Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[gone away]

Artruss uzlūkoja meitenes un nesaņēmis nevienu atbildi, piegāja pie ugunskura un ātri agrieza visus pīrāgus, ja to tā vispaŗ varēja nosaukt. No šīs puses tie bija pietiekami apgrauzdēti, tagad bija tikai nedaudz jāpagaida, kad tie apcepsies arī no otras puses.
Kad tas bija izdarīts, vīrietsi paņēma Lauras atnesto akmeni un uzlika tos uz tā, lai pavisam nedaudz apdziest, jo tie bija karsti. Pēc brīža , kad pīrāgi jau bija pietiekami apdzisuši, Artruss vērsās pie dāmām Lūdzu, ēdiet! un pats paņēma vienu no veidojumiem.

Šo rakstu rediģēja DFX: 23.01.2006 10:46

[Soleisa]

Spoks pievērsa savu iznicinošo skatienu sievietei,kas stavēja nedzudz nostāk...
Annijas apvainojumi likas ļoti nevietā,jo kapēc gan viņa nevarētu te stāvēt..
"Kapēc tad es nedrīkstu te stāvēt,vai tad es kādam traucēju,vai arī tam ir tāds skaidrojums,ka jums ir bailno kaut kā nesaprasta un enizprasta",spoks klāstīja savus uzskatus..
"Kā ko es gribu,vai tad spokiem nevarbūt vientuļi,garlaicīgi galu galā baisi.Un kā proti ar jūsu morālajiem uzskatiem,pašnovērtējumiem,nu ziniet...es domāju,ka cilvēki ir normālas būtnes,kuras spēj bez iebildumiem pieņemt pazudušo dveselī..Jūs cilvēki,kas aprakstāt dveselī,dzīve jēgu nespējat izdomāt neko labāku par banāliem teikumiem.."Seleste beidza savu nesakarīgo domu gājienu,kas it kā pats uzpeldēja,laikam jau būs jāpievalda sava mēle,citādi galīgi tiem nabaga radījumiem galvu sajaukšu..viņa visbeidzot nodomāja un apklusa...
Bet te ta sieviete,kura bija izgājusi viņai cauri sāka runāt par to ,ka kaut kas ir labi nostrādas..Selestei nebija ne jausmas kas ir labi nostrādāts..
"


Spoks pievērsa savu iznicinošo skatienu sievietei,kas stavēja nedazudz nostāk...
Annijas apvainojumi likas ļoti nevietā,jo kapēc gan viņa nevarētu te stāvēt..
"Kapēc tad es nedrīkstu te stāvēt,vai tad es kādam traucēju,vai arī tam ir tāds skaidrojums,ka jums ir bail no kaut kā nesaprasta un neizprasta",spoks klāstīja savus uzskatus..
"Kā ,ko es gribu,vai tad spokiem nevarbūt vientuļi,garlaicīgi galu galā baisi.Un kā proti ar jūsu morālajiem uzskatiem,pašnovērtējumiem,nu ziniet...es domāju,ka cilvēki ir normālas būtnes,kuras spēj bez iebildumiem pieņemt pazudušo dveselī..Jūs cilvēki,kas aprakstāt dveselī,dzīve jēgu nespējat izdomāt neko labāku par banāliem teikumiem.."Seleste beidza savu nesakarīgo domu gājienu,kas it kā pats uzpeldēja,laikam jau būs jāpievalda sava mēle,citādi galīgi tiem nabaga radījumiem galvu sajaukšu..viņa visbeidzot nodomāja un apklusa...
Bet te ta sieviete,kura bija izgājusi viņai cauri sāka runāt par to ,ka kaut kas ir labi nostrādas..Selestei nebija ne jausmas kas ir labi nostrādāts..
"O esam atradušas kopīgu valoda,vismaz sajūtu ziņa.."Seleste jocīgi noteica ,apgriezās tad sasita plaukstas un laimīgi uzsmaidīja

[Romija]

"Nu, vai zinies!" Annija noskaitās. Bailes pārauga aizkaitinājumā. Viņa iznāca pavisam spokam pretī, pacēla lāpu un otru roku iespieda sānos. "Ja jau tu esi spoks, tad droši vien spēj vēl atminēties, kā bija tad, kad biji dzīva! Un šaubos, vai tu ar sajūsmu kurā katrā brīdī uzņemtu izmisušus un saskumušus spokus. Un vispār," viņas balss tonis kļuva pavisam skarbs, "varēji jau pamācīties manieres! Aizrādīt mums te kaut ko... nu vai zinies!" Annija pat nespēja īsti izskaidrot, ko gribēja pateikt. Bet katrā ziņā bija arī labākas uzmanības piesaistīšanas metodes. It īpaši, ja nav nodoma aizbiedēt.

[Riame]

Vita ar kāru aci uzlūkoja savus veidojumus un pasniedzās pēc viena, jo tie bija jau atdzisuši. Esmu kā vilks izsalkusi meitene nokaunējusies bilda un iekoda vienā pīrādziņā.
ooc: Kā tie garšo mēs varam paši piedomāt?

[Soleisa]

Selesta atkal nokoncentrējas un Annijas pētīšanu,ši sieviete pavisam noteikti atgādināja kādu tiesnesi..kas tiesa visu un bez nekādiem bet...
"Kāda starpība vai es atceros vai nē"Seleste klusi teica un nolaida galvu,bēdīga nots palika karājoties...
Spēji pacēlusi galvu Seleste izteicās:"Noteikti pieņemtu,dzīvē taču ir tik daudz negaidītu pavērsienu".
"Es neaizrādu,bet dalos ar saviem uzskatiem...vai tad tas ir slikti?"Sieviete-spoks aizdomīgi jautāja..Un salika rokas un spītīgi ieskatījās meitenes sejā..
Selestes acis nepārprotami raidīja zibeņus,kas izteica daudz un neko...ak šis temperaments...viena brīdi viņai likas,kāda jēga strīdēties..bet jau otrā ko ši sieviete iedomājas,ka ja ir spoks tad viņam jūtu un pašcieņas nav

[Romija]

Annija vēl cītīgāk iespieda roku sānos.

"Un tad tavuprāt mums tagad būtu jāsasit plaukstas, jāpalecas un jānopriecājas, ka beidzot esam tevi satikuši?" viņa visai nejaukā tonī vaicāja. Nu jau tas vairāk par komēdiju pārvērtās. "Būtu vismaz pratusies kauna un stādītos priekšā! Un vispār kāds mums no tevis labums? Ceru, ka vismaz tu neēd, ja jau tēmē uz pievienošanos. Jo paikas mums nu nepavisam nav!" Annija diezgan nejaukā balsī turpināja.

[Soleisa]

Seleste pēc Annijas teiktā nu gandrīz vai nometās augšpēdus...
Ja tādi nu tie ļautiņi ir katrs ar kādu trūkumu..
Un šai sievietei laikam l''idzsvara izjūtas nav...
"Vai tad es jums prasīju tā darīt?Un man likas jums patīk sabiedrība..Bet ja tā padomā,ja jus paliktu vieni paši un satiktu mani šaubos vai arī tev...Seleste pameta skatienu uz Anniju..
būtu kādi iebildumi,es pat domāju,ka tu mani dievinātu.."Seleste teica
Apdomājusies vai ir vērts stādīties priekša,ka neka viņja jau 2 reizes bija to mēģinājusi,bet šie nepateicīgie visu laiku runāju par kaut kādu hologramu..
"Seleste...Un kā tad sauc jūs",spoks jautāja sievietei,kura izskatījas ļoti dusmīga..
"Labums ir tāds,ka es esmu es un redzu daudz vairāk nekā jūs!"Seleste piebilda
Par pēdējo jautājumu,spoks nelikās ne zinis...jo tas viņu neuztrauca..viņa jau noteikti neēd..un kā gan to var nezināt..

[Romija]

Annijai nepatika spoka atbildes. Viņa gribēja ēst, gulēt un mājās. Bet patiesība bija savādāka.

"Prieks iepazīties," tēlotā laipnībā viņa atbildēja, kaut arī nejaukais tonis no balss nebija pavisam pazudis. "Annija es esmu," viņa noskaldīja. "Redzi, mums jau tāpat klapatu pietiek. Mums nevajag vēl kaut ko uz kakla. Vēl jo vairāk kaut ko tik nesaprotamu! Ja tev ir vientuļi un gribās sabiedrību, tad, lūdzu, respektē arī mūs. Mums nav viegli. Palīdzība būtu kā reiz. It īpaši, ja tu varētu pastāstīt kaut ko par šejieni!" meitenes balss kļuva pielaidīgāka. Arī stāja vairs nebija tik stīva un skatiens skarbs.

[Roviela]

Vita, Artruss un Laura ķērās pie plāceņu nogaršošanas. Izcepuši tie bija labi, bet pilnīgi bez sāls - sāji un tie, no kuros bija palikusi vairāk sīvā sula, tie bija piedevām arī rūgti. Ja salīdzinātu ar maizi, tad teiktu - nav labi izmīcīta, nav uzrūgusi līdz galam, un kas tur tik rūgts piegrūsts klāt, nemaz nevar saprast, un sāli arī aizmirsuši piebērt. Bet nekas... ja ēst gribas, tad to visu var pieciest.

[Vēja dvēsele]

Laura ātri paķēra vienu no mazajiem plācenīšiem un notiesāja. Sākumā izsalkums neļāva izjust garšu, bet, kad plācenītis bija jau gandrīz pavisam nolocīts, meitene sāka aizdomāties. "Sasodīts!" viņa saviebās. Ja tādu viņai nāktos ēst normālos apstākļos, gatavotājs laikam pamatīgi norautos pa kaklu. Bet, ja jau viena no "pavāriem" bijusi viņa pati... Laura nopūtās. "Nez, kādam te sāls ir? Diez vai... Varbūt būs sazin kā jāmēģina dabūt sāli no ūdens? Nē, izklausās bezcerīgi. Vajadzētu baigo daudzumu ūdens un daudz laika... droši vien... Sasodīts! UN es vēl sevi uzskatīju par zinošu... fui, kauns. Sasodīts, sasodīts! Nu nekas. Gan jau atradīsies kāds gudrāks" Laura nopūtās vēlreiz, gariem zobiem apēda vēl pusi plāceņa un devās pie avotiņa padzerties. "Nu kur viņi kavējas?"

Laura paskatījās uz Artrusu un Vitu. "Tos tur es vairs negaidīšu. Sakārtošu savu migu un laikam iešu gulēt. Zvērīgs nogurums! Un es rīt vēl apsolījos palīdzēt dažam labam izrevidēt lidmašīnu. Ja kas, tad modiniet, un, ja izdomājat iet šos meklēt, raujiet augšā, iešu līdzi."

Laura aizslāja līdz savai nišai, izvilka no somas mīkstu, zilu džemperi, uzvilka to un ierāpās savā improvizētajā gultā. Mazliet pagrozījusies un paīdējusi par izcilnīšiem, kas dūrās sānos, viņa pēdīgi iemiga.

ooc: Nezinu, ir vai nav gulētejamais laiks, bet Laurai nāk miegs.

[Roviela]

(OOC - ir ap deviņiem vakarā. Mierīgi var iet gulēt.
Alai nav klinšu pamats, bet smilšains. Var sakasīt tā, kā ērti gulēt.)

Kamēr notika visādas aktivitātes, uzlēca mēness. Alas iekšpuse tagad vairāk kā jebkad izskatījās pēc katedrāles.

Mēness uzspīdējā arī uz taciņas, kur notika diskusija ar spoku. Tiesa, spokam tas nebūt netraucēja, bet pārējie labāk varēja samanīt apkārtni.

[gone away]

Artruss gardi notiesāja pāris šos pīrādziņus. Viņš nesajuta to rūgteno piegaršu, kā arī to, ka tas garšoja nevisai patīkami- galvenais, ka vēders vairs neurkšķēja!
Labi, laura. Ja kas notiks mēs pamodināsim. un viņš palūkojās ārā pa alas ieeju Vai kāds nezin, kur ir Ketlīna vai Keilīna, kā nu viņu sauca, aizmirsu un Villijs? Man likās, viņi taču nepalika ar Pīteru? vīrietis jautāja meitenēm.

[Aiva]

Pīters klusi skatījās uz rēgaino stāvu.

Jāatzīst, ka sirdī viņš bija cerējis uz ceļa atgriežoties spoku vairs nesastapt, bet šis izskatījās bija visai neatlaidīgs. Un runātnīgs arī. Liekas, pat neaizrunājams. Kā Veronika... To padomājot, Pītera lūpu kaktiņi nevilšus pavilkās uz augšu. Izskatījās, ka Veronikai nule kā bija uzradies tikpat kašķīgs sarunu biedrs...

"Seleste. Kā Marija Seleste no seriāla? Mani sauc Pīters." te Pīters iesmējās. Ja spoks patiesi bija pietiekami vecs, tas droši vien nezināja pat par kino, par televīziju un meksikāņu ziepju operām nerunājot... Turklāt šī iepazīšanās... Es Tarzāns, tu Džeina... Mazliet atsita uz melodrāmu...

"Paklau... Seleste... Cik ilgi tu īsti te jau dzīvo?" viņš painteresējās. "Un vai tu esi te vienīgā tāda?"

[Ungaarijas ragas...]

Veronika lielām acīm vērās uz Anniju. Paskat tik, tāda sīka čirka, bet, kas par uzvedību! Tā nu bija jāpatur acīs un jāpiesargājas, gluži kā pūkaina kamene, kas sevī slēpj dzeloni (Veronika reiz bērnībā bija saskārusies ar šo kukaiņu "nekaitīgumu" un kopš tā laika vairījās no viņiem kā no ķiplokiem).
Laikam jau pamazām bija jāsāk pieņemt tas fakts, ka spoks, kurš sevi bija nodēvējis par Selesti, ir pārdabiska paradība.
Tāpēc Veronika ar cienīgu stāju stādījās priekšā: "Veronika van Vinterfālena! Starp citu, kā tu te vispār gadījies?"

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 24.01.2006 11:44

[Riame]

Vita, ēdot savu plācenīti, palūkojās uz Artrusu un apdomāja vīrieša uzdoto jautājumu. Man liekas, ka viņa mums sekoja cieši pa pēdām. Par Viliju arī nezinu. Un vēl- nav arī Nereona viņa piezīmēja un domīgi vērās tumsā ārpus alas. Varbūt viņi ir kur nomaldījušies? meitene piedāvāja savu variantu.

[gone away]

Artruss uzlūkoja Vitu, kura vēl tuprināja ēst. Tev taisnība, patreiz uz vietas nav diezgan daudzu cilvēku. Ko lai mēs daram? Vai lai ejam tos meklēt? vīrietis skaļi prātoja, vērsdamies pret Vitu, jo Laura jau cieši gulēja. Un, ja tā padomā, arī Annija jau sen nav atgriezusies. Varbūt kaut kas ir noticis?

Šo rakstu rediģēja DFX: 26.01.2006 14:22

[Aiva]

"Paklau, Seleste.. es pareizi sapratu?"Pīters atcerējās kādu lietu. "Aizvedīsi mūs atpakaļ pie mūsu somām uz taciņas?"

Neba nu dikti gribējās stiept tos koferus, bet tur bija drēbes, ko paklāt apakšā kad gulēs...

[Riame]

Vita raizīgi palūkojās ārā, kur bija sabiezējusi tik melna tumsa, ka meitene gandrīz neko neredzēja. Es pat nezinu, ko mums vajadzētu darīt. Varbūt tomēr vajadzētu doties viņus meklēt- ja nu kādam ir vajadzīgap alīdzība? meitene ieminējās, uzmetot ašu skatienu Artrusam. Ak, ko lai dara?

[Roviela]

(OOC - (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) lūdzu, lasiet iepriekšējos tekstus! Ārā NAV melna tumsa. Tādu laiciņu atpakaļ uzlēca mēness. Liels un spožs.)

[Ariona]

Kurš būtu domājis, ka atrast kaut kādu alu ir tik grūti...NEKAD NENOKLĪSTI!!! Sīto vajadzēja iekalt tā pamatīgāk pirms neglābjamas nomaldīšanās. Ceļu uz to alu nevarēja atrast jau dienā, td kur nu vēl tagad kad debesis apgaismoja nožēlojams mēnesis.
Vilijams bezpalīdzīgi apsēdās uz akmens, iepriekš gan pārbaudīdams, vai tas nekustas. Nogurums lika sevi manīt, nevarēja zināt, cik tālu pārējie. Vienam palikt šeit uz salas, tas būtu murgs, ļoti īss murgs. Lepnums gan liedza atdzīt to, ka pārējie ir sasodīti vajadzīgi, bet saprāts to pieņēma. izsalkums arī jau mācās virsū. Nožēlojami-viens pats, izsalcis, apmaldījies, paredzētais darījums izgāzies, klientus pārņems konkurenti, nebūs neviena, kas skums, pēc tam, kad nomiršu uz šīs salas, vājprāts, tikai nesākt raudāt! Tad uzreiz būtu jāizdara pašnāvība, jo lepnums tam netiktu pāri...
pēkšņi saņēmies, vai vismaz izdomājis, ka ir saņēmies, Vilijams darīja vienīgo, kas bija atlicis-sāka saukt palīgā.
Hallo! Kāds mani dzird? Kur esat?