Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Lia'angia]

- Ak, vai,es taču arī esmu aizmārša! Esmu Baiba Kalniņa, no Latvijas, sanākam teju vai kaimiņi, - viņa pasmaidīja. Savu vārdu viņa izrunāja skaidri un teju vai pa zilbēm, zinādama, ka ārzemniekiem tas parasti sagādā grūtības.
- Es esmu drusciņ satraukusies, - viņa nez kāpēc mulsi atzina.
- Pie mums nav tik senu kultūras pieminekļu, un citur es arī neesmu tik senās vietās bijusi.
Viņi bija izgājuši cauri vārtiem un tuvojās Stounhedžai. Baiba varēja tikai sajūsmā pavērtu muti skatīties uz lielo, mūžseno veidojumu. Patiesi, diženums un miers, gluži kā sapnī...

[Roviela]

- Baiba, - ar šo vārdu viss vedās labi, - Kalnina, - vārda galotne nekādi negribēja izrunāties pareizi, bet tuvu jau bija.
- Prieks iepazīties! Tiešām sanākam kaimiņos.

Ēriks pārmeta mugursomu uz otru plecu. Un kāpēc es to neatstāju autobusā? Tagad jāstaipa bezjēgā, viņš pie sevis nosodījās, bet tad varenais skats novērsa domas no tādiem nesvarīgiem sīkumiem kā lieka mugursoma. Viņš pat iedomāties nevarēja, ka Stounhendžas akmeņi ir tik augsti! Fotogrāfijas ne gluži meloja, bet priekšstatu par īsti pareizu mērogu arī nerādīja.

- Ziniet, es, nez kāpēc, arī! - Ēriks nopietni atzinās, veroties uz diženajiem akmeņiem. Ejot cauri ārējā apļa lielajiem vārtiem, viņš, tāpat vien, iekšēja impulsa dzīts paskatījās augstāk uz stabu, kas veidoja vārtu labo pusi un apstulba. Re! Tas izcilnis un tas, acis ceļoja augstāk, un tas! Tieši tādi un tieši tajās vietās, kā sapnī! Kā tad viņš to varēja nosapņot, ja nekad tuvumā šos akmeņus nebija redzējis!? Dīvaini, vai, kur dīvaini!
Viņš pielika soli, lai panāktu Baibu, kas gāja uz iekšējā pakavveidīgā apļa centru.

[novemberunge]

Nākošajā rītā Mika pamodās ļoti vēlu. Bija teju pusdienlaiks un viņas vēders nežēlīgi kauca, bet viesistaba prasīt prasījās pēc uzkopšanas. Un tad vēl mazais Vau bija pārsplēsis naktī uzsviesto spilvenu un izmētājis pa visu piedrazoto grīdu spalvas, kas tagad bija salīdušas itin visur, arī iepriekš 'piegānītajā' palmā.
Šausmas, Vau, tu esi īsts mēslu pavēlnieks! meitene žēlojās, dzītama suni laukā no telpas, kas izskatījās kā pēc kara.
Nu, ja. Kāds suns, tāds saimnieks. sekoja klusa piebildīte un dzīvieciņš bija jau pa durvīm laukā.
Mika aizcirta tās un atslīga pret sienu.
Mēslu čupa. Viena liela mēslu čupa. Piezvanīšu kaut kam, lai sakopj. Pati došos brīvdienās, uz Stonhendžu, ar tēvoci. Viņš jau sen kā gribēja ar mani kaut kur aizbraukt, tikai... tās viņa briesmīgās meitas. Un SIEVA! Murgu murgs. japāniete nodomāja un sāka meklēt mobilo telefenu pa visu šo pamatīgo jezgu.

Viss tika sarunāts diezgan aši un jau vakarā lielā Nakamashi ģimene un Mika devās ceļā.
Ai, ko tad tu tā izlēmi piepeši, Mikucīt? viss mūždien bija jāzina tēvoča Kiko sievai, amerikānietei Džesikai- padzīvojušai, bagātais aktrisei, kuras balinātie mati likās kāpjam debesīs kā mākoņi.
Ai, ko tad jūs tā jautājat piepeši, Džesikas kundze? Mika tikpat cukursaldā tonī attrauca un nobolīja šokolādesbrūnās actiņas. Šis grasījās būt lielākais murgs pasaulē. Līdz Stonhendžai. Tur Nakamashi grasījās viņu vienkārši izmest un atstāt autostopu varā, jo paši devās uz Liverpūli, kas nu galīgi nesanāca pa ceļam.
Džesika arīdzen nobolīja acis un pievērsās saviem šmurgulīgajiem bērniem, kas cūcībā varēja sacensties ar mazo sunīti Vau, kas tagad nīka atstāts kaimiņa varā.
Manas saulītes, jūs varat kādreiz arī nekasīties? Mēs tūlīt būsim viesnīcā. Kiko nomurmināja, ieskatīdamies spogulī un strauji pagrieza stūri pie norādījama uz apmešanās vietu.

Viesnīca bija jauka un mājīga, tomēr Mikai, protams, bija gadījusies tā 'jaukākā' istaba. Maza un saspiesta, ar divām mēbelēm- gultu un melnbalto televīzoru. Turklāt pa logu caur laika sagrauztajiem aizskariem spīdēja oranža neona gaisma no viesnīcas reklāmas.
Protams, mazā japāniete neizgulējās. Un visu vēl sliktāku darīja tas, ka nākošajā rītā viņas brokastīs iespļāva Nakamashu jaunākā atvase Džeina, kurai bija tikai pāris gadiņi.
Tante Mika dusmīga! meitēns vēl nospiedzās, līdz tika maigi apslāpēts ar pamatīgu Coca Colas devu no tētuka.

Netālu no Stonhendžas Miku izsvieda un tālāk vairākus kilometrus viņa soļoja kājām. Nogurusi un lādēdamās, meitene nonāca pie sava mērķa pavisam dīvainā laikā. Šeit jau bija pāris cilvēki.
No somas izvilkusi fotoaparātu, viņa sajūsmā iekliedzās un aizmirsusi visas pēdējā laikā raizes, metās akmeņiem pa vidu, lai fotogrāfētu (japāņiem ļoti raksturīgaiezīme- visu laiku fotogrāfēt), nelikdamās ne zinis par cilvēkiem, kas 'ielīda' kadrā. Galvenais, ka skaistums nobildēts un viss.

[Hikari]

Robina klusā un ierīgā solī, protams, ar savu kameru, devās uz priekšu. Viņa bija nonākusi īstajā vietā: Stonhendžā. Patreiz gna izksatījās, ka šeit neviena no gidiem nav, tikai tuvumā sarunājās pāris cilvēki. Nelielā apjukumā piegājusi pie tiem, Robina nosarka un vērsās pie vīrieša, runādama angliski.
Erm, labdien. Piedodiet, ka patraucēju, bet man nav ne jausmas, tāpēc es jautāšu, vai Jūs esat šīs vietas gidi vai tikai tūristi? sieviete uzlūkoja vīrieti un pēc tam viņas skatiens pievērsās sievietei.

[Roviela]

- Labdien, - Ēriks atņēma, uz brīdi novēršoties no akmeņu apbrīnošanas. Kāda savāda seja! Īpatnēja.
- Nē, mēs neesam gidi, tikai ziņkārīgie. Un te ir ko redzēt, vai nav tiesa?

Viņš pārlaida acis kromleham, un, pilnīgi negaidot, pamanīja, ka pie viena no ārējā apļa akmeņiem, šķiet, ir vēl divi cilvēki.

- Re, Baiba, - viņš uzrunāja latviešu meiteni, rādīdams ar roku, - paskat! Tur vēl kāds ir, bez tās mazās ņiprās japānietes, kas te tādu brīdi jau moca savu kameru!

[Hikari]

Robina pamāja. Arī viņa, aiz tīras ziņkārības, palūkojās vīrieša norādītajā virzienā. Tātad, viņi te viss nebija trīs, bet vairāki?! Interesanti.
Starp citu, atļaušos stādīties priekšā... sieviete, kura parasti centās ar visiem uzturēt draudzīgas attiecības un iegūt pēc iespējas vairāk pasmaidīja. Esmu Robina. viņa sacīja.

[Roviela]

- Priecājos iepazīties. Mani sauc Ēriks, bet tā ir Baiba, - jaunais ķirurgs laipni pasmaidīja, iepazīstinot abas meitenes un stādoties priekšā pats.

Viņi visi trīs stāvēja centrālā pakava vidū, gandrīz pašā vidū.

[Ouens]

Tesa iztrūkās no savām domām. Viņa paskatījās uz augšu un ieraudzīja kādu nepazīstamu seju.
Ēēēē... čau! viņa piesardzīgi sveicināja.
Vai arī tu esi šeit pateicoties sapnim? viņa pajautāja, domādama to kā joku, bet tūlīt pat to nožēloja.
ak dievs... vai man tiešām ir jārada par sevi tāds iespaids, it kā es būtu nojūgusies... stāstu svešiniekiem par saviem sapņiem... idiote!!!
Ēm, es gribēju teikt - vai tevi arī vilina neparasto akmeņu valdzinājums? viņa pārjautāja, izmisīgi smaidot.
Vispār neņem mani īpaši vērā - esmu neizgulējusies.
Tātad - no kurienes tu esi?
Tesa paskatījās apkārt un pamanīja, ka šeit ir saradies diezgan daudz cilvēku.

Šo rakstu rediģēja Hilerija: 04.01.2006 21:15

[Ného]

OOC: tātad pievienojam Emo doll.

Kādā brīdī, kad dievu nebija tuvumā akmens traukam, pie tā pielavijās, kāds mazais dieviņš, jebšu enģelis, kuram arī sagribējās uzspēlēt šo dievu aizsākto spēli. Viņš paņēma lodīti un devai tai spēku

* Kas no pareģu zemēm nācis, tam lai nākotnei atklāties spēt. Emo Doll

To pateicis viņš iemeta lodīti traukā.

Šo rakstu rediģēja Nero: 05.01.2006 13:17

[Idril]

Nākamajā rītā, jebšu precīzāk jau dienā, KVints piecēlās, pabrokastoja un nolēma vienreiz apslāpēt to nemieru, kas viņā mita un beidzot doties apmeklēt Stounhedžu.
-Ārprātīgas muļķības tīties ārā no mājas, lai sekotu sapnim! Es būtu varējis palikt un veseļoties..-
Viņš neapmierināts bubināja un iekāpa taksometrā, kuru viņam bija izsaukusi viesnīca.
Pēc neilga brītiņa taksometrs bija viņu pievedis bie Stounhedžas.
-Lieliski, te ir vēl tūristi! Cilvēki, kas grib šo murgaino akmeņu krāvumu apmeklēt, bet man tagad bija jāparaksta līgums par partnerattiecībām.-
Viņš īgni bubināja un samaksājis izkāpa no transporta un lēnā, nesteidzīgā solī devās tuvāk drupām, altārim, vai vēl kā nu var saukt to murgu par kuru lielākā daļa pasaules bija stāvā sajūsmā.
-Ikviens tēlnieks var uztaisīt ko labāku.-
Kvints pavīpsnāja, viņš nekad nebija bijis sajūsmā par mākslu vai vēsturi - modernisms, tas jā.

[Ouens]

Tesa nemaz netaisījās pieslieties kājās, kaut gan no malas viņa droši vien izskatījās dīvaini.
Pēkšņi viņa pamanīja, ka ierodas vēl viens tūrists. Viņam nebija diez ko laimīga sejas izteiksme.
Ha... es jau domāju,ka esmu vienīgā tāda, kurai šī vieta diezkā nepatīk...
Viņa nožāvājās un atkal iedomājās, ka vajadzētu iet prom, nevis bezmērķīgi te sēdēt.
Tomēr nepameta dīvaina sajūta - kaut kas šeit tūlīt notiks. Kaut kas dīvains.
man jāaiziet pie psihiatra... es jūdzos...

Šo rakstu rediģēja Hilerija: 05.01.2006 14:17

[Lia'angia]

Lai gan Baiba pieklājīgi smaidīja un centās klausīties, ko saka apkārtējie, viņai nekādi neizdevās koncentrēties. Kaut kā pārāk daudz cilvēku. Te vajadzētu pastāvēt vienam, nu, varbūt divatā vai trijatā, pašā apļa centrā vai varbūt nedaudz nostāk - viņai likās, ka centrā drīkstētu stāvēt tikai kāds... varens... virspriesteris, vai? Vai arī aplī, jā, ja daudzi, tad aplī, kā paši akmeņi nostājušies. Vajadzētu mierīgi un nesteidzīgi apiet aplim apkārt, gribētos noglāstīt katru akmeni, izjust siltās ādas pieskārienu vēsajam akmenim... sarast ar šo vietu... Viņa izjuta godbijību pret seno svētvietu, jā, viņa nešaubījās, ka te ir bijusi svētvieta. Mazā japāniete ar savu aparātu viņu kaitināja, bet Baiba centās apspiest šīs jūtas - no tā jau nekas nemainīsies, ko Dievs nav devis, aptiekā nenopirksi, viņa pavīpsnāja. Ēriks, šķiet, daudz labāk izprot šīs vietas valdzinājumu. Nu ja, kaimiņi tak, arī izjūtas līdzīgas - nu jau Baiba ironizēja pati par sevi.

[novemberunge]

Mika nozibsnināja vienreiz, otreiz, trešoreiz... līdz pamanīja kādas tūristes neapmierināto seju. Viņa apburoši pasmaidīja, piesoļoja tai tuvāk un, viegli spēlēdamās ar aparāta siksniņu, sacīja:
Pardon, tas tāds ieradums. Lai ir vismaz, ko radiem parādīt.japāniete runāja ļoti skaidrā, viegli saprotamā angļu valodā- tātad īsti no Japānas viņa nebija.
Nu, bet protams... kādi tur radi- niknā tante Džesika un bailīgais trušelis Kiko. Jā, vai maz tādus cilvēkus var nosaukt par radiem? meitene nobolīja actiņas un vēlreiz nofotogrāfējusi latvieti, iesmējās:
Bet jūs jau viņus nepazīstat.
Un pēc tam iestājās visai neveikla pauze, ko pavadīja viņas burvīgais smaids.
Starp citu, mani sauc Mika! Un jūs? japāniete stādījās priekšā, pasniedzot otrai tūristei roku. Ja nožēlo savus vārdus- muldi vien tālāk, lai tie iepriekšējie aizmirstos- tāds bija meitenes moto.

[Roviela]

Ēriks bija pagājis nedaudz nostāk. Viņam gribējās labāk apskatīt centrālo pakavu veidojošos akmeņus. Tādi milzeņi! Trīs vārti no pieciem vēl stāv, spītējot laika vējiem. Viņš, piestājies cieši pie viena zilā akmens monumentālā menhīra, paskatījās uz augšu. Tad, lēni velkot ar pašiem pirkstu galiņiem pa akmeni, apgāja tam apkārt. Cik dīvaini! Un tāda sajūta, ka viņam te ir īstā vietā. Īstais laiks un īstā vieta. Atvadījies, un citu vārdu viņš neatrada, no šī giganta, Ēriks gāja pie nākamā. Tad vēl viena un vēl. Un ar katru apieto akmeni augtin auga sajūta, ka, no šī, galvenā laukuma nevajag iet prom. Uh! Dīvaini! Pat vairāk kā dīvaini!
Apgājis pilnu apli, viņš vēlreiz devās uz pašu centru, kur joprojām stāvēja Baiba un Robina, kurām tagad bija piebiedrojusies nerimtīgā japāniete.
Sveicinot pamājis vēl nepazīstamajai meitenei ar galvu, viņš vērsās tieši pie latvietes.

- Baiba, vēlies kaut ko interesantu redzēt? Nāc, - viņš aicināja.
- Tur, uz viena no akmeņiem ir seja, - Ēriks turpināja, paskaidrodams, - tāda nopietna, liela. Skatās projām no šejienes. Nāksiet apskatīties?

[Ouens]

Pēkšņi gaisu satricināja mobilā telefona signāls.
I cannot take this anymore
I'm saying everything i said before...
Tesa satrūkās, sākumā nesaprazdama, kādā veidā Anglijā, pie tam Stounhendžā, var skanēt Linkin Park. Tad viņa attapās un izvilka no kabatas savu mobilo. Uz displeja mirgoja uzraksts Sems.
Atvaino! viņa noteica meitenei, ar kuru runāja.
Tesa nopūtās un nospieda taustiņu.
Jā, Sem?
Tesa, kur, pie velna, tu esi?!! Tu taču zini, ka mums šomēnes ir klientu pieplūdums!
Ē.. Sem... viņa mēģināja saudzīgāk pateikt patiesību.
KUR TU ESI?!! viņš jau bļāva.
Es esmu.. Anglijā... Tesa saņēmās.
KUR?! Ko tu dari Anglijā?
Sem... man vajadzēja... es... man bija neparedzēti apstākļi.
Neparedzēti apstākļi?? Tūlit pat brauc atpakaļ! Lai tu vakarā būtu šeit! Savādāk...
Bet Sem! Tas nav iespējams! Es nevaru vakarā būt Ņujorkā! Tesa mēģināja, taču bija par vēlu. Viņš jau bija nolicis klausuli.

[Hikari]

Robina pamāja un, iepazinusies vismaz ar kādu, devās pati savās gaitās apkārt megalītiskajiem akmeņiem, aplūkojot katru centimetru un, tā kā nebija neviena, kas būtu varējis to viņai aizliegt, fotogrāfēja uz nebēdu, vērodama ik pa laiku tos pārējos cilvēkus un pie sevis prātodama, kāds gan ir iemesls, kāpēc viņi šeit ieradušies un, kāpēc šeit bija, kā izskatījās, tikai tūristi un neviena gida?

[Lia'angia]

- Baiba, - meitene paspieda pasniegto roku, pie sevis kārtējo reizi nobrīnīdamās par ārzemnieku modi - par visu varīti censties iepazīties ar visiem apkārtējiem. Viņas latviskā atturība liedza to uztvert kā pašsaprotamu. Un ko teikt tālāk? Par laimi, viņu izglāba Ēriks. Baiba pateicīgi viņam uzsmaidīja, atvainojās japānietei un devās Ērikam līdzi:
- Jā, protams, ka nākšu! Seja - es par to nebiju lasījusi!
Iedama garām vienam no centrālajiem akmeņiem, viņa nenoturējās, vieglā glāstā nepārlaidusi roku pār pelēko milzeni. Tuvumā šie akmeņi lika gandrīz vai notrīsēt - tik niecīgs un īslaicīgs likās cilvēka mūžs šīs varenības priekšā.

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 05.01.2006 22:57

[Ouens]

Tesa sēdēja, galvu nodūrusi.
Viss... ar darbu ir cauri... tātad arī ar naudu... un viss tikai manis pašas dēļ... cik gan stulbam cilvēkam jābūt, lai pamestu visu - darbu, mājas... stulba, nenozīmīga sapņa dēļ.
Tesa redzēja, ka viens no tūristiem centīgi staigā ap akmeņiem un tad pasauca pie sevis vēl vienu tūristi.
Njā... izklaidējas... viņa indīgi nodomāja tiem, kam ir nauda, tie jau var.
Viņa tikai cerēja, ka tie divi nepievilksies pārāk tuvu viņai.

[Fijusska]

Kaira pievērsās atkal jaunajai sievietei, kuru bija uzrunājusi. Viņa uz nelielu brīdi bija aizsapņojusies.
-Ē, vai tevi arī šeit šur vilināja? viņa izbrīnīti vaicāja.
Zini, tad man arī bija tāda sajūta, ka nez kas lika man atbraukt, labi ka man bija aizbildinājums labs, lai es te atbrauktu. - Kaira sāka runāt. Viņa negribēja apgrūtināt jaunsatikto, bet kad viņa sāka teikt par vīzijām un vilināšanu, tad tā vien kaut kas lika visu pateikt , izstāstīt.
-Man bija dīvaina sajūta, pirms braucu šeit, man likās, ka es šo vietu redžeju jau iepriekš, bet sākumā man likās, ka tās ir tikai galvassāpes. sieviete saprata, ka ir pārlieku aizrunājusies.
es laikam aizmirsu par pieklājību. Mani sauc Kaira Andersena. Esmu no Norvēģijas. viņa sacīja.

[Ouens]

Tesa klausījās ar pavērtu muti. Pēkšņi aizmirsās visas problēmas.
Tesa Džokinsa... Ņujorka... viņa piesardzīgi teica.
Tu nopietni? Es domāju - par to iepriekšredzēšanu. es šo vietu redzēju sapnī... un uzreiz devos šurp... pati uz sevis dusmodamās. Bet tas ir garš stāsts. Gan jau kādreiz pastāstīšu. viņai nez kāpēc likās, ka šī nav vienīgā reize, kad viņa redz Kairu.
es tā prātoju... vai no diviem cilvēkiem iznāk masa?