Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Laiks bija brīnišķīgs, saulīte jau laidās uz rietumu pusi. Debesīs gandrīz nemaz nebija mākoņu. Vēja praktiski nebija. Kromleha apmeklētāji grozījās tā centrā. Viņiem tur pievienojās vīrs kurš bija nācis pāri klajumam. Viņš bija ģērbies balti pelēcīgā apmetnī, tāda paša auduma biksēs un kreklā. pie jostas viņam karājās dažādi nieciņi. Mūsu varoņi domāja, ka tas domāts, lai paspilgtinātu izskatu, lai tas būtu atbilstošāks šo akmeņu senajiem apsaimniekotājiem. Vīram bija ļoti gaiši , gandrīz pat balti mati, varētu pat domāt, ka sirmi, bet pēc viņa sejas varēja domāt, ka viņš ir vēl gana jauns, lai tie būtu dabiski.
Nostājies mūsu varoņu priekšā, kuri jau bija savākušie vienkopus, vīrs viņu sveicināja Esiet sveicināti mani bērni! Jūs nu esat šeit nākuši, jo jūs aicināja še senie gari. Jūs tapsiet iesaistīti notikumā, kas jūsu dzīvi pārmainīs (kādam no stāvošajiem iešāvās prātā, ka tas kaut kāds joks ar tiem nebeidzamajiem un apnikušajiem realitātes šoviem.)! - Vīrs uz dažām sekundēm apstājās, lai ievilktu elpu, bet viņa klausītāji vēl likās nesaprotam, kas notiek. - Jūs nokļūsiet pasualē, kurā jums pavērsies ceļš uz citurieni. Jums būs jāpilda dievu uzdevumi, jo jūs esat kļuvuši izredzēti. - vīrs apklusa, jo ātrā iepazīstināšana bija beigusies, nu viņš sagatavojās uztvert to, kam vajadzēja sekot pēc šāda paziņojuma cilvēkam.
Pa to laiku, kamēr vīrs runāj, un visi vīziju atvestie bija pievērsuši viņam savus skatus, apkārtne bija mainījusies - Viss zaļums un skaņa, bija kaut kur pazudusi, bet apkārt vērās tuksnesīgs skats - akmeņaini lauki, bez ne viena zaļuma cik vien tālu sniedzas skats. Debesīs nebija neviena paša mākonīša, vējš bija kā iesprostots - tas vairs nevaldīja gaisā. Un pat saule, lai arī bija gaišs, bija zudusi. Tikai pēc vīra pēdējiem vārdiem slazdā ievilinātie cilvēki apjēdza apkārtnes izmaiņas. Viņi bija kaut kur - nekur.

OOC: tagad jūs varat sākt izmisumā un panikā kliegt un nezin ko darīt.

[Fijusska]

Kaira apmūlsusi stāvēja pie akmeņiem. Tad pienāca klāt vecais vīrs, viņai un vēl dažiem tūristiem, kas kurnēja tur pat.
Tad viņš paziņoja, ka visi tiks iesaistīti kādā notikumā, un Kaira nodomāja, ka tas ir kāds joks, vai izrāde, viņa sākumā nenoticēja, ka tas viss ir pa īstam, viņa nodomāja, ka kāds mēģina visus izjokot un pat nervozi iesmējās. Kā gan viņa varēja iesaistīties šādā afērā.
Taču tad, kad vīrs bija pateicis savu sakāmo, visapkārt kļuva pavisam dīvans, tāds tukš, un apkkārtne pārmainījās.
Kas noteik? Kaira klusībā nočukstēja. Viņa sāka pa īstam nervozēt. Būdama reālistiski domājoša, viņa nodomāja, ka iespējams kaut kur uzstādītas gaismas un prožektori. Bet kur? šeit Stounheidžā? Ja vien nebūtu tās dīvainās vīzijas, viņa varbūt tiešām būtu tā domājusi, bet tagad viņai palika baisi, un viņa vairs neko nesaprata. Ap acīm viss sagriezās, un Kaira pakrita zemē, neizturēdama vairs šos dīvainos notikumus.

[Hikari]

Robina vēl joprojām lūkojās uz vīrieti, kuršbija pienācis viņiem klāt. Kad viņš ierunājās, sieviete ieklausījās un pēc tam sarauca pieri. Kādas gan glupības runā tas vecais ģeķis? sieviete pie sevis nosmējās, kad vīrietis sāka stāstīt kaut ko par piedzīvojumu un kaut kādiem murgainiem notikumiem, citām pasaulēm. Ta pati sev noteica Robina un novērsa skatienu no vīrieša un pārējiem jau skaļak pajautaja Kas tas par joku? Kads stlbs realitātes šovs? Kur ir kameras? sieviete uztraukti vaicāja, vēršoties pie visiem, bet jo īpaši pie vecā vīra. Bet vēl pēc mirkļa viņas acis beidzot sāka apjēgt to, kas notika. Apkārtne bija mainījusies! Tas taču...nebija iespējams?! Vai...kādas šausmas te notika? Kur...pie visiem...es esmu? Robina sev jautāja, l.ūkojoties apkārt uz nekurienes lauku...

[Roviela]

Kas notiek? Ēriks taisni vai satrūcies skatījās apkārt. Kāpēc viss ir tā izmainījies? Ko tas tips tur teica? Jūs nokļūsiet pasualē, kurā jums pavērsies ceļš uz citurieni. Jums būs jāpilda dievu uzdevumi, jo jūs esat kļuvuši izredzēti.
Vai tad tādas lietas vispār mēdz gadīties? Viņš skatījās un skatījās, gandrīz vai gribējās izberzēt acis, bet no tā, šķiet, tāpat nekas nemainītos. Satraucies viņš norija siekalas. Aizvēra acis, atvēra. Nekas nemainījās. Ēriks bija pieradis ticēt savām acīm, un, ja jau tās saka, ka nekā apkārt, izņemot šos akmeņus, nav, tad arī nav. Pa īstam - nav.
Viņš pieķēra ar plaukstu pie pieres. Nē, viss ir kārtībā. Vienkārši notiek tas, ko baltajā tērptais teica. Acīmredzot tā! Nu, ne gluži tādu interesantumu viņš gaidīja, kad nāca šurp, bet laikam neko nevar darīt... būs jāpadodas liktenim. Tā nospriedis, Ēriks dīvainā kārtā uzreiz nomierinājās. Viņš neiedomājās, ka tas ir kā kalnos kāpjot - uztraukums ir tikai tik ilgi, kamēr domā. Kad izlemts un kāp, tad nekādam uztraukumam vairs vietas nav, jo tā var tikai nokrist un nekad netikt līdz galam.
Ēriks sajuta mostamies ziņkāri. Kas būs tālāk? Viņš atlaida nevilšus sasprindzinātos muskuļus, iztaisnoja plecus un, vērīgi un ieinteresēti skatījās un gaidīja, kas notiks.

[Lia'angia]

No sākuma Baiba nosprieda, ka viņus filmē ar slēpto kameru. Kā ta, sagaidīsiet, ka mēs te izmisuši ņemsimies!, viņa nikni nodomāja.
Bet tad apkārtne pārmainījās. Izmaiņas bija ne tikai redzāaas, tās bija arī sajūtamas, un sajūtām Baiba uzticējās pat vairāk kā redzei - cik nebija gadījies, ka kumeļš izskatās pavisam vesels, bet izjūtas čukst: nav labi, nav labi, uzmanies! - un vienmēr izjūtām bija taisnība. Un tagad izjūtas teica, ka nupat viņa ir pavisam, pavisam savādā vietā.
Viņa apmetās uz riņķi, nopētīja apkārtni. Pasaule, no kuras var nokļūt tālāk? Tātad šeit viņiem nebūs jāpaliek? Labi, ka tā, te neizskatījās pārāk jauki. neviena paša zaļumiņa! Neviena koka, ne putna! Brrr!
neviļus pievirzījusies tuvāk Ērikam, viņa nervozi, nezin kāpēc pusšukstus noteica:
Es ceru, ka mūs aizsūtīs uz tādu vietu, kur ir kaut kādi zaļumi. Akmeņus ēst es vēl neesmu iemācījusies.

[Miss Doherty]

Magnum nelikās, ka ir vērts un vajadzīgs ielaisties garākās sarunās ar lecīgo pusaugu skuķi - košie un neskaitāmie grabuļi jau bija nopētīti un neko citu interesantu viņā Magnus nespēja vai negribēja saskatīt.

Baltā tērptais stāvs ko teica. Ko tādu, ko Magnus viegli bremzētā uztvere neuztvēra. Vai vismaz viņam pašam likās, ka viņš neuztvēra, jo nu... pag, kas tur bij?!

Ooo, redz, kas te bija! Kaut kādi dullie murgi atkal. Magnus skatiens sastinga kā piekalts kādam punktam tālumā, tad cilvēks tā kā atdzīvojās un skatiens slīdēja starp cilvēkiem, meklējot... meklējot balto stāvu.

Nebija. Vai viņš neredzēja. Bet blondīnis ir šeit. Un japāņu bērns arī. Un... laikam vēl kādi no "nejaušā" tūristu bara. Prātā nāca vīzija, ko viņš bija domājis par iedvesmas uzplaiksnījumu esam. Bet cik ātri tas ienāca prātā, tik ātri tas pagaisa it kā nemaz nebūtu bijis.

Pakrūtē iesitās drausmīgi stindzinoša sajūta - tik milzīga kā apkārtne. Magnus ieelpoja daļu no tukšuma, ļaujot tam ieplūst viņā un pa dzīslām piepildīt ķermeni. Kā vīns piepilda ar reibinošu sajūsmu tā tagad sajūta lika trīcēt. Un baroties. No tukšuma, no citu bailēm, no citu izmisuma.

Palūkojies apkārt viņš manīja, ka ne visi ir klukstošas vistas, pa kuru baru kāds tikko izbliezis no bises, bet daži turpināja būt tikpat lieliski mierīgi kā pirms brīža. Blondais grēks...

Magnus, joporjām viegli trīcēdams, bet no vaiga itin mierīgs (jeb ar ierasto nekādu grimasi), pieslīdēja pie Ērika un palūkojās uz ķirurgu, kurš bija mazliet paņirgājies par viņa darbiem. Skatiens viņam acīs. Skatiens metra attālumā. Nebija ko teikt. Vienkārši gribējās būt viņam tuvumā.

[Roviela]

Ēriks paskatījās uz Baibu. Uhu! Viņa arī nav nobijusies. Viņš pasmaidīja, bet tāpat pusčukstus atbildēja - nez kāpēc negribējās traucēt klusumu
Jā, es arī tā ceru. Te jau nav nekāda pasaule. Vismaz vēl nav. Kaut kāds nekurienes vidus. Ne saules, ne zvaigžņu... kā Nārnijas hronikās. Gandrīz vai jāgaida lauva, kas sāks dziedāt, lai rastos jaunā pasaule.
Viņš paskatījās augšup. Nekā. Pelēkas, neizteiksmīgas debesis. Bet kur zvaigznes? Apsolītās zvaigznes!
Nolaidis skatienu zemāk, viņš ieraudzīja, ka tepat vien, metra attālumā viņam tieši acīs skatās visai nekautrīgais fotomākslinieks. Ēriks mierīgi atbildēja viņa skatienam, ar acīm pamādams uz balti tērptā stāva pusi, un tā arī palika veroties uz to - ir jānotiek kaut kam vēl, tas nevar būs viss.

[Lia'angia]

- Tiešām, kad tu tā saki, man ar ataust atmiņā Nārnijas hronikas... - Baibas lūpās pazibēja smaids.
Tad viņa ātri, ātri samirkšķināja acis. Dziļi ievilka elpu. Vaigi piesārta un acis iepletās platas jo platas un iemirdzējās tā, ka šķita - tajās atspīd tuva zvaigzne.
- Bet... Mēs taču laikam ikviens kādreiz esam sapņojuši nokļūt kādā piedzīvojumā! Pasakā pieaugušajiem. Tādā, pavisam savādā un nedaudz baismā. Un vilinošā. Man liekas, ka nupat, nupat mēs to dabūsim. Pilnu mēru, tā teikt, ar kaudzi un saspaidītu. Vēl tikai jautājums, vai mēs spēsim godam to sagaidīt..
Izskatījās, ka šī doma viņai pat patīk.

[Ného]

Vīrs pie sevis nodomāja - Jā, ir nu tie cilvēki jocīgi radījumi, tik mierīgi reaģēt uz to, ko pateicu. Varbūt jāpieļauj iespēj, ka viņi ir nevis jocīgi, bet pastulbi, galva tā pašvakāk uztver teikto. Jā, agrāk bija labi, un cilvēki arī ātrāk visu saprat, bija izturīgāki. Ai, nu labi, ko te spriedīsim par viņiem, labāk turpināsim darbu.
- Es tā skatos, ka nevienam nav nekādu pretenziju, tad jau es varu doties prom... - vīrs jau griezās uz promiešanu, pie sevis nodomājot - jāizklaidējas - jeb varbūt jūs gribat zināt kas notiek? Vai tas ir kāds neizdevies soks, vai tomēr kas vairāk.

[Fijusska]

Kaira joprojām gulēja zemē un brīnījās, pareizāk sakot bija dziļi šokēta. Kaut kāds vājprāts, pēkšņi kaut kas notiek ar apkārtni, un vispār dīvainas sajūtas. Viņa turpat no zemes prasija vīram. -Tātad jūs atzīstat, ka šis ir joks, vai kaut kāda stulba izmuļķošana? Kaira šokēti pavaicāja. No vienas puses viņa neticēja nekam pārdabiskam, bet pēc visa notiekošā viņai uzmācās bailes, ka tas tiešām varētu būt kas vairāk. Labāk pagaidām palikšu pie domas, ka tas ir iestudēts vai kāds joks, ceru... sieviete nodomāja

[Ného]

Vīrs pagriezās un paskatījās uz sievieti - Nu kā to ņem, jūs to uzskatītu par muļķošanos un cilvēku izmantošanu, bet mēs par joku un labu izklaidēšanos, pietam pamācošu, jo jums jāatzīst jūsu pasaule ir kļuvusi vienmuļa un jūs paši garlaicīgāki par malkas pagali. - Vīrs paskatijās uz pārējiem - Jāsaka, ka esmu priecīgs, ka kāds kaut ko man pajautāja, jo jums pašiem būs vieglāk, ja jautāsiet man par šo atgadījumu, jo tas jums ir neizbēgams. - kādu brīdi paklusējis vīrs turpināja - Man šķiet jocīgi, ka jūs pat neuztraucaties, par notiekošo, jūs pat man nejautājat, kāda tam visam ir vajadzība un kādā ir būtība šai lietai.

[Hikari]

Pr kādu būtību jūs gvelžat? Kas šis vispār ir par muļķīgu atgadījumu, kur mēs esam, kāpēc mēs šeit esam, ko Jus no mums gribat un, vai liksiet mūs mierā, kas Jūs vispār esat, ko šeit darat... likās, ka Robinas runas plūdi nebeigsies Kas šis ir par dumju joku, kapēc viss pārvērtās, KAS NOTIEK?

[Ného]

Nu, nu meitenīt, bez apvainojumiem, to laiks jau pagājis, jo, man tas pat bija jāatgādina. Es jūs likšu mierā, tikai tad, kad pavētīšu visu, kas man sakāms, bet jums to jāgrib uzzināt. Un man jautājums, kamdēļ jūs uz šejieni atbraucāt, daži veikuši visai tālu ceļu. Un kādēļ jūs nedevāties prom, kad to darīja citi tūristi. - Viņš nolūkojās katra cilvēka acīs un nodomāja - vai viņi beidzot sāks ko saprast, jeb viņiem ir viendienīgā atmiņa, vai tiešām cilvēki nespēj saprat kaut ko pat tad, ja viņiem zināmi maz faktu?

[novemberunge]

Mika brīdi vērās apkārt apjukusi, izmisusi, tomēr aizvien apburošā sarkasmā smaidīdama, pakāpusies atpakaļ no cilvēkiem, kurus bija uzrunājusi. Viņa nerimtīgi vērās svešiniekā, kas kaut ko runāja, bet vārdus neņēma pie sirds- tagad svarīgāka likās apkārtējās izmaiņas un šī dzīvības pamestā vieta, kas kaut ko stipri atgādināja.
Nomurminājusi pāris nesaprotamus teikumus par to, kur gan pazudusi saule, meitene ierunājās skaļi, iztraucēdama vietējo paniku ar savu dzīvespriecīgo balsi:
Jāsaka- varens joks! Tādu pat es nevarētu sarīkot! Bet kas ir tas par to garlaicību? Es nekad neesmu bijusi garlaicīgi vai pat kaut mazliet līdzīga malkas pagalei. Man, pirmkārt, zemes toņi nepiestāv.
Japnānietes smaids tapa platāks.
Būtība- šmūtība. Es jau saožu izklaidi, mazulīt! viņa bravurīgi iesaucās un sāka dejot līdzi nedzirdamai mūzikai, klusi čukstēdama:
Oh, yeh...
Protams, izksatījās tas vareni dīvaini un uzjautrinoši, it īpaši jau tāpēc, ka mazā bija apkarinājusies ar krāsainiem plastmasas nieciņiem un ģērbusies visai uzkrītošu- zāleszaļās biksēs un koši dzeltenā jaciņā, zem kuras slēpās pieguļošs, krāsains tops.
Un nemaz nerunājot, ka viņas mati bija sataisīti divās zirgastēs...
Tas ir stilīgi. Proti, nedoties prom. pārstājusi dejot, Mika nosecināja un atglauda no sejas papūušos, krāsoti rudos matus, kas īpaši uzsvēra viņas 'unikālumu'.

Šo rakstu rediģēja Nirnaeth: 12.01.2006 20:24

[Hikari]

Robina ieklausījās savādnieka tekstā un sievieti pārņēma savādas trīsas. Pēkšņi prātā atausa sapnis. Sieviete viegli nodrebēja un uzlūkoja savādnieku velreiz. Viņa klusēja un pie sevis prātoja Vai..tas ir...kāds joks, bet...vai tad tas maz ir...tas sapnis. Es šeit ierados sapņa dēļ. Vai...ir iespējams,ka... sieviete pilnīgā apjukumā uzlūkoja savādnieku.

[Idril]

Jidrit vai kociņ'
Jurists izmeta, kad apkārtne nomainījās. Pirmīt būdams izteikti īgnā garastāvoklī viņš nākošo nebija pamanījis un ja arī kaut cik ievēroja - nepievērsa uyzmanību, kā nekā, ko gan kaut kāds gids par šo akmeņu kaudzi var pastāstīt? Ka tas ir unikāls mēsls, ko kāds nejēga ir uzvēlis pirms pāris gadiem? To viņš zināja arī bez teikšanas. Šitās akmeņu kaudzes nestāvēja ne tuvu Kolizejam, kuru par spīti savam vēstures un citu nejēdzīgo sendarbu naidam, viņš cienīja. Viņš par vēsturi parasti izteicās tā - kāda jēga mācīties un ņemties ap to, kas jau bijis? Tāpat neko neizmainīsi.
Nē, es gribu paskaidrojumus, kādēļ apdullināji mani ar kaut kādām halucinācijas gāzēm un tagad mēģini iegalvot ar baltiem diegiem sašūtu murgu?
Viņš noteica. Viņš nekliedza un viņš nepieprasīja, viņš runāja klusi, noteikti un draudpilni.
Ņemot vērā, ka esmu jurists, es tevi iesūdzēšu Augstākajā tiesā, tiklīdz tu mani palaidīsi vaļā un jo ilgāk nelaidīsi, jo ļaunāk tev būs, patlaban vari rēķināties, ka es tev attiesāšu visu tavu mantu.
Viņš noteica. Tas jau nekas, ka viņš bija šķiršanās lietu jurists. Svešais jau to nezināja.

[Roviela]

Ēriks skatijās uz dīvaino vīru un viņam gribējās smieties. Cik neveikli un savādi viņš runā! Pat nezināt, kādus cilvēkus ir te saaicinājuši... un vēl taisās izklaidēties uz viņu rēķina!

Viņa smejošās acis sastapās tieši ar dīvaiņa acīm.
Domāju, ka atbildes uz pēdējiem diviem jautājumiem jums būtu jāzin pašam, viņš laipni teica, vismaz tas piederētos pie lomas, kuru esat uzņēmies.

Man nekad nav bijusi vēlēšanās strīdēties ar neizbēgamo. Nav vērts, un zaudētājos tik un tā paliksi pats. Tāpat jūs mums nepateiksiet vairāk, kā gribēsiet, bet to, kas būtu būtiski mums, mēs nezināsim pašlaik pavaicāt. Tāpēc es vienkārši gaidu, kad jūs, kā tas būtu tikai dabiski, pateiksiet visu vajadzīgo pats.

Ēriks nebija nedz nobijies, nedz sašutis. Ja kāds vai kādi bija tik spēcīgi, ka varēja tā izmainīt apkārtni, tad ne jau Ērika spēkos būtu kaut ko mainīt šajā lietu kārtībā. Viņš juta tikai ziņkāri un visai patīkamu satraukumu. Izaicinājums! Tikai šoreiz nav zināms, kāda stihija būs tā, kuras patvaļai viņam nāksies ļauties.

[Lia'angia]

- Galu galā, jūs pats teicāt, ka no šejienes mēs tikai dosimies turp, kur ir ceļa mērķis. Kamēr mēs neredzam mērķi, nevar būt sevišķi daudz jautājumu. Ja nu vienīgi - kā būs ar atpakaļtikšanu?
Baiba papildināja Ērika teikto. Ak debestiņ, ja turp, kur viņiem jādodas, visi runās tik nesakarīgi, radīsies grūtības ar viņu saprašanu. Šis te vīrs līdz šim ir tikai pavēstījis samērā acīmredzamo un viņus pāris reizes apvainojis. Jāpagaida, kas sekos - tāpat viņi šobrīd neko lāga izdarīt nevar.

[Ného]

Vīru mazliet uzjautrināja japānietes izturēšanās. Bet viņa jautrību pārtrauca advokāts. Pēc tam jau arī ierunājās citas personas, noklausījies viņu sacīto.
Labi, to es jums tūlīt izstāstīšu kādēļ jūs esat šeit, bet vispirms atbildēšu jūsu jautājumiem. - viņš pagriezās pret advokātu - man diemžēl jūs jāapbēdina, jums nu neizdosies mani iesūdzēt tiesā, gan jau vēlāk sapratīsiet kādēļ. - tad vīrs pagriezās pret ķirurgu - Es zinu, bet jums arī to vajag saprast. Es redzu, jums nav nekādu problēmu to saprast, bet kā ar citiem? Jā, es saprotu,ka jūs neesat tādi, kā domāju, gadsimtiem ilgi nebiju kontaktējies ar cilvēkiem. Tēpēc - Vēl joprojām skatoties uz Ēriku - pateikšu jums visu. Garlaicīgi tas gan būs, bet ko darīt. - tad vīrs pagriezās pret Baibu - Redziet, jums mērķi būs pašiem jāatrod, vien varu pateikt, ka pirmais, kas jums jāsasniedz ir kalni. Bet tos jūs tagad neredzat, tomēr jums jātiek līdz tiem.

Un tagad, jums teikšu to, ka jūs, kuri vairs neticat, tas domāts ne tikai jums, bet visai cilvēcei, ka pastāv brīnumi, maģija un citas tamlīdzīgas parādības. Citās pasaulēs tam vēl tic un tur arī cilvēki ir krietni tuvāki pirmsākumam. Tādēļ mēs izvēlējāmies jūs, kuriem mēs parādīsim, ko jūs esat zaudējuši. Jums būs jāpilda mūsu uzdevumi, un no šīs vietas jānokļūst citā pasaulē, bet ceļu uz to jums jāatrod pašiem. šajā pasaulē, kurā jūs nokļūsiet, jums būs iespēja atrast iespēju nokļūt atpakaļ uz savas Zemes. Tā kā tā vairs neatbildīs jūsu laikam, jums būs jānomaina drēbes - tās jūs atradīsiet arpus kromleha uz viena no bluķiem. tāpat brīdinu, kam bija līdzi kaut kas no domājošajiem priekšmetiem, tas viss palika uz zemes, bet jūs gaida šādi tādi krājumu papildinājumi. Vēlu jums veiksmi. Un atgādinu, ka jūsu uzdevums ir sameklēt kalnus, caur kuriem jūs varat rast ceļu uz mājām. Atā.
Vīrs to ātri pateica un apgriezies devās prom. Bet pirms pagāja garām akmeņiem, pagriezās un vēl noteica - Šeit jūs ieradāties vīziju aicināti, to skatīšana jums ir dāvāta līdz nokļūsiet mājās, kā arī jums katram ir dota spēja kaut ko uzklausīt, ko, jūs uzzināsiet. - To pateicis viņš devās prom un pēc maz brītiņa bija jau pazudis.

[Ouens]

Tesa bija klusējot klausījusies dīvaiņa stāstījumā, bet nu viņas pacietības mērs jau bija pilns
Eu, vecais, tu galīgi esi sviestā sagājis, vai?
Bet, tā kā savādnieks pēkšņi pazuda, viņa pagriezās pret apkārtējiem un jautāja
Vai te tiešām tikko bija kāds dīvaini ģērbies psihopāts, kurš apgalvoja, ka mēs esam citā pasaulē, vai man tā tikai likās?
Tad viņa paskatījās apkārt un tikai tagad pamanīja, ka apkārtne ir mainījusies.
Kas te notiek?!