Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Ariona]

Vilijams pamodās no dusas (ai, burvīgs sapnītis) un gari nožāvājās. Jāatdzīst, ka alā bija tīri patīkami, vismaz salīdzinoši ar to apnicīgo maldīšanos. Stīvums gan metās no neērtās gulēšanas, bet...nu to var mēģināt pieciest. Mazliet izstaipījies Vilijams labā (nu samērā labā) noskaņojumā uzsauca laburītu pārejiem.
-Labrīt!

[Soleisa]

Seleste..klausoties nepatiesos apvainojumos nožāvājās.Tādi jau ir tie cilvēki vienmēr visur un visos redz ienaidniekus un brūk virsu,protams,malējam..kurš it kā līdzinās tam vainīgajam.
Nolaidusies uz zemes Seleste mierīgi teica:"Annij,ja tu būtu pietiekami uzmanīga tu redzētu,ka es pēdas nu ne kādi nevarēju atstāt..Es esmu spoks!! Seleste paceļot balsi teica..Tad pagriezusies sieviete pacela rokas augsa un iesaucas :'''Ak allahs,dava pratu šiem neticīgajiem!" Seleste pati nezināja,kur to bija dzirdējusi,bet kaut kā šie vārdi paši izlauzās..tur nu viņa neko nespēja darīt.

"Kā tad man tevi dēvēt..mi amigo ??Seleste pagriezusies pret Artrusu jautāja."
Mmjaa bus man tagad jāapstaigā visus..un jāmeģina atcerēties visu vārdus..sieviete-spoks labpatikā nodomāja..šī domā viņai likās ļoti vilinoša..vismaz kāda nodarbe.Seleste pasmaidīja un turpināja vērot Artrusu.

[Romija]

"Nu, ja kāds man būtu ar mieru atnākt līdzi izmest kādu lociņu alas dziļumā, tad es būtu ar mieru ķerties kaut vai pie tās pašas atejas bedres," Annija samiernieciski teica, vēlreiz uzmezdama greizu skatu spokam. Tad viņa kaut ko iedomājās.

"Ei tu! Sele..., piedod, Seleste laikam," viņa izmocīja spoka vārdu. "Vai tu nebūtu tik laipna, un nenāktu līdzi gaismai? Gan jau noderēs!" meitene aicināja.

[gone away]

Artruss paēda un vēl joprojām ļoti pārsteigt lūkojās uz spoku. Viņma tas likās tik nepierasti. Sadzirdējis Annijas lūgumu, vīrietis palūkojās uz viņu. Es labprāt izlocītu kājas. Varu nākt līdzi, ja nav pretī. viņš piedāvāja un nožāvājās.

[Romija]

"Lieliski!" Annija nopriecājās. Viņa piegāja pie nišas, kurā bija gulējusi, izkrāmēja liekās mantas ārā no somas un atgriezās.

"Iesim?" meitene aicināja Artrusam un devās uz to pusi, kur ala gāja dziļumā.

OOC: Kaa tur ar gaismu? Kas tur ir?

[Roviela]

Annija un Artruss gāja gar strautiņa labo krastu. Pagaidām visur, kur vien varēja redzēt, bet redzēt varēja labi, bija tādi paši "siera caurumi", jeb istabas un istabiņas, kas veda viena otrā un tālāk uz priekšu iekšā akmeņainajā kalnā. Daudzās vietās nebija griestu, saule izspīdināja dobumus, un tie vērtās krāšņi - gadsimtiem neaiztikti, te bija nogulsnējušies un veidojušies daždažādi alu brīnumi, auguši stalaktīti un stakagmīti, un, jā arī kristāli. Lieli un mazi, veselām audzēm tie vīdēja uz sienām, griestiem un grīdas.
Vietām strautiņš, kas pamazām kļuva lielāks, lauzās cauri akmeņiem, pa kuriem tad varētu viegli pārtikt tam otrā pusē. Cik varēja redzēt, arī pa otru pusi iešana būtu laba. (OOC - viņi iet pāri?)

Ja viņi iet pietiekami ilgi - minūtes 40, tad iznāk vietā, kur strauts iziet no klints ārā. Tur sākās jau pazīstamā upīte, kas sāk savu tecējumu pa džungļiem. Džungļu malā redzami jau pazīstamie augļu koki.

Ja Annija un Artruss joprojām ir strauta labajā krastā, tad viņi atrod pēdas, bet ne tās, ko Annija redzējusi, bet mazas, šķeltas, skaidri kādu dzīvnieku pēdas. Tās ir svaigas un iemīņātas uz strauta malu un pēc tam atkal prom no tā. Bet šeit tikt pāri upītei vairs nevar, vismaz ne bez pamatīgas un slapjas brišanas.

Citādi nekas tāds īpašs nav redzams.

[Romija]

OOC: ja var paņemt, tad Annija pa ceļam savāca dažus nelielākus kristāla gabaliņus un noglabāja tos somās.

Ejot gar labo krastu, meitene cītīgi skatījās gan uz zemes, gan apkārt, lai ieraudzītu kādu pēdu vai tās īpašnieku. Taču nekur nekas tāds nebija. Pat kopumā izskatījās ļoti mājīgi. Gandrīz kā viesnīcu varētu ierīkot ar daudzām istabiņām, meitene iedomājās.

OOC: Ja otru strauta krastu var normāli pārredzēt no šī krasta, tad vismaz Annija pāri neiet.

Kādas 10 min gājuši, meitene apstājās. "Vai iesim tālāk? Neizskatās, ka te kaut kas būtu. Vien milzīga ala, kurai esam aizņēmuši tikai pašu sākumu. Kaut gan, ja ir sākts iet, varbūt varam papētīt vēl?"

[Roviela]

Otra strauta mala ir labi pārredzama. Aiz tās ir tādas paša "istabiņas", tikai var redzēt, ka to grīda pamazām nolaižas zemāk un zemāk.

[Aiva]

"Laura?" Pīters pabeidza notiesāt augļa gabalus. "Iesim? Laiks tā kā gatavoties ceļam, ja negribam pa pusdienlaiku cepties saulē."

Pīters sapakoja savas mantas no mugursomas koferī un tukšo mugursomu uzmeta plecos.

"Pacentīšos sadabūt visu, ko uzskatīšu par vajadzīgu izdzīvošanai," viņš apsolīja pārējiem.

[Soleisa]

Seleste.. izdomāja tomēr pavadīt Anniju un Artrusu.
Spoks pacēlās gaisā un devās pa priekšu dodot kaut cik gaismas.
Abu sabiedroto stāvi meta neskaidras ēnas,pastiprinot iespaidu.Tas ir pirmais solis un mierīgām pārrunām.
Sieviete čentās sekot Annijas piemēram un meklēt, atstātās pēdas,kuras tik ļoti visus bija pārbiedējušas..Un par ,kurām visu vainu uzvēla viņai naba Selestei.
"Es domāju,mums ir vērts virzīties uz priekšu tas ir pat aizraujoši kaut ko izpētīt un meklēt",Sieviete-spoks ar patiesu aizkustinājumu atbildēja.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika sēdēja upītes krastā prom no pārējiem, ielikusi kājas ūdenī. Viņa to bija izdarījusi pēkšņi impulsa vadīta. Te likās tik mierīgi, nekādu spoku, cilvēku, viņa varēja gremdēties domās par ārpasauli, to, no kuras viņa bija tik nežēlīgi atrauta pateicoties lidmašīnas avārijai.

[Romija]

OOC: Vispār jau laikam alā ir gana gaišs arī bez Selestes, bet varētu pieņemt, ka viņa parāda gaismu arī tādos tumšākos kaktiņos.

Vai ne, novaikstījās Annija, dzirdot Selestes piedāvājumu virzīties tālāk. Kas tad viņai, nomirt tāpat vairs nevar. Meiteni daudz vairāk interesēja Artrusa viedoklis šajā jautājumā.

[Riame]

Vita, redzēdama, ka daudiz dodas pastaigāties un izpētīt apkārtni, vēlējās kādam pievienoties, bet, no otras puses, uz brītiņu gribējās palikt vienai un visu pārdomāt. Viņa jutās kaut kā dīvaini. Lai gan bija pagājis jau krietns laiciņš, Vita vēl joprojām cerēja, ka notiks brīnums un viņi tiks izglāsbti. Piecēlusies, meitene izgāja no alas siltajā saulītē.

[gone away]

Vīrietis gāja līdzās Annija iklusēdams un, kad ierunājās Seleste, atskatījās. Vēl joprojām viņš nebija pieradis pie šī savādā spoka. Nu, es domāju, ka patiesi varētu papētīt ko tālāk. Tikai pārāk neaizrauties. viņš sacīja prātīgā balsī un pamāja ar galvu.

[Roviela]

Veronika bija aizgājusi tālu. Viņa, šķiet, pat nemanīja, ka ceļš līdz upītei aizņēma veselu stundu. (OOC - neesmu vainīga. Pie alas izejas upes nav, es jau rakstīju. Upe ir bezmaz salas vidū. Stunda gājiena - tas vēl ir maz rēķināts). Ūdens bija vēss, ļoti dzidrs, un viņai bija palaimējies atrast ne pārāk dūņainu vietu, tāpēc te nebija arī dēļu. Upītē peldēja raibas, košas zivis, bet nekādu dižo ūdensaugu nemanīja. Gaisā skanēja nu jau pierastais cikāžu koris, iebrēcās kāds putns. Karstums pieauga spēkā, un visas blakus skaņas, izņemot cikādes, pamazām noklusa. Gribējās ēst.

------------

Visiem, kas neko prātīgu nav ēduši, vai arī ir iztikuši ar vienu plācenīti vakar vakarā, vai kādu augli, pamatīgi gribas ēst.

OOC - iesaku tomēr pameklēt kaut ko ēdamu tiem, kas tik labprāt nododas tikai pārdomām par dzīvi. Citādi, izņmot dažus personāžus, kas raizējas par izdzīvošanu, pārējie nomirs bada nāvē vai kā savādāk. Nevajag piemirst, ka jums pašiem jau nekas nav jādara! Kāpēc jāpārnes paša nevēlēšanās darīt uz tēlu, kuram gan tas viss nesagādā nez kādas milzu grūtības? Tik vien kā uzrakstīt, ka viņš kaut ko dara?

[Romija]

OOC: Annija nolocīja teju veselu augli un visai drīz pēc pusdienām devās 10 min gājienā iekšā alā. Domāju, ka viņa vēl var izturēt.

"Varam paieties tālāk, protams," meitene piekrita. "Dīvaini, ka te arī pēdu nav. Bet no rīta es redzējau, kā tās visas ieiet te, dziļumā. Varbūt mēs būsim viņiem pagājuši garām," Annija prātoja, noskatīdama alas grīdu tur, kur viņi tagad bija, bet nevienu pēdu, izņemot savējās, neatrada.

Pēc brīža viņa pa to pašu upītes krastu devās tālāk, jo neredzēja īpašu vajadzību kāpt viņai pāri.

OOC: Kāda ir grīda? Smilšaina?

[Roviela]

Grīda ir no smalkām smiltīm ar lielākiem akmeņiem. Iet ir ērti. Paša strauta malā smiltis ir nedaudz mitras. Tur varētu redzēt pēdas, ja tādas būtu.

(OOC - ar Anniju viss ir kārtībā, es vairāk domāju Vitu, kura šorīt bez ēšanas taisās nodoties pārdomām, un Veronika tāpat. Nomirušas jau uzreiz nebūs, bet šī jau ir trešā diena pie tādas trūcīgas diētas. Vilijams vēl nav uzrakstījis, vai viņš ēd kaut ko. Bet uz pusdienām jums gan nekā ēdama vairs nav, jo viss jau ir apēsts brokastīs.)

[Aiva]

OOC Undomiel nav kādu laiku manīta forumā, tomēr pirms tav viņas varone Laura piedāvājās pavadīt Pīteru uz lidmašīnas vraku savākt visu, ko izdosies savākt. Es ceru ka varu pieņemt, ka viņa dodas Pīteram līdzi?

Pīters vēl padzērās no avotiņa, uzmeta somu plecos un sāka naski soļot pa nu jau krietni nopēdoto taciņu krastmalas virzienā. Pie lielo augļu kokiem viņš piestāja un notrieca zemē četrus gabalus, ko ielika mugursomā.

"Noderēs pusdienām, papildus kokosriekstiem," viņš paskaidroja Laurai.

Tā viņi izgāja pludmalē un tad mazliet turoties palmu ēnā (līdzīgi kā iepriekšējā dienā) virzījās gar krastu uz avārijas vietu.

"Būs japameklē kādas atlūzas, ko par pannu izmantot," Pīters skaļi domāja, soļojot uz priekšu. "Jāsalasa tukšās plastmasas pudeles kur nēsāt ūdeni. Varbūt ka izdosies atrast kādu atlūzu kas derētu par katlu, vai kaut ko no lidmašīnas noskrūvēt sanāks. Un vēl jāpadomā par guļvietām. Interesanti, vai mums izdosies dabūt ārā krēslus? No tiem varētu izveidot gultas, kur varētu ērtāk gulēt. Varētu arī tualetes sēžamo nocelt un savākt... Bet to laikam nākamajā reizē..."

Tad vēl pacēlās jautājums par tualetes papīru un vēl šo to kas iespējams šobrīd vēl nevienu nesatrauca, bet jau drīz varēja kļūt par problēmu...

Vēders nokurkstēja, pieprasot ierasto steiku augļu diētas vietā...

[Ungaarijas ragas...]

OOC: (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blink_a.gif) Ups, nez kāpēc biju iedomājusies, ka upīte ir tuvāk. Ja Veronika nomirs bada nāvē, viņa drīkstēs kļūt par spoku? (Joks)

Veronika uzmeta vēl pēdējo skatu zivtiņām, cik gan ilgi varēja tā sēdēt ar tukšuma sajūtu vēderā. Lielu tukšumu sajūtu.
Vienīgais labums no tā visa ir tāds, ka es atgūšu savu slaido līniju... Bet tas ir vienīgais...
Viņa piecēlās un devās atpakaļ uz alu, pa to pašu ceļu, kur nāca. Tiesa tagad apkārtne likās baisi vientulīga un viņa sāka justies neomulīgi.
Ak, dieniņās, ko nu varu te psihot, neviena nav, izņemot mūs un to spoku un visādus necilvēcīgus radījumus, daudz daudz necilvēcīgu radījumu...
Vai viņai tikai tā likās, vai atpakaļceļš tiešām aizņēma daudz vairāk laika nekā turp... Acīs grauza, kā tas ir pēc miega bada un uzmācās žāvas. Taču beidzot Veronika nonāca pie alas. Nepagodinājusi ar skatu Vitu, uzsaukusi "Labrīt!" Neidai, Veronika devās alā. Tur viņa pamanīja pie gultas nolikto augli.
Ahā, kāds beidzot apzinās savu vainu un cenšas to izpirkt... viņa apmierināti nodomāja apēzdama augli. Savedusi sevi cik nebūt kārtība, viņa atkal izgāja no alas.
Kur ta visi pārējie palikuši?

OOC: Pieņemu, ka Neida palika pie alas un, ka Vita arī joprojām sēž ārā, jo neviens nav teicis pretējo.

[Džea]

Neida uzmeta īsu skatu auglim kuru notiesāja veronika un izsalkums lika manīt
Šķiet ka šodienm man nāksies iztikt bez ēdamā.
Viņa klusi noteica un beigu beigās nolēma doties ārā pameklēt kur ir pārējie,vai arī ko šeit vel var dabūt ēdamo