Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Romija]

Kamēr pārējie runāja, Annija bija uzmetusi skatu apkārtnei, vai neatradīs vēl kaut ko uzreiz izmantojamu.

Kad Laura iegāja alā, Annija viņai sekoja. "Jā, man arī šķiet, ka šī būtu laba vieta," viņa piebilda. "Un domāju, ka pārāk tālu malkai nebūtu jāiet pakaļ. Gan tepat kādas kritalas sameklēsim."

Annija sekoja meitenei pēc malkas. Lai arī nogurums bija tāds, ka varētu apgulties un gaidīt, kad kabači paši mutē sakāps, tomēr vajadzēja izdarīt to, ko vajadzēja, tāpēc viņa gurdeni cilāja kājas Laurai no muguras dodamās pēc malkas.

[Vēja dvēsele]

Meitenes pagājās uz Pītera no rīta atrastā "kabačkoka" pusi. Laura lūkojās zemē, vai neatradīsies kāds pamatīgāks zars, bet, vai nu noguruma dēļ viņa bija kļuvusi neuzmanīga vai kā, neko daudz viņa tur neatrada. Tad meitene mēģināja nolauzt kādu zariņu tuvākajam kokam. Tas negribēja padoties, bet pēc kādu laiciņu ilgas cīnīšanās Laurai rokās bija vairāki zariņi. Tie gan bija diezgan pazaļi, un Laura šaubījās, vai ar tiem kaut ko varēs iekurināt. No smirdīgiem dūmiem nekādas lielās jēgas nebūtu.

Meitene palūkojās uz Anniju, lai redzētu, kā veicies viņai. Cerams, ka labāk...

[gone away]

Artruss, paluukojies uz Vitu, pamaaja meitenei un devaas lasiit akmenjus. Nodarbe taa nebija nekaada interesantaa, tachu kadam to izdariit tomeer vajadzeeja. Ta nu, salasiijis pietiekami daudz aknenju, Artruss ienesa tos alaa un salasiija veel daudzus no turienees, nometa vienaa chupaa...

ooc: sorr, ka bez garumziimeem... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)

[Roviela]

Laura ar Anniju par abām atnesa pietiekami daudz sausu kritalu. Ugunskurs sanāks.
Ālā viņas ieraudzīja, ka Artruss sastiepis akmeņus vai veselu kaudzi - tur jau pirts krāsnij sanāktu! - un sasviedis vienā kaudzē, zem kuras nekādi nav iespējams pakurt uguni. Vismaz labi, ka kaudze ir nostāk no vietas, kur viņi bija noskatījuši kurināt uguni. Un pašā virsū - divas plakani un gludi nošķēlušās akmens plāksnes.

----------

Pīters miegā apgriezās uz otriem sāniem un turpināja klusi šņākt.

(OOC - kur ir pārējie? Cilvēki, ja jūs vairāk nepiedalieties spēlē, es lūgtu to paziņot.

Vēlreiz atgādinu - atkal tuvojas vakars, pavisam drīz būs tumšs, jūs visi esat noguruši un gribat ēst. Ar dzeramo vairs nav problēmas, bet tagad tukšie vēderi par sevi atgādina divtik stipri (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) )

[Romija]

Annija iestiepa klēpi malkas alā un nosvieda netālu no akmeņu čupas. Nekur vairs negribējās iet. Viņa visai vienaldzīgi palūkojās uz akmeņu čupu, kas vismaz pagaidām neatgādināja neko vairāk par čupu ar akmeņiem, un pamanīja divus plakanus akmeņus. Ieinteresēta paskatījusies tuvāk, meitene ar prieku secināja, ka varbūt tur pat var sanākt gandrīz plīts.

"Viņus vajadzētu tā jēdzīgi sakraut," Annija teica Artrusam, jo pašai vairs negribējās cilāt smagumus. "Re, no tām divām šķilām varbūt pat sanāk smuka virsa, uz kā kaut ko salikt. Katrā ziņā, ugunskuru labāk taisīt tur," viņa norādīja uz atrasto vietu un vēlreiz palūkojās uz augšu, kur vajadzēja būt caurumam. Vietā, kur pirms tam bija spēdējusi saule, tās vairs nebija. "Vakars nāk, vajadzētu pasteikties!"

[Ungaarijas ragas...]

Veronika bija mazliet aizsnaudusies, laikam tas bija pretsāpju zāļu iespaidā. Viņa pieslējās kājās un paskatījās apkārt. Valdīja kaut kāda rosība, liekās tuvojās vakars... Pīteru nekur nemanīja. Veronika iegāja un izstaigāja alu, ne Pītera, nekā cita, kas kaut iztālēm atgādinātu viņas koferus. Sieviete izgāja ārā, paraudzījās apkārt un uzmeklēja pārējos.
Klau, tas tur... Pīters, jā... Viņš jau ir atnācis? viņa skaļā balsī noprasīja, tā lai visi dzirdētu.

[Romija]

"Man šķiet, ka vēl ne," Annija arī paskatījās apkārt. "Bet vajadzētu jau būt, ja vien kaut kas nav pa ceļam noticis. Nevēlies patecēt pa taciņu viņam pretī?" meitene ironiskā tonī piedāvāja Veronikai.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika satrūkās, diena jau virzījās uz tumsu un šitā trakā... Labi, viņa domāja, ka Veronika nespēs paieties pa taciņu...
Laikam jau vēlos, vismaz tas ir labāk, nekā uzturēties te... tikpat ironiski atbildēja Veronika un pie pēdējiem vārdiem nicīgi noskatīja Anniju.
Uzmetusi plecā somiņu, viņa apcirtās un devās pa taciņu uz to pusi, no kurienes viņi bija nākuši.

[Romija]

Annijai paspruka smikli, bet viņa veiksmīgi tos apvaldīja. Diez vai Veronika dzirdēja. Bet, redz, izrādās, ka nav nemaz tik grūti likt tai preilenei kaut ko darīt, viņa nodomāja. Kaut nu šī pati piecās priedēs... palmās neapmaldās!

[Roviela]

Kad Annija bija izvadījusi Veroniku, viņa sāka dot norādījumus Artrusam, kā labāk sakrāmēt "plīti". Laura arī palīdzēja, cik varēdama, un pavisam drīz bija sakrāmēts itin ciešams ugunskurs. Un vēl pēc brīža tas bija arī iekurts. Alā palika gaišāk - viņi nemaz nemanīja, cik ātri bija sācis satumst.

----------

Veronika gāja pa taciņu. Jau vairākas reizes šodien cilvēki to bija minuši, nomaldīties būtu grūti, bet, izgājusi jau mijkrēslī, pēc 10 minūtēm Veronika attapās pilnīgā tumsā. Nu neko nevar redzēt! Un cik tālu vēl jāiet, kas to lai zina.

(OOC - līdz guļošajam Pīteram ir vēl 10 minūšu gājiens)

[Ungaarijas ragas...]

&%€#@*, #@&^%($, *&#$^%* izgrūda Veronika tumsā. Kur viņai bija prāts, ka šitā viena pati devās ellē ratā velns viņu zina kur! Bet viņa negriezīsies atpakaļ, lai vai kas, ja nu vienīgi akurāt kādi zvēri neuzbruks. Un vispār kur bija jāgriežas, kur bija jāiet? Laukā bija tumsa, Verponika juta bailes, kas lēnām sāka ložņāt pa viņas iekšām.
Viņa ievilka pāris reižu gaisu un devās uz priekšu, juzdamās kā aklā, līdz vienā reizē, blaukš - kāja bija aiz kaut kā aizķērusies un Veronika nostiepās garšļaukus. Viņa instinktīvi centās atbalstīties uz rokām un tad pa labo roku aizšāvās sāpes. Veronika slāpēti iekliedzās un piecēlās sēdus, acīs saskrēja asaras. Viņa bija satriekusi savainotos pirkstus. Kad neveicās, tad neveicās.
Pie velna Pīteru, pie velna, to kazu, pie velna viņus visus un šo sasodīto salu!!!

[Riame]

Vita, palīdzējusi sataisīt ugunskuru un visu pārējo, tagad sēdēja pie tā un sildījās. Nakts patiesi bija uznākusi lielā ātrumā, meitene pat īsti nebija paguvusi piefiksēt, kā tas ir gadījies... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/whistling.gif)
Hei, kam tad īsti ir tie kabači vai kas nu tur? meitene kautrīgi ievaicājās, jo vēders nežēlīgi kurkstēja: Viņa nebija ēdusi no pagājušā vakara ne kumosa...

[Aiva]

Pīters metās pakaļ galdam, taču tas piepeši salēcās uz četrām kājām un kā briežu buks metās prom.

"Stāvi!" Pīters iebrēcās un metās pakaļ bēglim, taču kājas neklausīja, itkā būtu ar svinu pielietas...

Kaut kur pazuda direktors ar savu runu no podiuma, tagad Pīters bija teniskrekliņā un laikam tā bija skautu vasaras nometne, kur viņi mācījās līst uz vēdera zem maskēšanās tīkla ar zvaniņiem. Ja līdi pārāk lēni, paliki par dežurantu. Ja līdi pārāk ātri, aizskāri zvaniņus, un atkal paliki par dežurantu... Bet dežūrēt Pīteram jau bija apnicis. Taču Kolins bija viņam soli priekšā, uin nācās kāpināt tempu. Rokas, kājas... domas kavējās pie šokolādes konfektēm, pēdējām, kas bija palikušas paslēptas somas dibenā starp blūzēm...

[Soleisa]

Nakts - viena no daudzajām.Stundas,minutes,dienas,nedeljas meneši gadi un visbeidzot gadsimti.cik gan ilgi viņa ir uz šis salas.Kur,tikai svilinošs karstums un dzīvi rosinoša nakts,ko viņa nejuta.
Vai tikai viņa pati nav aukstuma vēstnese?
Meitene-spoks sev jautāja,viņas balss jau sen ka bija zaudējusi savu agrāko modrību.
Lēni slidot pāri koku ēnam izveidojoties par kādu daļu no tās,Seleste bija zaudējusi cerību atrast kaut ko vērtīgu..
Izņemot miglu,klusas putnu balsis ,kas neizsakāmi atbalsojas tukšumā.
Iznirstot no nezināmās daļas,palmu veidotās alejas,meitene-spoks,ka to bieži mēdz saukt,bet ir arī labāki varianti mistiska būtne,harmonija'...

Seleste klusi lūdza,lai kāds dod viņai zīmi viņa beidzot grib būt brīva,ja viņai patiešām nav nekādas lomas šajā milzīgajā pasaulē..
Viņa graciozi,cik nu to var spoks,pārvilka pāri miegā dūcošam puķēm..tad viegli slīdod devās uz sev pazīstamo vietu..
Paceļot galvu ar mirdzošiem zilganmelniem sudrabotiem matiem,Seleste ieraudzīja neskaidru tēlu......meitenes domas darīja savu..
Ātri pieslīdod pie pie kāda,viņa atklāja,ka tas ir zēns..
Spēji pieliecoties pie zēna sejas,Seleste sāka pētīt viņa sejas vaibstus lēnām pārvelkot plaukstu par tiem..
Kāpēc viņš nemostas,kas ar viņu notika...Šie jautājumi tik pēkšņi iznira meitenes prātā..
Mosties,to viņa patiesi gribēja,lai viņa nebūtu viena..
Mosties,meitene spēji uzpūta savu auksto elpu..tad caurspīdīgas,asaras sāka krist uz zēna sejas....

[Ungaarijas ragas...]

Kaut kādas skaņas lika Veronikai paraudzīties priekšā, viņa juta tumšu stāvu, kas gulēja priekšā, un aiz kura viņa bija aizķērusies.
Krokodils... viņa šausmās nodomāja, bet, kad stāvs likās kaut ko nomurminām tīri cilvēciski, viņa šažņaudza dūri: Un viņš te guļ, kamēr mēs vai prātu zaudējam no uztraukuma!
Likteņa sakritības pēc, Veronika bija pa tumsu nez kādā veidā aizkļuvusi līdz Pīteram un paklupusi bija pār viņu. Sieviete jau gribēja modināt vīrieti augšā, kurš joprojām saldi gulēja, bet kaut kādas dīvainas sajūtas lika viņai sastingt. Saltas bailes, ko izraisīja apziņa, ka te ir vēl kāds. Veronika skaļi ievilka elpu un neapzināti parāvās nostāk no Pītera.

[Aiva]

Kreiso kāju, labo roku... Labo kāju, reiso roku...

Sniegs sitās sejā.... Paga, tikko vēl bija vasara? Nē, tas laikam bija murgs. Neguli, Pīter...

Nolādētā Aļaska... Un kāpēc sniegamotociklam bija jāsalūzt taisni pirms vētras sākuma...

Kreiso kāju... Labo kāju... Tikai neapstāties...

Tik tālu taču viņš nebija no bāzes nometnes... Tur kur gaidīja pārēja kompānija, silta izkurināta pirts un īsts krievu šņabis. Kā vietējie aleuti tiek pie tā, Pīters labāk neinteresējās... Tikai aiziet līdz nometnei...

Vējš, kas sitās sejā, palika arvien aukstāks, un Pīteram šķita, ka cauri sneiga vērpetēm uz viņu skatās milzīga sievietes seja - bāla kā ... nedomā par to, Pīter...

Te piepeši kāds iesita viņam pa sāniem. Smagi.

Pīters acis atsprāga vaļā, taču tumsa neizklīda. Un aukstā vēja pieskāriens bija tepat.

"Kas? Ko?" viņš izdvesa, apjucis mirkšķinot acis.

OOC - pieņemu ka spoks var ielīst manos bērnības murgos (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

[Roviela]

Veronika ieraudzīja puscaurspīdīgu sudrabainu sievietes tēlu, kas izslīdēja no tumsas un pietuvojies Pīteram noliecās pār viņu.
Laikam jau tas nebija redzes māns, jo Pīters sakustējās un blāvajā rēga gaismiņā pat varēja redzēt, kā viņš atver acis.

----------

Negaidīts aukstums, vēsa gaisa plūsma un skaista jaunas sievietes seja kuplu matu ielokā. Nedabīgi blāva, trīsošas miglas seja, bet tajā varēja samanīt skumju un liegu izteiksmi. Lielās acis bija asaru pilnas. Un, cik dīvaini! dažas no tām Pīters sajuta sev uz vaiga. Tā bija atbilde uz Pītera jautājumiem "Kas un ko".

[Romija]

Apmierināta ar to, kas no akmeņu čupas izveidojās, Annija izgāja ālā no alas. Visapkārt bija gluži tumšs. Ja vēl tagad debesis bija gaišākas par visu koku mesto ēnu, tad pavisam drīz tā varētu vairs nebūt. Un tad būs patīkamāk alā pie uguns. Ja tikai vēl būtu ko ēst.

"Artrus, kā tev ar pavārmākslu sokas?" viņa vaicāja puisim, kas bija no viņas saņēmis atnesto kabaci. "Domāju, ka ne es vienīgā labprāt iebaudītu kādu kumosu," meitene piebilda. "No vienas puses žēl, ka mēs neesam pludmalā pie krabjiem," Annija pēc brīža noteica un paskatījās apkārt, vai tūlīt nesaņems neizprotošus skatienus. "Krabjus var vārīt. Un cept," viņa it kā taisnodamās piebilda.

[Aiva]

Pīters sākumā pusnomodā neaptvēra, kas un kā, nu, atnākusi kāda no meitenēm viņam pakaļ, tikai kāpēc gan viņš te guļ zem krūma kaut kur džungļos, ja bija doma iet uz alu...

"Kas noticis?" viņš painteresējās, un te ievēroja ka cauri 'meitenei' var saskatīt zvaigznes...

Pīters pats nedomāja, ka cilvēks ir spējīgs tik ātri rāpties atmuguriski atpakaļ...

Tiesa gan, ar redzēšanu bija grūtāk, nenolaižot skatienu no TĀ, Pīters protams neskatījās kurp dodas, un uztriecās kaut kam siltam un mīkstam...

OOC. Piedod, Veronika, nepamanīju... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

[Ungaarijas ragas...]

Veronika mēmās šausmā bija vērusies uz spoku. SPOKU? Uz salas bija spoki???
Āāāāāāāā!!! sieviete histēriski iespiedzās, kad viņai kaut kas uztriecās virsū. lai arī tas bija Pīters, ar to bija gana, lai Veronika kristu histērijā. Vēcinādamās ar rokām, vēlreiz iespiegusies, viņa atgaiņādamās centās tikt prom...