Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[Džea]

Avards visu šo laiku bija tikai stāvējis maliņā un vērojis notiekošo.Klejošana bija devusi arī kādu mācību-Nejaukties tik ilgi kamēr nav nepieciešam un šī nu nebija tā reize kad vajadzētu iejaukties,vienkārši jāgaida kad būs īstais brīdis.Saņēmis savu piekto samta numur viņš tikai pavīpsnināja.Neko labāku jau nevarēja.tačo ko lai dara.Hmm..Princis.Pārlieku pašpārlieicnāts un lepns...Taču tas bieži var kaitēt.Lepnums nav slikta lieta tomēr tam ir arī savi mīnusi.Taču tad viņa skatiens pievērsās arēnai un enģelis saviebās.Vai tiešām te nevarēja būt kas cienīgāks nevis netīra,noplukusi arēna.Šis taču skaitijās liels turnīrs.Tā nu viņš sekoja iekšā pārējiem un nolēma pagaidīt kad kāds pats pietieksies

[rudo lapu vilcēn...]

Undīne klusējot atlocīja savu numuru. Uz tāa atradās skaitlis 2. Tas lai spētu mūs atpazīt, kad būsim tiktāl sakropļoti? viņa viegli pasmīnēja. Tad skatiens pārslīdēja pāri arēnai. Daļa jau bija sākusi cīņu. Lai kam ardrīz būs jāpeivienojas, bet ar kādu pretinieku? viņas skatiens pārslīdēja pāri sapulcējušamies. Negribas nevienu pārsteigt nesagatavotu. viņa atkal pasmīnēja. Pielikusi rokupie muguras, viņa ļāva numuram pielipt pie kleitas. Nometusi apmetni uz aploka malas, viņa devās tuvāk centram,bet ne līdz galam.
Aiziet. Kurš pirmais metīs izaicinājumu?

Šo rakstu rediģēja Renīna: 23.01.2006 16:33

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Nu protams,spēja trāpīt mērķi,plaši izplatīta starp enģeļiem.Būs malziet jāpadomā...Tu vari mērķēt,bet nekontrolē bultu!Mānīšanos drīsktēja.Un tieši tāpēc Aurēlija saglabāja gudru prātu,ikkatru Elkera bultu novirzot.Viena gan,pait pēdējā,trāpīja viņai plecā,bet kas gan par to?Sīks skrāpējums...Pat nesāpēja.Beg bija jāuzbrūk - un ātri.Sieviete nebija paradusi uzbrukt,vairāk gan izvairīties.Bet ko lai dara....
Izvilkusi bultu,viņa to ātri nometa kaut kur pie citiem duelantiem,tad vienā acumirklī uzlāca uz sētas un ar vairākiem roku vēzieniem svaidīja enģeli šurpu un turpi.Jeb precīzāk,tā drēbes,un ja vien viņš nebija imūns pret maģiju vai arī kails,tad enģelim nācās vien kādu brīdi paspēlēt "noķer savus spārnus".

OOC:Starp citu,izvēlos skaitli numur 6

[mr Bl@ck]

Bulta trāpīja. vismaz viena roka pretiniecei palika neizmantojama.
Kāda jautra doma iešāvās Elkara prātā. Viņa teica spārni amni neglābs nu ko paskatīsimies vai viņa ņems savus vārdus atpakaļ.... Ignorēdams pretinieces mēģinājumus viņu izsist no līdzsvara Elkars pikēja strauji kā ergli kas ieraudzījis medījumu.
Pēc pāris sekundēm viņš bija sagrābis Aurēliju un nesdams viņu atkal pacēlās divdesmit pēdu augstumā. Nopietnā augstumā ja tu neproti lidot.

[Ragana]

No savas atrašanās vietas Lorīna pamanīja, ka kāds enģelis bija pacēlis gaisā savu pretinieku...

Tad viņa pievērsās personai ar šķēpu un tomēr nolēma pateikt savu vārdu.
Un, ja drīkst jautāt, demon - kā sauc jūs?

Pēc tam Lorīna atdalīja burvju zobena otru pusi un, atkal nosakot kādus vārdus, sagatavojās atvairīt gaidāmo uzbrukumu...
Gaisma no zobena mirdzošā asmens atspīdēja viņas divpadsmitniekā.

Šo rakstu rediģēja Ragana: 23.01.2006 19:58

[Darka]

ooc: Tad tagad es zinu Tavu vārdu vai nē??? Īsti nesapratu...

Karma pamanīja, ka pretiniece kaut ko vēro. Varētu izmantot šo situāciju... Bet nē tas nebūtu glīti...Un tad pamanīja eņģeli ar sievieti, kuras plecs izskatījās savainots. Enģeļpuikam veicas...
Bet šo domu pārtrauca gaišmates jautājums pēc Karmas vārda. Jā vari saukt mani par Karmu, jo tieši šo vārdu Tu atcerēsies, kad beigsim šo cīņu... Es tikai ceru, ka ar domu, ka esmu Tevi sakropļojusi. Karma pasmīnēja, bet vienlaicīgi viņu pārņēma baiļu izjūta, ka sakropļota var tikt arī viņa...
Lorīna strauji uzsāka savu uzbrukumu, bet ne pietiekoši, lai savainotu Karmu, jo ar demona reakciju viņa nevarēja sacensties. Pavirzijusies nedaudz sāņus viņa ar nagiem aizķēra gaišmates apģērbu, tajā atstājot četru nagu saplēstas švīkas. Karma ar strauju vēzienu trieca šķēpu pret Lorīnas kājām, cerībā, ka gaišmate zaudēs līdzsvaru.



Šo rakstu rediģēja Darka: 23.01.2006 20:14

[novemberunge]

Sarežģīts, bet vientuļš putns! Silvans vienkārši nomurmināja un ar spārnu vēzienu pacirtās uz augšu, tiesa, 'zvaigzne' savu darbu veica labi un trāpījums pa pēdām lika uz mirkli pazust līdzsvara izjūtai. Princis turpat gaisā sagrīļojās un izaicinoši pasmīnēja. Viņa tumšajās acīs mirdzēja pretinieces dunča atspulgs.
Pūķādas bruņas lai caururbtu ar dunci? Jūs leikat man smieties. tomēr nesmējās viņš nemaz un, savicinājis gaisā roku, uzrīdīja Evelīnai neredzamus vēja suņus, kas kā virpulis sagriezās ap lēdiju, cenzdamies likt arī viņai pazaudēt orientāciju.
Tikmēr Silvans strauji izvairījās no iespējamā metiena un pieplanēja pretiniecei tieši klāt, sava garā zobena galu piespiesdams pie viņas muguras.
Spārniem ir daža laba priekšrocība, milēdij.

[Idril]

Viņa sakoda zobus, kad zuda nojauta, kura puse ir kura, gribējās jau ieķērkties savā demoniskajā veidolā, tomēr tumšmate savaldījās - nesavaldība nedrīkstēja maksāt ar visu šo plānu. Viņa mēģināja nojaust, kas un kā, tomēr tas neizdevās, līdz viņa nesajuta zobenu pret savu muguru, tas sekoja nākamajām kustībām - viņa cirta ar zvaigzni, pret zobenu - mosh sadragāsies, bet tas bija teju neiespējami un tomēr, iespējams vismaz izkritīs no rokas un pagriezienā griežoties viņa automātiski pavērsās pret princi un meta dunci, vienīgakā vietā, kuru varēja ievainot - kaklā.
Princis viņai lika justies tā, ittin kā uzmācīga muša viņu apsēstu un prasīties prasītos nositama un Evelīna negrasījās kavēties, ja ne nosist, tad piesist. Viņa sāka nojaust, ka tas bijis nesaprātīgi izaicināt princi un tomēr.. Tā sasodītā pašpārliecinātība, kas pārsvarā bija tieši tā, kas pievilka sievietes, reizē arī kaitiņāja.

Šo rakstu rediģēja Nostariel: 23.01.2006 20:42

[Dvēselīte]

"Ak... Jūs man metāt izaicinājumu?" viņa mazliet tēlotā izbrīnā iepleta acis un pielika roku pie sirds. "Un es domāju, ka vēlaties ar mani apspriest ko interesantu..." Rubēna it kā grasījās lidot prom. "Bet, ja tā padomā, iespējams es šo, tā dēvēto, izaicinājumu varētu pat pieņemt, tikai jums man jāapsola, ka kādreiz aiziesim kopīgi ko iedzert" viņa klusi iesmējās un ķircinot pameta viņam gaisa skūsptu, un nolaidusies uz zemes pakāpās dažus soļus atpakaļ. Loks kā jau vienmēr bija gatavībā.

Tagad atlika gaidīt visžēlīgo atļauju sākt. "Man liekās, ka jo ātrāk sāksim, jo ātrāk beigsim šo farsu" Rubēna bilda sakārtojot no padilušās korsetes izlīdušo blūzi.

[Džea]

Avards uzmnīgi vēroja arēnu lai notiektu ar kuru ;abāk cīnīties.Daudzi jau bija uzsākuši cīnīties,tapēc arī izvēle vairs nebija īpaši liela.Velreiz palūkojies uz pūli viņš nometa savu apmetni tādējādi izplešot savus spārnus.Pie sāniem atklājās arī koks un maksts ar bultām.Palūkojies uz arēnu viņš pamanīja kādu sievieti kas šķiet vel nebija uzsākusi cīņu tapēc enģelis izpletis spārnus un nolaidās sievietei tieši prikešā.Palocījies viņš uzlūkoja to.Vai jaunkudze nebūs tik laipna un neuzcīnītos ar mani šajā pirmajā kaujā.Viņš sacīja ievērodams pieklājību labi apzinoties ka arēnā tā vairs nebūs

[rudo lapu vilcēn...]

OOC: Šķiet uzrunāta tieku es. Lai vai kā, atbildēšu.

Un kapēc, ali tik laipnam kungam atteiktu. nopētījusi enēli, viņa pasmīnēja. Kas izsauc uguni, lai ar to cīnās... |Undīne ieņēma aizstāvības pozīciju.
Sāksim uzreiz, vai vispirms iepazīsimies? kaķacu skatiens šķiet nedaudz hipnotizēja, bet balss bija draudzūga un laipna, mierinoša un iemidzinoša.

[Demiurgs]

OCC: Es īsti nesapratu, bet mums tachu nav katram pārim atsevišķi jāgaida signāls sākt, vai arī ir.

--Es apsolu ka noteikti kopā iedzersim, šeit vēl nav vajadzības iedzīvoties ienaidniekos. Galu galā ši ir tikai muļķīga punktu vākšana. Varbūt pie reizes noslēdzam nelielas derības - tas kurš iegūs mazāk punktu izmaksā??--
Tūlīt pēc šiem vārdiem bumba ar asmeņiem klausot meistarīgajai Gorthoroga rokai, šāvās pretinieces virzienā, tiešā tēmējumā pa cēļgaliem.
Acīgs vērotājs ievērotu ka uzbrukums ir pārāk lēns lai mērķis būtu traumēt pretinieku.
Šobrīd Gorta mērķis arī nebija uzreiz uzbrukt bet gan panākt to ka pretiniece paceļas gaisā.

[Dvēselīte]

"Es pat varētu piekrist šīm derībām..." Rubēna apdomājot piedāvājumu piekrita, bet teikumu līdz galam nepabeidza, jo raidītā lode bija bīstami tuvu viņas kājām. Loku viņa nepaspēs paņemt, tāpēc cik nu aši spēdama palecās sānis aprēķinot to, ka ar metru vajadzētu pietikt, lai ugunsbumba palidotu garām drošā attālumā.

"...Ja vien būtu pārliecināta, ka jums pietiks naudas" viņa pabeidza teikumu vienlaicīgi ar runāšanu noņemdama no pleca loku, izvilkdama bultu no maka un uzvilkdama stiegru. Šobrīd bultas asais, mirdzošais gals bija notēmēts un pretinieka sastingušo roku, kura nupat bija palaidusi ugunsbumbu. Ilgi nevilcinoties ar precīzu tēmēšanu, Rubēna izšāva un ar brīvo roku sniedzās pēc nākamās bultas.

Šo rakstu rediģēja Dvēselīte: 24.01.2006 16:06

[Demiurgs]

--Varat neuztraukties man naudas pietiks, jāatzīst līdzi gan es to nenēsāju.--
Gorthorogs rāva roku atpakaļ un līdz ar to arī ķēdi un bumbu, bet liesmas jau bija izplēnējuša un nu palika tikai asmeņi. Pretinieces būlta par mata tiesu netrāpot plaukstā nošķindēja pret ķēdi, un izrāva robu Gorta apmetnī. Gorts pacēla augšup kreiso roku kurā bija duncis un jau izveido'jies gaiši zils vairogs, uz šo br
idi vīņš sevi bija aizsedzis, bet aizsegā esot cīņa nesanāks viņš ātri nopētija apmetni un velaizvien slēpjoties aiz vairoga teica.
--Ziniet tas ir ļoti dārgs--
Tad viņš zibenīgi nolaida vairogu, un raidīja bumbu tā lai ķēde aptītos ap viņas kājām un nogāstu viņu.
Lai novērstu uzmanību.
--Vai drīkst vaicāt kā jūs sauc??-

[Dvēselīte]

"Jā, drīkstat, bet tas nenozīmē, ka es to teikšu" viņai gandrīz vai gribējās parādīt mēli, tomēr balsī nebija nekā no jautrības. Un jau nākamajā mirklī labajā kājā ietriecās neciešamas sāpēs, kas nospieda viņu uz viena ceļa. Piespiedusi roku pie vietas, kas degtin dega, Rubēna aizmiedza acis, lai aizturētu tādu vājuma izpausmi kā asaras. Sāpes nebija nekas cits kā vien traucēklis, ko vajadzības gadījumā nebija grūti pārvarēt. Sakodusi zobus un acīm mirdzot dusmās viņa uzvilka stiegru vēlreiz un raidīja bultu no apakšas tieši krūtīs. Bet roka trīcēja un skaidri bija redzams, ka bulta netrāpīs tur, kurp tā tika tēmēta.

"Mans kungs, es teiktu, ka arī šī lieta ir dārga" Rubēna nošņāca joprojām tupēdama uz viena ceļa un norādīja uz kāju, kas bija visnotaļ sadragāta. Katrā gadījumā leņķis, kādā tā šobrīd stāvēja, neatbilda vispār pieēnmtiem standartiem par kājas pozu. Cauri kāju sargam sāka sūkties asinis, padarot mitrus apavus. Viņa saņēmās, kaut arī neciešamās sāpes gribēja pārmākt gribas spēku palikt pie dzīvības, un izvilka vēl vienu bultu. To ielikusi viņa atvilka stiegru un ar mokām piecēlusies kājās, raidīja tur, kur vajadzēja atrasties celim.

[Ragana]

OOC:Jā,labi, tu zini manu vārdu.

Tā sauktā Karma panāca, ko gribējusi - Lorīna mazliet zaudēja līdzsvaru, taču viņai radās iespēja plakaniski piespiest zobena asmeni demones kaklam - bīstami tuvu pretinieces bizonīgajai ķiverei...
Lorīna zināja - ja viņa tagad ātri nogalinātu Karmu, tad no tā nebūtu nekādas jēgas, jo viņa pati nebūtu ieguvusi sevišķi daudz punktu.

Bet... Varbūt nocirst kādu ragu? Tas būtu tik smieklīgi- kā govs ar aplauztu ragu... Lorīnai iešāvās rātā doma un viņa nolēma to izpildīt.
Sekundes laikā zobens kreisajā rokā paslīdēja uz augšu...

[Darka]

Karma nepaspēja attapties, kad sajuta zobena auksto dvašu pie sava kakla. Viņa mani nenogalinās, tas būtu pārāk viegli... Jau nākošajā mirklī Lorīna cirta pa ķiveres ragu, bet ķivere ir pārāk izturīga, lai to sabojātu, tāpēc tā tika norauta no galvas uz aizmesta dažus metrus tālāk. Preikšā sejai nolaidās gandrīz vai baltās matu cirtas, kas tika sajauktas noraujot ķiveri. Karma sakoda savus asos zobus, aiz gaišajiem matiem iedegās divas spožas acis, kas liecināja, ka Karma turnīru vairs neuzskata tikai par spēli. Vienā rokā vēl arvien turēdama škēpu, viņa ar lēnu žestu atglauda matus un caur sakostiem zobiem izteica NEKAD NEAIZSKAR MANU ĶIVERI!!! Šiem vārdiem sekoja, vēl spēcīgāks sitiens pa kājām, kam šoreiz vajadzēja Lorinu apgāst.

[novemberunge]

Gaisu spalga un biedējoša pāršķēla taure. Visi ieraoči, kas pacelti gaisā, visi dunči, kas mesti un zobeni, izslīdēja saimniekiem no rokām un nokrita uz izmīdītās zemes. Pūlis, satraucies un guvis baudu no cīņam sāka gavilēt, līdz kā nazis applausus pārrāva rupjš sauciens:
Paldies visiem par lielisko cīņu! Bet nedodieties vēl prom- pēc pāris minūtēm tiks paziņoti tie laimīgie, kas dosies uz starpgalaktikas turnīru un pārstāvēs tur savu pilsētu, zemi, pasauli!
Zirgi arēnas malās neapmierināti kaut ko nobubināja, līdz tiem klāt pienāca pāris staļļu puikas un ieveda aplokā.
Tā pati balss jau sāka klāstīt par visādām iespējām un zirgu izjādēm, kā arī to, ka svētki turpināsies laukumā aiz torņa, pie Lielās Lavas upes, bet cīnītāji jau bija iztikuši laukā un aizsūtīti sakopties uz kādu mazu, melnu telti, kur viņus, plati smīnēdama, sagaidīja simpātiska velniene melnā mantijā- vietējā dziedniece.
Kādam dūkulītim ir kādi ievainojumi?
Silvans, roku pispiedis pie kakla stāvēja ārpusē. Viens mirklis un skaistā pretiniece būtu viņam rīkli pārgriezusi.
Lēdija uz goda. viņš nodomāja un sāka lūkoties apkārt- tracis, kas veidojās pūlim pārceļoties uz Lielās Lavas upes krastu, bija apburošs un visādi citādi perfekts priekš maskēšanās un bēgšanas.
Kur tā suņa meita palika? princis nodomāja- savu kaujas biedreni viņš bija pazudējis, bet saruna ar to gan nenāktu par ļaunu, kamēr pārējie atkopjas un dziedē brūces.

[mr Bl@ck]

Vēl mirklis un Aurēlija triektos pret zemi taču, Elkara plānu izjauca spalgās tauru skaņas. Elkars nolaidās līdz pāris metru augstumam, un tad palaida Aurēliju vaļā.
Jums paveicās jaunkundz. viņš lakoniski sacīja un aizlidoja pacelt savu apmetni un arbaletu kas bija nokritis no viņa jostas ieskanoties taurēm. Pacēlis savas mantas un iegājis dalībnieku teltī Elkars apskatīja sevi. nekā seviška nebija tikai pāris vietās sagriezta tinika no Aurēlijas pirmītējā uzbrukuma. Taču nekā bīstamāka par pāris zilumiem viņam nebija bruņukrekls izturēja.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 24.01.2006 21:59

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Aurēlija jau,kā parasti bija rakstīts tēva un vectēva grāmatās (kā jārīkojas,ka jūs pamana un uzbrūk traks enģēlis,un jūs itekat uzlaists gaisā?Autors:Krists Violeto) ,sieviete bija atsvērusi muguru,un izvilkusi vienu asmeni,lai sagrieztu spārnus sīkās driskās,kad ieskanējās taure un viņu nolaida.
Npeaveicās viss,es būtu tevi atmiekšķējusi un tad uz tevis nolaidusies zemē,bet...Tikai nieka 20 minūtes pagāja vai?Nē,liekas itkā šīs 'neredzētos svētkus' nerīkotu kāralis...TIkai laika limita dēļ man noteikti būs maz punkti!Eh..Piegājusi,un paņēmusi asmeni kurš gandrīz bija caururbis kāda spārnus,Aurēlija nopūtās.
-Paldies,Enģeļa jaunkungs.Vismaz bija jautri.Jo biju vien vīlusies..Šis neizskatās pēc pasaulslavena turnīra.-
Še tev bija...!
Teltī viņa attiecās no dziedinājumiems,jo kas gan tur vairāk bija?Ādas bruņukrekls ar kaula plāknēm bija izturējis bultas tricienu,kuru pamazināja tas,ka Aurēlija bija to noķērusi.Kā jau enģelim,šim bija nagi apgriezti tāpēc arī šoreiz viņai nebija pat ne mazķao skrāpējumu.VIenīgi apmetnis mazliet notašķījies no dubļiem,bet tā jau bija visiem...

Šo rakstu rediģēja TaureņmeiteneAur': 24.01.2006 22:23