Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Aiva]

OOC - neapdzīvota, bet zvēriņu pietiek (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Pīters paskatījās uz Veroniku ar viņas koferiem.

"Dod to lielo šurp, aiznesīšu," viņš klusi sacīja. Izvilcis no uzvalka siksnu, viņš plānoja sasprādzēt abu koferu rokturus kopā un tad pārmest pār plecu.

"Starp citu, uz visiem attiecas - ja drēbes vēl nav pārvērtušās driskās, tad labāk tās nepamest, ja vien nav vēlmes vēlāk staigāt niedru svārciņos." Pīters skaļāk uzsauca tiem, kas krāmējās. "Es no tiesas ceru, ka kļūdos, un mēs nedzīvosim te gadiem tā kā Robinsons Krūzo..."

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Neapdzīvota? Un kā ar visiem tiem zvēriem, kas kāro apēst Veroniku (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Mežā Veronika noteica, ar kāju bakstīdama smiltis. Viņa pat nepaskatījās uz Anniju, sirdi kremta sabojātās drēbes un kosmētika.
Varbūt te ir kaut kādi miemīlīgi noskaņoti iedzimtie? Veronika piepeši ievaicājās.

Kad pienāca Pīters un piedāvājās est lielo koferi (tas bija ļoti liels (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/shifty_a.gif) ), viņa vien paraustījusi plecus piecēlās un pagāja nostāk.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 02.01.2006 14:23

[Roviela]

(OOC - neapdzīvota. Zvēriņi neskaitās (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) Ek, kāpēc jāstiepj! Pa smiltīm labi slīd. Uztaisiet ragavu slieces no ūdens nogludinātiem koku zariem, salieciet koferus virsū un velciet. Vieglāk! Īpaši pa to liedaga daļu, kur ir mitras smiltis.)

[Aiva]

(OOC - Nevienam jau prātā neienāk. Un ja neienāk, tad neienāk...)

Pīters pašūpoja galvu.

"Neliekas, ka te vispār kāds cilvēks dzīvotu." viņš atbildēja Veronikai, sasprādzējot koferus. "Nekur nemanīja ne dūmus, ne izcirtumus, zvēri arī nekaunīgi, cilvēka īpaši nebaidās..."

"Kāds zina, kur Loms palicis?" Pīters piepeši nolaida zemē somas, ko bija piemērījis uz pleca.

[Romija]

"Par iedzimtajiem gan nezinu," Aniija paraustīja plecus uz Veronijas jautājumu.

Viņa noskatījās, kā Pīters paņem Veronikas mantas. Laikam jau jutās nedaudz vainīgs. Arī Annija sakārtoja savu somu uz pleciem un aizgāja līdz augļiem. Vismaz "plūmes" noteikti jāpaņem līdzi. Varbūt vēl kaut ko, viņa domāja un centās sakārtot sev rokās augļus. Viens kabacis atrada vietu somā.

[Vēja dvēsele]

Laura sameklēja savu sadriskāto somu. Kājas vairs lāgā neklausīja, bet viena viņa te palikt negrasījās. Un alā arī droši vien būs labāk nekā kopā ar krabjiem šeit. Vismaz soma necik smaga nebija, tur bija visai maz mantu. Meitene salasīja iepriekšējā vakarā novilktās drēbes un kedas un iebāza tās somā.

Tad viņa paskatījās uz Pīteru, kas cīnījās ar Veronikas milzīgo somu. Pieskrējusi viņam klāt, Laura pasmaidījusi sacīja: "Vai tu domā nākt uz šejieni jau no rīta? Tu man šodien tik daudz palīdzēji, rīt piesakos palīdzēt tev."

[Aiva]

"Gribēšanas nav ne tik cik melns aiz naga, bet nāksies jau," Pīters nopūtās. "Citādi vēlāk varēs tikai kost pirkstos, ka palaista garām izdevība. Paldies, ka pieteicies palīdzēt."

"Labi, ejam. Ceļš tāls, un labāk kādam tur nonākt pirms saulrieta un iekurt uguni. Neatpalieciet pārāk tālu, un pludmalē tur kur jānogriežas, ir liela bulta no zariem, bet pa taku nevarēs nomaldīties, ved iekšā salā, pusstundas gājiena attālumā tur ir klintis un ala. Un paskatieties kāds, vai visi kustamies un neviens neatpaliek."

[Romija]

Annija sāka ceļu otrā virzienā, kā viņi ar Nereonu bija gājuši no rīta. Saule vēl joprojām bija karsta, nedaudz veldzēja vējš, bet kājas tāpat grima karstajās smiltīs. Tagad atkal gribējās uzvilkt šortus, taču saules apdegums, kas tad būtu neizbēgams, Annijai nebija vajadzīgs, tāpēc viņa klusējot turpināja ceļu, lai ātrāk nonāktu galā.

[Roviela]

Ja tā prātīgi sāka apdomāt, tad ceļotāji atcerējās, ka viņi Lonu nav redzējuši vismaz kopš atgriezušies te. Vai no rīta viņš vēl bija? Bija? Nebija? Nē, daži atcerējās, ka viņš nav redzēts kopš vakar vakara! Un klejojot apkārt arī nekādas cilvēka pēdas nav manītas. Lons ir pazudis pavisam.

[Riame]

Vita lūkojās, kā visi krāmē somas un arī pati bija nolēmusi sakrāmēties, lai nekavētu visu pasākumu. Ātri salikusi visu nepieciešamo, kas vajadzīgs, meitene bija gatava ceļam un, kad Pīters izsaucās, ka jāiet, Vita piekrītoši pamāja un devāš līdzi.

[Aiva]

Pīters nopūties pēdējo reizi pārlaida skatienu pludmalei. Izskatījās, ka prātīgākie jau bija devušies ceļā, bet kā vienmēr, bija jāuztraucās vairāk par tiem, kas palika iepakaļ...

"Veronika," Pīters sacīja. "Laiks sākt iet, ceļš nav īss."

Uzmetis uz pleca abus koferus, Pīters tikai tagad novērtēja savas spējas. Pārgājiens rādījās būt ellišķīgi grūts... Labi ka vismaz kaut ko viņš bija iedzēris pie avotiņa.

[gone away]

Artruss, palūkojies uz visiem, ātri savāca savas mantas un pievienojās gājējiem. Uzmetis skatienu Pīteram, kurš nesa Veronikas koferus, vīrietis nodomaja Tur nu jābūt...mjā, es tā nevarētu. Protams, palīdzēt, jā, bet šitādas te dēļ...pats sevi sabāris par domām nevietā, vīrietis nopūtās un piesteidzās pie Pītera. Palīdzēt ko nevajag? viņš jautāja.

[Aiva]

"Jā, būtu labi, ja tu, Annija un Laura aizietu ātrāk un sagatavotu ugunskuru. Laura zina ceļu, un es atzīmēju vietu kur jānogriežas no pludmales. Gan jau es kaut kā pats aiziešu. Pieskatīšu atpalicējus, lai neviens nepalik pusceļā.." Pīters pasmaidīja. Smaids gan bija visai saspīlēts.

OOC - Pīteram ir viens viņa koferis, un Veronikas lielais. Veronikai vēl ir otrs koferis, mazāks, bet to laikam nesīs pati.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 02.01.2006 17:01

[Romija]

Annija izdzirdēja Pīteru pieminam viņas vārdu. Viņa apstājās , sagaidīja runātāju un turpināja ceļu vienā solī ar Pīteru, līdz viņš bija visu pateicis.

"Labi, jā, mēģināsim," meitene pamāja ar galvu un pielika soli. "Ejam?" viņa uzsauca Laurai, kas gan izskatījās visai piekususi. Jāteic, ka arī Annija bija jau nostaigājusies, bet doma par alu viņu uzmundrināja. "Ņem plūmi, tai vismaz ir sula," viņa piedāvāja vienu no vēl palikušajiem augļiem.

[Vēja dvēsele]

"Paldies!" Laura uzsmaidīja Annijai. "Nu tad - aiziet!"

Viņi devās uz priekšu. Kājas grima mīkstajās smiltīs, iet bija daudz grūtāk nekā pirmīt. Kaut gan pie avotiņa meitene bija kārtīgi padzērusies, tas tomēr bija bijis diezgan sen. Atkal sāka mocīt slāpes. Gardā plūme bija tieši laikā. Bet nejaukie galvas sasitumi, kas no rīta bija jau pavisam aizmirsti, atkal sāka sāpēt.

Laura gāja pirmā. Pagājusies kādu gabaliņu, viņa paraudzījās, vai Artruss vispār seko viņai ar Anniju.

[Ungaarijas ragas...]

Jūti vainas apziņu? Lieliski, es jau nu tev netaisos to mazināt... Tev nebūs visu atlikušo mūžu jārādās sabiedrībā ar sakropļotu roku. viņa pie sevis pasmīnēja, smīnam pārvēršoties sāpīgā grimasē. Pie nemitīgās smeldzes sieviete jau bija nedaudz pieradusi, bet tai pievienojās kniešana.
Veronika klusējot paņēma kosmētikas koferi veselajā rokā. Labo roku viņa iekarināja vienā no zīda lakatiem. Taču iešanu tas tikai apgrūtināja, tāpēc viņa sodīdamās to atkal nolaida gar sāniem.
Veronika sparīgi aizsoļoja pakaļ Annijai un Laurai, neuzmezdama nevienu skatu pārējiem, lai viņi redz, ka viņa nav nekāda mīkstčaule. Par spīti viņiem, sieviete izlikās krietni brašāka nekā patiesībā bija, centās ignorēt sāpes, karstumu un visu pārējo.

[Aiva]

Pīters uzlika uz kreisā pleca ar siksnu sajoztos koferus un sāka soļot pakaļ Veronikai un pārējiem. Jau ar reizi noskaidrojās, ka tādu tempu izturēt viņš nevarēs, un attālums starp viņu un priekšgalā ejošajiem sāka pieaugt. Tomēr atlaisties Pīters netaisījās, zobus sakodis viņš turpināja ietiepīgi likt soli pēc soļa, soli pēc soļa. Priekšā gaidīja ala, paēnis un avots kurā noskalot seju un piedzerties... Nedomā par ūdeni... Ej...

Viņš pameta skatienu uz mirkli atpakaļ, kur vēl kavējās daži palikušie.

OOC. Kelly16 - kaut kā nav manīts, ka būtu pieteikusies spēlei. DabasMāte? GM?

[gone away]

Arturss sekoja meitenēm pa pēdām un lūkojās apkārt. Rokā nesdams savas mantas viņš lūkojās, vai kādam nav vajadzīga palīdzība. Nespēdams īsti saprast, via tāda ir vajadzīga vai nav, vīrietis tikai gāja uz priekšu, klusēdams.

[Roviela]

Pēc diezgan ilgas, apnicīgas un nogurdinošas brišanas pa karstajām smiltīm, viņi visi veiksmīgi sasniedza taciņu, kas veda uz alu. Bet ne vienlaicīgi.
Nupat visi ir gauži noguruši, izsalkuši, izslāpuši, sāpošām galvām, nokarsuši un sazin vēl kādi un tikai par to vien sapņo, kā sasniegt kādu vietu, kur varētu visu nomest zemē un nokrist pašiem. Ūdeni! un ēnu! un ēst...
Pīteram klājās pavisam grūti. Koferis smags, ciets, pleci nospiesti, bet uz priekšu jau palēnām gāja.
Kad pēdējie sasniedza pagriezienu uz alu, pirmie jau bija to sasnieguši. Ala joprojām ir tāda pati, kā Pīters ar Lauru to atstāja. Neviens tur nav bijis.

[Romija]

Annija ar prieku ieraudzīja Pītera aprakstīto zīmi, ka jānogriežas. Taciņu tiešām varēja redzēt, tāpēc, daudz nedomādama, Annija tur arī nogriezās. Koku ēnā bija nedaudz patīkamāk, lai arī, ejot arvien dziļāk, vēja kļuva arvien mazāk.

Pēc gājiena pa taku, Annija sasniedza alu. Viņa nolika somu pie ieejas, vienu no neapēstajiem, līdzpaņemtajiem augļiem arī turpat un ielūkojās alā. Izskatījās, ka tur nevienas pašas dzīvas dvēseles nav, bet tur bija Ūdens! Ūdens! Ūdens! Annija piesteidzās pie avotiņa un ar kāru muti izdzēra divus malkus. Auč, tas ūdens ir auksts, meitene saviebās. Viņas zobi nebija sajūsmā par šādu pēkšņu temperatūras maiņu. Bet vienalga garšīgs! Vēl samērcējusi lakatiņu, Annija piecēlās un apskatīja alu.

Patiesībā tā izskatījās visai piemīlīga. Labāka par vienu otru filmās redzēto. Protams, vajadzēs iekārtoties, lapas izslaucīt, tur kaut ko priekšā aizkārt, tur notīrīt... Tā domājot, meitene jau sadzirdēja pārējos nākam pa taciņu.