Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Roviela]

Ēriks stāvēja un gaidīja. Izņemot Tesu, pārējie kaut kāpēc kavējās.
Viņš atzinīgi paskatījās uz jauno meiteni - lūk, viņa vēl nav padevusies. Bet citi? Tā kā par agru pēc trīs dienām jau sēdēt zemē un necelties.
Nē, šī vieta Ērikam noteikti nelikās tāda, kurā būtu patīkami ilgi uzkavēties, un to viņš arī netaisījās darīt, it īpaši tāpēc, ka tagad parādījusies cerība tikt prom.

- Tad jūs nāksiet vai nenāksiet? - ķirurgs vēlreiz uzrunāja ceļabiedrus.
- Mums taču teica - ejiet uz kalniem. Kalni ir. Ceļaties un ejam! Jeb jums tepat ir labi?

Viņš uzsmaidīja Tesai. Par spīti trīs dienām putekļainā bezcerīgā ceļa bez iespējas normāli sakopties, Ēriks pamanījās joprojām izskatīties patīkami un pievilcīgi.
- Es gribu tikt projām no šīs pelēcības, - viņš paskaidroja meitenei, - tā nogurdina un nomāc.

[Lia'angia]

Baiba pikti nošņācās un pieslējās kājās.
- Jāiet jau ir. Nevarētu teikt, ka šī vieta būtu tik omulīga, lai rastos vēlēšanās izvietoties uz ilgu pikniku, - viņa īgni piezīmēja. Neiespējamība nomazgāties viņu šausmīgi kaitināja, turklāt arī ūdens bija tik maz, ka visi centās dzert taupīgi. Vismaz Baibai bija grūti saglabāt nemainīgi labu omu. Piegājusi klāt Ērikam un Tesai, viņa samiedza acis un palūkojās uz kalniem:
- Nu re, vismaz kaut kāds mērķis, kas ir redzams uzreiz. Varbūt tur būs kaut kāds ūdens, kur var nomazgāties - viņa sapņaini novilka. Šāda ideja jauno sievieti acīmredzami spārnoja, tādēļ viņas oma manāmi uzlabojās.

[Ouens]

Piekrītu. Un man pietrūkst ēnu. Tesa atsmaidīja pievilcīgajam ķirurgam.
Tad viņa paskatījās uz pārējiem. Visi vēlarvien palika savās vietās, izņemot sievieti, kas bija piegājusi pie viņiem.
Jā, ūdens būtu lieliski. Tesa piekrita.
Jūs vēl ilgi domājat tur vāļāties? viņa paprasīja atpalikušajiem.

[Hikari]

Robina, pamanījusi kalnus, sekoja līdzi Ērikam un pārējiem, kas gāja netālu no meitenes. Viņa prātoja par to, ko bija teicis toreiz tas savādais vīrs un viņai pēkšņi iešāvās prāta Vai vīrietis teica iet tur, kur klani, vai arī kalniem pāri, es no tiesas neatceros... sieviete centās savā atmiņā sameklēt to sarunu, tču nu jau tā bija krietni pabalējusi, jo bija pagājis nedaudz laika. Tomēr Robina vienkārši nolēma sekot pārējiem, lai vismaz nepaliktu vienatnē kaut kur stāvam.

[Miss Doherty]

Magnus bija pārguris no nomācošās vienveidības un vinņš bija pārguris no pārguruma. Pieradis pie smalkas un greznās dzīves, kad apkalpo ne vien mīļākās kalpotāji, bet arī pati mīļākā, viņš nekādi nespēja samierināties ar domu, ka tagad visu mūžū būs vienkārši milzu Nekas. Un kā svaiga ūdens šalts pār viņu nāca ziņa, ka tepat tuvumā ir kalni. Jā, acis vairs neredzēja pieradušas radzēt neko. Jā, pat ķirurgs vairs nešķita nekas jauks, par meitenēm nemaz nerunājot.. Bet tagad! Dzīve ieguva pavisam citas krāsas! Magnus sajuta sevī ielīstam tik daudz emociju, ka viņš bija kā pārpildīts biķeris, kad līst pāri malām.. Viņš sajuta ko brīnišķīgu sev priekšā. Tur kaut kas būs. Nekas, ko racionāli varētu izksaidrot.. Bet nē.. viņš nebija racionāls.. Viņš bija tukšs, kas jūt tuvojamies pilnu..

Ērik, čabulīt, beidz flirtēt ar meitenēm un kustamies uz priekšu! Es vienkārši jūtu, ka ir īstais brīdis! Mēs tak beidzot redzam ko jaunu.. Oo, jāa.. Tie kalni paši pie mums atnāks.. Mhm. Es to vienkārši jūtu.. Tas ir tik tuvu! Ejam, ejam..

Magnus jau sen vairs nestiepa sev līdzi nevajadzīgas mantas, pareizāk sakot - viņš nestiepa sev līdzi neko.. Smalkās drēbes jau sen bija nomestas un tagad uz viņa kailās miesas bija rupjās bikses un krekls, kas asi kontrastēja ar diktam smalko ķermeni un ādu.. Bet kuru gan šajā brīdi uztaruca izskats? Magnus juta, ka tas viņu tiešām neuztrauc.. Ja nu vien Ēriks.. O, jā.. Ēriks gan viņu uztrauca. Tagad. Nākotnē. Vispirms vajag tikt iekšā Tajā, Kas Sagaida..

[Roviela]

Ēriks paskatījās atpakaļ un vienīgo meiteni, ar kuru vēl nebija kārtīgāk iepazinies. Uz glītu un pievilcīgu meiteni, brūni rūsganiem matiem. Meriona ir viņas vārds, vairāk viņš neko tā arī nebija uzzinājis. Dīvaini, visnotaļ!

- Nu tad ejam, - ķirurgs piekrita, izliekoties nedzirdam "čabulīti", ar ko viņu apveltīja mākslinieks. Kāds nu kuram tas runas veids! viņš pie sevis nodomāja. Bet tas nekaitināja, drīzāk izklaidēja.
- Man arī tas neizskatās diezin cik tālu, - viņš, uzsākot ceļu, noteica, - pret vakaru būsim tur.
- Vismaz ēnas tur ir paredzamas, - Ēriks piemiedza ar aci Tesai.

[Miss Doherty]

Kā tu nosaki, kad vakars, kad rīts, ja visu laiku vienādi gaišs?!
Magnus painteresējās. Pēkšņā pacēluma iedvesmots, viņš nolēma, ka iepazīt ceļabiedrus nebūs nemaz tik slikti. Vismaz, ja gadīsies situācija, ka kādu vajadzēs cilvēkēdājiem kāmjiem izbarot, tad zinās, kurš ir vismazāk noderīgais.

Manuprāt, mums nevajag tik daudz iet, bet gan mēīnāt izmantot domu spēku, gara spēku.. Mums noteikti tāds ir. Nu vismaz Ērikam noteikti, ja jau viņš tās sejas ieraudzīja. Jo, redziet, nedomāju, ka mūs kāds būtu gribējis nostaidzināt līdz nāvei.. Nē, nu, protams, būtībā tas varētu būt visnotaļ lieliski, ja vien šo te būtu noorganizējis kāds maniakāls slepkava, kam ir pārdabiskas spējas mainīt pasaules, un kurš to dara kādas idejas vārdā, un mēs esam maza daļiņa no visa Lielā Plāna, bet, redziet, es neticu, ka mēs esam kāda reliģijas fanāta murgā nokļuvuši, kura mērķis ir likt mums stiagāt līdz nāvei. Precizējot - es neticu tai daļai par staigāšanu līdz nāvei.

Magnus sparīgi soļodams blakus Ērikam un meitenēm, klāstīja savu teoriju. Izskatījās, ka šoreiz viņš pat bija ieinteresēts diskusijā, jo apklusa, lai dotu vārdu kādam citam.

[Roviela]

Kā nosaku? Pēc pulksteņa, - Ēriks iesmiedamies atbildēja, rādīdams citiem savu dārgo, precīzo, īpašī izturīgo un tīri mehānisko rokas pulksteni.
Tas nepazuda kopā ar elektroniku.

Kāds nu tur gara spēks... tā bija vīzija. Redzēju, kā seja atdzīvojas un pasaka, kurp tālāk jāiet. Tā sapratu, ka tās vīzijas un spēja uzklausīt kaut ko, ko mums visiem solīja, man saistās ar zvaigznēm, astronomiju, vispār, - viņš paskaidroja. Pasmaidīja platu un nebēdnīgu smaidu, - jums visiem ir tāda spēja, gan atklāsiet, kā tieši kuram tā izpaužās.

Brīdi viņš gāja klusēdams un apdomādams, ko teikt par ceļojuma mērķi.

Piekrītu! Ne tāds tiem, kas mūs uz šejieni aizsūtīja, būs bijis mērķis. Viņi tā kā taisījās izklaidēties uz mūsu rēķina, es tā sapratu, bet izklaidi - aizej tuksnesī un nomirsti, noteikti var sarīkot vienkāršāk. Es tā domāju. Gan mums būs priekšā visādas nejaucības, redzēsiet! Mēs esam izmēģinājuma žurciņu lomās, un neko tur nevaram mainīt. Atliek vienīgi cerēt, ka izdzīvosim, līdz tiksim šim labirintam līdz izejai.
Skarbi jau tas skanēja, bet Ēriks bija visai pārliecināts par sacīto.

Bet, ja godīgi, man pat patīk! Tā, ikdienā, nekad nedabūsi zināt, ko pats esi vērts.

Viņi jau bija tādu laiciņu soļojuši, stundas trīs, vismaz. Kalni bija acīmredzami pienākuši tuvāk, bet gluži klāt, protams vēl nebija. Paredzējums, ka tos sasniegs vakarpusē, izskatījās, varētu piepildīties.

[Ouens]

Man šķiet, ka lai nu kur, bet šeit uz paredzamitāti nav ko paļauties. Bet tad jau manīs. Tesa atbildēja Ērikam.

Interesanti... Tesa noteica, kad bija noklausījusies Magnusa monologu.
Man arī diez kā neliekas, ka mēs būtu nolemti "staigāšanai līdz nāvei" viņa pasmīnēja jo, pat ja mēs būtu kāda maniakāla slepkavas ar pārdabiskām spējām rokās, nešķiet, ka staigāšana līdz nāvei būtu īsti maniakāls piebeigšanas veids. Kaut gan, varbūt mūsu slepkava ir tikai iesācējs. Arī starp maniakiem tādi mēdz gadīties. Viņa pasmīnēja vēlreiz.
Un ko tu iesaki? Tas ir, par to domu izmantošanu? Es šajā jomā nekāda speciāliste neesmu, līdz šim ar to nemaz neesmu saskārusies.

Šo rakstu rediģēja Hilerija: 04.02.2006 14:39

[Ungaarijas ragas...]

Sveču liesmas, meta spokainas ēnas uz sienām, altāri, krustu aiz tā un altāra priekšā uz ceļiem tupošo sievieti. Saliktām rokām viņa un aizvērtām acīm viņa mēmi kustināja lūpas, raidīdama domās garas lūgšanas, attīrīdama savu grēcīgo dvēseli no dzīves melnajiem netikumu sārņiem un meklēdama atpestīšanu. Meriona nemanīja, kā aizsnaužas, jo divas naktis pēc kārtas viņa bija lūgusies katru mīļu brīdi, nežēlodama sevi.
Piepeši viņa juta, ka kāds pavisam maigi saņem viņu aiz rokas un maiga bezķermeniska balss, ar klusu čukstu, kas vairāk līdzinājās vēja pūsmai, aizcināja viņu līdzi. Merione piecēlās un jutās tik viegli, nebija vairs zemes pievilkšanas spēka, dvēseles noguruma, kas viņu nomāca, rūpju un raižu. Sieviete jutās kā pūkains mākonis, kas vēja spārniem skrien pa zilo debess jumu. Virs viņas mirdzēja zvaigžņu miljoni, zem viņas slīdēja zeme...
Lēnām Meriona nolaidās milzīgu akmeņu aplī, austošā saule tos apgaismoja, radīdama iespaidu, ka dievišķā gaisma tos apņem... Bezmiesīgā balss čukstēja, ka šeit viņu gaida piepildījums, šeit viņa var meklēt sākumu ceļam, kas jāiziet, lai viņa šķīstītos...
Dobja zvana skaņa viņu iztramdīja, rīta mise... Meriona pietrūkās kājās un devās uz savu vietu, no prāta neizejot dīvainajam sapnim un pārliecībai, ka viņai ir jādodas uz to vietu... Stounhendža, pagānu rituālu vieta, viņa zināja, vai domājās zinām, kas viņai būs jādara.
Pēc mises, viņa uzmeklēja klostera māti un pastāstīja viņai par sapni un uzdevumu, ko Dievs licis veikt un ar viņas svētību nākamajā rītā devās prom.

Ne reizi vien Merionai uzmācās šaubas, ka varbūt viņa padevusies kārdinājuma. Sevišķi šīs šaubas uzmācās, kad parādījās dīvainais vīrs. Kad Meriona gribēja pamest šos slazdus, izrādījās jau par vēlu un tagad sieviete vien varēja lūgt Dievu, un izmisīgi nožēlot grēkus. Sekojot šiem ļautiņiem. Viņa jutās kā no citas pasaules nākusi, savā pelēkajā, necilajā, vienkāršā piegriezuma kleitā. Ak, kāpēc viņa neuzvilka, kaut ko mūsdienīgāku...
Meriona, ko tu domā, tikko no klostera laukā un jau grēcīgām domām, ļauj ienākt savā prātā! sieviete sevi norāja un pameta skatu visapkārt. Acis aizķērās pie kāda vīrieša, kurš sevi bija dēvējis par Ēriku, un tagad viņu nopētīja. Meriona juta, kā pietvīkst un steidzīgi nolaida acis un vēl prātā noskaitīja īsu lūgsnu, beigās aši pārkrustīdamās.
Sakārtojusi ērtāk savu mugursomu, kur bez liekas domāšanas bija iebāzusi arī jaunās drēbes, viņa turēdamās visiem aizmugurē, sekoja, ik pa brīdim uzmezdama skatienu kalniem...

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 06.02.2006 12:05

[Roviela]

- Mjā... jums taisnība, - Ēriks piekrita Tesai, - ar ierastām lietām te būs kā būs!
- Tomēr cerēsim, ka kalnos būs vismaz ēnas. Kāda upe arī nebūtu lieka... - viņš nopūtās. Šie putekļi kaitināja. Kā gribējās nomazgāties! Viņš ļoti labi saprata Baibu, kas arī sūrojās par to.

- Tas dīvainis tur, pie akmens teica, ka burvestības būšot un viss kas tāds -
Viņš atskatījās pār plecu, kur netālu gāja norvēģiete:
- Kaira! Mums vēl nāksies atcerēties, kas ir troļļi!

Tas nemaz neizklausījās pēc kaut kā neiespējama. Ja jau maģija, tad brīnumpasakas un viss kas tāds, arī troļļi, gnomi un elfi. Raganas un burvji.

Merionai būs grūti, Ēriks nodomāja. Viņš bija pamanījis spējo piesārtumu viņas vaigos un paslepeno krusta mešanu, tik vien kā paskatoties uz Ēriku, tāda pasaule, kur ir viss, kas tiek noliegts un uzskatīts par nelabā iedvesmotu... Ai, viņai būs grūti! Bet, varbūt, tas ir mērķis, kāpēc tieši viņa ir šeit? Pierādīt, ka viss, kas ir, ir tā kā tam jabūt, un nemaz nav vajadzības norobežoties no dzīves, lai nebūtu slikts?
Ēriks ticēja Dievam, ne jau nu fanātiski, bet tā, kā pieņemts, nu ir Viņš, bet ikdienā nejaucas, lēmumu par to, kā pareizi, atstādams katra paša ziņā. Un Ēriks arī rīkojās, kā pats domāja, ka ir labāk, nemaz netaisīdamies noliegt to, ka ir cilvēks.

[Ného]

Vēl pēc dienas gājiena pretī kalniem 8 ceļotāji, mēs jau nu neteiksim, ka paši pret savu gribu viņi tādi kļuva, nokļuva pie tādas kā mazas un samērā lēzenas kraujas, pa kuru varēja nokļūt lejā - tālāk klajumā. TUr viņi ieraudzīja milzīgu upi , kas bija tik tiešām iespaidīgi plata, likās, ka tā varētu būt pat kilometru plata, aizšķērsojam ceļu uz kalniem, kas atradās patālu varbūt kādus 10 kilometrus no upes. Kalni sākās no līdzenuma un strauji pacēlās uz debesīm kā stāva siena, kas veidoja tādu kā rampu.

[Ungaarijas ragas...]

Meriona pagāja sāņus, lai varētu redzēt un apbrīnot skatu, ko Dievs bija radījis viņu grēcīgajām acīm. Elpa vai aizrāvās to uzlūkojot.
Cik skaisti, viņa neviļus nočukstēja.
Pateicos tev kungs, ka ļauj man skatīt šo skaistumu, tevis radīto! viņa klusām piebilda caur drēbēm satvērusi vienkāršo kaklā karājošos krustiņu. Lai arī jocīgais večuks bija teicis kaut ko par gariem, Meriona viņam neticēja. Visu bija radījis tikai viens Dievs, bet tas droši vien bija kārdinātājs, ietērpies gaišās drānās, lai iemidzinātu modrību. Meriona bija apņēmības pilna izdarīt to, kas bija jāizdara un stiprā ticība viņai palīdzēs, stiprā ticība un atmiņas, ar kurām viņa šaustīja sevi kā ar grēku nožēlotāja pātagu...

[Roviela]

- Oho! - Ēriks taisni vai noelsās, tādu varenu skatu ieraudzīdams. Tiesa, viņš gribēja upi, bet ieraudzīt kaut ko tādu!

Viņš apstājās kraujas malā, un tad uz brīdi apsēdās. Lai pavērotu. Visu dienu ejot kājas nogurušas, bet tas nebija istais iemesls. Skaisti, tas viss vienkārši ir skaisti. Par spīti pelēkumam, kas ir aiz muguras, un tam, ka šaipus upes neredz neko dzīvu.

Kad acis un sirds jau bija apraduši ar redzamo, ķirurgs sāka apdomāt, kur un kā varētu upei tikt pāri. Ne pa labi, ne pa kreisi, vismaz no šejienes, nevarēja samanīt neko tādu, kas dotu atbildi uz šo jautājumu.

Nekas! neizpildāmus uzdevumus laboratorijas žurkām nedod. Pie sevis nosmējies, Ēriks piecēlās un sāka kāpt lejā, tuvāk ūdenim.
Tuvumā upe par spīti platumam izskatījās diezgan dziļa. Ūdens bija dzidrs un, pataustot ar roku, patīkami silts.

Viss! Ēriks nolēma, ka visi uzdevumi var pagaidīt, izņemot vienu. Jaunais vīrietis nolika savu mugursomu, novilka visu virsējo apģērbu un metās ūdenī. Sapnis!

[Lia'angia]

- Ūdens! - Baiba sajūsmā nodvesās, tikko ieraudzījusi upi. Bet, kad viņas skatienam lielais ūdens klajums atklājās visā tā varenībā, viņa labu brīdi spēja tikai stāvēt un skatīties, neapzināti, bet laimīgi smaidot. Cik tas bija skaisti!!!
Kad Ēriks nometa drēbes, lai ietu peldēt, viņa steigšus norāpās viņam pakaļ, nometa mugursomu un ar roku uzmanīgi pataustīja ūdeni. Hmm, silts! Viņa aši pazuda aiz tuvākā aizsega (pieņemu, ka upes krastā ir vai nu kāds palielāks akmens, tik tuvu no kalniem, vai vismaz kāds krūms), pārģērbās peldkostīmā un uzmanīgi iebrida ūdenī - nevarēja jau zināt, kāds ir upes dibens un vai straume nav pārāk spēcīga. Beidzot varēs nomazgāties!!! Viņa laimīgi iesmējās, iegremdējoties ūdenī.

[Ungaarijas ragas...]

Izpriecājusies par skatu, Meriona lēnām devās pakaļ Ērikam un Baibai. Piegājusi pie ūdens klaida viņa pavērās pāri plašajam klajumam. Peldēšana, cik jauki būtu ielikties glāsmainajā ūdenī, ļauties tā veldzei... Atskanēja plunkšķis un sieviete paraudzījusies tā virziena ieraudzīja Ēriku, īsu brīdi tika pārlaists vērtējošs skatiens viņa ķermenim, pirms Meriona aši novērsās. Vecie grēki negribēja un negribēja atkāpties, lai kā viņa pūlējās.
Viņa nolika mugursomu un nomazgāja siltajā ūdenī savu seju, kaklu un rokas un pēc tam iebridusi iekšā arī kājas. Tad viņa izgāja laukā un apsēdās krastā, savu skatienu viņa pievērsa kalniem otrā pusē, viņiem bija jāiek pāri upei, tikai kā? Meriona atkal iegrima klusā lūgšanā.

[Ouens]

Kad Tesa ieraudzīja upi, pat viņai, cilvēkam, kurš par dabas skaistumu īpaši nejūsmoja, aizrāvās elpa. Tiesa gan, viņa ātri attapās un, aši aizskrējusi pārģērbties, enerģiski metās ūdenī.
Ūdens bija pārsteidzoši silts. Uz mirkli, aizmirsusi gandrīz vai visu pasauli, Tesa ar labpatiku peldējas, neuztraukdamās ne par ko. Tomēr tad viņa aizdomājās par kalniem, kas bija redzami otrā upes krastā.
Viņa pajautāja, vērsdamās pie pārējiem
Ē... nevēlos jūs traucēt, bet gribētu uzzināt - kā mēs tiksim pāri šai nebūt ne šaurajai upei? Es pati knapi varētu nopeldēt kādu ceturto daļu. Tas ir - ja man paveiktos. Priekšlikumi?

[Roviela]

- Tikai viens, - Ēriks atsaucās, turpat netālu nedaudz kustinot tikai plaukstas un pēdas gulēdams uz muguras un ļaudams, lai straume viņu pamazām panes tādu gabaliņu.
Viņš ūdenī pagriezās un ar pāris vēzieniem nokļuva seklumā, kur varēja stāvēt. Re! Daži, izskatās, nemaz tā nekāro tikt pie peldes, ka vēl stāv krastā.
Silts. Nemaz negribējās kāpt malā, drīzāk padauzīties kā bērnībā. Ķirurgs ar abām plaukstām veltīja pamatīgas ūdens šaltis Baibai un Tesai, savu izdarību pavadot ar vārdiem
- Gaidīt! Kamēr kāds no mums redzēs kādu vīziju, kas pateiks, ko darīt tālāk. Es ne tuvu nespēju šito platumu pārpeldēt, kur nu.

[Ouens]

Tesa iespiedzās, kad viņai sejā trāpīja pamatīga ūdens šalts. Viņa nosprauslojās un ienira zem ūdens. Pacēlusi pēdas virs ūdens līmeņa, viņa sāka tās vicināt, kārtīgi apšļakstīdama Ēriku. Iznirdama, sieviete nekavējoties pamuka tālāk, lai izvairītos no atbildes reakcijas, kura varētu sekot.
Smagi elpodama, Tesa beidzot smaidīdama teica
Jā, laikam gaidīšana būtu pareizākais variants

Šo rakstu rediģēja Hilerija: 07.02.2006 12:47

[Ungaarijas ragas...]

Pāris ūdens pilieni aiztiecās arī līdz Merionai, novēršot viņas uzmanību no lūgšanām. Sieviete paskatījās uz trim jautrajiem peldētājiem. Uzmācās arvien spēcīgāka vēlme viņiem pievienoties, taču klosterī bija mācīts, ka ir nepiedienīgi tā atkailināt savu ķermeni visu priekšā un Meriona tam piekrita. Viņa jau nu zināja, cik posta spēj nest skaists augums, kāds bija viņai. Turklāt viņai tāpat nebija peldkostīma.