Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[Dvēselīte]

Pat, ja būtu bijusi iespēja turpināt, Rubēna nebūtu spējīga vēl ilgāk nostāvēt kājās. Viņa smagi noslīga un veselās kājas un galvu nokārusi smagi ievilka elpu. Zibi šāka šņirkstēt no tā ar kādu spēku Rubēna viņus sakoda. Viņa pat necentās celties kājās tikai drūmi raudzījās un kaujas lauku un tiem, kas stāvēja kājās.

"Paldies par cīņu mans kungs un, ja atļausies atgādināt par mūsu derībām, tad tagad atliek tikai gaidīt punktus un doties uz tuvāko krogu." Spēja pajokot liecināja to, ka viņa necieš pārāk ļoti. Būtu jauki, ja viņš tagad palīdzētu man piecelties, Rubēna nodomāja, ar miglainu skatienu vērodama Gortu. Apziņa likās teju teju slīdam prom...

[Demiurgs]

Gorts bija paarsteigts par to ka vinja bumba bija traapiijusi pretinieces kaajaa, vinjsh taa nebija domaajis, bet tas pat arii nebija slikti.
Peeksnji vinja apmetnii velvienu robu izraava kaarteejaa buulta, tas vinju atkal paarsteidza ,vinjsh negaidiija tik aatru pret reakciju, peec briizha veel viena buulta ieurbaas Gortam aukshstilbaa, vinjsh viegli ieruucaas, buulta bija daljeeji izgaajusi cauri.
Gorts jau iegrieza bumbu lai uzbruktu velvienu reizi tachu tad ieskaneejaas taures, ciinja bija beigusies.
Vinjsh nolauza buultas galu un ar vel vienu klusu ruucienu izvilka to no sava stilba, tad vinjsh pielik pirkstus gan pie ieejas bruuces gan izejas bruuces, veinjsh velvienu reizi ieruucaas, kad vinjsh nonjeema pirkstus bruuce bija piededzinaata un vairs neasinjoja.

Tad vinju uzrunaaja vinja pretiniece, un vinjsh paraudziijaas uz vinju un ieveeroja ka vinja balstaas uz vienas kaajas.
--Par deriibaam nekaadaa gadiijumaa nedriikst aizmirst.--
Gorts piegaaja vinjai klaat un pasniedza roku.
--Atljausiet paliidzeet?? Un ja driikst es velvienu reizi jautaaju peec juusu vaarda? Man pasham vaardaa Gorthorogs Gortava deels.

[Dvēselīte]

"Rubēna... un laikam jau jā, atļaušos pieņemt jūsu palīdzību" viņa klusi atbildēja un ielika savu plaukstu viņa pasniegtajā rokā.

"Skatos, ka arī esat saņēmis nelielu piemiņu no manis" Rubēna smaidot piebilda vērojot brūci pretinieka kājā. "Un par apmetni nebēdājiet - ja jūsu līdzekļi atļauj tad nopērciet jaunu, ja ne - sameklējiet mani un es to salāpīšu" viņa viegli pasmaidīja un palūkojās un Gortu.

Tā kā cīņa bija beigusies nebija nekādas vajadzības vēl ilgāk turēt ļaunu prātu uz kādu no klātesošajiem. Vienīgi pūlis viņu tracināja. Kaitinoša masa, kas izstaroja vardarbību. Bet arī viņa pati tāda bija. Tiesa, pret savu gribu, bet tas nebija attaisnojums...

Šo rakstu rediģēja Dvēselīte: 25.01.2006 13:39

[Demiurgs]

--Prieks iepaziities Rubēna. Par apmetni varat neraizeeties es pats salaapiishu, shobriid diezvai buus laika pastaigaaties pa veikaliem, bet cerams ka iedzert tomeer paguusim.--
Gorts satveeris Rubeenas roku paliidzeeja vinjai piecelties, un balstot vinju paliidzeeja aiziet liidz medpunktam.

[rudo lapu vilcēn...]

Izdzirdot saucienu, Undīnes seja sadrūma. Un es pat nepaspēju izklaidēties. varēja just nelielu īgnumu viņas sejā. Pēc miķļa izteiksme kļuva vēsi aturīga un neko neizsakoša. Neveltot vairāk nekam skatienu, viņa devās uz laukuma malu un panēma savu apmetni, kuru tur bija atstājusi.

[Džea]

Avards saviebās līdz ar taures skaņu.Palūkojies uz savu pretinieci kura arī šķiet bija neapmierināta noteica.Nekas.Gan jau mums būs vel daudzas iespējas.Viņš pasmīnēja.Smīns nebija no patīkamajiem,drīzāk tāds ļauns.Paķēris savu apmetni viņš palūkojās uz medpunktu.Liela man pēc tā vajadzība.Avards īgni nodomāja un palika turpat kur iepriekš gaidot tālākos norādījumus

[Ragana]

Taure atskanēja tajā pašā mirklī, kad Lorīna no spēcīgā trieciena nogāzās augšpēdus.
Viņai gandrīz bija žēl, ka turnīrs jau beidzies...
Laikam jau bizonu galvaskausi ir izturīgāki nekā izskatās...
Bet viņa vismaz bija ķiveri norāvusi šai demonei no galvas.
Tad nu Lorīna piecēlās, sakārtoja drānas(kuras pēkšņi kļuva pilnīgi tīras), un, salikusi zobenus atkal kopā, pameta tos uz augšu, kur zobens spilgti uzmirdzēja un izgaisa.
Nez, kur var padzerties?

[Dvēselīte]

"Pateicos... Gort" viņa noteica atslīgusi pie staba, kas atradās medpukta malā. Laikam jau dēmoniem bija kas līdzīgs charming'am, ja jau viņa tik viegli spēja pateikt kaut vai savu vārdu. Bet viņas plānos bija šo jaunekli padarīt nespējīgu cīnīties un ne jau sagandējot viņa smuko ģīmīti, bet gan pavedinot. Ar to Rubēna bija nodarbojusies gana ilgi, lai zinātu, ka panākumiem ir jābūt. Vismaz viņa noteikti centīsies to izdarīt. Šoreiz to būs pat patīkami darīt, jo pretinieks bija gana pievilcīgs.

Rubēna smagi nopūtās un aizsedza seju ar rokām. Kā viņai bija apnicis cīnīties par eksistenci ar tiem, kas darīja to pašu. Tomēr tagad nebija laika domāt par eksistenciālām problēmām, nācās tikt galā ar visai tiešu un sāpīgu - brūci kājā. Rubēna sāka raisīt vaļā kājas aizsargu un jo vaļīgāks tas kļuva, jo sāpes tapa negantākas. Kads aizsargs bija noņemts Rubēna gandrīz vai gribēja kliegt no sāpēm. Nekas, pacietīsimies, ne tas vien ir pieredzēts. Mjā, kāja izskatījās patiešām pievilcīga - bikšu audums bija pielipis pie vaļējā cauruma no kura visu laiku sūcās asinis. Skats nebija visai patīkams. "Jā, šķiet, ka man būs vajadzīga neliela palīdzība" Rubēna pie klusi nomurmināja ar apmetņa stūri cenšoties noslaucīt asinis.

[Idril]

Nedz Evelīna, nedz princis nebija paspējuši, jebšu pratuši nodarīt viens otram kādus vērā ņemamus kaitējumus no kā izriet, vai nu viņi abi bija pārlieku labi cīnītāji, vai pārlieku lieli neprašas. Noskanot zvanam viņa ar ašu kustību atbrīvojās no ieroča, kas viņai vairs nebija vajadzīgs un apmeta apmetni sev apkārt, lai viņas stāvs atkal tītos tumšajā audumā un nebūtu skatāms, tad aši izvairoties no liekām sarunām ar princi viņa nolēma uzmeklēt mesto dunci.

[Darka]

Beidzot dabujusi Lorīnu garšļaukus, Karma grasījās ar šķēpa aso galu, caurdurt gaišmates roku, bet diemžēl atskanēja taure, un šķēps ietriecās blakus Lorīnas rokai. Pēc pārs mirkļiem pretiniece jau bija piecēlusies, tā kā Karmai nevajadzēja parādīt labu žestu, sniedzot palīdzīgu roku. Karma uzmeklēja savu ķiveri un uzstutēja to tieši tai pašā vietā, kur tā bija.
Kad ķivere atradās, kur tai ir jābūt, viņa ar pacilājuma sajūtu virzījās uz melnās telts pusi. Par laimi viņai nebija neviena skrambiņa, un dziednieka pakalpojumi nebija vajadzīgi, ja nu vienīgi pieaudzēt dažas matu šķipsnas. Pa ceļam sadalīja ieroci divās daļas un atkal piestiprināja pie muguras. Jau pēc brīža viņa iegāja teltī, cerēdama uzzināt, kas notiks tālāk.

[Demiurgs]

Gorts ievēroja ka ievainojums ir pietiekoši nopietns, tādēļ viņš paraudzījās apkārt.
Turpat netālu lidinājās sarkans imps viņš tvarstīja kādu žurku, Gorts piegāja viņam klāt un saķēra viņu aiz kakla, Gorts to pacēla savu acu augstumā, kamēr tas gārdza un kārpijās.
--Apklusti muļķi, vai neredzi ka dāmai sāp.--
Gorts uzkliedza impam un palaida tvērienu nedaudz vaļīgāk.
--Tu tūlīņ atvelc šurp kādu dziednieku vai arī es tev ādu novilkšu, un vēl dzīvu esam izcepināšu uz lēnas uguns. Saprati!!!--
Gorts velvienu reizi uzkliedza impam. Tad Gorts palaida impu un tas tūliņ aizšāvās meklēt dziednieku.

[Demiurgs]

Brīdi pēc tam kad imps bija aizlaidies, Gorts no savā tērpā apslēptas kabatiņas izvilka nelielu dzels kārbiņu.
Viņš to atvēra, tajā varēja saskatīt pelnu pelēku smērveidīgu vielu.
Gorthorogs uzvilka melnu cimd un paņēma no kārbiņas nedaudz ziedes, viņš to uzsmērēja uz būltas atstātajām rētām un pēc brīža, nikni ierūcies viņš no sāpēm cieši sakoda zobus.
Joprojām ar neizsakāmu sāpju grimasi sejā viņš uzrunāja Rubēnu.
--Ļoti noderīga ziede, tā palīdz atbrīvoties no rētām, bet diemžēl ne no ievainojumiem. Tas ir diezgan sāpīgi, bet ja gribēsiet es varu nedaudz aizdot kad kāds dziednieks būs apstrādājis jūsu brūci. Tikai pateicoties šai ziedei mana seja nav vienās rētās.--

[novemberunge]

Pie savainotajiem, ar visai skarbiem un skābiem ģīmjiem tekalēja vēl kāds tumšs stāvs- viņa sarkanās acis ar katru mirkli tapa spožākas un neizskatījās, ka melnais dziednieks būtu īpaši ar kaut ko apmierināts.
Uzmanīgā, uzmanīgāk, jūs muļķi! viņš kliedza uz impiem, kas laidelējās visapkārt, nesot zāles un pārsienamos.
Laidiet garām! viens pat tika brutāli aizlidināts pa gaisu ar maģijas palīdzību, līdz dziednieks nonāca pie Rubēnas un Gorta.
Ko, pie eņģeļu padibenēm, jūs grasāties darīt ar TO? šamai nelāgi novilka, ar savu garo, slaiko pirkstu norādīdams uz smēri.
Labāk laidiet pie darba profesionāļus! viņš nogrozīja ragoto galvu un noliecās pie ievainojuma, izstiepdams virs tā kreiso roku. To apņēma spoži sarkana gaisma, kas lēnām pārvilkās uz Rubēnu un jau pēc dažiem mirkļiem rētas bija sadzijušas un asinis pārstājušas tecēt.
Dziednieks otrreiz nelāgi nogrozīja galvu un aizmetās palīdzēt citiem.

Tikmēr Silvans ar skatienu lūkojās kaut kur tālumā, nemanīdams kā laiks visapkārt skrien. Viņam jau sen vajadzēja būt aiz Torņa, laukumā pie Lielās Lavas upes, tomēr prātu apsēda tāda migla, kas neļāva spriest neko pašsaprotamu un loģisku.
Man jākustās... viņš nomurmināja un, izplētis spārnus, pacēlās gaisā, ar skatienu atkal nomērīdams apkārtni. Piepeši tumšais skatiens apstājās pie melnā, apmetnī tērpušā stāva, kas joprojām rosījās un kaut ko cītīgi meklēja.
Paskat tik!

[Dvēselīte]

"Ak..." Rubēna izdvesa līdz ko spēja pārdabūt skaņu pāri lūpām. Sajūtas nebija no patīkamajām, kaut gan skatoties no gaišās puses vismaz asinis vairs netecēja un arī sāpes vairs bija tikai iedoma.

Kā gan tagad noderētu kaut kas stiprāks! viņa izmisusi nodomāja raugoties un impiem, kas kā traki lidinājās apkārt.

[Idril]

Evelīna nespēja atrast savu dunci. Tas lika uzvirmot dusmām, naidam un raizēm. Viņa necieta, ja kaut kas nogāja greizi, tas ne tikai sadusmoja, bet arī biedēja. Nekas nedrīkstēja noiet greizi. Tā, kā viņas prātu aizņēma pazudusī lieta, viņa neievēroja, ka ir atrasta, bet nevarētu teikt, ka šobrīd viņai tas rūpēja, lai arī viņai bija jāturās pa gabalu no citiem turnīra dalībniekiem un karaliskās ģimenes, lai viņi neatklātu viņas nodomus. Viņas mērķi viņus iznīcināt.

[novemberunge]

Silvana seju izdaiļoja perfekti ļauns smīns- likās, ka tas ir trenēts visu mūžu un nu jau nāk bez jelkādas piepūles. Tikai aklais nemanītu, cik jaunais princis izskatījās pašpārliecināts, tiesa, viņam bija par ko justies labi- otru tādu skaistuli pat ar uguni nevarētu atrast. Tas, droši vien, mantojums no mātes.
Pārmetis balto bizi uz otra pleca, Silvans savicināja ādainos spārnus un nolaidās zemāk, tikai pāris metrus no zemes un tieši savai pretiniecei aiz muguras.
Jums palīdzēt? viņa balss- zema un droša, gluži vai vibrēja gaisā.

[Idril]

Iztikšu.
Viņa atcirta nepagriežoties. Princis bija izskatīgs, lai neteiktu vairāk un lai arī viņā virmoja naids un sekubas asinis, viņas cilvēciskō daļu princis spēja savaldzināt un Evelīna izvēlējās neriskēt, jo galu galā viņai viņš tāpat beigās būs jānogalina un šā vai tā visa karaļvalsts uzskata troņprinci par pak^^u. Evelīna saknieba lūpas, viņa negrasījās pakļauties un ļauties tikt savaldzināta, tikai ne no Silvana puses, o nē. Lai gan, skūpsts nāvējošs būtu viņam un patlaban Evelīnai bija neizdevīga viņa nāve, pārlieku atklāti, jātiek tālāk.

[novemberunge]

Cik skarbi. Silvans momentāli atteica, sau balsi mazliet pārveidodams tā, lai tā skanētu kā ierasti, tieši tā, kā to parasti dzirdēja viņa vecāki un māsa- tiesa, smīns uz sejs palika, tomēr viņu šī svešiniece aizvien vairāk ieinteresēja, tāpēc nākošajā stratēģijā bija mazāk izlikšanās vairāk šarma.
Vai jūs uz mirklīti nepatēlotu smalku jaunkundzi, lai vismaz kāds prieciņš man šodien tiek? Kaujā taču neuzvarēju. princim pietika bezkaunības izteikt tik rotaļīgu jautājumu, kas ,par spīti visam, viņam vienkārši perfekti piestāvēja, tāpat kā izaicinošais smīns un dzirkstoši melnās acis.
Jauneklis viegli aplaizīja lūpas un nolaidās uz zemes tā, ka zābaku piesitiens bija knapi dzirdams.
Vislabākais te būtu pārsteiguma efekts.

[Idril]

Tātad jūsuprāt es uzvedos vulgāri?
Viņa atbildēja ar pretjautājumu. Vienīgais veids, kā neļauties iekrist prinča tīklos bija kurināt sevī dusmas un brukt viņam virsū, kā nekā labākā aizsardzība ir uzbrukums.
Viņš var dabūt visas, kāpēc viņš neiet pie kādas, kas nevēlas viņu nogalināt?
Viņa nodomāja joprojām nepagriežoties pret princi. Evelīna nevēlējās nevienu nogalināt. Viņa nicināja ļaudis, viņa nicināja galminiekus un karalisko ģimeni, viņa tos pat ienīda, tomēr nogalināt nevēlējās, bet viņai nebija izvēles. Ja brīvības maksa ir ienaidnieku nāve, viņa maksās.

Šo rakstu rediģēja Nostariel: 29.01.2006 00:15

[novemberunge]

Nē. Silvans klusi atbildēja, lēnām tuvodamies skaistulei no aizmugures, piepeši apvīdams labo roku ap aiz jostas aizbāzto dunci-, kas zin ko šī spēja izdarīt. Tomēr otra roka palika brīvi karājamies gar sāniem- ne sasprindzināta, ne kādi citādi sagatavota uzbrukumam vai aizsardzībai.
Manuprāt, vulgāras ir tikai jūsu acis... Dabā tādu krāsu redz tikai gaišos, maigos mežos, kas man uzdzen riebumu. Gaisma Tumsā ir aizliegta. balss tonis nu jau bija pavisam kluss un čukstēja viņai kaut kur ļoti tuvu ausij.
Kas ir mednieks un, kas ir medījums? galvā ieskanējās jautājums, tomēr īpašība 'es vienmēr dabūju visu, ko vēlos' lika par sevi manīt- šī savādā svešiniece tiešām bija princi ieinteresējusi.
Bet aizliegtie augļi ir tie saldākie...