Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[Idril]

Man nav jābūt, es tāda esmu.
Viņa maķenīt pielaboja vīra teikto un vienīgā palika sēžot, kad viņš piecēlās. Artemīda ļāva runāt Siveram. Lielākajā daļā publisko uzrunu ķēniņiene stāvēja vai sēdēja blakus vīram, stalta, skaista un tumša. Viņa deva priekšroku tam, ka vīrs uzrunā tautu, un pati viņa vēroja to, uzrunas laikā. Viņa deva priekšroku izmantot savas balss valdzinājumu un pašas varu komandējot tautu atsevišķi, kalpus, bruņiniekus, no iekšienes un pa daļām, nevis uzrunājot tautu kopā. Tauta kopumā viņai šķita, kā prasts un neaudzināts pūlis un tāda vadību allaž bija drošāk nodot vīrieša rokās, bez tam Siveram allaž bija padevusies masu komandēšana, kamēr Artemīda mēdza vadīties pēc -Skaldi un valdi-, līdz ar to, kopumā viņi bija lielisks valdnieku pāris, divas lieliskas metodes kopā, veido vienu vienotu un neievainojamu.
Arī šoreiz viņa vēroja tautu, daudzi bija uzticami, tomēr daži un kāds tādi nešķita, ķēniņiene nebija muļķe, viņa negrasījās uzlaist tos gaisā laukuma un uzrunas vidū, tomēr, šiem nabadziņiem nāksies uzmanīties, jo Artemīda noteikti izsūtīs savas slepkavas medībās jau šajā pašā naktī.
Tu biji lielisks, kā jau allaž.
Viņa nočukstēja karalim, veltot apkārtējiem smaidu.

-------------

Kāda izrādīšanās.. Vispirms uz kāpnēm nu tur.. Un nu..
Viņa nodomāja un ja kāds viņu uzmanīgi vērotu, nu būtu manāmas viņas meža dzīļu tumšzaļās acis, kad viņa uzlūkoja rikšotājus.
Nudien lieliski, bet ne labākie karalistē.
Viņa nodomāja un klusiem soļiem nokāpa no kāpnēm, Evelīna priecājās, nē drīzāk izjuta drūmu apmierinājumu, ka šeit valda bezvējš, jo tad viņas apmetnis un drānas būtu grūti savācamas sevišķā vējā - jā, viņa šeit bija ieradusies nudien, ne tajās lepnākajās drānās, tomēr tas nenozīmēja, ka viņai nav krājumu ārkārtas gadījumiem. Evelīnas īpašumi bija tikpat lieli noslēpumi, kā viņa pati.
Turnīrs.. Aizraujoši..
Viņa nodomāja, par savām spējām viņa nejutās sevišķi pārliecināta, tomēr bija pārliecināta, ka darīs visu, lai noturētos komandā, lai vai ko šis visu nozīmētu.
Viņa nostājās, tur kur bija jāstājas tiem, kas pulcējas sacīkstēm. Viņas slaikais stāvs bija melnā, saburzītā apmetnī tīts, no malas diez vai bija manāms, kas viņa ir - sieviete vai vīrietis, tomēr, neapšaubāmi bija tas, ka viņa bija cilvēkveidība būtne - nu vispār jau gluži kā cilvēks, šājā formā, viņa gluži nevēlējās sekubas izskatā rādīties laukumā, diez vai karaļpāris pieālutu šādas būtnes atrašanos vietā, kur ir kroņprincis, jo sievietes izskatā, viņas bija daiļas, tomēr dēmoniskajā.. Bīstamas.

[Dvēselīte]

Rubēna, rokas uz krūtīm saskrustojusi, stāvēja atspiedusies pret improvizēto sētu. Bija jauki noraudzīties uz viesu satrauktajām un gaidpilnajām sejām, kas tā vien kliedza pēc vardarbības. Viņi visi bija izsalkuši pēc asinīm un dramatiskiem skatiem, ko šis turnīrs solīt solīja.
Tik pat jautri bija vērot pārējos dalībniekus, kas bija tik nolāpīti pārliecināti par savu neapstrīdamo visvarenību un tumsas pārpilnību katrā ādas porā. Pašpārliecinātība un pilnīga pašpaļāvība strāvoja visā tuvākajā apkārtnē.
Viņa jutās nedaudz sagurusi pēc grūtajiem treniņiem. Galvā klusi dūca, bet tas viss bija sīkums. Varbūt nedaudz atpūsties? Nē, šobrīd nebija īstais laiks.

[rudo lapu vilcēn...]

Atskanot karaļa uzrunai, viņai pāvērsa skatienu uz valdnieku. Tad nu sāksim. viņas sejā atplauka smīns. Neticami viegli, šķiet slīdot pa zemes virsu, viņa devās uz dalībnieku pulkcēšanās vietu.
Āpstājusies netālu no saucēja, viņa pārlaida pētošu un vērtējošu skatienu sapulcējušamies. Daudzi, tāpat kā viņa, slēpās apmetņos un nevēlējās atklāt savas sejas. Veinalga, tas tikai traucēs. pastiepusi roku, viņa ar vieglu kustību ļāva atrist valā saitēm, kas saturēja apmetni, un atvērties sprādzei. Jau pēc mirkļa apmetnis, rūpīgi salocīts, dusēja pār viņas rokām.

[Darka]

Ar pamatīgu nokavēšanos, Karma ieradās tai brīdī, lai dzirdētu, kur jādodas dalībniekiem. Satriecoši, es pat nepaspēju kārtīgi paraudzīties uz karaļa pāri. Nu nekas... Tomēr bija vērts nedaudz ieturēties. Karma pasmaidīja un no lūpu kaktiņiem noslaucīja asins paliekas. Es ceru, ka to nabaga dēmonu neviens vairs nemeklēs... bet janu tomēr tad atradīs tikai viņa pelnu čupiņu.
Karma pavērās pūlī un tad mazajā impā, kas atradās aiz mežonīga pūļa. Es šaubos, ka kāds būs tik jauks lai palaistu mani pa priekšu.
Sadalījusi savu šķēpu divās daļās, Karma pietiprināja tos uz muguru. Pāris veiklos lēcienos viņa uzmetās uz ēkas sienas. Vēl pēc dažām sekundēm viņa mierīgi pastaigājās pa jumtu. Nonākusi līdz jumta malai viņa pavērās uz telti un tad piezemējās blakus sarkanajam impam.
Netālu atradās varenais pāris. Viņa pavērās viņos ar apbrīnu un cieņu. Artemīda vienmēr izskatās tik cēla... Bet nez kā izskatās viņu atvases? Karma nekad vēl nebija redzējusi nevienu no mantiniekiem. Arī šodien viņai neuzspīdēja veiksme, jo Silvana graujošo uznācienu nokavēja, lai nedaudz iestiprinātos.

Šo rakstu rediģēja Darka: 21.01.2006 13:15

[Ného]

Tarkans paskatijās uz aizmuguri un tikai tagad ieraudzīja sagatavoto arēnu. Tā gan izskatījās tāda necila, viņaprāt, jo viņa karalis un karaliene taču varēja sagādāt ko labāku un visnotaļ skaistāku, šausminošāku.
Tad pagriezies Tarkans devās pie vīra, tāpat kā citi cīnīties gribētāji, kurš bija licis sapulcēties ap viņu, laikam lai izstāstītu noteikumus un vēl kaut kādu nejēdzīgu informāciju, kurai neviens gan neklausīs.

[mr Bl@ck]

Elkars vēlreiz sakārtoja apmetni lai tas aizsegtu viņa melnos spārnu un štraujā solī devās pie impa uzklausīt turnīra noteikumus.
Viņam nemaz nepatika doma jāt ar zirgu. Laigan parunāt ar viņiem ir interesanti Elkars pie sevīm nosmējās.
Pēc mirkļa viņš stāvēja pie paugstinājuma un uzlūkoja impu ar tādu nicinājumu un naidu ka būtu spējis sadedzināt viņu tikai ar skatienu, viņam riebās šie pielaizīgie un uzpūtīgie radījumi.
Impam blakus nolēca kāda dēmone. Elkars saviebās zem apmetņa kapuces, ko bija nesen uzvilcis galvā. Plātīzeri viņš sarkastiski nodomāja.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 21.01.2006 16:52

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Necils imps par instruktoru? Nu nekas, nenāks par skādi uzklausīt...Bet Aurēlija nepasmaidīja, viņa tikai devās uz priekšu, bet ievērojot attālumu, zināmu iemeslu dēļ.
Skatoties uz to,ka šādas... sacensības notiks pirmo un pēdējo reizi, kāpēc pats karalis visiem viesiem un konkursantiem nepaskaidro? Pārāk duadz mīklu šai pasaulē, tām ir pārāk maz atbilžu...

[Ragana]

Lorīna skrēja, cik ātri spēdama, tomēr baidījās, ka nepaspēs laikā ierasties, lai varētu piedalīties turnīrā.
Bet pēkšņi viņa pēlēnināja gaitu, jo galvā ierunājā kāda balstiņa...
Kādēļ tu vispār piedalies?
Tā neatlaidīgi viņu urdīja...

Jo es tā gribu, un viss!!!
Ta arī bija, kad viņa ieraudzīja paziņojumu, viņa pārņēma spēcīga vēlme piedalīties - un uzvarēt.
Tādēļ arī miesās patlaban gailēja senā mikstūra, kam vajadzēja viņia piešķirt kaut kādu "neizmērojamu spēku, kas..."
Tālāk grāmatā nezin kāpēc bija bija izplīsis neliels caurums.

Lorīna attapās no pārdomām un ieskrēja ne pārāk lielajā bariņā pie impa, kam vajadzēja paziņot noteikumus.

[novemberunge]

OOC: Labi, jūs iepriekšējo spēli nespēlējāt, bet tagad zināsiet- impi vispār ir gandrīz lielākā daļa valdnieku kalpou- tie dara tos darbus, kas citiem nepatīk un ir uzticami, jo ir nežēlīgi gļēvuļi un baidās gandrīz no visa.

Imps, kaut ko mežonīgi ātri murminot un kustinot savus mazos, sarkanos spārniņus, izdāļāja katram dalībniekam pa skaistam, melnam samta auduma gabalam uz kura ar sudraba cipariem uzšūts bija viņu kārtas numurs. Lupatiņas bija noburtas tā, lai pieliptu pie apģērba un nost nenokristu pat visekstrēmākajos gadījumos.

Es ceru, ka mūsu norunu tu ievērosi. numuru dalītājam aiz muguras atskanēja salta, zema balss, kas uzdzina vieglus šermuļus, bet reizē bija pilna ar neaprakstāmu kaislību- tur, ādainos spārnus salocījis stāvēja Silvans.
Pp-p-p-p-protams, s-s-s-er! impa raustīgā valoda atgriezās un viņš pasniedza troņprincim auduma deķīti, kas bija nolikts sāņus- trīspadsito numuru.
Perrrrrrfekti! princis pasmīnot novilka, dramatiski uzsvērdams 'r' burtu kā apmierināts tīģeris un, kritiski iedomīgi nopētījis pārējos dalībniekus, kā arī veltījis zīmīgus acu piemiedzienus daiļā dzimuma pārstāvēm, lepni aizsoļoja uz iežogojuma pusi. Pilsētnieki bailīgi pakāpās malā, citi nogrozīja galvas- Silvans visr bija labi zināms, tikai vai labā, vai sliktā veidā...?
I-i-i-iesaku j-j-j-jums s-s-s-s-ekot p-p-p-princim. N-n-n-oteikumi būs t-t-t-tur... i-i-izsklās-s-s-stīt-t-ti. imps mazliet sadūšojies nočiepstēja un iegrūda melno auduma gabaliņu rokās pēdējam dalībniekam. Viņa sarkanā seja nodrebēja un pēc mirkļa pakalpiņš jau sēdēja blakus karaļpārim, gatavs komentēt arēnā notiekošo.

[Darka]

Karma rūpīgi nopētīja katru pienākušo, cenzdamās pamanīt katra būtību. Bet šos novērojumus pārtrauca, kad imps kaut ko nomurmināja zem deguna un iegrūda rokās melnu samta drānu. Karma vēlējās to apskatīt, bet viņas velmes piepildījumu pārtrauca balss, kas lika viņai pār kauliem pāriet tirpām. Kas šim dalībniekam būtu par norunu ar karļa pāra impu? Viņas galvā iezagās dažādas domas, bet visspilktākā bija doma par krāpšanos. Bet tad viņa dīvainais skats pārslīdēja katram dalībniekam un tikai muļķis nepamanītu, ka viņš piemiedz daiļajam dzimumam. Ko viņš no sevis iedomājas... Bet izskatās, ka visi viņu ciena... Viņa izsecināja jo pūlis pašķīrās, kad spārnotais stāvs tam tuvojās.
Bet tad atskanēja atkal impa balss, lai sekotu princim. Kādam vēl prinsim... Ah tagad es saprotu, šis ir tas izslavētais Silvans. Viņa acis nenolaizdama no priņča, sekoja tam pa pēdām, bet tomēr turēdamās no viņa atstatus, jo nevelti pūlis pašķīrās.

[mr Bl@ck]

Redzēdams notiekošo Elkars pazemināja savu cieņas līmeni pret princi vēl par pāris iedaļām. Viņa skatījumā tas bija daudz par traku izmantot savas privilēģijas lai pat numuru dabūtu. Elkars noskurinājās, viņš bija sācis domāt par godīgumu un par visām pārējām gaišo muļķībām. Laikam tomēr esmu mantojis no tēva netikai viņa spārnus... Elkarsnodomāja un sekoja troņprincim pa ceļam apskatot iedoto numuru.

[Idril]

Evelīnas tēls joprojām bija tinies tumšajā apmetnī, tomēr viņa nespēja neivērot, kādus skatus augsti godājamais princis uzmet apkārtējiem. Un tas lika tikai jaunajai sievietei pasmīnēt. Tas apliecināja, ka viņas plānu nebūs sevišķi grūti īstenot. Viņa saņēma savu samta numuru, tomēr vēl nepiestiprināja īsti nezinot kur, kā arī viņa vēl neatklāja savu seju laužoties cauri pūlim, lai izsekotu princim, jo ja visi pašķīrās troņmantinieka ceļā, tas nenozīmēja, ka kāds pašķīrās tumšā apmetnī tērpta svešinieka priekšā. Viņa noprata, ka princis ir augstprātīgs un lepns un tikpat jauns un zaļš, no saviem augstumiem nenolaidies, noteikti mātes un tēva luteklis, kā jau pirmdzimtais, tomēr vai godājams no tautas puses? Valdnieku dēļ, iespējams, bet pagaidām, viņš vien bija un palika zīle, kas nav un varbūt arī neizaugs par ozolu un Evelīnai bija padomā iznīdēt šo zīli, iznīdēt visus turnīra dalībniekus, nogalināt valdniekus un iedzīt valsti postā, gaismā un apkaunojumā un aiziet.. Kad atriebe būs galā, viņa būs brīva. Un viņa nejuta ittin nekādus sirdsapziņas pārmetumus, ka viņai savas brīvības dēļ jāiznīcina citi.

[novemberunge]

Silvana asie, tomēr reizē tik harmoniskie sejas vaibsti viegli sašķobījās, kad viņš ieraudzīja arēnu- netīra un prastā, tā viņam atgādināja kaut kādu cūku bedri, nevis turnīram pienācīgu vietu. Tomēr, lai cik dīvaini, izlutinātais princis samierinājās un, atspiedies pret iežogojuma malu, domīgi nopētīja pūli.
Augstprātīgs un lepns, pieradis dabūt ko vēlās un tomēr ar smadzenēm paurī- acu piemiegšana lēdijām nebija tikai bravurīgs donžuāna gājiens, bet arī vistīrākā stratēģija.
Uzvara turnīrā būs grūta un prasīs man vienkārši burvīgu robu tā jau samaitātajā reputācijā- es jau varu pateikt, ka puse no šiem šmurguļiem domā, ka visvarenais Silvans nemaz tik varens nav un droši vien krāpjas. Bet viņi kļūdās, proti, šeit ir ielikta tikai gudrība un tēva padomi. skatiens uzliesmoja, kad tas apstājās pie kādas apmetnī tērptas būtnes, tomēr dzirkstele bija tikai mirklis, un tumšās acis jau aizslīdēja tālāk.
Tikai kāpēc viņam jaunībā tasizdevās ar cieņu un godu?

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Silvans bija izslavēts ar savam raksturam atbilsotšu izskatu.Bet arī šoreiz Aurēlija palika nesalaužama,kaut šis šarmantais karaliskais acs piemiedziens palika atmiņā.Ne jau kuru katru dienu uz tevi paskatās karaļā atvase.Jeb nākamais karalis.Nākamais algas pasniedzējs.Nākamais iedomīgais valsts vīrs,kurš gribēs tevi izmantot līdz pēdējai asins pilītei.Nākamais augstākstāvošs persona,kurš gribēs teiv nogalināt.Un kuram tu izbēgsi...Parasti gan uz tevīm neviens neskatās.Tāds jau ir viņas amats - pašai novērot sauvs ienaidniekus.Ienaidniekus,ne kādus citus.
Samta plāksnīte ar numuru?Es jau nu varēut izdomāt labāk.Bet ko gan padarīsi karalienei?...
Saņēmusi savu audekla gabalu,Aurēlija to piestripināja pie sava krekla - kreisajā pusē,tieši uz sirds.Nepelnīts cieņas izrādījums.

[novemberunge]

Ieskanējās bazūnes un pie savejādā 'aploka' parādījās melnā tērpies stāvs- tas bija pamatīgi savīšķījies lupatās, tā, ka no to apakšas spīdēja tikai divas lielas, dzeltenas acis un divi uzliekti ragi. Tie, kas jelkad bija spēruši kāju ārpus pilsētas zināja, ka šis ir vien no bīstamajiem tās sargiem, kas ikdienas karo ar sīkām gaismas vienībām pilnīgā vienatnē. Tautā viņus sauca par ercvelniem, bet to īstais nosaukums joprojām bija miglā tīts.
Sharai! Jūsu pirmais uzdevums- arēnas cīņa. Jebkād ieroči, jebkādas manieres un burvju spēks. Jo vairāk asiņu, jo lielāks prieks pūlim, tomēr līdz nāvei nevienu nenovest! Jūsu sniegums tiks vērtēts. Šī nav spēle par uzvaru, bet par punktiem. Jo vairāk punktu katrā uzdevumā, ko lielākas jūsu izredzes tik izredzētiem. Šoreiz- anarhija. Nekādu noteikumu. melnais runāja skaļi un pārliecinoši, viņa rupjā balss noskanēja pa visu laukumu, atbalsojoties tajā trīs vai četras reizes.
Lūdzu, aicinu arēnā visus dalībniekus! Sākt uz taures signāla un izraudzīties sev pretinieku. Tikai tad, ar viņa apstiprinājumu, sākt cīņu.
Vārti iežogojuma malā atvērās un pirmais pa tiem, spārnus lēni vēcinādams, ielaidās Sivers. Princis aplaida ap žogu vienu goda apli un apstājās tieši centrā, pāris decimetrus no zemes, reizē izvilkdams no maksts savu garo, slaido zobenu.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Aurēlija klusu ciešot visu noklausījās.Tad lēnā un cienīgā balsī uzrunāja kādu enģeli,kurš,viņasprāt,būtu labs pretinieks,bet kurš vienlaicīgi būtu arī viegli uzveicams.Vai vismaz līdzvērtīgāks gan.Elkars.
-Vai izrādīsi man cieņu,cīnoties ar mani?-
Klusi un skaidri izrunādama vārdus,kalsnā sieviete pagriezās pret to,reizē turēdama gatavībā visas locītavas un ekstrmeinātes gatavībā,ej nu sazini,ko šitāid rezgaļu var sastrādāt.

[Idril]

Evelīna piestiprināja numurzīmi sev zem apmetņa uz drānām pie sāniem, tā, ka daļēji bija uz vēdera, nosedza labos sānus un daļēji muguru, tas apgrūtināja numurzīmes redzamību un bija aplam izdevīgi.
-Vai man būs tas gods?-
Viņa vaicāja drošiem soļiem pieejot pie prinča. Viņas stāvs joprojām tinās tumšajā apmetnī, un viņa grasījās to nevilkt nost, ja tas pats nenokritīs. Viņa zināja, ka šobrīd nespēs nogalināt princi, bez tam tas būtu stratēģiski neizdevīgi un bīstami, tomēr samēroties spēkiem.. Kāpēc gan ne? Ņemot vērā, ka ienaidnieki ir jātur tuvāk kā draugi.

[novemberunge]

Protams. Silvans atteica, balsi atkal patīkami iedunoties- varbūt augstprātīgs un izlutināts, bet tik un tā īsts skaistulis un daiļā dzimuma pazinējs (kā arī viens no lielākajiem pilsētas siržu lauzējiem).
Vai es varu aplūkot sava pretinieka seju? Varbūt nemaz nav vērts to sakropļot? princis apjautājās un pacēla zobenu kaujas gatavībā- tā asmenis mirdzēja, lai arī nebija saules, kur laistīties, bet spals bija rotāts ar dārgakmeņiem un smalkiem grebumiem- tādai personai ļoti piederīgs.

OOC: Jā, drīkstat.

Šo rakstu rediģēja Nirnaeth: 21.01.2006 23:34

[mr Bl@ck]

Elkars pievērsās sievietei kas viņu bija uzrunājusi. Viņš viņu nopētīja no galvas līdz kājām visa melnā draudīga un noslēpumaina un saspringusi.
Elkars pasmaidīja ar vienu lūpu kaktiņu lai gan to slēpa kapuce un atbildēja Protams atbilde bija īsa kodolīga un paskaidrojumus neprasīja.
Elkars piestiprināja savu numura plāksnīti (nr 7) sev uz krūtīm un skatījās uz arēnu gribēdams zināt kā izvērtīsiies cīņa.

OOC: Mēs laikam drīkstam izvēlēties numurus vai ne?

[Idril]

Jūs domājat, ka tā jau ir gana neglīta?
Viņa vēsi atvaicāja. Pēc balss noteikti varēja noprast, kura dzimuma pārstāve viņa ir, bez tam delna, kas iznira no apmetņa un kura turēja viņas ieroci
[bilde pateicoties Nirnaeth]
(IMG:http://www.play.net/images/weapons/morning_star.jpg)
pavisam noteikti nepiederēja vīrietim. Viņas āda bija gaiša, bet roka, kā jau roka, tomēr pār viņas galvu joprojām bija kapuce, lai arī apmetnis sānos bija pavēries un bija daļēji redzama viņas numurzīme, kā nekā arī labajā rokā viņa turēja ieroci.