Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Roviela]

Ķirurgs bija visai pārsteigts, redzot Baibas vingrojumus. Nu, īsta akrobāte!

Ēriks sekoja abām meitenēm. Uzmetis somu plecos, viņš vēl vienu reizi aicinoši pamāja pārējiem ar roku un uzsauca
- Ja esat nācēji, tad ejam!

- Es gan gluži tā nevaru, - viņš gandrīz skaudīgi novilka, kad viņi jau raiti soļoja gar upi uz leju, ik pa brīdim pamesdami skatu uz klintīm - vai nerēgojas kas līdzīgs degunam? Pats būdams labs klinšu kāpējs, viņš nevarēja sūdzēties par locītavu saitēm un to elastību, bet tik lokans viņš tomēr nebija.
- Baiba, kur jūs to apguvāt? Sen nebiju redzējis kādu, kas tā spēj salocīties!

[Lia'angia]

- Nu es jau stāstīju, ka esmu zirgu trenere. Kad biju pusaudze, piedalījos arī jāšanas sacensībās, un tur pirms tam mūs treneris tā dresēja... Es pat guvu tīri labus panākumus, bet vienā treniņā neveiksmīgi kritu un sadragāju kreiso elkoni - nācās likt skrūvi un vispār vairākus gadus pēc tam roka nekustējās tik veikli, kā vajadzētu. Bet pie slodzes biju pieradusi un tad nu kaut kā kustināju pārējos locekļus. Špagatā gluži nostāties es nevaru, bet vispār nesūdzos - Baiba atsmaidīja. Tad viņa nopūtās un sapņaini paskatījās tālumā:
- Ek, ja tagad varētu dabūt zirgus... Es tā esmu noilgojusies pēc jāšanas! Iet, protams, ir labi, bet jāt - krietni jaukāk. Tas mums piecu dienu laikā vajadzētu vienu, - viņa teica. - Nu jā, diez vai visi te prot jāt, bet nu kaut kā zirga mugurā noturēties var katrs... Ja ir segli, protams, - Baiba šķelmīgi pasmaidīja.

[Roviela]

Ēriks ar interesi klausījās Baibas stāstā. Kad viņa pieminēja sadragāto elkoni, viņš, nedaudz saviebies, līdzjūtīgi pašūpoja galvu. Nejauka būšana!

- Vai drīkst? - viņš, tīri profesionālas intereses vadīts, pastiepa labo roku un pieskārās ar pirkstiem sievietes reiz cietušajam elkonim.
(OOC - ja Baibai nav iebildumu) Tāpat, ar vienu roku, ejot, Ēriks rūpīgi un zinoši iztaustīja locītavu. - Tas vēl ir brīnums, ka tikts cauri ar skrūvi un roka, kā tagad? kalpo labi? Labi ārsti bijuši, meistari.

Ķirurgs palaida vaļā Baibas roku un pasmaidīja
- Ausi pakasīt nevaru, toties špagatā varu nostāties. Kad rāpo kā zirneklis gar klinti, tad reizēm pat gribas, lai kājas būtu ierīkotas kā ornagutānam, ka griežas uz visām pusēm, kā vajag.

- Var būt, ka jāt būtu labāk, bet es pēdējo reizi biju mugurā ponijam kaut kad piecu gadu vecumā. Un arī to atceros tikai tāpēc, ka mana māsa gadiem ilgi nerimās mani apcelt par to, kā tas esot izskatījies, - viņš paskatījās uz Baibu, - bet ja man būtu labs treneris... domāju, es nebūtu pilnīgi bezcerīgs. Es vismaz tā ceru.

[Hikari]

Robina soļoja blakus Baibai un Ērikam un klausījās viņu sarunā un smaidīja, kad viņi sāka runāt par dažādiem akrobātiskiem brīnumiem, ko tie pieprotot. Atcerējusies savu bērnību un savu mīļo māti, kas tolaik viņai lika sportot kā trakai, jo pati bija pārņemta ar ideju, ka meitai vajag būt formā jau agrā vecumā, Robina klusi iesmējās. Nu jā. Ja māte zinātu, ka es vairs netrennējos kā agrāk, ko viņa teiktu? sieviete nodomāja un pievērsās ceļam.

[Lia'angia]

- Jā, lūdzu - Baiba ļāva, lai ārsts viņu apskata, skaidrs, profesionāla interese!
- Nu, patiesību sakot, tad, kad man to skrūvi izņēma, labu laiku tā roka kustējās tikai nedaudz - Baiba salieca roku elkonī un pakustināja, rādot, tieši cik daudz (aptuveni 20 gādu leņķī).
- Un tad es ilgi, ilgi gāju uz procedūrām, kur man to roku lauza atpakaļ - kāra smagumus virsū. Tas bija sāpīgi un šausmīgi ilgi. Tagad jau viss kārtībā, bet man ir neērti roku turēt pavisam taisnu, labāk, ja tā ir viegli ieliekta. Jājot jau tas netraucē, - viņa pasmaidīja.
- Nu, gan jau, ka tu ātri iemācītos jāt, tev ie laba figūra - nav lieku tauku, un muskuļi arī darbojas, - viņa novērtēja Ēriku ar pieredzējušu aci.
- Galvenais ir nebaidīties no zirga un uztvert ritmu, kādā tas pārvietojas. Pārējais ir prakses lieta.

[Ungaarijas ragas...]

Uzlikusi mugursomu plecos, Meriona klusēdama sekoja līdzi pārējiem, atkal turēdamās nostāk un domādama pati savas domas. Viņa vēl joprojām nesaprata, kā uztvert šo visu, kā Dieva vai kā Velna padarīšanu. Šaubas, šaubas un atkal šaubas... Sieviete ar šausmām pamanīja, ka viņas ticība brīžiem zūd, bet tā nedrīkstēja notikt. Tas Kungs zināja ko dara, neapšaubāmi, viņš neuzlika pārbaudījumus, ko viņa bērni nespēja izturēt. Bat vai meriona maz bija tik cienīga, lai viņai tiktu veltīta tāda uzmanība? Jā, viņai bija jālabo pagātnē pieļautās kļūdas un viņai bija iespēja un tas vīrietis, Magnuss vārdā. Arī viņam bija jāpalīdz, citādi viņš degs mūžīgās elles ugunīs un Pastarā tiesa vēl par vainīgu atzīs.
Ar kādu mēru tu mērīsi, ar tādu pats tiksi mērīts, Meriona pie sevis klusu nomurmināja un atcerējās līdzību par sēklām un sējēju.

[Hikari]

Robina skatījās tālumā un prātoja par to, kas tad notiks tālāk. Sieviete bija aizlidojusi sapņainās tālēs. Robina lūkojās uz priekšu un tikai pēc vairākiem mirkļīem pamanīja ko savādu. Tur, klints viņā pusē rēgojās...
Hei! viņas priecīgi izsaucās. Izskatās tomēr, ka Tev Ērik, būs bijusi taisnība! Mēs esam gājuši pareizi! Lūk, tur ir tas deguns! sieviete norādīja tālumā, kur skaidri varēja saredzēt klintij deguna galu.

[Roviela]

Ēriks nupat bija piekritis Baibai, ka jā, ja būs tāda iespēja, un te vispār ir zirgi, viņš labprāt pamēģinās, kā tas īsti ir - jāt, kad sarunu pārtrauca Robinas līksmais izsauciens.

Viņš paskatījās turp, kur viņa rādīja un tiešām! tur izskatījās, ka klintij tālumā ir deguns, nu, riktīgs deguns, ne ko pielikt, ne atņemt. Ēriks apstājās.

- Tā, deguns mums nu būtu, bet kas nez' bija ar laipu domāts? Neko tādu te neredzu, varbūt brasls vienkārši?
Viņš piegāja pie ūdens malas un mēģināja tur kaut ko saskatīt.

(OOC - tas ir brasls, tāds, kur jābrien drusku virs ceļgala. Kāds drīkst to atrast (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif) )

[Lia'angia]

Baiba skriešus pieskrēja pie ūdens malas un vērīgi lūkojās upes zilgmē.
- Brasls, tu saki? Kur tieši - pretim tam tur izcilnim?
Viņa uzrotīja bikses virs ceļiem un, uzmanīgi ar kāju upes dibenu pārbaudīdama, brida iekšā straumē. Līdz potītēm... līdz pusstilbiem... gandrīz līdz ceļiem... līdz ceļiem... ceļiem... ceļiem...
- Hei! Es tak jau esmu gabaliņu no krasta, vai ne? - viņa izbrīnīti atskatījās.
- Re, te vēl aizvien ir sekls - ūdens ir pietiekami dzidrs, lai varētu dibenu redzēt! Ejam?

[Roviela]

- Nu, es tā domāju, ja jau īstas laipas nav, tad tam vajadzētu būt kaut kam pārbrienamam, - Ēriks atsaucās, joprojām pētīdams upi un cerēdams atrast vietu, kur būtu vērts iet iekšā.

Pēc brīža viņš pacēla galvu - Baibas balss atskanēja no kaut kurienes, kas noteikti nebija krasts. Viņa stāvēja ūdenī krietnu gabaliņu upē un ūdens bija viņai līdz ceļgaliem.
- Tas pats varētu būt! - viņš priecīgi atsaucās, - es nāku!
Uzrotījis arī savas bikses virs ceļiem, Ēriks brida pie Baibas.

[Hikari]

Robina palūkojās uz abiem un, uzrotījusi arī savas bikses, iebrida ūdenī un sekoja Ērikam. Jauki, ka viņi beidzot bija atrafuši, kā tikt pāri upei. Tas priecēja. Ūdens likās dzidrs un jauki vēss. Sieviete atcerējās, ka agrāk viņai bija paticis rotaļāties pie upes, kura atradās netālu no mājas.

[Ungaarijas ragas...]

Meriona paskatījās uz upi un noāva zābakus, iebāzusi zeķes tajos, viņa piesēja apavus pie somas, pie reizes pataustīdama kleitu. Pamazām jau žuva. Tad sieviete uzrotīja bikses un apdomīgi iebrida ūdenī. Tas skalojās ap kājām un tā bija visai patīkama sajūta pēc gājiena, tāpat kā peldēšanās upē. Meriona nenožēloja, ka bija to izdarījusi. lai gan varbūt vajadzēja, miesas prasības nevajadzēja turēt augstākā godā par garīgajām un tas vedās grūti...
Meriona novērsās no domām, visu uzmanību veltot braslam un piesardzīgi sekoja pārējiem bridējiem.

[Fijusska]

Kaira bija priecīga sastapt ūdeni. Sākumā gan viņa nebija iepriecināta par jebkāda veida atrašanos nezināmos ūdeņos, taču beigās viņa nolēma, ka jāseko vine pārējiem. Viņa pietam vēljoprojām bija diezgan klusa, tādēļ, ka nebija paspējusi kārtīgāk iepazīties ar visiem ceļa biedriem. Ik pa laiciņam viņa nopetija katru. Tā kā bija jātiek pāri upei, sieviete novilka savas kurpes un lēnītēm sekoja pārējiem. VIņa pat nobrīnijās, cik šis ūdensir silts, ne tāds, kā viņas valstī, kur pārsvarā viss bija tikai auksts.

[Miss Doherty]

Magnus sekoja Baibai un Ērikam pa braslu pāri upei.. Viņam tā īsti nebija ienācis prātā, ka šādi vajadzēs soļot pāri visai platajai upei, tāpēc viņš gāja pilnīgi mierīgi - kā pabradājoties pa jūras malu.. Un kaut nu viņš neapjēgtu, ka tiešām visu upi vajadzēs šādi šķērsot, jo nu panikas lēkme tādā gadījumā būtu neizbēgama.. kilometru platas upes vidū atrasties.. Traks var palikt aiz tādas atklāsmes!

Bet pagaidām brienot mierīgi arvient ālāk no krasta, māxlinieks rada iespēju parunāt ar Merionu, viņš gribēja šo to pateikt
Klau, ..
Protams, viņas vārdu Magnus nezināja, tāpēc izlīdzējās kā parasti - ar kādu vietniekvārdu..
..dārgum, par to pirms tam.. es redzēju tavu sejas izteiksmi un tas, ko tu teici.. es nebiju domājis zaimot. Nē, nu tas, ka es noliedzu tādu tavu Dievu ir viens, bet aizskart tevi es nemaz negribēju.. Redzēju kā tu met krustus vislaik.. Tagad tik iedomājos, cik tas tev likās drausmīgi ko tādu dzirdēt.. es vienkārši līdz tam neaizdomājos.. Tā kā - neņem ļaunā, dārgum, okey?
Magnus sev netipiski laipni uzsmaidīja Merionai un tā kā uz pussekundīti savilka seju (vai varbūt tikai acis iemirdzējās un lūpām pārskrēja viegls smaids) velnišķīga pavedinātāja griamsē.. Bet varbūt, ka nē.. Katrā ziņā perfekti gludā seja bija perfekti gluda, nevienas mīmikaskrunciņas nekā - Magnus nepiepūlējās kādu emociju paust šādā veidā.. Šobrīd.

Starp citu - kāpēc TU esi.. mūķene vai kas nu tur, dārgum, jums tas skaitās.. banīcā gājēja vai kā.. Tu.. neņem ļaunā, dārgum, bet tu neizskaties pēc tipiskas mūķenes.. man gan nav skaidrs kādai būtu jābūt tipiskai mūķenei, bet nu skaidrs, ka tu, dārgum, tāda neesi.. man šķiet.

Mazais naktstauriņš..

Šo rakstu rediģēja Emo Doll: 10.02.2006 22:47

[Roviela]

Ēriks bija panācis Baibu, un tagad viņi abi kopā soļoja visiem gabaliņu pa priekšu pāri upei. Virziens - uz degunu.
Viņam bija jautrs garastāvoklis. Nav jau ļoti viegli brist tik ilgi un tālu, bet, ja nesteidzas, iet lēnām un mierīgi, tad nav ne vainas! Ūdens silts, salt nesalst, tumsa neiestāsies.

- Kājas gan mums būs pamatīgi nomazgātas, - viņš apmēram pusceļā ar smiekliem konstatēja acīmredzamu faktu, - nez, otrā krastā būs paklāti tepiķi, lai mēs atkal nenosmērētu pēdas?

Upes klusā čaloņa bija patīkama, Ēriks neklausījās, kadas sarunas risinās aizmugurē. Tik vien laiku pa laikam paskatījās, vai visi nāk un vai visiem viss ir kārtībā.

[Lia'angia]

Baiba iespurdzās, iedomādamās tepiķi, kas klātos no upes krasta līdz pašām ceļojuma beigām.
- Jā, kā tad. Un elfu valdniece Galadriela arīdzan, un Gendalfs, un Geds Zvirbuļvanags, un vispār vesels bars spēcīgu burvju, kuri mums izstāstīs, kur mēs esam un kas mums īsti ir jādara, - viņa smaidot noteica. Tad smaids no sejas lēnām izdzisa un tā vērtās domīga:
- Zini, ko es nesaprotu? Būtībā mums taču vairāk vai mazāk vajadzētu skumt pēc mājām, ilgoties pēc mīļajiem, kas tur palikuši, un ļoti, ļoti gribēt tikt atpakaļ... Bet ar mani tā nav un neviens cits arī neko nav teicis. Jā, protams, es gribu nokļūt mājās, bet patlaban man liekas, ka šitā ir vienkārši tāda garāka ekskursija... Kaut kāds realitātes šovs. Un man ļoti gribas zināt, kas būs tālāk un izdzīvot šo "tālāk". Man nav tās sajūtas, ka mēs varētu neatgriezties, kāda parasti pārņem vai visu grāmatu varoņus šādā situācijā. Varbūt smadazenes šitā mēģina mani pasargāt no sajukšanas, vai arī uz mums kāds tā nemanāmi ir iedarbojies, atmodinājis mūsos klaidoņus, piedzīvojumu meklētājus?

[Roviela]

Ēriks lēnām soļodams uz priekšu brīdi padomāja, pirms atbildēt Baibai.

- Zini, es arī nemaz neskumstu. Varbūt vēl par ātru? Nav vēl daudz laika pagājis. Vai arī - varbūt tieši mūs atsauca šim piedzīvojumam tāpēc, ka mūsos visos, lai cik dažādi te esam, ir šī kāre pēc piedzīvojumiem? Pēc kaut kā neikdienišķa? Re - burvjus un maģiju mums solīja! Tu negribētu redzēt, pa īstam redzēt, kā tas notiek? Nevis filmā, bet īstenībā? Es gribētu. Ar tādu iekšēju drebēšanu kā jau par visu nezināmo, teiksim - kauties ar troļļiem man nu nemaz negribētos, bet vispār kaut ko pasakainu piedzīvot gribētu gan. Nedomāju, ka gluži Galadriēlu mēs sastapsim... tiesa, tieši pret to man nebūtu nekādu iebildumu.

Viņš padomāja vēl brītiņu, pirms lēni piebilda
- Tagad, kad es redzu vīzijas, man būs ļoti žēl no tām vēlāk šķirties. Būtu jauki, ja šī spēja paliktu!

[Hikari]

Robina sekoja cieši pa pēdām Ērikam un Baibai. Dzirdēdama vīrieša pēdējo piebildi, sieviete pasmaidīja un pārdomāja, kā būtu, ja arī viņa zaudētu savu spēju dzirdēt savādas balsis gal'va. Tas viss likās pārāk savādi un, patiesībā, sieviete pat vēlējās, lai viss ātrāk beigtos, pirms viņa vēl no visādām vīzijām un dīvainībām nav pilnīgi prātā sajukusi. Lai arī kā beigsies šis ceļojums, es noteikti ņemšu atvaļinājumu pēc tā, ja vien tikšu mājās Robina pati sev nosolījās un pagriezās pret Ēriku. Kur tad Tu varēsi izmantot tās savas spējas? Atgriezīsies uz zemes, sāksi klāstīt, ka redzi vīzijas, un ilgi līdz trakomājai nebūs jāgaida? Vai tad ir vispār vērts paturēt ko tādu? sieviete bija ieinteresēta.

[Roviela]

- Kapēc man tās būtu kaut kā īpaši jāizmanto vai kādam jāstāsta redzētais? - Ēriks nesaprata Robinas domu gājienu, - man likās tīri interesanti ieraudzīt, kā atdzīvojas akmenī cirsta seja, kā tā iegūst izskatu, itin kā būtu no zvaigznēm taisīta, un pēc tam man skaidrā balsī pavēsta, ka mums jāiet meklēt viņas brālis kaut kur tālumā. Tas vienkārši bija skaisti! Turklāt patiesi, kā izrādījās vēlāk, jo obelisku mēs atradām, vai ne? Kāpēc man kādam jāstāsta, ko es viens redzu? Vai tad jūs savus sapņus visiem uzreiz skrejat stāstīt? Pie tam sapņi nav tik tieši ticami, bet šīs vīzijas - ir.
Ķirurgs papurināja galvu
- Nē, man tas ir interesanti, un nemaz nešķiet, ka es juktu prātā tāpēc. Es sākumā šaubījos par to, ko redzu un dzirdu, bet tagad, kad viss ir apstiprinājies, vairs nē.

[Hikari]

Robina viegli nosarka un pamāja ar galvu. Vienkārši, sieviete vēl joprojām īusrti nespēja visam notict, likāsa, ka tūlīt viņa, kā tas notika diezgan bieži, pamodīsies savā gultā, visas sapinusies segās un atklās, ka tas ir bijis tikai sapnis, ka modinātājs jau sen ir nozvanījis un, ka viņa atkal ir nokavējusi darbu un ierastā rutīna sāksies no jauna. Tomēr neviens sapnis vēl nebija šķitis tik reāls, piekam, viņa taču bija aizbraukusi līdz Stonhedžai, vai ne? Jeb, varbūt , viņa tikai lidmašīnā ir iemigusi un tagad sapņo? Nē, tas likās pārlieku nereāli. Viņa taču redzēja ūdeni, bija sajutusi tā aukstumu , redzēja klintis un...
Nu jā. Ja es varētu pie tā pierast kādreiz, par ko es ļoti šaubos, varbūt arīo es ko tādu paturētu... viņa klusi piebilda.