Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Roviela]

Vita, redzot, ka ne Pīters, ne Laura un arī ne Veronika par spoku nesatraucās, atkal atgūlās savā guļvietā. Satrauktā sirds negribēja tik viegli nomierināties, tāpēc viņa paspēja pamanīt, ka Vilijams ari ir ieradies un tagad guļ netālu ērtā vietā pie vienas no alas sienām.

Alā bija patīkami silti - dienā sasilušie akmeņi naktī atdeva savu siltumu, un urdzošais avots - svaigumu. Gulēt bija gauži labi.
Pēc neilga laiciņa gulēja visi.

Seleste, redzot, ka te visi guļ, nolēma paklejot pa mežu cerībā uziet vēl kaut ko interesantu. Viņa atgriezās tikai pēc rītausmas, un neko īpašu nebija redzējusi.

------------

Pirmā no rīta pamodās Annija, mazu brīdi pirms saules lēkta, kad jau svīda gaisma. Paskatījusies apkārt, viņa ieraudzīja sev blakus, pavisam netālu, mazmazītiņu cilvēkpēdiņu nospiedumus. Nezināmais bija pienācis klāt pusmetra attālumā un tad atkal aizgājis.

Ja viņa pēta tālāk, tad atrod, ka tādu pēdu ir trīs pāri, un nospiedumi ir labi redzami miklākajās smiltīs pie avota un viens pāris bija pietuvojies ugunsvietai. Tie paši nospiedumi, ja labi ieskatījās, bija piegājuši pie katra no gulētājiem, bet ne tuvāk par pusmetru, tad atkal attālinājušies. Pie mantām bija manāms tas pats - pieiets tuvāk, bet ne klāt.

Dīvainie pēdotāji pēc tam bija devušies prom, dziļāk alā, un, ja kāds seko pēdām, tad tās turpinās gar avotu.

Lielākais pārsteigums nāca pēc tam. Līdzko saule bija uzcēlusies pāri kokiem un uzspīdēja pirmajam pēdas nospiedumam, visi tie pazuda kā nebijuši.

[Romija]

Annija dziļi ieelpoja un atvēra acis. Sākumā likās, ka gulēts ir laukos šķūnī, jo gaiss bija apbrīnojami svaigs. Meitene piecēlās sēdus, izstaipījaas un nožāvājās, pēc tam izkāpa no savas nišas un uzmeta skatienu pārējiem, kas vēl saldi gulēja. Atceroties iepriekšējo nakti ar krabjiem, šī bija bijusi tik nesalīdzināmi labāka, ka Annija jau sāka cerēt uz jauku mājvietu.

Annija piegāja pie avotiņa un nomazgāja seju. Ūdens bija visai vēss, bet ļoti ats````zinošs. Noslaucījusies, viņa pamanīja uz smilšainās grīdas zem saviem pēdu nospiedumiem kādus citus. Pārcilājui domās visus izglābušos, bērnu te nebija. Kam gan varētu piederēt tik maziņas pēdiņas?

Annija tām sekoja, cenšoties vairāk neuzmīt, kā to bija nevērīgi izdarījusi pirms tam. Viņa izstaigāja pa visām vietām, kur mazais, nē, mazie tipinātāji bija gājuši. Dziļāk alā vienai negribējās iet, tāpēc meitene nolēma pagaidīt, kamēr kāds padīsies, un tad izpētīt šo lietu arī tālāk.

Prātīgi likdama soļus, lai neizbojātu mazo pēdiņu rakstu, Annija aizgāja atpakaļ pie ugunskura vietas. Nekas ēdams no vakardienas palicis nebija, bet netālu stāvēja krekls ar kaut ko apaļu iekšā. Noskaidrojusi, ka tie ir jau pazīstamie un visnotaļ ēdamie augļi, Annija vienu paņēma un uzsita stingrāk pa akmeni, līdz auglis pašķīda un varēja tikt pie mīkstuma.

Ēzdama brokastis, meitene klausījās aara džungļu trokšņos un vēlreiz pārdomāja pēdu izmēru. Bet varbūt spokam ir maziņas pēdiņas. Un varbūt tie nav 3, bet viens staigātājs. Bet kur gan viņa ir tagad? Vai viņu vispār dienā var redzēt?

[Riame]

Vita apgūlās savā vietā un juta, kā sirds dauzās kā negudra. Meitene gribēja klusi iespiegties, taču neuzdrošinājās. Tas nebija iespējams, ka cilvēki, ieraugot spoku, uzvestos tik nepierasti mierīgi. Varbūt Vita bija vienīgā, kas šo radījumu redzēja? Tomēr meitene par to pilnībā šaubījās. Pārņēma sajūta, ka Pīters, Veonika un Laura, kā arī pārējie, īpaši ne par ko nav pārsteigti. Aizvērusi acis meitene centās iemigt, taču nevarēja. Vēl ilgi viņa nogrozījās savā vietā un pēc kādas stundas pamanīja, ka alā ir ieradies arī Vilijams, kurš te nebija bijis jau krietni sen. Beidzot, pret rītu, Vitai izdevās iemigt, taču miegs bija caurs un rādījās savādi sapņi.
Pamodusies no rīta, meitene piecēlās sēdus un izberzēja acis.
Labrīt. viņa klusi teica tiem, kas jau bija pamodušies un kusi tāpēc, lai neuzmodinātu pārējos, kuri vēl gulēja.

[Romija]

"Labrīt!" savu brokastu maltīti pārtrauca un Vitai atbildēja Annija. Nolikusi malā pusapēsto augli, viņa jau gribēja Vitai parādīt savu šī rīta atkājumu, taču pamanīja, ka pēdu vairs nav. Pielekusi kājās, viņa steidzās uz vietām, kur pēdu pirms brīža bija visvairāk, taču arī tur nevienas nebija. Nekur, ne pie strauta, ne alā! Annija izberzēja acis, taču nekas nemainījās. Vai tiešām viņa būtu sapņojusi? Meitene samulsusi stāvēja pie strauta un skatījās iekšā alas dziļumā.

[gone away]

Artruss atvēra acis un, izstaipījies, palūkojās apkārt. Ausa bāla gaisma, bija pienācis rīts. Apsēdies, vīrietis paķēra to, kas bija palicis no vakardienas plāceņiem pāri un uzlūkoja visus snaudošos cilvēkus.
Lāāābrīīīt. vīrietis sveicināja meitenes ar garu žāvu un pasmaidīja.

[Soleisa]

Seleste pēc pastaigas bija atgriezusies atpakaļ,lai palūkotos ,kas gan te notiek..
Izskatījas,ka daži bija jau pamodušies un gatavi jaunai dienai,jauniem piedzīvojumiem.
Rēgs vieglītem sakārtoja,garos matus,sapinot tos divās bizēs.
Tad spēji pārlaidusi rokas pār kleitas audumu,sieviete iekārtojas gaisā un sākā vērot visus apkārtējos.
Tik dīvaini bija vērot cilvēkus,pēc šīs garās nakts.
Par ko viņi sapņoja? Vai par mājām?
Seleste nopūtās,kaut viņa arī kādreiz spētu redzēt kādu sapni..

[Romija]

Kādu brīdi vērusies alas dziļumā, Annija pagriezās atpakaļ. "Labrīt," meitene uzsauca Artrusam. Tad viņa pamanīja Selesti.

"Vai tās bija tavas pēdas?" viņa vaicāja spokam, pieiedama visai tuvu, bet izklausīdamās gandrīz naidīga. Ko tāds spoks no viņiem grib, ka pa nakti slepeni visus apstaigā?

[Aiva]

"Labsrīts..." Pīters nožāvājās un pielēcis kājās, straujā riksī pazuda ārā no alas uz tuvējo krūmu pusi. Palika viņš tur kādu laiku, un atgriezās visai saviebtu ģīmi, pievienojoties tiem kas jau bija nomodā.

"Kaut kas ēdams vēl ir? Kaut vai tā maize, ko te vakar atstāja, garša jau draņķīga, bet pie bada ēdama." viņš painteresējās, sākot apstrādāt vēl vienu no vakar atnbestajiem augļiem. Pēdējie divi tika nolikti blakus ugunij, bet krekls atkal pārvērsts par lietojamu pēc sākotnējā plāna. "Un ar steigu jāizdomā kaut kas par atejas bedri..."

[Ungaarijas ragas...]

Ak dieniņās, tā bija drausmīga nakts, pat par spīti lielajam nogurumam veronika nevarēja kārtīgi aizmigt. Tiesa, viņa ik pa brīdim iesnaudās, lai atkal atmostos, pusstumdu censtos iegrozīties savā nišā, kuru viņa bija izvēlējsies. Nelīdzēja, pat pāris mīkstāku drēbju palikšana spilvena vietā un zem ķermeņa. Visbeidzot uz rīta pusi, viņa iekrita smagā snaudā, no kuras iztraucēja dzīvespriecīgie izsaucieni.
Veronika pa ieradumam gribēja ierakties spilvenā, bet rokas tvēra vien drēbes. Visbeidzot izspūrusi, viņa izklumburēja no alas - izspūrusi, drēbes saburzījušās, zem acīm loki. Veronika palūrēja apkārt, nē, viņa nebija spējīga rādīties laukā, vismaz pašlaik. dziedātāja nozuda atpakaļ tumsā un šļaugani apsēdās uz savas lādes.
Ellē ratā, ja visas naktis būs jāpārcieš šitādas mokas, tad es labāk... Esmu gatava ļauties fanu saplosīšanai par... Ai, pagulēt... Brīdi vēl pagulēt... taču nekas no tā neiznāca, jo sāka burkšķēt vēders, prasīja daba... Veronika atkal izvilkās no alas, šoreiz viņai bija vienalga, ka varētu izskatīties drausmīgi, viņa aizvilkās gar upīti krūmos, kaut kur tālāk no šīs varzas, ar kuru viņai bija piespiedu kārtā jāsadzīvo, ja vien gribēji izvilkt dzīvību. Likās, ka ķermenis visās malās knieš, no nemazgāšanās, bet upe nemaz nevilināja...
Vannu, karstu vannu ar aromātisku vannas sāli, mmm... Jēziņās, stulbie laksti! veronika nolamājās, uzgrūzdamās kaut kādiem nebūt ne patīkamiem augiem.

[gone away]

Artruss atrauca visiem labu rītu un jau gribēja celties un iet uz strautiņu nomazgāt seju, bet tad skatiens pievērsās kādai vēl šeit nemanītgia būtnei un vīrietis sastinga. K-kkas T-t-u tāda esi? viņš klusi jautāja Selestei un tikai pēc tam saprata, ka būtne patiesībā ir caurspīdīga. Šausmās un pārsteigumā nosēdies atpakaļ, vīrietis izberzēja acis. Nekas nemainījās.

[Aiva]

"A?" Pītrers pacēla galvu no augļa mizošanas. "Ak jā, tā ir Selestina. Vai Selesta, īsti vēl neatceros. Nelien pa sienu augšā, viņa tāpat lido ātrāk nekā mēs varam paskriet. Un viss ko viņa vēlas ir kompānija un parunāties."

Likās, ka šīs abas vēlēšanās spoks tūlīt dabūs vairāk nekā pietiekami, Annija izskatījās visai kareivīgi noskaņota.

Labi, pirmās lietas pirmās. SOS zīme, kaut kas uz kā gatavot, tas nozīmēja atgriešanos pie lidmašīnas vraka...

Par ko Annija tā uz to spoku apvainojās? Pēdas?

[Džea]

Brīt
Neida nomurmināja pieceldamās.Viņa visu nakti nevarēja pagulēt,par spīti lielajam nogurumam un tam,ka par spilvenu bija salikti divi ivņas biezākie džemperi.Un vel |neidai sāoēja visi kauliņi jo nu nebija iespējams normāli pagulēt uz cietas zemes.Ar grūtībām piecēlusies vinā meklēja pēc ēdamā.
Kas ir brokastīs?
Viņa miegaini jautāja jo izsalkums kopš vakardienas vakariņām tomēr nebija rimis

[Aiva]

"Drupačas no vakardienas plāceņiem, un augļi. Saki paldies Veronikai, ka atnesa." Pīters pamāja uz diviem palikušajiem paprāvajiem augļiem. Viņš šobrīd pats visai aizrautīgi šņākdams locīja iekšā attīrītos gabalus. Vēl nedaudz bija atstāts neapēsts Veronikai, lai gan vai viņa vēlēsies brokastis... Tomēr tā bija viņa, kas naktī stiepa to kreklu ar augļiem... Atstāt viņu bešā....

"Annij, ko tu tur teici par spoka pēdām?"

[Romija]

"Te bija pēdas. Visur! Un vai man tikai liekas, vai arī nevienam no mums tik mazas pēdiņas nav! Ja nu vienīgi viņai," Annia ar pirkstu norādīja uz Selesti, kas vēl nebija atbildējusi. "Taču pēc brīža tās pēdas pazuda. Apmēram tad, kad saule uzleca. Un vai tad spoki arī tā nepazūd? Vai man tikai liekas?" viņa visai pikti vaicāja. Meitene bija labi izgulējusies un enerģijas pilna, bet nez kāpēc ērcīga. Laikam tāpēc, ka bija noticis kaut kas, ko viņa redzēja un uzskatīja par reālu esam, lai arī cik absurdi tas neizklausītos.

[Aiva]

"Izskatās, ka Seleste pazust negrasās..." Pīters paziņoja, skatoties uz spoku, kas bija ērti iekārtojies karājoties gaisā un acīmredzami garlaikoti nodarbojās ar sevis sakopšanu. "Turklāt, paskaties uz viņas kājām - viņa taču lido pa gaisu, bet pat ja ietu pa zemi, pēdas viņai ir normāla lieluma. Ja te bija pēdas, tad tas ir bijis kāds cits. Seleste? Lai gan tu jau teici, ka nevienu citu neesi te redzējusi..."

Apēdis pēdējos gabaliņus, Pīters nolika ceturtdaļu augļa pie Veronikas izraudzītās guļvietas un nostaipījās.

"Parādi, kur īsti tu tās pēdas manīji, Annij?"

[Romija]

"Visur! Te, tur!" Annija ar rokām rādīja, kur pēdas bija. "Pie katra no mums piegāja it kā tuvāk un tad atkal tālāk. Te viss bija piestaigāts, kad modos. Kamēr ēdu brokastis, nemaz nemanīju, kurā brīdī tās pazuda," viņa skatījās riņķī, vai tiešām kādu neieraudzīs. "Rau, manas pēdas, kur es sekoju tām mazajām. Tā ir palikušas. Es speciāli centos neuzkāpt viņām virsū!"

"Izskatījās, ka tie ir trīs pēdu pāri. It kā trīs radījumi būtu staigājuši. Un tur," meitene pagājās nedaudz dziļāk alā, "tur viņas iegāja iekšā, bet man nešķita pareizi tā vienai uzreiz skriet pakaļ. Gribēju pagaidīt, kamēr vēl kāds pamostas. Bet domāju, ka mums vajadzētu papētīt tuvāk, kas tur ir, jo mani nebūt neiepriecina doma, ka te pa naktīm skraidīs kaut kādi sīki tirliņi un skatīsies uz mums," Annijas balss bija ļoti apņēmīga.

[Aiva]

Pīters nogrozīja galvu... Meitenes... Nu kam gan traucēja, ja uz viņu skatīās?

No otras puses, iespējams ka nakts viesi vēl tikai gatavojās uz kaut kādām riebeklībām savā vietējā stilā... Galu galā, ja jau te bija Seleste - nu kuras gan neko par to kā viņa kļuva par to kas bija šobrīd, nebija izdevies uzzināt, kāpēc nevarēja būt arī citi mošķīši... Cerams, labvēlīgi noskaņoti, nevis...

Njā, šajā naktī viņus te varēja nomiegt visus, un neviens pat nepamostos... Tas bija zināms iemesls domāt, ka gluži naidīgi svešie nebija... Bet par to Pīters apņēmās padomāt vakarā.

"Ja šovakar kādam būs spēks, varēs palikt nomodā un pasargāt pa kārtai. Tad redzēsim, kas tie par nakts viesiem. Bet šobrīd ir svarīgākas lietas. Pirmkārt, jāatrisina lietas ar tualeti, lai mēs te paši savos mēslos nenoslīkstam. Otrkārt - vakardienas plāceņi bija ēdami, paldies cepējiem, bet to gatavošanas procesu derētu uzlabot - varbūt lidmašīnā vēl būs palicis šis tas no bufetes, kāds sāls un piparu kripatiņš. Kad es tur pārmeklēju visu, es ņēmu to kas bia ēdams uzreiz. Treškārt - mums jāpiestrādā pie SOS zīmēm, lai glābēji pamanītu ka te kāds ir izdzīvojis. Ceturtkārt - trauki - kaut no lidmašīnas korpusa detaļām, bet katls un panna derētu. Man vakar izsaucās pāris līdzgājēji uz lidmašīnas vraku, derētu tā ka iet, kamēr nav galīgi sakarsis. Pārējie - nu jūs dzirdējāt manas idejas par to, kas mums jāizdara. Ceru ka kāds pieķersies. SOS zīmes var kaut ar kājām liedaga smiltīs savilkt. Lielas."

[Romija]

"Jā, darba daudz!" Annija piekrita. "Bet man gan labpatiktos tomēr kaut uz piecām minūtēm ielīst tajā alā. Ko var zināt, vai te maz mantas var droši atstāt, ja ejam darīt visādas lietas," viņa piebilda un gaidīja, vai kāds nepiekritīs līdzi nākt.

[Aiva]

"Nu, man bija tāda naiva cerība, ka mēs varētu sadalīties. Laura vakar pieteicās kopā ar mani doties postīt lidmašīnas vraku, varbūt vēl viens cilvēks mūs varētu pavadīt. Vienam derētu padomāt par atejas bedres rakšanu un sēžamo, lai nav jāskatās kur soļus liec. Kāds varētu aiziet līdz pludmalei pavilkt zīmes smiltīs. Kāds padomātu ko mēs varam dažādot ēdienkartē..." Pītera balsī bija skaidri jaušams, ka viņam ir vēlēšanās te noteikt, kas katram darāms, taču tāpat ir pārliecība, ka tikpat katrs darīs to ko gribēs nevis ko vajag izdzīvošanai...

[Riame]

Vita mēmi sēdēja un grauza vakardienas pārpalikumus un viņas skatiens visu laiku lūkojās uz Selesti. Spoks. Spoks. Vai tas ir sapnis? Man liekas, ka vis kļūst pārleiku dīvaini. tad, kā pamodusies no kaut kā savāda, meitene sadzirdēja balsu murdoņu. Pēdas. Tur šus. E?! Pēdas? Vita piecēlās un palūkojās uz vietām, uz kurām norādīja Annija. Meitene piekrita, ka negribētu gan, ka te kāds naktīs ložņā. Viss likās kļūstam vēl dīvaināks. pēdas pazūd ar rītausmu? Cik savādi viņa prātoja.