Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[Dvēselīte]

Padevīgi sekodama pārējiem viņa murcīja rokās iedoto lupatiņu.

Interesanti, vai kāds no šiem mazuļiem būtu spējīgs cīnīties godīgi? Paskatoties vien, Rubēna saprata, ka nē. Visi bija nodevīgi un līdz galam izsmalcināti, tomēr savā ziņā nožēlojami melošanas un izlikšanās mākslas pratēji.
Nostājusies sāņus no pārējiem, viņa gaidīja turpmākos notikumus. Bija pārāk liels slinkums iet kādu izaicināt un ar cimdu tā pat, no tāda attāluma nevienam netrāpīs, tāpēc viņa nostājās, joprojām ar sakrustotām rokām, un gaidīja vai kāds sadūšosies viņu uzrunāt.
Likās, ka bija īstais laiks, lai atpūstos un mazliet izklaidētos...

[mr Bl@ck]

Redzēdams ka lielākā daļa dalībnieku ir iegājusi arēnā Elkars atsprādzēja apmet likdams tam nokrist smiltīs Tagad viņs stāveja tēpies vieglā tunikā taču ieglā klinkstoņa lika domāt ka zem tās ir arī bruņukrekls.
Elkars atspērās no zemes un palika lidinoties mazliet virs zemes no augšas viņs pētīja arēnu un apdomāja stratēģiju.
Nekad nenovērtē pretinieku par zemu lielās cīņas kruās bija vismaz 3 dalībnieki bija viņam iemācījušas ka ir iespēja sagaidīt nazi mugurā ko viņš arī negribēja.

[novemberunge]

Vispār es biju domājis, ka tā ir pārāk skaista, bet iespējams ir arī jūsu variants. Silvans visai džentlmeniski noteica un pielieca galvu, kā jau smalkajās aprindās tika mācīts.
Pretinieces ierocis izskatījās draudīgs un daudz par viņu stāstīja, tāpat nācās saprast dažas vājības un priekšrocības, ko rīta zvaigzne dod. Piemēram, ar to var dragāt bruņas, bet lai atvēzētos ir vajadzīgs laiks, ko savukārt ietaupa vicinot parocīgu, bet ne tik efektīvo zobenu.
Princis savu, trīspadsmito, numuru bija piestiprinājis uz muguras, visai neaizsniedzamā vietā- starp spārniem. Varbūt daudz šokēja apnāktais, tomēr tikai pašam dēmonam bija zināms, ka melno smata audumu pielikt palīdzējis kāds cits, proti, vējš...

[Idril]

Komplimenti nav nepieciešami.
Un tie arī neglābs tavu dzīvību..
Viņa noteica, tomēr teikumu pabeidza domās, viņas zaļās acis cieši vēroja princi un viņa ieroci, tomēr pacentās pašas palikt nemanāmas kapuces mestajā ēnā.
Sāksim?
Viņa vaicāja un paspēra labo kāju uz priekšu, viņa prata rīkoties ar savu ieroci, bez tam, tā, kā Tumsā nekad neiztika bez krāpšanās, tas pagaidām princim nebija jāzin, ka aiz bikšu jostas, mugurpusē viņai ir aizkabināts duncis, kuru galējā gadījumā var vienkārši mest un meta viņa nāvīgi.. Trāpīgi.

[novemberunge]

Un tomēr tie ar medu pielej ausis. Silvans pārlaboja un iztaisnojās, nopētīdams savu atspulgu zobena asmenī.
Mums ir jāgaida taures signāls, milēdij, bet manis pēc varam sākt. Ja vien jūs nebaidāties zaudēt galvu par turnīra noteikumu pārkāpšanu. it kā piepeši pamanīis neredzamu pretinieku, princis strauji, kā cirtienā, nolaida zobenu un atskanēja viegla švīkstoņa, kad metāls šķēla sabiezējušo, smago gaisu.
Nē, bet kāpēc lai es uzskatītu jūs par zaķpastalu? skatiens kairinoši, lēni noslīdēja pār visu sievietes augumu, laizot to kā ugunīs. Cīņa viņam sagādāja prieku, un kur nu vēl ar daiļā dzimuma pārstāvi- tas likās teatrāli un nepierasti, bet kopumā- uzjautrinoši.
Vai jūs kaitina mani vārdi? Tie liekas kā tukši salmi, vējā izskaisīti? tumšajās acīs iezagās pašapmierinātība- balss plūda klusi un mierīgi, šarms, kas no tās strāvoja bija teju ar roku sataustāms.
Ziniet, mēle ir asāka par zobenu. un līdz ar šiem vārdiem gaisu pāršķēla skaļš, kaitinošs taures pūtiens. Silvans veikli atvēzējās un cirta pretiniecei pa labo roku, kurā viņa turēja ieroci, tādejādi atklādams turnīru ar pirmo gājienu.

[Idril]

Manai galvai ir ērti tur kur tā atrodas.
Skanēja balss no kapuces apakšas, viņa patlaban vēl atturējās izmantot sekubas valdzinājumu, ja princis bija muļķis, tas nenozīmēja, ka valdnieki arī.
Jūsu vārdi man liekas tikpat iestudēti cik jūsu uzbrukumi.
Viņa atcirta pasitoties sāņus, lai viņa zobens viņu neskartu, viņa atvēzējās un tēmēja ar "zvaigzni" pa prinča zobena roku un plecu, vislabāk atņemt viņam spēju kustēties gana brīvi, tā, lai kustības sagādā sāpes, lai viņš pamokās. Pēc cirtiena inercē pazvārojoties uz atpakaļu kapuce nošļuka no viņas galvas un skatam atklājās apburoša sievietes seja. Viņas acis bija meža zaļas, lūpas jutekliskas un kārdinošas un smalks deguns, kas iederējās smalkajā sejā, un kā pēdējais lieliskais akcents bija tumšās, nepakļāvīgās matu cirtas, kas ieskāva seju.
Sasodīts.

[Dvēselīte]

Likās, ka turpat netālu sāka briest cīņa. Gaisā bija jūtama tā pati iepriekšējā baiļu un satraukuma smaka.

Pametusi apkārt tramīgu skatienu viņa izpleta spārnus tik daudz, lai spētu pacelties nedaudz virs zemes, tik, lai viņu netraumētu nejauši (vai varbūt tīši?) trāpījumi.

"Mēle ir asāka par zobenu." Ko Tu neteiksi! Viņa visai atzinīgi novērtēja saldo vārdu lējēju, kas šķiet pie šīs prasmes piestrādāja īpaši cītīgi, iespējams, pat cītīgāk nekā pie cīņas mākslas. Un pie tam Rubēnā interesi izraisīja vēl viens fakts - vienmēr tika izvēlēts pretējais dzimums. Kā varēja domāt, lai liktu izstāties vājākajiem pretiniekiem, vājākajiem pēc viņu domām. Reizēm šie augstmaņi vairāk stumdīja mākoņus ar saviem smalkajiem deguniem nekā traumē savas koptās rociņas.

Eh, šeit augšā tomēr bija tik patīkami. Un iespēja noraudzīties uz visiem no augšas. Viss likās tik niecīgs, kaut vai, piemēram, uz milzīgo koku fona. Laikam jau neveins neapzinājās, ka vienmēr pastāvēs vara, kas reiz ik vienam no viņiem liks mirt. Daba. Lūk tā bija patiesā varenība. un Rubēna nezināja vai ir pareizi slacīt zemi ar citu asinīm tāpēc, lai sagādātu prieku kaut kādam trulam pūlim, kuri spēja noskatīties uz to, kā tiek nogalināti radījumi un viņiem līdzīgie. Plēsoņas. Primitīvi un banāli, tas bija viss, kas Rubēnai asociējās ar apkārt esošajiem satrauktajiem ļautiņiem.

[novemberunge]

Silvana sejā iezagās izaicinošs smīns un ar vieglu spārnu vēzienu, diezgan negaidīti viņš palidoja metru atpakaļ, tādejādi pretinieces sitiens trāpīja viņam nevis pa roku, bet pa zobenu, kas nobūkšķēja turpat uz zimīdītās zemes.
Jūs esat spēcīga karotāja. viņš atzinīgi noteica un pamāja ar galvu savā ierasti izsmalcinātajā veidā.
Tomēr vai tikpat laba stratēģe? vēl divi spārnu vēzieni un, pacēlis zobenu, princis atradās pāris centimetrus no skaistules. Šādi viņa varēja ļoti viegli viņam savainot abas kājas, bet tādai pozīcijai bija savi labumi- proti, 'zvaigzne' krītot lejup varēja savainot pati savu saimnieci, ja vien netiktu veikti nezin kādi apgriezieni, bet ite savukārt dotu laiku Silvanam uzbrukt.
Elementāri. princis nomurmināja zem deguna un, bravurīgi atmetis no pleca bizi, kurai vieta bija uz viņa muguras, pacēla gaisā brīvo, kreiso roku.
Tūlīt pat abus ieņēma virpulis- vējš plosīja viņu matus un drānas, tādejādi traucējot kustībām, jo acīm nemitīgi bija kaut kas priekšā.
Vēlreiz savicinājis spārnus Silvans izaicinoši pasmīnēja.
Ko tu tagad darīsi, daiļava?

[Darka]

Karma nostājās pie arēnas un acīs paturēja jauno princi, bet vienlaicīgi vēroja, kas notiek ar pārējiem turnīra dalībniekiem. Kad varenais pilsētas sargs pavēstīja par turnīra noteikumiem, viņa smagi nopūtās. Ai, bez nogalināšanas?... Bet nu labi asinis viņi dabūs. Karmai mutē saskrēja siekalas, no domas vien par asinīm, lai gan nesen vēl viņa bija tikusi pie gardām dēmona asinīm. Piepeši viņa pamanīja, ka kāda melnmate izaicina uz cīņu apmetnī tērptu vīrieti. Bet tad viņa novērsās no šī pāra, lai turpinātu vērot princi. Pie viņa piegāja kāda apmetnī tērpta persona, kas visticamāk to izaicināja, bet Karma diemžēl nedzirdēja viņu sarunu, jo blakus esošā pūļa radītais troksnis, bez maz vai ausis plēsa uz pusēm.
Tad viņa pievērsās atkal pirmajam pārim. Apmetnī tērptais vīrietis, bija novilcis savu apmetni un zem tā bija paslēpti viņa melnie spārni. Hmm... Enģeļpuika... Tai melmatei nebūs viegli... Karma pasmīnēja un palūkojās visapkārt ar domu vai nepamanīs kāda tuvošanos, lai izaicinātu viņu.
Bet tad atskanēja bazūna taure un cīņu bija uzsācis otrais pāris, jeb princis ar apmetnī tērpto personu.
Karma palūkojās uz prinča muguru un pamanīja viņa numuru, kas atsauca atmiņā viņas pašas samta drānu, kas vēl joprojām atradās viņai rokās. Atlocija to vaļa un uz tās bija skaidri saskatāms numurs "9". Viņa izpurināja to un piestiprināja uz vēdera aizsargiem. Karma būtu likusi to uz bizona galvaskausa ķiveres, bet tas būtu izbojājis viņas iespaidu.

[Idril]

Jūs ne velna nezināt.
Viņa atšņāca kā īsta klaburčūska. Viens vēziens un "zvaigzne" tika tēmēta pret pieejamāko vietu - prinča kājām, tad izvairoties no "zvaigznes" kas atvēzienā varēja viņai trāpīt viņa strauji apgriezās ap savu asi un gaisā pārmainīja rokas, tā, ka nu "zvaigzne" atradās kreisajā rokā un labā roka aizslīdēja zem apmetņa un izvilka aiz jostas aizbāzto trejžuburu dunci. Tad viņa vēl pagriezienā nostājās pirmītējā starta pozīcijā, ar labo kāju veicot izklupienu uz priekšu, kreisā roka atvirzīta atpakaļ ar "zvaigzni" tajā un labā ar dunci pavērsta pret princi.
Viņas elpa bija strauja, tomēr vēl ne smaga, viņa grasījās izdarīt visu, lai pieveiktu šo uzpūtīgo nejēgu, kas nav pelnījis būt kroņprincis tagad un arī vēlāk un vislabāk būtu, ja izrādītos, ka viņa to var fiziski arī pieveikt, jo kā nekā, Evelīna bija veltījusi ilgu laiku treniņiem un gatavojusies, pacietīgi gaidot iespēju iznīcināt karalisko ģimeni un viņu labākos galminiekus. Turnīrs nāca kā novēlojusies dāvana.

[mr Bl@ck]

Elkaram nebija ne mazākās vēlēšanās noskatīties kā troņprincis cīnās. Pcēlie metru augstā viņs uzvilka un pielādēja arbaletu.
Sāksim jaunkundz... Elkars pieklājīgi novilka ar acīm vēlreiz nomērīdams pretinieci.

[Demiurgs]

Gorthorogs peec numura sanjemshanas kopaa ar paareejiem iegaaja areenaa. Vinjsh bija dabuujis 15 numuru, vinjsh to novietoja uz pleca.
Tad ercdeemons pazinjoja noteikumus un Gorts saaka peetiit apkaarteejos lai izveeleetos pretinieku vinjsh ieveeroja kaadu daliibnieci paceljamies gaisaa, (Rubēna) vinjsh bija izveeleejies savu pretinieku.
Gorthorogs uzsita knipi un neliela uguns shautrinja aizzibeeja garaam izveeleetaa pretinieka aciim, taa ka vinja nevareeja to nepamaniit, taa bija nepaarprotama izaicinaajuma ziime.
Otraa rokaa Gorts jau iegrieza asmenjaino bumbu, kuru arii jau klaaja liesmas.

[Ragana]

Iegājusi arēnā, Lorīna kādu brīdi aizrāvusies vērojā cīniņus, bet tad pati attapās, ka jāmeklē pretinieks.
Princis ir muļķis, ka meklē kautiņu, un tu pati arī...

Ausīs atkal ieskanējās balss, bet Lorīna tai neatbildēja...
Viņa paskatījās uz malas pusi, un pamanīja dažas neredzamas radības(tās viņa ieraudzīja tikai ar samiegtām acīm).
Vēl tur atradās kāda dīvaina persona ar bizona ķiveri galvā - laikam tā bija uzlikta briesmīgā efekta dēļ, ko radīja bailīgākām radībām...
Smieklīgs mēģinājums radīt bailes...

Lorīna atkāpās un uzaicinājuma vietā meta dunci, cik tālu varēdama, uz Bizona Ķiveres pusi.

Šo rakstu rediģēja Ragana: 22.01.2006 19:20

[Darka]

Hmm... kaut kas nav kārtībā... Karmu pārņēma nezināma baiļu sajūta. Paskatījusies visapkārt viņa pamanīja, kādu gaišmatainu sievieti kura izvelk dunci un raida šai virzienā. Knapi noreaģēdama, viņa pavirzijās sāņus. Duncis iecirtās sienā, tieši tai vietā kur atradās viņas ķivere. Tas nu gan bija par mata tiesu - burtiski. Viņa palūkojās uz dunci un tas bija nošnā```` nelielu šķipsnu no viņas gaišajiem matiem. To es tā neatstāšu. Viņas rokā parādījās neliela uguns lode, kas ar katru mirkli pieauga. Atvēzējusis viņa ar spēku un precizitāti, mērķējā uz gaišmati.
Izmetusi lodi, Karma no mugurpuses izvilka divus mietus, kurus savienoja un izveidoja garu melnu šķēpu. Vienā galā tam bija žiletes ass duncis, bet otrā masīva bumba ar kura sitienu pat milzis nepaliktu bez sāpēm. Karma satvēra šķēpu un lēnām tuvojās savai pretiniecei.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Aurēlijas acis iedzirkstījās.
-Ar prieku...-
Cīņa bija sākusies,un meitene nekavējās.Asi pavirzījusi roku pret ienaidnieku,bulta izšāvās,nenotēmēta.Tā trāpīja tribīnas sētā.
Meitenes roka vēl brīdi pavicinājās un no viņas apmetņa izšāvās vairākas asas lodītes.Tās visas tikai raidītas tikai vienā mērķī - 3 uz Elkara galvu,trīs uz kājām,divas uz vēderu un viena uz muguru.Maģija bija viņas lauciņš,un Aurēlijai vajadzēja visus spēku,lai pievaldītos un nenogalināt enģeli.
Spārni tev nepalīdzēs...Uzmetusi ritentiņu,Aurēlija nu bija Elkaram mugurpusē.Lodītes darīja savu darbu.

[Ragana]

Apsviedusies Lorīna ieraudzīja uguns lodi un, ātri nomurminājusi dažus vārdus, pūta uz lodes pusi, mērķēdama arī mazliet gar to, lai Leduselpas pārpalikums trāpītu pretiniecei.
Pēc tam viņa pastiepa roku - un noburtais duncis atgriezās pie saimnieces.
Pie tā bija pieķērušās dažās gaišu matu šķipsnas, Lorīna tās notrauca un nometa zemē, un paskatījās uz ieroci pretinieces rokās.
Būs man arī jāsarūpē vēl kāds ierocis... Varbūt šāds?
KLusā, dziedošā balsī balsī tā noteica vēl kaut ko, un viņas pastieptajās rokās pēkšņi parādījas kas mirdzošs - un ass.
Lorīna nopūta pēdējo svelmi no zobena asmens un palūkojās un Bizona Ķiveri.
Ceru, ka tas man būs dots uz pietiekami ilgu laiku...

[mr Bl@ck]

Nolādēts Elkars nolamājās Ja tā dāma grib mani nejauku tad tādu viņa mani dabūs Elkars strauji šāvās augšup tumstošajās debesīs. Gaiss bija viņa stihija. Lielākā daļa lodīšu pašavās garām nenodarījušas postu. Taču aurēlijai aiz viņa muguras vajadzēja sākt uztraukties.
Lidojumā strauji parlādējis arbaletu Elkars parstāja celties augšup viņš atradā vismaz divdemit pēdu virs zemes.
Sakoncentrējies viņš izzuda vai pareizāk sakot saplūda ar kādu dūmu mutuli kas slinki lidinājās virs arēnas.
Sāksim Viņs nomurmināja notēmējis mazliet virs numura zīmes zīmes viņš izšāva viņa bultas ļoti reti kad netrāpīja pretinieku.

[Darka]

Uguns lode tika pilnīgi iznīcināta, bet Karma ar to jau bija rēķinājusies, ka tik viegli galā ar pretinieci vis netiks. Bet tas bija pietiekoši, lai redzētu uz ko gaišmate ir spējīga. Karma strauji pieplaka pie zemes, lai aukstums pārskrietu viņai pāri. Tik pat strauji viņa jau atkal bija uz kājām un nu jau pienāca svešiniecei klāt. Viņas ierocis bija izmainījies. Tas Karmu nedaudz pārsteidza, bet viņa iesēdās ceļos un sčēpu pagriza pret svešinieci. Ja drīkst jautāt, kā Jūs sauc? Karma parasti saviem pretiniekiem vai upuriem pirms cīņas pajautāja vārdu, lai pēcāk uzzinātu par šo personu ko vairāk, bet dažkārt vienkārši, lai izrādītu viņiem cieņu.

[Dvēselīte]

Negaidītais zibsnis lika Rubēnai samiegt acis. Iztraucēta viņa raudzījās apkārt pēc tā, kurš būtu iedrošinājies viņai mest izaicinājumu. Viens vienīgs acu pāris bija piekalts viņai. Un uz pleca zalgoja numurs 15...

"Vai varu kā palīdzēt?" klusa un maiga balss atskanēja Gorthorogam aiz muguras. Rubēna viegli smaidot lēni kustināja spārnus, lai neuzlidotu pārāk augstu. Viņa bija pieškiebusi galvu un ar patiesu interesi vēroja dēmonu. "Satrp citu, mani ārkārtīgi interesē jūsu savdabīgais ierocis" Rubēna piebilda ar pielaizītu laipnību balsī.

[Demiurgs]

--Jūs varetu palīdzēt gan. Es jums metu izaicinājumu. Vai jūs to pieņemat??--
Gorthorogs viegli pielica galvu, neskatoties uz situāciju viņš muļķīgā kārtā šoreiz gribēja būt galants un sagaidīt atbildi uz izaicinājumu.
--Un ja jūs domājat šo--
viņš norādija uz bumbu kura turpināja griesties arvien ātrāk.
--Tas patiešām nav nekas pārāk neparasts, bet varētu teikt ka zināmā mērā ģimenes relikvija.--
kamēr viņš tā runāja otrā rokā jau bija uzradies duncis ar diviem asmeņiem, taču liesmu vietā ap to virmoja pavisam viegli zilas gaismiņas.