Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[Idril]

Es būtu visnotaļ pateicīga, ja jūsu Augstība novāktu rokas.
Viņa noteica un saknieba lūpas mirklī, kad balss grasījās nodevīgi iedrebēties. Viņa nedrīkstēja ļauties burvībai un šarmam, ko izstaroja princis, tas būtu nāvējoši viņam - par to maza bēda, tas izjauktu plānu, viņam bija jāmirst vienam no pēdējiem ne tagad, viņa nedrīkstēja ļauties.
Ko jūs zināt? Varbūt es esmu rūgta? Nepilnīgs auglis?
Viņa atvaicāja sakniebjot lūpas, mēle tiecās teikt vairāk nekā vajadzēja.

[novemberunge]

Silvanā protesti izraisīja tikai lielāku centību un uzmanību, jo reti kura spēja pretoties viņa šarmam, lai arī cik tai pretīga likās viņa iedomība. Bet, tajā pašā laikā, šīs apburtās lēdijas nemaz neapzinājās, ka līdz ar padošanos pazuda arī jaunekļa izlutinātība un viņš pārtop no augstprātīga prinča par iejūtīgu mīlnieku.
To var pateikt tikai iekožoties. sejā atplauka vēlviens smīns un Silvans pakāpās soli atpakaļ, ja jau svešiniece tā bija lūgusi. Savu reputāciju tomēr maitāt nevajadzēja.
Un man nav bail saindēties... sekoja piebilde, kamēr prāts aši apsvēra domu, kas likās pat mazliet traka. Tomēr neizsakāmi vilinoša.

[Idril]

Es teiktu, ka jums vēl būs sava iespēja.
Turi sevi grožos, sasodīts, neiedomājies visu palaist vējā, tā uzpūtīgā gaisagrābšļa dēļ!
Viņa sev pavēlēja un pēc mirkļa kura laikā, nācās pacīnīties ar dusmām pašai uz sevi par savu vājumu un nespējību pretoties princim un vēlmi pagriezties pret viņu. Evelīna pat neatskatoties uz princi devās uz priekšu, šobrīd vienalga kur, tikai pēc iespējas tālāk, viņa nedrīkstēja pieļaut, kas viss aiziet vējā.
Attālinoties no prinča, attālinājās arī viņa ietekme un dusmas par savu vājumu pieauga, tomēr viņa bija pratusi sevi turēt grožos.

[novemberunge]

Pagaidiet, neaizejiet! Silvans teju vai smejoties iesaucās, tomēr spēja savaldīties un tikai ļoti izaicinoši un plati pasmaidīja, noņemdams roku no dunča spala- neizskatījās, ka te ieroči būs vajadzīgi.
Divi melno, ādaino spārnu vēzieni un viņš bija svešiniecei blakus, neuzstājīgi apjautādamies:
Varbūt vismaz varu jūs pavadīt līdz apbalvošanas ceremonijai? Bez nekādiem aizliegtajiem augļiem. Vismaz pagaidām. kā viņš vispār spēja runāt tik nopietni un reizē neķītri? Tas pat pašam princim bija nesaprotami, tomēr šo savu spēju viņš izmantoja uz nebēdu, lai izklaidētos ar galma dāmām un bagātnieku meitām.
Ak, dievs, kas tas bija par reibinošu skaistumu! Tās acis, tās acis...! viņš sajūsmināti nodomāja- tas, ka Silvanam patika mazliet parotaļāties, nenozīmēja, ka viņam ir slikta gauma. Tiešām- tikai skaistākās un nešpetnākās jaunkundzes spēja nokļūt Tumsas prinča skavās.

[Idril]

Gan es atradīšu ceļu arī viena.
Viņa noteica ar ašu kustību pārvelkkot kapuci pāri galvai un noslēpjot glīto seju ēnā un pagriežoties ar muguru pret princi. Viņš bija pārāk uzmācīgs, pārāk uzstājīgs. Tas svārstījās starp apnicības un padošanās robežu.
Patiesībā viņai nebija ne jausmas, kur jāiet, bet šobrīd viņa vēlējās tikt prom, pēc iespējas tālāk, tiesa, tas diez ko nepadevās. Pūlis bija mežonīgs, visiem bija ieroči un ceļš pašķīrās tikai princim. Evelīnai nācās uzmanīties, lai viņu neievainotu, jo, ja viņa staigātu bez apmetņa, arī viņai noteikti pašķirtu ceļu, tomēr ar apmetni viņa bija tikai melnā tērpts svešinieks, ne turnīra dalībniece, ne īsta daiļava, un līdz ar to visiem bija pilnīgi vienalga, kas ar tādu notiek.

[novemberunge]

Evelīna varbūt bija braša un pieredzējusi, tomēr tas viņu neatšķīra no pūļa un pats pūlis, protams, nezināja, ka šis apmetnī tērptais stāvs ir turnīra dalībniece. Lēni, uzmanīgi viņai no mugurpuses pietuvojās kāda trausla, tumsnēja meitene un, muti aizsegusi ar melnu lakatu, sacīja klusā, teju vai šņācošā čūskas balsī:
Es tevi zinu, nolādētā! Mana māte par tādām ir stāstījusi- melīgas skūpstu zagles... bet zini, pateicoties jūsu rasei es esmu dzimusi, un, pateicoties jums mana dzīve ir mēslaine! meitene sapurināja savus īsos, nekārtīgos matus un atklāja seju- tā bija kropla, acu vietā- divi pretīgi caurumi, bet pieri izvagja trīs rētas- viena par otru lielākas...
Mirsti sekuba! Tāpat kā tagad mirst mana dvēsele! kroplā meitene iesaucās un Evelīnai nedaudz virs gurna, kaut kur pie ribām ,bet ne pa tām, iedūrās duncis- tas gan bija tēmēts augstāk, sānos zem sirds, tomēr pūlis palika pūlis- tas abas grūstīja un izšķīra.
No brūces lēni sāka tecēt asinis, nazis gulēja balkus uz zemes- kā pierādījums, tomēr to tālāk aizspēra nelaimīgas kājas, kas visas kā viena ducināja uz Lielās Lavas upes pusi. Evelīnas augumu caurstrāvoja sāpes.

Šo rakstu rediģēja Nirnaeth: 29.01.2006 01:58

[Idril]

Evelīnas būtību pāršalca žēlums pret kroplo būtni un ja viņa spētu raudāt acīs sariestos asaras. Evelīna allaž bija apzinājusies savas izcelsmes lāstu, viņa allaž bija zinājusi, ka ir ar to nolādēta, bet ne jau viņa izvēlējās šo ceļu, ne jau viņa bija vainīga.. Kroplās meitenes vārdus diez vai kāds dzirdēja, jo pati Evelīna tos knapi sadzirdēja, tomēr sāpes viņa juta. Asas, griezošas un elpu aizcērtošas sāpes.
Viņa pielika rokas brūcei - tā asiņoja, un ne jau mazliet, acīmredzot svešiniece bija zinājusi, kur dur. Sāpēs nespējot noturēties kājās, viņa nokrita vispirms uz ceļiem kapucei nošļūkot no sejas un skaistajai, sāpēs saviebtajai sejai atklājoties, un pēc mirkļa viņa nokrita pilnībā gar zemi.
Viņa izjuta nožēlu par to, kas ir un dusmas par neīstenoto plānu, tomēr nenožēloja ka jāmirst, vien to, ka mirs ar grēku, mirs nolādēta.

[novemberunge]

Es nevaru, man tā daiļava ir jāiegūst vai tur vai kas! Silvans nodomāja, palicis arēnā gluži viens, kamēr apkārt mierīgi ganījās un sarkanās acis zibinājamelnie, spocīgie zirgi. Prinča seja bija nopietna un reizē tik ļoti uzjautrināta, ka šis kontrasts veidoja visai ērmotu bildi. Viņš savēzēja ādainos spārnus un, skaļi nopūties, planēja pāri pūlim uz Lielās Lavas upes pusi, kaldams savā prātā īsto stratēģiju un plānus, kamēr acis vienmuļi noskatījās pār satraukto pūli.
Piepeši kaut kas uz tā savādi izcēlās- guļošs, sāpēs sakņupis stāvs, kas likās vilinoši pazīstams.
Es taču teicu, ka vajag nākt ar mani! visai triumfāli domās iesaucies, princis laidās lejup, pašķirdams mežonīgo skatītāju baru, kas teju vai mija Evalīnu ar kājām.
Milēdij, kas notika? Jūs steidzami jāaizgādā uz medpunktu! viņš sacīja, tiesa, balsī ieskanējās neliela prieka deva un notupās skaistulei blakus, gribēdams to paceltu uz rokām ,kā jau bruņiniekam pienākas, tomēr viņas skatiens lika mazliet piebremzēt un sagaidīt kādu strupu, uzjautrinošu atbildi.

[Idril]

Tad jau labāk palieku tepat.
Viņa nošņāca, bet diez vai tas bija sevišķi dzirdams, jo elpoja viņa īsi un smagi, velns, sāpēja taču! Lai vai kas, bet redzēt princi uzjautrinātu mirklī, kad viņa nav spējīga pārgriezt viņam rīkli, nudien nebija patīkami.
Būtu tas gongs nozvanījis mirklīti vēlāk..
Viņa lūdzoši nodomāja, tomēr to, kas bijis izmainīt jau vairs nevarēja. Viņa pieslējās sēdus, mazliet neveiksmīgi, jo nekas vairāk par -pussēdus- viņai nesanāca, tomēr vismaz kaut kas. Ellišķīgi sāpēja, bet viņa saknieba sārtās lūpas, neviens vaids pār tām neizspruks. Evelīnas mati bija piemīlīgi sajukuši un skaistās cirtās krita viņai ap seju un zaļās acis blāvi dzirkstīja.

[novemberunge]

Tāds skaistums ir pelnījis nomirt kur citur! Silvans bruņinieciski noteica un nemaz neļāva Evalīnai pretoties, tāpēc pacēla viņu kā līgavu rokās un, strauji savicinājis spārnus, pacēlās gaisā. Asinis no brūces pilēja uz viņa bruņām un uz īsu mirkli princis saviebās, zinādams, ka šorīt pats tās kārtīgi nopulējis un neļāvis nevienam muļķa impam pieskārties pūķādas smalkumam.
Manā istabā, piemēram. viņš domās piebilda un nolaidās pie lielās telts, kur joprojām apkārt kā aptrakuši skraidīja dziednieki.
Silvans ienesa savu savainoto pretinieci iekšā un gādīgi, tomēr joprojām ar manāmu jautrību sejā, nolika viņu kādā tukšā palātas gultā.
Cik ironiski. viņš nteica un pasmīnējis pamāja ar roku tuvējam dziedniekam, kas vēl joprojām ņēmās ap Rubēnu un Gortu.

[Idril]

Jūsu laime, ka es neesmu spējīga pretoties.
Viņa noteica. Viņai nepatika pieņemt palīdzību, viņa nevēlējās to pieņemt un labprātāk noasiņotu laukuma vidū nekā to pieņemtu. Vārdi paņēma daudz spēka, viņa pirmīt bija pieslējusies pussēdus šajā gultā, tomēr nu bezspēcīgi atslīga guļus. Ievainojums acīmredzot bija dziļš, jo asinis no tā lija visnotaļ spēcīgi un ar ik mirkli viņas seja kļuva maķenīt bālāka, līdz pēc pāris mirkļiem un naidpilnas vēršanās prinča izsmējīgajā sejā -kā gan viņš uzdrošinās ņirgāties par mani?- , Evelīna zaudēja samaņu pirms tam krampjaini saraujoties un ķerot ar roku pie ievainojuma.

[Demiurgs]

Gorts kaadu briidi noraudziijaas uz aizejosho dziednieku, taa vien gribeejaas vinjam pakausii iemest vienu kaartiigu uguns lodi, bet vinjsh savaldiijaas. Gorts nebija nekaads dziednieks iesaaceejs, vinjsh vispaar nebija dziednieks, ziede nebija domaata ievainojumu dziedeeshanai bet gan kosmeetikai - lai atbriivotos no reetaam. Un takaa peec ievainojuma sadziishanas parasti paliek reetas, vinjsh izmantoja pasha gatavoto ziedi.

[novemberunge]

Tik tiešām mana laime. Silvans klusi piebilda un apsēdās turpat blakus, spārnus salocījis visai dīvainā leņķī, jo tiem teltī galīgi nebija vietas.
Dziednieks, skaļi purpinādams un lādēdamies pienāca pie Evalīnas un kārtīgi apskatīja viņas brūci. Uzmetis paviršu skatienu princim, melnais sāka darboties līdzīgi kā ar Rubēnas ievainojumu- izstiepa virs tā rokas un pārvadīja uz sievietes ķermeni sarkanu, dziedējošu gaismu.
Paies labs mirklis līdz viņa atjēgsies. Iesaku jums visiem doties uz apbalvošanu un mielastu. Tas, kā zināms, notiek aiz Torņa, pie Lielās Lavas upes. dziednieks novilka un skābi pasmīnējis aizslīdēja tālāk.
Silvans, garlaikoti izstaipījies, noķēra aiz rokas tuvējo impu, kas jau labu brīdi lidinājās apkārt, un kaut ko iečukstēja viņam ausī. Mazais pamatīgi nobijās un izspindza no medpunkta kā bulta, aizplanējot uz Torņa pusi.

[Idril]

Evelīna vēl labu mirkli pavadīja murgainā, bezsapņu nemaņā, līdz kā ar bomi iesita apziņa, kas atgriezās un lika atvērt acis. Viņa atvēra savas mežzaļās acis un samirkšķināja nozibinot garās, tumšās skropstas. Viņa mirkli klusēja apdomājot situācijas nejēdzību. Viņu bija sadūrusi kāda, kas bija cietusi no sekubu lāsta gluži kā viņa pati un viņu bija savācis, šis uzpūtīgais ķēms, kurš viņai būs jānogalina.
Šobrīd viņa nezināja, kā būtu labāk, bet apzinājās, ka atpakaļceļa nav un viņa nevar atļauties izrakt pati sev bedri, viņai bija jāsavaldās.

[novemberunge]

Labrīt! Silvana balss skanēja vienkārši lipīgi saldi un šķebinoši, likās, ka viņš gandrīz vai ņirgājas par Evelīnu, tomēr sejas izteiksme bija pietiekami bezemoionāla, lai nospriestu vēl simtiem citu muļķīgu un nevajadzīgu domu.
Vai sāp? prinča rokas nu bija kailas un pūķādas cimdi gulēja blakus uz gultas, visai pavirši nomesti un pat kārtīgi neizgriezti uz pareizo pusi. Viņš, visu mūžu nodzīvojis pārbagātībā, bija radis aiz sevis neko nesavākt un tas pat likās piedodami, ņemot vērā visus faktus.

[Idril]

Un kā jūs domājat?
Viņa asi noprasīja. Prinča izturēšanās viņai likās, kā tīrākā ņirgāšanās un tas sāpīgi grieza viņas pašapziņā. Evelīna negrasījās pieļaut, ka kāds par viņu ņirgājas.
Ja tu zinātu, kā es ilgojos dāvāt tev skūpstu..
Viņa naidīgi nodomāja labi apzinātos, ka viņas skūpsts princim nozīmētu nāvi. Evelīna pieslējās sēdus un viegli saviebās, brūci varbūt dziednieks spēja sadziedēt, bet sāpēt joprojām smeldza. Viņa nevēlējās te ilgāk uzkavēties.

[novemberunge]

Daudz ko es domāju, pat pārāk. Piemēram to, ka jūsu acis sāpēs izskatās perfekti neķītras... Silvans novilka, skatienam nelāgi ieziboties- viņu pie šīs būtnes kaut kas vilka, kaut kas tāds, kas nekad iepriekš nebija tik ļoti izjusts. Nē, tā nebija mīlestība no pirmā acu skatiena, tā bija mežonīga iekāre un savu zvēriniecisko instinktu apmierināšana vispatīkamākajā veidā...
Uz kurieni jūs grasāties iet? Manis pēc jūs varat vāļāties pa zemi sāpēs un asinīs, es tikai lūdzu vienu pastaigu līdz apbalvošanai. Tiesa, arī pret asins irti man nav iebildumu, kamēr vien tās vidū esat jūs. smalkajā, skaistajā sejā iezagās smīns un viņš dižājoties kā varens zirgs, izplēta spārnus, ar to malu iebelzdams kādam neuzmanīgam impam.
Paskat, cik jauki. visa šī spītēšanās un dusmošanās viņam likās kā tukša vieta, jo iznākums tāpat bija zināms- viens vai otrs, tomēr labvēlīgs Silvanam abos gadījumos. Visperfektāk būtu, ja Evelīna vienkārši ļautos, bet tas jau vairs nebūtu tik interesanti.

[Idril]

Tu mani iekāro, bet es tev nesīšu nāvi.. Ironija, princi.
Viņa nodomāja un sejā iezagās ļauns smīniņš.
Dzīvei piemīt perfekta humora izjūta.
Viņa nodomāja izkāpjot no gultas un pieceļoties kājās.
Lāsta valdzinājums uz viņu tik tiešām iedarbojas, perfekti..
Viņa nodomāja saņemot sevi rokās, kā nekā, lai kāds būtu princis ar pāris frāzēm būs par maz, lai Evelīna aizmirstu visu, kam bija ilgi gartavojusies.
Tādā gadījumā jūsu lūgums tiks izpildīts.
Viņa vēsi noteica. Šobrīd nebija vēlēšanās tikt sadurtai vēlreiz, maz kur tā krople vēl ir.

[novemberunge]

Es nezinu, ko man tagad darīt... Priekā spiegt vai noskūpstīt jūs? viņa balss bija tik tīkama un jauka, ka likās tās garšu mutē jūtam. Un, ja ārā tagad būtu sals, tad vārdi noteikti gaisā sasaltu un nokristu uz zemes kā melni ledus gabaliņi- tik smagi un piesūcināti ar kārdinājumu tie bija.
Zinu- labāk iesim, vai arī nokavēsim.Silvans pats ierosināja un, droši pasmaidījis, izvadīja Evelīnu no telts. Pūļa lielākā daļa jau aradās aiz Torņa, kur skanēja jautras balsis un liriskas mūzikas skaņas, klusi dižājās laukā palaistie zirgi.
Piepeši atminējos- es nezinu jūsu vārdu! princis šarmanti ieteicās un uzlūkoja svešinieci, acīm tumši ieziboties.

[Darka]

Karma teltī bija pietiekoši ilgi pavadījusi laiku, lai pamanītu, ka gaisā virmo kaisle, bet galvenais - dzirdēja, kā dziednieks teica, lai dodas uz mielastu, kas notiek aiz torņa pie lavas upes. Pirms iziešanas no telts viņa vēl uzmeta skatu princim, kurš bija kopā ar svešinieci Izskatās, ka princim ir jauna aizraušnās... Karma pasmīnēja un izslīdēja no telts.
Sekodama pūlim viņa, nonāca līdz tornim, bet tur drūzmēšanās bija vēl lielāka. Apnicis drūzmēties viņa pāris lēcienos, pāri un pa dēmoniem, uzleca uz torņa sienas. Uz tās viņa jutās tik pat labi kā uz horizontālas virsmas. Viegli pastaigādamies, pa sienu viņa no tās vēl vieglāk noleca un piezemējās uz kājām netālu no upes un mielasta. Viņa piegāja pie lavas upes un apsēdās uz kādu akmeni. No šīs vietas varēja redzēt visus, kas nāk, iet vai lido. Karma vēlējās redzēt, kur paliek pārējie dalībnieki. Bet nevienu nepamanījusi viņa paņēma saujā dažus akementiņus un pa vienam meta tos lavā un noraudzījās, kā tie sadeg. Uguns un lava aizrāva viņas uzmanību un tikai pa brīdim viņa atcerējās uzmest skatū pūlim vai nepamanīs, kādu no dalībniekiem.