Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Vēja dvēsele]

Lauras asā dzirde uztvēra kaut kādas skaņas no tās puses, uz kuru bija devusies Veronika. "Droši vien ceļā patrāpījies kāds akmens, kas drusku līdzīgs krokodilam," viņa pie sevis nosmīkņāja.

"Mjā, Annij, domāju, ka tev taisnība. Man vēders jau kurkst kā veca varde" meitene nopūtās. "Domā, Pīters ir tālu no šejienes? Cik tālu tai Veronikai būtu jāiet?"

[Romija]

"Nezinu, gan, cik tālu viņš būtu palicis," Annija atbildēja. "Pēdējo reizi manīju vēl pludmalē, bet tas bija pirms mēs nogriezāmies pa taciņu. Tagad jau tā kā vajadzētu būt tikušam tālāk. Vispār mani tas nedaudz sāk uztraukt! Veronika, ta Veronika, bet kopā mums vajadzētu tomēr turēties," meitene sāka bažīties. Nogurums bija liels, bet sliktas priekšnojautas arī.

"Varbūt jūs nodarbojieties ar vakariņām, es tomēr paiešos pretī," viņa teica Laurai un izgāja no alas. Tumšs kā nēģera pakaļā! Iegājusi atpakaļ alā, meitene paņēma no ugunskura vienu jau kaut cik iedegušos koka gabalu.

"Nez, cik ilgi degs, bet vismaz pēc tam man būs gaismiņa, ko varbūt Veronika nesajauks ar krokodillu!" Tā noteikusi Annija devās atkal ārā, lai paietos vismaz kādu gabaliņu pa taku pretī Pīteram un Veronikai.

[Roviela]

Pēc maza brīžā, skaļi ķerkdami no takas puses gar alu aizlaidās kaut kādi papagaiļi, vismaz tā izklausījās. Tā noteikti bija tā skaņa, ko Laura domājās sadzirdējusi tālumā. Tepat pie alas cikādes sisināja taisni caururbjošā skaļumā.
Mēness vēl nebija uzlēcis. Tas, tāpat kā vakar, parādīsies pēc stundām divām.

Annija, pacēlusi improvizēto lāpu virs galvas mierīgi un netraucēti gāja pa taku. Drīz jau vajadzētu būt liedagam. Viņa samanīja kaut ko sudrabainu pamirdzam aiz palmu stumbriem. Uz mazu mirklīti, gandrīz tā, itin kā tur nekā nebūtu.

(OOG - Pīters, Veronika un spoks ir 20 minūšu gājiena attālumā. Tas būtu vismaz 1,5 km. Kā jau iepriekš rakstīju, sala ir zvēru apdzīvota un naktīs visai skaļa. Cikādes, putni, visādi citādi zvēri. Nekādi nav iespējams tik tālu sadzirdēt.
Bet uztraukties un cerēt, ka tiešām esat sadzirdējušas kaut ko - protams, lūdzu! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

[Romija]

Annija nedaudz sabijās, kad gluži netālu viņai garām aiztraucās kādi iztraucēti putni. Kas gan tos tā būtu iztraucējis? Pacēlisi lāpu nedaudz augstāk, Annija turpināja ceļu, brīžam pamezdama skatu apkārt, brīžam zem kājām.

Kad kāds gabals tā bija noiets, viņa pamanīja, ka koks, ko viņa līdz šim veiksmīgi ir izmantojusi kā lāpu, pamazām sāk izdegt. Nācās to nolaist uz leju, lai aizdegas nedaudz vairāk, pirms turpināt ceļu. Gaidīdama meitene palūkojās apkārt. Netālu vajadzētu būt liedagam, jo iets jau krietnu gabalu. Bet naktī viss noteikti savādāk šķiet. Pag, kas tur bija starp kokiem, Annija pievērsa skatienu vietai, kur šķita redzam kaut ko kustamies. Nekas! Laikam tikai likās!

"Pīter!" Annija ne pārāk skaļā balsī iesaucās, lai nepievērstu to uzmanību, ko viņa nemaz nevēlējās, lai arī kas tie citi nebūtu. "Veronik, kur jūs?" Koks atkal bija iededzies ar nedaudz košāku liesmu, tāpēc meitene turpināja ceļu, cītīgi skatīdamās apkārt un klausīdamās, vai starp daudzajiem, acīm redzot dzīvnieku izcelsmes trokšņiem nesadzirdēs kaut ko no Pītera vai Veronikas.

[Soleisa]

Pār Selestes bālo seju krita sudrabainas asaras,kuras alkātīgi iesūca zeme..
Seleste redzēja no vīrieša auras tēlus,kādus notikumus,ko vi'ņai nebija lemts izprast.
Klusi soļi tālumā,maldi....ilūzija..
Nēe?
Sieviete -spoks caur naksnīgo tumsu saskatīja stāvu,kas nepārprotami piederēja cilvēkam..sievietei..
Apmulsusi Seleste paslīdēja nostāk,atstājot vīrieti guļām uz klusās zemes,kas pēc dienas bija kļuvusi silta,bet pamazām zaudēja savu agrāko siltumu..
Šī sieviete,laikam atnākusi pakaļ šim vīrietim,uznira spoka apziņa..
Te Seleste izjuta pitonu,kas vienmēr sekoja viņai līdzi...
Pēkšņais kliedziens,pārbiedēja Selesti,kas ar to sievieti??
Kāpēc viņa kliedz??
Vai tiešām es tik briesmīga??
Seleste ajukuma iemirdzēja spoži zilā gaismā un pacēlas nedaudz augstāk apmēram, Veronikas un Pītera acu augstumā.
Pārbijusies,ka Veroniku saraus krampji,Seleste pietuvojas ūdenim un uzšļakstīja virsū..
Pēc šī izgājiena spoks sāka gaidīt,kas nu būs..izdomājusi viegli pamat ar roku it ka miera zīmei Seleste tā arī darīja ,viegli pamājot un mēģinot izteikt kādu apsveicināšanos..
"Buenos dias!!"izravās pār sievietes spoka lūpām,šī skaņa vel ilgi atbalsojas modinot aizvien jaunas atbalss

[gone away]

artruss paluukojaas uz iedegto ugunskru un z kabačvaidīgo augli viņa rokās. Iemetīšu viņu akmeņos un būs labi, ko a? es jau īsti nezinu, kā gatavot- neesmu nekāds pavārs... virietis atzina un palūkojās uz meitenēm.

[Roviela]

Tā nu neparastais rēgs pēc tam, kad bija nolējis Veroniku ar savām asarām, tur stāvēja un izskatījās diezgan izmisis. Neskrēja pakaļ, tikai vienu reizi draudzīgi pamāja ar roku. Vienīgi balss, kas, nevar saprast, kāpēc - vai tāpēc, ka ilgi nelietota, vai arī tādas bija spoku balsis? dīvainā kārtā atbalsojās kokos, noskandēdama sveiciena vārdus. Vismaz tā nodomāja arī tie, kas spāņu valodu ne ausīs nebija dzirdējuši.

(OOC - Pīter, Annija, Veronika - izlasiet, lūdzu ATD pavedienā nelielu info.
Artrus - tur jūs esat uzbūvējuši plītiņu ar gluda akmens virsmu. Kur Tu taisies to mīksto "kabaci" mest? Starp citu - Annija visu klātbūtnē teica, ka tur iekšā ir mīkla, ko varētu mēģināt uzcept.)

Šo rakstu rediģēja Roviela: 18.01.2006 21:52

[Romija]

OOC: Uzrakstiit tik garu un pazaudeet... laikam tikai es maaku... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/pinch.gif)

Izdzirdot balsi, Annija palika kā zemē iemieta. Kas tas varēja būt? Ja tā labi padomā, neviens no viņiem nerunā tādā valodā. Un tur priekšā varētu būt tikai Pīters un varbūt Veronika, ko pa ceļam netika sastapusi. Bet nevienam nav tāda balss. Un vēl atbalss!

Gribējās skriet atpakaļ, bet iespēja apmaldīties vai krist tomēr atturēja. Iet uz priekšu arī bija bail. Bet Annijai tomēr bija viena priekšrocība - gaisma. Nolaidusi vēlreiz lāpu uz leju, lai tā aizdegas košāk, meitene bailīgi sāka spert klusus soļus balss virzienā. Un tikai pēc tam viņa iedomājās, ka varbūt nevajadzēja sevi tā nodot ar gaismu. Bet tagad skriet atpakaļ... Nu, Annij, saņem taču sevi rokās! Meitene drebošu sirdi un kājām spēra soļus arvien tuvāk liedagam.

OOC: Nu jau Annijai laikam vajadzeetu buut kaut kur redzamiibas lokaa. Kaa tur vispaar izskataas?

[Ungaarijas ragas...]

Veronika brīdi palika kā iemieta tādā pozā, kādā bija tobrīd pusrāpus, pusskriešus. Spoka asaras... Sievietes prāts drudžaini strādāja, domas šaudījās kā jukušas un nekas prātīgs galvā nenāca. Veronika lēnām pieslējās, stīvi paskatījās uz spoku un neko nedomājot atteica: Buenas dias...
Pareizāk sakot viņai vispār nebija ne jausmas ko darīt - īstu spoku taču nav!
Tevis nav! viņa noteica blenzdama uz parādību, tevis nav, tu esi manas pārkairinātās iztēles auglis, redzes māņi...
Paklau, es piecietu, ka tu mani iemeti haizivīm par barību, bet vai tev neliekas, ka tas jau ir par daudz! Man pietiek tavu jociņu! Domāji, ka es uzķeršos uz velns viņu zina kaut kādām draņķīgām hologrammām?! Veronika bruka virsū Pīteram, domādama, ka viņš ir nolēmis ļauni pasmieties par viņu.


OOC: Etasi, pirmajā mirklī Veronika Anniju nepamana, pārāk aizņemta ar citām lietām (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

[Aiva]

Pīters īsti netaisījās klausīties, ko Veronika viņam sacīja. Te bija spoks, un līdzīgi kā kāds 'ļoti drosmīgs' varonis no bērnu mutfilmu seriāla, viņš gatavojās pielietot ļoti pareizu rīcību šādā mirklī.

"Kāda vēl hologramma, tas taču ir spoks! Bēgam!" Pīters iekliedzās, satvēra Veroniku aiz elkoņa un skriešus metās uz priekšu pa taciņu, raudams viņu sev līdz. Paldies spokam, vismaz taciņu varēja nojaust tā blāvajā gaismā.

Štrunts par koferiem, bet no šejienes bija jātiek prom!

OOC. Pieņemot ka Veronika īpaši nepretojas - un pat ja pretojas, attiecība svarā ir Pītera pusē, vienkārši bēgt tik ātri neizdosies

[Ungaarijas ragas...]

Trakais, kāds vēl spoks! Spoku nav!!! Veronika kliedza, cenzdamās tikt līdzi Pīteram.
Bet, nevarēju viņš taču tik labi tēlot pārbīli, lai nu kas, bet pēc aktiera jau nu viņš galīgi neizskatījās. Veronika izlikšanos saoda gandrīz jau pa gabalu, viņas aprindās tas bija tikpat kā gaiss, ko elpo.
Apstājies vienreiz, tu man pavisam gribi roku atraut!? Veronika atkal iekliedzās, bet turpināja turēties līdzi, likās bailes bija piedevušas dubultu ātrumu kājām.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 19.01.2006 09:55

[Aiva]

"Tu tā nerunātu, ja tas spoks tevi būtu pamodinājis!" Pīters atcirta, nesamazinot ātrumu.

Te priekšā parādījās dzeltenīga gaismiņa. Pīters samazināja ātrumu, kad pamanīja Anniju ar degošo zaru rokās. Sirds sitās kā negudra. Spoks...

Veronikai labi teikt - spoku nav... Pamosties un skatīties tam rēgam cauri...

Skrējiens pārgāja uz soļiem, un tad Pīters apstājās pavisam, atlaižot Veronikas elkoni.

[Ungaarijas ragas...]

Tu gribi teikt, ka nobijies no hologrammas? Labi, tā varbūt bija laba, bet tomēr hologramma! Veronika drebošā balsī iesmējās.
Ja tā labi padomāja kāpēc ne? Galu galā, ja tā bija sala, tad tas nenozīmēja, ka nav apdzīvota, varbūt kāds ekscentrisks miljardieris, kas vēlējās vientulību bija to nopircis un izstādījis lamatas ziņkārīgiem paparaci vai cilvēkiem, kas tomēr pamanītos te nokļūt...

[Aiva]

"Laba hologramma! Tu vispār zini, kādu tehniku vajag lai labu hologrammu projicētu?!" Pīters iebilda. "Un to aukstumu man ventilators uzpūta, un tās asaras bija tikai džungļu laistāmā iekārta? Velns parāvis šo te elles nostūri!"

Te Pīters apklusa un trīsreiz nospļāvās pār kreiso plecu. Ja jau te bija spoks, kas pat tīri teorētiski nevarēja būt, varbūt nebija prātīgi pieminēt... nu to pašu...

ka vēl neparauj arī...

[Ungaarijas ragas...]

Tu varbūt paskatījies ko apkārt? ja kāds grib mūs nobiedēt, viņš neliks pie katra aparāta milzīgu izkārtni ar koši sarkaniem neona burtiem - TE IR PROJEKTORS, TE IR GALVENAIS SLĒDZIS! Nē, tu sagrābi mani, it kā tev vēl gana nebūtu ar pirkstiem un aizrāvi ellē ratā kur... Ak jā un mantas arī atstāji... Veronika nosprauslojās un nikni aizgriezās. Nu kāpēc viņa nonāca uz šīs salas kopā ar tādu... Tādu...
Sieviete saļima zemē, spēki bija uz izsīkuma robežas - ēsts nebija, par lāgu gulēts arī ne un vēl šis fiziskās aktivitātes. Veronika klusi sēdēja zemē, nekur vairs negribējās iet un neko negribējās darīt, pilnīga vienaldzība par notiekošo, par spokiem, par pārējiem...
Gribu mājās!!!

[Soleisa]

Seleste ieskatījās sievietē,kura pirmaja mirkli jau sveicināja viņu,bet tad jau nākamā brīdī ....sāka to pašu pantiņu ko vienmēr kad kāds ieraudzijis viņu..
Arī vīrietis izskatījas pārbijies,tas laikam ir joxs vai viņi tiešām spēj tā jokot...??
Pec si brīža ..Harmonija tika izjaukta...
Veronika ar Pīteru aizskrēja,un Selesta tā arī palika stāvēt ka iemieta, skatoties tajā virzienā,kur bija pazuduši abi.
Izdomājot vienīgo variantu,kas tad viņai vel atlika vai atkal pavādīt 100 gadus vienātnē,stāstīt sev atmiņas par bijušiem laikiem..
Ta neiet viss mīlīši..
Seleste pilnā ātrumā,cik to vārēja spoks,aizplīvoja pakāl pazudušajiem..
Lai cik dīvaini,tas neliktos,bet viņi bija Selestes pēdējā cerība.

Satraukums bija rimis,spoka laimes izjūta,prieks,par to ka te bija arī kāds un viņa nav viena..
Bet kā pierunāt viņus uzklausīt viņu,ja pat mazākā kustība no viņas tiek uztverta par šausmām??

[Aiva]

"Kaut kā man labāk patīk skatīties apkārt kad var redzēt kaut ko vairāk kā tumsu un caurspīdīgus stāvus," Pīters lēnām atbildēja.

Panikas lēkme lēnām sāka pāriet, un arī pašam sāka palikt kauns par šādu panisku bēgšanu. Kaut ko tādu būtu varējusi atļauties kaut vai tā pati Veronika, bet ne jau pieaudzis vīrietis... Aizbēgt kā tas stulbenis no seriāla, ko Pīters mīlēja skatīties bērnībā... Un viņš vienmēr bija domājis, ka vairāk līdzināsies pārējiem trim, nekā noplukušajam Šagijam...

Pīters sapurināja galvu, saņēma savas krietni saplukušās drosmes un lepnuma lauskas un paskatījās apkārt. Krūmi... Būtu vien ar ko uztaisīt kaut ko lāpai līdzīgu, un varētu pat doties atpakaļ - galu galā nevajadzēs tad gulēt uz zemes...

"Veronik," Pīters iesāka, un sastinga... Rēgainais stāvs lidoja šurpu...

[Ungaarijas ragas...]

Kas ir? Veronika nomurmināja, atbalstījusi galvu pret ceļiem, joprojām pagriezusi muguru Pīteram un sēdēdama zemē.
Mīksta gulta vasarnīcā, zīda palagi, vēsi un tik slīdīgi... Smaržo pēc frēzijām... Un viņa guļ gultā, skan relaksējoša mūzika... Mājas... Veronika turpināja domāt par to, cik labi ir mājās.

[Aiva]

"Joprojām apgalvosi, ka mūs vajā hologramma?" Pīters balss notrīsēja, viņam nenolaižot acis no tuvojošās gaisīgā stāva.

Pat ja bija kāda maza iespēja ka Veronikai būtu taisnība, tad kā lai izskaidro šo te?

[Ungaarijas ragas...]

Kāpēc, lai es to neapgalvotu? Veronika atspiedās uz kreisās rokas un pagriezās pret Pīteru. Viņa paraudzījās virzienā, kādā skatījās Pīters (OOC: Pieņemu, ka Annija ar visu degošo zaru ir turpat) un ieraudzīja spoka apveidu.
Ellīgi labi viņi to ir sagatavojuši. tas man sāk atgādināt vienu klipu... Veronika murmināja, cenzdamās neizrādīt šaubas, ka hologramma tik tiešām diez vai tā lidotu pakaļ, lai gan...

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 19.01.2006 11:52