! Vilijams steidzīgi remdēja izsalkumu, nevarētu teikt, ka vairs ēst nemaz negribētos, bet vismaz vairs ne tik traki. Kādu laiciņu izdzīvot varēs.

[Aiva]

Pīters drosmīgi ar tukšo somu plecos aizbrida pa seklajiem akmeņiem līdz lidmašīnas vrakam un ierāpās iekšā.

Izskatījās, ka te bija sadomājuši iekārtoties pāris krabji, kas, iebrucēju pamanījuši, sāka klabināt spīles, tomēr pāris kājas spērieni izlidināja tos ārā ūdenī, atstājot kaujaslauku uzvarētāja rīcībā.

Pīters aizdevās uz lidmašīnas priekšgalu, pilota kabīni, un sāka to rūpīgi pārmeklēt, katru kaktu.

Pirmais atklājums bija pārsteidzošs, zem pilota krēsla, to paceļot atklājās iepakojums ar sešām pusotrlitrīgām minerālūdens pudelēm, vēl pat neattaisīts.

"Un mēs vai mirām nost aiz slāpēm," Pīters noelsās, izceļot tās ārā.

Vēl atradās stuartes rezerves forma. Pīters gan tā īsti nespēja novērtēt, kam no izdzīvojušajiem tā derētu, tomēr salocīja atpakaļ un ielika somā pie pudelēm. Noderēs. Blakus somai nogūlās sarullētais aizkars, kas aizsedza kabīni no salona. Arī tas noderēs - vai tiešajā nosacījumā, vai arī kā apakšā paklājams.

Salonā nekas jauns īpaši neatradās, tikai divi āmuriņi stikla izsišanai. Arī tie nonāca somā.

Īstais atradums gaidīja bagāžas nodalījumā.

Cirvītis! Lauznis un ugunsdzēsēja šļūtene arī bija noderīgi, bet nebija tik svarīgi kā cirvītis! Tas gan būs jāsargā kā acuraugs, bet nu vismaz varēs normāli rīkoties un kaut ko pamēģināt uzbūvēt.

Arī virtuves nodalījumā atradās kaudze noderīgu lietu.

Viena no svarīgākajām bija marmelādes bundža. Skārds, 5l, lai arī tukša, bet Pīteram radās cerības,. ka tā derēs par katliņu. Tikai uzmanīgi nāksies rīkoties, nedrīkstēs pārdedzināt. Vienreiz lietojamie trauki - to arī nedaudz atradās, daļa vēl iepakojumos, daļa attaisīti. Viss kas jau bija netīrs, paŗceļoja bundžā, paŗējais mugursomā - karotītes, dakšiņas, naži, šķīvji, krūzītes. Kantaini trauki. Atradās arī metāliskas paplātes - vesels ducis. Nupat jau Pīters sāka apsvērt, kā visu to aiztransportēt.

Pakās atradās arī divas mazās tējas paciņas, un pustukšītas sāls un cukura kārbas, arī tās iegūlās mugursomā. vismaz būs ko plāceņu cepšanas laikā piešaut klāt, Pīters nodomāja.

Tā rīkojoties, bija jau pienācis pusdienlaiks. Pīters izbrida krastmalā ar nesamo.

[Vēja dvēsele]

OOC: Ļoti atvainojos par kavēšanu, saspringts laiciņš... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)

Ar mokām pamodusies un ātri iemetusi mutē plācenīti un paķērusi līdzi vienu augli, Laura skriešus bija sekojusi Pīteram. Steigā viņa vēl joprojām nekādu spoku nebija ievērojusi, jo, kaut arī visagrāk bija aizgājusi gulēt, meitene pamodās visvēlāk. Mazliet nolamājusi sevi, Laura desoja Pīteram nopakaļ.

Nu Pīters jau brida krastā, bet Laura te neko jēdzīgu atradusi vēl nebija. Kaut kur mazliet tālāk mētājās dažas ne pārāk lielas, izskalotas atlūzas (ja drīxt) Laura nolēma paieies uz to pusi. Varbūt tur kas ir?

[Romija]

OOC: Visiem jau pusdienlaiks, bet Annijai ar Artrusu 10 min peec brokastiim! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/ohmy.gif) DFX, saraujam! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[gone away]

ooc: sorr, es te ne pārāk bieži varu apgrozīties!

Artruss sekoaj Annijai. Mjā, ļoti dīvaini, ka te nav nekādu pēdu. Tu esi pilnīgi pārliecināta, ka tās vispār redzēji? Kad Tu tās vispār pamanīji? vīrietis ar interesi jautāja, vēršoties pret meiteni.

[Romija]

"Protams, ka es viņas redzēju! Es no rīta pamodos, biju labi izgulējusies. Nevarētu teikt, ka man tas viss rādījās. Zinu, ka izklausās aizdomīgi, bet vari man ticēt," Annija it kā taisnojoties atbildēja. Pamazām jau viņai arī šķita, ka varbūt tās nebija īsti pēdas... varbūt nebija vispār. Bet tomēr šķita, ka bija!

OOC: Ja nekas tāds nenotiek, tad viņi varētu aiziet līdz vietai, kur strauts iztek no alas, apskatīties un pa to pašu ceļu iet atpakaļ. Māte Daba, lūdzu, uzraksti, kas notiek!

[Roviela]

Laura, pagājusies uz priekšu, pamanīja gabalus no lidmašīnas spārna. Nekas prātīgs jau tur nebija. Pat balti krāsotais spārns pārāk spilgti neizcēlās uz gaišo smilšu fona. Viņa gribēja iet vēl tālāk, bet laicīgi pamanīja, ka tur ir ērti ierīkojušies pāris krokodīli.

------------

Pīters, izrāpjoties no lidmasīnas, pameta acis uz sašķaidīto pilota kabīnes purnu. Spoguļi. Atrauti, bet brīnumainā kārtā ne saplīsuši spoguļi.

------------

Annija un Artruss turpināja ceļu gar strautu, kas pamazām taisījās kļūt par nelielu upīti. Izgājuši ārā no kalna, viņi ieraudzīja džungļus ar jau pazīstamiem augļu kokiem. Jau krietnu brīdi strautam pāri viegli nevarēja tikt.
Ja viņi tagad nāk atpkaļ, nekas īpašs pa ceļam neatgadās tāds, ko viņi vēl nebūtu redzējuši.

------------

Ko līdz pusdienlaikam darīja Vita, Vilijams un Neida? Gulēja? Veronika nostaigāja stundas trīs, pirms atgriezās atpakaļ.

[Romija]

OOC: Kuri augļi?

Atcerējusies savu vēl vakar sāpošo kaklu, Annija nevēlējās brist ūdenī, tāpēc OOC: ja nevienam nav iebildumu, viņi devās atpakaļ, lai sāktu nodarboties ar kaut ko vērtīgāku.

[Roviela]

Augļu koki ir visi trīs, gan ar kabačveidīgajiem, gan ar apaļajām bumbām, un nedaudz tālāk no upes pa labi ir arī viens plūmjveidīgais. Tie, acīmredzot, šeit ir parasti un bieži sastopami. Džungļu sākumā upes malā ir bambusi un niedres.

[Ungaarijas ragas...]

Bet es teiktu, ka par godu šim notikumam ir kaut kas jāudz... Laikam jau jāuzēd... Te jau diez vai mēs dabūsim pudeli labākā un vēsa šampanieša... Vāks kaut kāds, nu kāpēc vajadzēja tieši šo salu! Veronika noteica, tad paskatījās uz tiem pāris plācenīšiem, kas mētājās pie ugunskura. Nu galīgi neapetītelīgi izskatījās. Veronika pavīpsnāja, tad pameta skatienu apkārt, novērtējot apkārtējo dabu.
Velns, vajadzēja pa ceļam nākot paskatīties kādus augļus... Bet pag, tās plūmes bija tīri neko...
Klau, Neida un arī tu Vita, viņa uzmeta abām skatu, Nevēlaties doties nelielā pastaigā?

OOC: Brīvdienās pie neta nebūšu, tāpēc, ja viņas piekrīt, tad Veronika cenšas abas aizvest uz to "plūmju" koku...

[Vēja dvēsele]

Laura, samanījusi, ka starp atlūzām nekā jēdzīga nav, paspēra dažus soļus tālāk, tomēr tūlīt atsprāga atpakaļ. Krokodili! Pa galvu, pa kaklu meitene aizmetās atpakal pie mantām. Šķita, ka Pīters drīz taisās nākt atpakaļ, un Laura nokaunējās, ka neko vēl nav izdarījusi. Tāpēc viņa paķēra platu koka gabalu un ņēmās vilkt pludmales smiltīs milzīgus SOS burtus. Kādu laiku papūlējusies, Laura nopētīja savu veikumu. Burti bija sanākuši diezgan iespaidīgi.
Tad meitene aizsvieda savu "lāpstu" un apsēdās zem palmām. Tepat netālu bija Pītera atnestie augļi. Laura paņēma tos un sāka mizot.

[Roviela]

Vilijams bija izsalcis. Viens nieka plācenītis (tos vēl pāris, aizkritušos, viņš nebija pamanījis, bet tie jau tāpat tagad, kad drusku ir ieēsts, liktos sāji) bija par maz viņa trenētajam organismam.
Un nikns arī viņš bija. Neviens nepievērš nekādu uzmanību, arī kaprīzā skaistule ne acu neuzmet, lai gan par izskatu viņš nevarēja sūdzēties.
Vilijams pārvilka roku pār zodu. Mjā... izskatu! par kādu izskatu var būt runa, ja zodu sedz divu dienu rugāji, bet nosūties nav ne mazākās iespējas. Garastāvokli šis atklājums neuzlaboja, bet Vilijams nolēma, ka tādā gadījumā ir vismaz jāpadara kaut kas noderīgs. Tā, lai visi pamana, lai visiem ir vajadzīgs. Atejas bedre gluži nebija tas kārotākais darbs, bet otrai prasībai - visiem vajag, tā atbilda.

Īdzīgi izvilcis no atnestajām mantām piemērotu lidmašīnas spārna atlūzu, viņš apņēmīgi devās meklēt piemērotu vietu. Tādu atradis tieši piemērotā attālumā, viņš ķērās pie darba. Lai arī smiltis, bet virspusē tomēr bija pietiekami stingra un bieza velēna, bet dziļāk tās kopā saturēja daudz sīku saknīšu. Nopūlēties nācās krietni, tomēr tas bija tā vērts. Pēc tāda laika darbs bija paveikts. Tagad derētu pāris krustiski nolikti koki virsū, bet tuvumā nekā tāda nemanīja. Sausās kritalas bija par trauslu tādai vajadzībai. Tā arī neko prātīgu neizgudrojis, Vilijams devās uz alu atpūsties. Lai domā citi! Viņš savu ir padarījis. Meitenes bija nez kur aizgājušas. Vilijams izmantoja gadījumu un pamatīgi nomazgājās strautā. Ja vēl varētu kaut ko ar tiem rugājiem izdarīt!

[Vēja dvēsele]

Nomizotos augļus Laura nolika uz nolupušas koka mizas gabala un pietrausās kājās. Pēkšņi viņai gluži kā ar āmuru iesita pa galvu: atlūzās viņa atcerējās redzējusi kaut ko pannai līdzīgu. Saņēmusi drosmi, viņa vēlreiz aizmetās turp. Krokodili vēl joprojām bija turpat, tomēr mazliet tālāk, nekā pirmīt bija šķitis. Un tie gulēja saulītē. Trīcēdama pie visām miesām, meitene pielavījās atlūzu kaudzei un satvēra "pannu". Kārtīgi uz to pat nepaskatījusies, Laura aizlēkšoja dažus metrus tālāk un aplūkoja atradumu. Jā, kaut kāda līdzība ar pannu tam tiešām bija - tas bija apaļš metāla gabals, kura vienā pusē vēl turējās (kaut gan visai vāji) metāla stienis.

Laura aizgāja atpakaļ ar visu improvizēto pannu, un tieši laikā, jo nomizotos augļus laikam bija noskatījuši daži krabji. Aizgaiņājusi tos prom, viņa augļus pabāza zem metāla plāksnes, kur tos sākumā bija nolicis Pīters. Neko droši jau nebija, bet klāt sēdēt negribējās tik un tā.

Meitene novilka kedas un ātri aizbrida līdz lidmašīnai, kur rosījās viņas biedrs. Cik labi, ka tagad kājās bija īsi šortiņi, vismaz nebija īpaši drēbes jāmērcē! Laimīgi ietikusi lidmašīnā, ja to tā vēl varēja nosaukt, Laura atviegloti nopūtās - viņa jau bija nobijusies, ka nāksies atstāt kādu pirkstu haizivīm. Vismaz pagaidām viss bija kārtībā.

NU, kā tev te iet? Drīz taisies nākt malā? Ko palīdzēt? viņa pavisam mundri vaicāja Pīteram. Njā, vakardienas drūmums bija gandrīz pavisam pagaisis.

[Roviela]

Annija, Seleste un Artruss atgriežoties alā, tur ieraudzīja Vilijamu vienu pašu, kurš, sēdēdams zemē, rakņājās pa savām mantām kaut ko meklēdams.

(OOC - viņš prāto, kā varētu nodzīt bārdu, bet elektrības te nav, ceļojuma elektriskie skujamie nestrādā)

------------

Veronika ļoti labi atcerējās vietas, kur bijusi, tāpēc viņai nesagādātu īpašas grūtības nokļūt līdz "plūmju" kokam, bet tik tālu iet nevajadzēja - pēc pusstundas ceļa un brišanas caur brikšņiem, meitenes atrada tādu pašu augļu koku.
Tuvojās pusdienas laiks, karstums pieņēmās spēkā.

------------

Laura un Pīters izstiepa atrastās mantas krastmalā. Vēl pēdējā brīdī Pīters paskatījās salonā uz augšu. Spuldžu plafoni! Tādas bļodas, ka labākas nevajag.

[Romija]

"Sveiks! Labrīt!" Annij uzsauca Viljamam, jo kaut kā neatnējās, ka jau būtu viņu sveicinājusi šorīt.

Alā vairāk nevienu neredzēja. Meitene piegāja pie strautiņa un padzērās. Tad aiznesa somu uz par savu izvēlēto nišu.

"Kur pārējie?" viņa jautāja Viljamam.