Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Riame]

Visa klusēdama sēdēja savā krēslā lidmašīnas salonā un garlaikoti lūkojās apkārt. Patiesi, meitene jau sāka prātot, vai kads viņu vispār pamanīs un, vai viņa varēs izkļūt ārā no šejienes.

[Roviela]

Vēl pēc pāris stundām Vita sadzird tā kā attālas balsis, kā ko, īsti nevar saprast. Palūkojusies pa iluminatoru, viņa ierauga, ka tur, krastā, pa smiltīm nupat atbriduši 6 cilvēki, kas, acīmredzami noguruši pašlaik vienkārši apsēžas ēnā kur kurais un viņiem tā kā dusmīgi?, kā nevar saprast? pamāj vēl viena, kas laikam jau! ir tur bijusi jau kādu laiku.

Vēl pēc neilga laiciņa Vita redz, ka šiem sešiem pievienojas vēl divi, kas nāk no kreisās puses. No liedaga skaidri atskan sarunu troksnis.

[Romija]

Annija ceļu atpakaļ mēroja bez liekām sarunām. Pēdējo reizi esot pie upes, viņa kārtīgi padzērās, samitrināja savu lakatiņu un sāka brist atpakaļ pa sausajām un visai karstajām smiltīm. Varēja redzēt, ka diena jau sliecas uz vakara pusi, tāpēc diezgan ātri vajadzēja nokļūt atpakaļ pie mantām un izdomāt, ko darīt tālāk.

Pēc kāda brīža tālumā jau varēja saskatīt vietu, kur viņi bija izskaloti. Vislabāk to iezīmēja lidmašīnas vraks, kas saulē mirdzēja koši balts. Pēc pāris minūšu gājiena jau varēja redzēt šo to arī pludmalē.

Atnākusi pie mantām, Annija uzmeta skatienu Veronikai. Izskatījās, ka viņa ar kaut ko ir nodarbojusies, jo krekliņš bija ieguvis interesantu nokrāsu. Vai arī tas ir cits, īpaši batikots apģērba gabals - to Annija nezināja un arī pārāk necentās noskaidrot. Viņa apsēdās ēnā un nedaudz atvilka elpu, kamēr atnāk arī pārējie.

Izskatījās, ka tālumā no otras puses tuvojas vēl divi stāvi. Tie droši vien būs Pīters un Laura. Jāsagaida un jāapspriežas, meitene nolēma un palika sēžam ēnā.

OOC: kā ir ar pārējiem? Kas tur vēl ir?

Šo rakstu rediģēja Etasi: 23.12.2005 20:10

[Roviela]

OOC - visi ir savākušies krastmalā, izņemot Martu Vitu, kas sēž jums neredzama lidmašīnā. Jūs nemaz neziniet, ka viņa tur ir. Jā, Pīters ar Lauru atnāk pēdējie.
Līdz saules rietam ir vēl pāris stundas. Tiem, kas neko nav ēduši, šausmīgi gribas ēst. Visiem citiem - vienkārši gribas ēst. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)
Martai Vitai sāp galva. Viņa neko nav ēdusi un dzērusi vai visu dienu.

[Romija]

Kad visi bija sanākuši, Annija piecēlās un piegāja bariņā.

"Mēs atradām upi," viņa priecīgi paziņoja Pīteram un Laurai. "Ūdens ir ļoti labs. Man šķiet, ka Artrusam vēl vajadzētu būt nedaudz pudelē. Un vēl tur aug tādi augļi, ko, šķiet, var ēst. Re, šitādi," Annija izvilka vienu kabaci no savas somas. "Un vēl tādi," viņa norādīja uz otriem augļiem. "Jāteic, ka tie otrie gan ir garšīgāki, par šitiem īsti nezinu. Kā jums veicās? Vai kaut ko atradāt?"

[gone away]

Artruss sēdēja krastmalas smiltīs un smēķēja. Šī bija viņa pēdējā cigarete.
Artruss lūkojās uz Anniju, kura runājās ar Pīteru. Jā, man ir pudelē ūdens...vīrietis piekrita un pamāja.

[Riame]

Vita lūkojās uz atnācējiem un zināja, ka citas iespējas nebūs. Meitene negribēja būt iesprostota šajā stulbajā lidmašīnas pakaļdarinājumā kaut kur krokodilu vidū.
Hei...hei! Vita, izliekusies pa durvīm, sparīgi māja ar roku, cenšoties pievērs uz lietdaga esošo uzmanību.

[Aiva]

Pīters uzmanīgi nolika zemē mugursomu, un tad pats bez spēka noslīga smiltīs, atspiedies pret koka stumbru.

"Man ir divi kokosrieksti ar ūdeni," viņš sacīja. "Un vēl mums ar Lauru ir ļoti sliktas ziņas."

Viņš paskatījās uz visiem klātesošajiem. Liekās, ka visi kustēties spējīgie bija šeit, izņemot puisi ar pārsisto galvu. Bet nu labi, atvikt elpu un tad domāt par to.

"Mēs uzrāpāmies klintīs salas galā. No turienes var pārlūkot teju vai visu salu. Tā ir maza. Un nekur neredz cilvēku atstātas pēdas. Ne kūrorta, ne izcirtuma, ne dūmu no ugunskura. Nekā..." Pīters paziņoja. "Viena sasodīta maza neapdzīvota sala okeāna vidū..."

[Romija]

"Njā, ziņas nav no labākajām," novilka Annija, noklausījusies Pītera sakāmo. "Bet labi, ka vismaz ūdens te ir. Un šādi tādi augļi arī. Bet kas vēl bija uz to pusi? Klintis, saki?"

[Roviela]

Līdz liedagā esošajiem no tālienes atskan balss - "Hei!"

[Ungaarijas ragas...]

Veronika noskatījās kā atgriežas pārējie un sāk rādīt savu guvumu. Saviebusies viņa pieslējās kājās, savāca savējo un devās pie pārējiem.
Pienāca viņa tieši laikā, lai dzirdētu pēdējos Pītera vārdus.
Viena sasodīta, maza neapdzīvota sala okeāna vidū...? Ko?! viņai izlauzās, tad Veronika iesmējās, Tu joko, protams, tagad sapratu, tu vienkārši joko! Ha, ha, ha...
Viņa izmisīgi cerēja, ka Pīters tiešām jokoja...

[Aiva]

"Kā man gribētos, lai tas patiesi būtu joks..." Pīters nopūtās un skumji pašūpoja galvu. "Diemžēl tā ir taisnība. Varbūt.. Visu salu mēs neapskatījām, vienu stūri aizsedza akmeņi, bet lielāko daļu no krasta varēja redzēt skaidri, un džungļus arī. Nekur nemanīja neko no cilvēku apmešanās vietām..." viņš nedroši ieminējās, atceroties to bezcerību, kas bija pārņēmusi viņu klinšu virsotnē.

"Vienmēr vēl paliek cerība, ka mūs atradīs meklētāji. Lidmašīna pludmalē ir labi redzama pat iztālēm. Ja mēs kalna galotnē sanesīsim malku un noliksim kādu vērot apvārsni, varbūt kāds kuģis pamanīs dūmus un mūs izglābs. Un mums būs jāizveido SOS burti no kokiem pa salas perimetru, lai kāds no gaisa mūs pamanītu..."

[Romija]

"Tagad vismaz zinam, ka nav vērts meklēt citus cilvēkus. Kūrorta te nav, zona noteikti arī ne," Annija jau gandrīz bija samierinājusies ar šādu faktu. Nez kāpēc viņu tārāk neuztrauca šī pēkšņā situācijas maiņa.

"Kuš," meitene iesaucās un ieklausījās. Viņai likās, ka kaut kur no jūras atskanēja cilvēka balss. "Dzirdējāt?" viņa vaicāja pārējiem apkārt stāvošiem. "Vai kāds nav vēl lidmašīnā?"

[Aiva]

"Šeit trūkst vienīgi Loma, man liekas..." Pīters atbildēja. "Kāds viņu vispār šodien ir redzējis? Viņš jau vakar bija pavisam slābans. Vai tad vakar kāds vēl aizbrida uz lidmašīnu pārgulēt?..."

Pīteru šobrīd īpaši neienteresēja nekas, vienīgais ko gribējās - saritināties kaut kur kamoliņā un lēnām gulēt, līdz kāds viņu izglābtu...

[Roviela]

Pāri ūdenim nu jau skaidrāk atskanēja vēl viens diezgan augstā balsī izsaukts "hei!" Tas nepārprotami nāca no lidmašīnas. Spilgtajā saulē baltais lidaparāts bija tik spožs, ka grūti uzskatīt, bet, paga! šķiet, tur viens vicina rokas!

Kas ir ūdenī - ir tur haizivis vai nav, avarējušie no vietas, kur atrodas, redzēt nevar. Ūdenī atspoguļojas debesis.

[Romija]

"Re, tur tiešām kāds ir!" Annija iesaucās, pagāja nost no grupas un sāka ar rokām māt tā, lai tas kāds nāk šurp. Annija vēl kā tagad atcerējās, kā pati bija bridusi no lidmašīnas - tur nevarēja būt tik dziļš, lai nevarētu atnākt. Un tik mazi bērni, šķiet, lidmašīnā nemaz nabija.

[Aiva]

Pīters pagrieza galvu uz lidmašīnas pusi. Tiešām, kāds tur vicinājās ar rokām. Interesanti, kas viņam traucē brist šurp, galu galā toreiz, kad Pīters bija pārmeklējis lidmašīnu, tajā neviena nebija bijis... Nu, jā... Krokodili... Krokodili! Haizivis sāka trakot tikai tad, kad saoda asinis, bet ar krokodiliem varēja būt arī savādāk...

Pīters pieslējās kājās un vērīgāk paskatījās uz jūru.

[Roviela]

Jūra ir skaidra un dzidra. Mazie vilnīši netraucē saskatīt, ka, vismaz cik tālu var redzēt, ūdenī nekā tāda īpaša nav. To pamana arī Annija, kas stāv kājās tuvāk okeānam.

[Aiva]

"Ei!" Pīters uzsauca. "Brien ka šurp, tikai neskrien pārāk strauji!"

Kaut kā negribējās brist atkal jūrā... Patiesību sakot, negribējās neko... Sasodīts, tā nolādētā bezcerības sajūta... Ar prātu Pīters apzinājās, ka šobrīd tā teju vai garantē viņa neizdzīvošanu, bet apzināties to ar prātu bija viens, un tikt ar to galā - kaut kas pavisam kas cits...

Iespējams tieši tāpēc draugi arī bija izkārtojuši viņam šo tūrisma ceļojumu pa Dienvidjūru salām...

[Romija]

Annija pagājās nedaudz tuvāk ūdenim, tomēr tajā neiebrida.

"Nāc krastā! Te nav pārāk dziļš!" viņa uzsauca šim kādam, kas bija palicis lidmašīnā.