Dzejoļi latviešu valodā, kaut kur dzirdēti... un mīļi... Opcijas

[The Shine]

tātad - iepostojiet te citu autoru dzejoļus - AUTORS OBLIGĀTS.

Aleksandrs Čaks
Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet -- tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?...

Šo rakstu rediģēja Alchemy: 02.07.2006 02:44

[Wunderkind]

Ārija Elksne

•••


Viss, kas bija,
Bij no tīra vēja.
Ne man tevis,
Ne tev manis
Vajadzēja...
Tā mēs, vējā sapinušies,
Gājām,
Likteni un ļaudis
Kaitinājām.
It kā komēdijā,
It kā jokā –
Gredzens klusu iedzinkstējās
Rokā...
Viss, kas bija
Bij no tīra vēja.
Aizzibēja.
Aizskanēja.
Aizkūpēja.

Aleksandrs Čaks

Šovakar


Šovakar gribas man sapņot
par visu, kas augstāks par torņiem.

Skvērā uz sola –
uz sola, kur garām rūc tramvajs,
vai nejūti smaržas no pļavām
brīnišķi vāras un maigas kā lietus?
Droši tur bērzi debesīs zilās
stāv balti kā naktskreklos.
Jasmīni smaržo.
Govis nopūšas kūtīs.
Šķūnīšos mazos kā alga
varētu iegrimt tur sienā,
skūpstošā sienā.

Šovakar gribas man sapņot,
tik sapņot
un aizmirst, ka vajaga naudas,
ka pazoles cauras
un rīt
jāatrod darbs.

[pekene]

Imanta Ziedoņa triolets. Vai trioleta (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/ermm.gif) . Katrā ziņā grāmatā bija rakstīts Imanta Ziedoņa trioletas.

Ko runājat par mīlestību,
Ja tāda vārda vairs jau nav.
Ir vienkāršāk: ''Es viņu gribu.''
Nav jārunā par mīlestību.
Kad Dievs no Ādama ņem ribu,
Tas akts ir mehanizēts jau.
Ko runāt vēl par mīlestību -
Tā vārda tāda ja vairs nav.

[Adē]

My favorite is Eduards Veidenbaums.

Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,
Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks
Un pasaule visa tik krāšņa tik jauka,
Un nākotne spoža kā saules vaigs.

Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk bij daiļš, kas bij svēts,
Reiz dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.

Un, tukšām paliekot zinību slāpēm
Un beidzoties visam, kas daiļš bij, kas svēts,
Sirds pildījās nāvīgām asiņu sāpēm,
Bet pagātne arī jau sāpes sedz.

Un tagad es nicinu pasaules lietas,
Jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks.
Par laimi, pret nelaimi krūtis ir cietas,
Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.

----------------------------

Vienmēr smaidu,kad lasu ->

Grāmatu kaudzes
Velti tu šķirsti,
Mirušās audzes
Pētī, līdz mirsti.

Zinību nieki
Muļķus lai baro!
Pasaules prieki
Gaišāki staro.

-----------------------------
Un vēl viens bezgala skaists dzejolis ->

Konstantīns Simonovs.

Жди меня, и я вернусь.
Только очень жди,
Жди, когда наводят грусть
Желтые дожди,
Жди, когда снега метут,
Жди, когда жара,
Жди, когда других не ждут,
Позабыв вчера.
Жди, когда из дальних мест
Писем не придет,
Жди, когда уж надоест
Всем, кто вместе ждет.

Жди меня, и я вернусь,
Не желай добра
Всем, кто знает наизусть,
Что забыть пора.
Пусть поверят сын и мать
В то, что нет меня,
Пусть друзья устанут ждать,
Сядут у огня,
Выпьют горькое вино
На помин души...
Жди. И с ними заодно
Выпить не спеши.

Жди меня, и я вернусь,
Всем смертям назло.
Кто не ждал меня, тот пусть
Скажет: - Повезло.
Не понять, не ждавшим им,
Как среди огня
Ожиданием своим
Ты спасла меня.
Как я выжил, будем знать
Только мы с тобой,-
Просто ты умела ждать,
Как никто другой.

[Blizz]

Man patīk Čaks dēļ siltuma un Veidenbaums deļ skarbuma, nu tā, lai ir līdzsvarā.
Bet tā kā viņi jau šeit ir pārstāvēti, stādu priekšā ļoti skaist Ojāra Vācieša dzejoli

Pasaki man priekšā,
kur ir rietumi.
Es to pusi aiztaisīšu ciet,
jo man šodien negribas,
lai saule riet.

Un, ka pulksteņi iet,
šodien negribas.

Jo sit pulss
tik taisnīgi un asi,
ka nav
laika
stundās,
kalendāros,
mirkļos.

Laiks ir asinīs.

[Demetra]

Maza sirma kumelina , jaj pa celu pasacina
Atri , atri steidzas vina
Roka zelta patadzina
Jaj un jaj un neapstajas
Zemes virsu nav tai majas.


Sis ir tikai neliels gabalins no Aspazijas dzejola . Es to macios kad man bija 5 gadini . Tas man ir loti mils un sirdij tuvs , kaut gan sis ir bernu dzejolis un es vairs neesmu berns ... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)

[trobelius]

Raudi, tu mazajā latviešu tauta
Censoņu vaiņagā iris
Atkal jau viens no viskošākiem ziediem -
Eduards Veidenbaums miris.
(E. Treumanis)

[pekene]

Klāvs Elsbergs
Neatvadīsimies

rūgts ir ne tikai analgīns
bet arī dzīve ziniet
nevajag zaķi nesteigsimies
neatvadīsimies

asara zirnekļa tīklā
tāds ir mans liktenis ziniet
bet nevajag notraukt vienalga
neatvadīsimies




Māris Melgalvs
***

Izeju es Pārdaugavas ielās,
negaidot, līdz sevi pieteiks rīts.
Kur tu dzīvo, Mīlestība lielā?
- Medus ielā. Numurs nolaizīts. -

Kur man tevi meklēt, netveramā,
kādas man tev dāvāt daiļas rotas?
- Es vairs nedzīvoju šajā namā.
Lietus namā mītu. Pēdas noskalotas. -

Taksometru ķeršu, tevi meklēt braukšu,
varbūt vēl kāds šoferis ko zinās.
Ko tu atbildēsi, kad es balsī saukšu?
- Velti pūlies. Ceļš ir aizputināts. -

Aušu kājas ceļa. Tevi sargāt iešu.
Pulverdūmi plaušās noguls vēsi.
Nezinu, vai raudāšu. Nezinu, vai smiešu.
- Soļo drošs. Es tevi sameklēšu. -

Gan jau arkal kādreiz Pārdaugavas pusē
nosmaržos mums abiem. Pēc traka lietains rīts.
Kur tu biji paslēpusies? Ko tu tagad klusē?
- Medus ielā. Numurs. Atkal nolaizīts.

[pekene]

Imants Ziedonis

○○○
Un negribas vairs dzīvot tālāk,
Tā gribas dzzīvot atpakaļ.
Skan vārdi bālāk, arvien bālāk...
Un negribas vairs dzīvot tālāk.
Bet noiet kaut kur klusu malā,
Tur, kur no miltiem graudus maļ...
Kā negribas vairs dzīvot tālāk,
Bet gribas dzīvot atpakaļ.

[Laimīgā*]

Klāvs Elsbergs
Viss rudens

Viss novītis, kam jānovīst.
Piesegsim visu, kas palicis,
ko rudens vēl nav aizticis.

Rudiens ies,
rudens aizies, un tavas gaudas
un tavas gaudas
skanēs kā nauda.

Viss lietus nolīs, kam vajadzēs līt.

Lapas aizver acis un krīt.

Sadzīs viss, kam nevajag dzīt.


***
lūk tādā balsī ir jābrēc kaijai
ko gabalos rausta vējš
bet es nezinu kā ir jārunā
man ar tevi kad šķiramies mēs
es to nezinu tavos matos
neganti virpuļo brāzmas
varbūt man tagad ir jāsabrūk zemē
jāņem un jāapgāžas
bet aplaizu sausās lūpas
nezinu ko tev teikt
mēs ejam caur pagalmu skaties es saku
šis kaķis laikam ir beigts

[PinkDust]

Laimonis Vāczemnieks

Prieks

Uh, debeszilā debestiņ!
Ē, pasaulīte baltā!
Zaļsārtos ledus stikliņos
Mirdz egle sudrabkaltā.

Visapkārt baltā baltumā
Snauž piesniguši sili,
Un es pa vidu klajumā
Sev ceļu baltu pili.

Tā pils līdz malām piebērta
Ar sudrabotu prieku,
Bet pats es tajā sudrabā
Par sniegavīru tieku!

...

[riffly]

Un tev jāvar un tev jāmāk
Tumsu prom no sevis dzīt,
Katru sāpi nemanāmi
Saules stariem aizlāpīt.
/Ā.Elksne/

[Antons Ego]

Es nezinu autoru, bet baigi smuki. Itkā atgremoti, bet tai pat laikā viņam cauri vijas tāda smalka, nekur neredzēta neloģika.

Laime ir darbs, kas grūti
bulta, kas mērķim darāms,
garām skrien;
Rīta rasa, trīsoša skarā
Kura uzdzirkst tik mirkli vien.

Laime ir pelēka lakstīgala -
dziesma, ko dzirdēt, bet neredzēt
Laime ir zeltaina mākoņu mala -
tīrums, ko sēt.

[joua]

Ļoti mīļš M.Zālītes dzejolis
Ugunsputns
Starp vārnām ,zvirbuļiem un pāviem
Es ugunsputnu ieraudzīju reiz.
Tas spārnos necēlās un nelidoja,
Nu bija saburnīts un greizs.

Tas tikko bija izperējis cāļus,
Un nu bija noguris un īdzīgs.
Jo neviens no jaunajiem putniem
Nebija tam ne druskas līdzīgs.

Tie derēja vien kaušanai un letei
Kur tos ātri izķertu bars,
Vienalga,ir vai nav
Tiem cēlais Ugunsputna gars.

Vienu spārnu pa zemi vilkdams,
Viņš aizgaja vēl reizi perēt.
Starp vārnām,zvirbuļiem un pāviem
Vēl reizi uz Ugunsputnu cerēt.

[pekene]

Imants Ziedonis.

○○○

Aukstā dvēsele
aukstajai dvēselei
roku uz pleca liek.

Auksta dvēsele
blakus aukstai dvēselei
aukstā vakarā mieg.

Auksta roka
blakus aukstai rokai
mostas no rīta.

Nav izdarīts
auksts noziegums,
nav vardarbība izdarīta,

tikai auksta bišu māte
aukstas oliņas dēj,
kas pārvēršas aukstos peros.

Kāda auksta atmiņa:
es vairs siltumu neatceros.

[evija..]

Māra Zālīte

POĒMA PAR SKATUVI
Veltīta Latvijas Nacionālajam teātrim

1

Skaties, skatītāj: Skatuve –
tumša, tukša un klusa.

Tumša? Tukša? Un klusa?

Kas tur šaudās par šņorbēniņiem?
Sikspārņi? Nopūtas? Smiekli?
Kas tur skrubinās kulišu kaktos?
Peles? Kaislības neremdināmas?
Kas tur staigā zem skatuves grīdas?
Kaķis vai nāve?

Kam ir ausis, tas dzird.
Kam ir acis, tas redz.
Katru nakti te proklamē Latvijas valsti.

Skat, skat – skatuve –
valzivs atvērta mute
ar priekškaru žaunām,
kas atvāžas ieelpā,
aizvāžas izelpā... Katrs
top norīts, pirms apjaust vēl spēji
ķermeni milzīgo, miklo un dzīvo.
Katrs top izspļauts,
kas pabijis vēdera gotiskās velvēs,
attapdams sevi
aiznestu tālu
nemiera ūdeņos, mūžības jūrā.
Neizpeld malā neviens.

Un kādreiz, bet tas gadās reti,
kāds noķer šo milzīgo zivi
un uzšķērž. Tad brīnās –
kāds lērums tur gredzenu,
aproču, sprādžu,
saktu un matadatu,
pogu un ķēžu
no viltota zelta!
Tad iekārto muzejus.
Grāmatas saraksta –
par gredzeniem,
aprocēm, sprādzēm,
saktām un matadatām,
pogām un ķēdēm
no viltota zelta.
Bet priekškara žaunas aizvien
atvāžas ieelpā,
aizvāžas izelpā.

Skaties – skatuve - galds,
klāts katru vakaru noteiktā laikā
bada cietējiem visiem
tikpat, cik diētu kalpiem,
ko nomoka pārmērīgs svars.

Acu cienastam kauts
te katru vakaru vērsis!
Pa laikam tiek aizmirsts šai smeldzīgā kņadā,
ka jāziedo Dievam,
pirms pašiem pie mielasta ķerties.
Dievs tad nu pats
ņem savu tiesu. (Arī ķeizars to grib,
bet priekšroka tomēr ir Dievam) –
kādu zvaigzni viņš ņem sev par ziedu
tieši no skatuves
sprauzdams
pie Debesu tumšzilās frakas.

Skaties – skatuve – galds,
allaž klāts mūžīgām dzīrēm.
Dzīvi te svin! Ko gan citu?
Kalpi, ģērbušies karaļu drānās,
karaļi, ģērbušies ubagu skrandās,
iznēsā uzkodas, piepilda kausus
ar vīnu.
Neba no pudelēm liets tas,
bet gan no dvēseļu mūžīgi rūgstošiem traukiem.
Jo vairāk top izliets no tiem,
jo straujāk tie pildās no jauna.

Un katru nakti te proklamē Latvijas valsti.

Skaties – skatuve – rija
un krāsns ar atvērtām durvīm.
Es – aktieris – rijkuris esmu.
Es baroju kvēlošo muti
ar savas dvēseles degvielu lēto,
ko iegūstu, urbdams pats sevi.
Pilni te kakti ar veļiem –
čukst, čalo un čab. Atkārto lomas.
Kulises pilnas kā tramvajs.

Kam ir ausis, tas dzird
Kam ir acis, tas redz.
Te nevar paspert ne soli.

Andrejs Upīts un Rainis.
Dace Akmentiņ. Mirdza Šmithene.
Jānis Brigaders, Skulme un Kuga.
Biruta Skujeniece.
Aleksis Mierlauks un Annuss,
Liberts, Suta un Akuraters.
Lilija Ērika. Marija Leiko.
Ludmila Špīlberga. Jūlija Skaidrīte.
Ģērmanis, Amtmanis–Briedītis,
Jūlijs Pētersons, Aspazija,
Anna Brigader. Anta Klints.

Katru nakti te proklamē Latvijas valsti.

Osis. Lidija Freimane.
Gunārs Cilinskis.
Zigfrīds Kalniņš.
Pēteris Pētersons...

Skatuve – rijas krāsns negause mute.
Visi tie rijkuri bija kā es.
Tur viņi stāv. Te viņi ir.
Un zālē, – katrā krēslā sēž daudzi.
Bet viegli ir veļi,
un var pat nemanīt to,
ka šajā pat mirklī
es baroju viņus,
kurinot riju ar degvielu lēto,
kas esmu es pats –
aktieris.

2

Skat, skatītāj, skatuve – lete.
Pulēta desmitiem gadu
ar elkoņiem vingriem
un nošļūkta sāpošām kājām.
Spīdīga tā kā pakausis pliks.
Skat, skatuve – lete.
Es – kupcis, uzmetu preci
ar vēzienu plašu –
lūk – zvērādas, pērles un zelts!
Kaut zinu – es krāpnieks.
Un pērles – no stikla,
mudž zvērādā kodes
un zelts ir no eglīšu bumbuļiem gūts.
Bet krāpju es priecīgs!
Un tu arī priecīgs
par to, ka es krāpjos tik priecīgs!

Skat, skatuve – lete un bārs,
kur publika pasūta dzērienus -
apskurbt un aizmirsties gribot.
Vai tad man žēl!
Skurbsti un aizmirsties!
Kad izrāde beidzas – no garderobes
ārā peld mēteļi, kažoki, jakas,
gaisā peld cepures, šalles un cimdi.
Dīvains tāds virsdrēbju gājiens,
jo cilvēks ir aizmirsis sevi
pie letes
un nevēlas atgriezties mājās
kopā ar mēteli, kažoku, jaku,
kopā ar cepuri, šalli un cimdiem.
Vēlāk pie aktieru izejas –
pēdējā brīdī
es pagūstu panākt
pats savu
mēteli,
šalli un cimdus.

Skat, skatuve –– veikala lete.
Dzīves tūristiem pārdod te
suvenīrus. Jūtu kopijas
dabiskā lielumā. Naids. Mīla. Un nāve.
Asaras. Smiekli. Un sāpes.
Kailas dvēseles. Liktens.
Viss dabiskā lielumā. Ak,
mānīties –– aktiera daba.
Viss te ir īsts!
Naids. Mīla. Un nāve.
Asaras. Smaidi un sāpes.
Kailas dvēseles. Liktens.
Jums būtu par smagu,
ja katrreiz jūs zinātu to.
Tālab es saku: dzīves tūristiem!
Suvenīri! Jūtu kopijas!
Dabiskā lielumā! Kopijas! Kopijas!

Bet kad aplausi nerimst –
zinu – esmu pieķerts es melos.
Bet kad aplausi nerimst,
jūs zināt – viss īsts.


3

Skat, skatītāj, skatuve – upe.
Sperdams te kāju, es zinu –
tā nav vairs tā pati, kas vakar,
un rīt tā vairs nebūs, kas šodien.
Šai ziņā mēs līdzīgi esam.

Skat, skatītāj, –– upe ar pārceltuvi.
Pārcelt jūs pāri? Ak, nē.
Kas piedien Haronam, nepiedien man.
Pārbaudiet biļetes! Vienmēr ir kāda,
kas neder vairs atpakaļceļam.
Esmu vien airētājs, galeru vergs
robežas šķirtnē starp tagad un toreiz,
starp esmu un būšu,
starp dzīvi un sapni,
starp sevi, kas krastos stāv abos.
Es airēju, nekāpdams malā nevienā,
jo tad, kad es kāpšu,
tad kļūšu par vēl vienu zvaigzni
pie Debesu tumšzilās frakas.

Skat, skatītāj, skatuve – auss.
Vaļā auss milzīgā gliemežnīca.
Grīda kā saspriegta bungādiņa.
Membrāna vibrē. Auss,
ziņkārā, tramīgā auss
vienmēr ir vērsta uz zāli.
Kā māte zīdaiņa elpā
tā bažīgi klausās, un dzird itin visu –
nopūtas, elsas,
konfekšu papīru nekautros čukstus,
mobilo tālruņu signālus (šķiet,
ka tie pienāk no Marsa),
sirdis, kas sitas pret krūšukurvi,
piepeši kļuvušas pārlieku lielas...
Taču visvairāk, skat, skatuve – auss –
ieklausās klusumā.
Pārpilnās zāles dziļajā klusumā.
Tad es pieķeros laimīgs šai ausij
kā auskars, un arī
klausos
pārpilnas zāles dziļajā klusumā.
Vienlaikus jūtot, kā klusi top ieslēgts
kāds noklausīšanās aparāts.
Zinu – tas pieder Dievam.
Nu jau es klausos
kopā ar Viņu –
pārpilnas zāles dziļajā klusumā.

Pārpilnas zāles dziļajā klusumā.
Tajā viss pateikts un savienots tiek.
Pagātne. Nākotne.
Bēdas. UN PRIEKS!

1998

[pekene]

Imants Ziedonis

***
un pēkšņi tāds klusums
ka saule apstājas debesmalā
un arī stāv, elpu aizturējusi

varbūt mainīsies vējš
varbūt mainīsies sardze
varbūt mainīsies balss:
pārāk ilgi esmu bijis jauns




***
I

Pasaki man vēlreiz,
Kā tu teici daudzreiz:
"Kam savs draudziņš,
Tas ar savu draudziņu."

Ai, rudzu lauki
Jūlija miglā!
Muzikanti nokliedz
Pēdējo valsi.

Tumša nakte ziedēja,
Zaļa zāle elpoja,
Lakstīgala klusēja,
Vairs nespēdama.

Tā es tevi mīlēšu!
Tā es tevi mīlēšu!
Kam nav draudziņa,
Tas ar cisu maisu.


II

Ak, traka nakts! Vējš salmus nes pa gaisu.
Es ceļos nometos un viņas kurpju siksnas raisu.
"Kam savs draudziņš, tas ar savu draudziņu,
Kam nav draudziņa, tas ar cisu maisu."

Vēl spēlē vijolnieks. Un acīs karstums sauss.
Un mutē tavas mutes garša salda.
Vēl spēlē vijolnieks. Bet velns drīz viņu raus,
Tik paliks tukša vijole uz galda.

[pekene]

Varat ij neminēt. Ziedonis. Tas, kas Imants.




***

es iegāju spogulī, otrrādī
un spogulī viss bija otrādi
tur čigānietei es zīlēju
un tevi es otrādi mīlēju
tur projām, tur spogulī, atpakaļ
kur tavi kauli manus kaulu maļ
no aubes jau vecīgi čaganās
jā, vellatās, jā, raganās
jā, medus, mēnesis, medījums
medus gadījums, medīgs radījums
jā, āzis, jā, kazenēs, ievainē
kur Ādams nav teicis vēl Ievai "nē"
vēl tālāk, vēl tālāk otrrādī
kur pēc visa reiz kādreiz vienreiz uzreiz
es satiku tevi pirmoreiz
tālāk - skolas, bērnudārzi un nami
un neesam mēs vairs pazīstami
tu izzūdi, un tu man pazūdi
mazi meitēni, rīti rasoti
bizbizmārīte uz pirksta man sanēja
bizbizmārīte kura būs manējā
kura no viņām - caur pasaciņām
tevi nes sevī - kura no viņām
bet viss zūd vēl tālāk bijušā zibā
vēl dziļāk - otrādi bezgalībā
un es izkāpjos lēnām atpakaļ
te, kur zīle dzied, te, kur dzenis kaļ
un apgriežu savu otrrādi
apkārt uz mutes, otrādi
kāda dīvaina iedoma
atpakaļ zīlēt
spogulī mīlēt
spogulī zīlēt
atpakaļ mīlēt




***

Cik tīra kartupeļu garša -
Bez specijām un majonēzēm.
Cik labi, ka es eju aršus
Un tīri pļaušus eju reizēm.

Vai - tīri ecēšus vai - kaut
Pret sauli guļu pēdām basām.
Cik tīri, tīri ziema raud
Ar pārslām sešstūraini asām.

[trobelius]

Pelegrīns.


Taisnīgā cīņa

Tu
Esi maza žīdu m.auka,
Es – čalis no Arāja rotas.
Nu!
Paplet vēl platāk kājas,
Tā tu mazināsi sev mokas.

Re!
Mēnestiņš spīd aiz eglēm,
Zaķi ved bērnus uz pirti...
Viņš,
Nolādētais čigāniņš
Rāmi vēro šo asinspirti.

Kad
Noskanēs pēdējais šāviens,
Es došos mājās pie Baibas.
Un
Viņa man prasīs par karu
Es teikšu, ka gāja raibi.

Kliedz!
Neviens tevi nesadzirdēs,
Dievs nostājies manā pusē
Dievs
Ir aiz kauna noslē```` acis
Un, pats sevi nicinot, klusē.

Tu
Esi maza žīdu m.auka,
Es – čalis no Arāja rotas.
Nu!
Paplet vēl platāk kājas,
Tā tu mazināsi sev mokas.





Lūgšana

Sastingušas balerīnas
Vienā rindā klusē;
Nedod, Dievs, man kādreiz
Nostāties stiprāko pusē.

Rituālas pašnāvības
Pabeigtas līdz pusei;
Nedod, Dievs, man kādreiz
Nostāties stiprāko pusē.

Ziņkārīgi pirkstu gali
Ik dienas mūsu brūcēs;
Nedod, Dievs, man kādreiz
Nostāties stiprāko pusē.

Es nu iešu lauka vidū
Apgulties un rūsēt;
Nedod, Dievs, man kādreiz
Nostāties stiprāko pusē.

Šo rakstu rediģēja trobelius: 26.01.2006 23:04

[pekene]

Jau divreiz esmu mīlējusi,
un pietiks man šī labuma, ja?!
Es krāsoju zilas acis,
es krāsoju lūpas rozā,

es esmu balta un tīra,
un lepnums ir manā pozā,
es putnu no galvas izmetu,
lai būtu viss salts un tīrs...

...bet ja tu nāktu un pieskartos,
tu būtu mans sniega vīrs.

/Inga Gaile/

[evija..]

Astra Tomsone

ŠAI KLUSĀ VAKARĀ...

Šai klusā vakarā
pie manis nāc.
Es durvis atvēršu
jau viegli piesarkusi,
No prieka noreibšu,
kā senāk, Tevi satikusi.

Šai klusā vakarā
pie manis Tu.
Vēl liegi valsis skan
un svece tvan uz galda,
Tu piederēsi man,
ja netic kāds,
tas maldās.
Šai klusā vakarā
es esmu Tava.

Jauns mēness uzlēcis
un rāda zelta ragus,
Bet zvaigznes mirguļo,
kā sniedziņš egļu zaros.
Līst glāzēs vīns,
tas prieka saldmi nes,
Balts plīvurs visu tin
un spēlē vijoles.

Šai klusā vakarā
Tu esi mans.

~~~

Inga Gaile

Kailsala tuvošanās, papēžiem klaudzot pret asfalta ietvi tumšajās pilsētas šķērsielās.
Vējā šūpojas ielas spuldze, spocīga, blāva gaisma.
Sals aizvelk lūpas ar metāla stieplītēm un iecērt vaigos sārtumu.
Viņa novelk cimdu no labās rokas un ejot atglauž matus.
Krūtis elpo kā divi zvērēni - zem mēteļa, sarkanas šalles, koši zilas jakas un melna krūštura.
Acis ir kailas.
Soļo droši.
Pirmās krunciņas pierē.
Un jutekliskums katrā pieskārienā durvju rokturiem, autobusa sēdekļu turekļiem, papīra lapām, naudas zīmēm, ziediem, cigaretēm, cimdu iekšmalai, košļājamās gumijas paciņai...
Vienatnē pretī ziemai.

~~~

Inga Gaile

Laiks, ````, ir apstājies!
Laiks ir apstājies, ````!
Tieši manī ar visām četrām
baznīcu zvanus skaita.
Es zaudēju mirkli pirms simtā baltā,
uzliesmojums un basas pēdas,
Pusmiegā bikls čuksts:
"Laiks ir ````."

~~~

Inga Gaile

mani draugi ir vilki,
no kūstošiem mežiem
iznāk marta pirmajās dienās,
palu ūdeņus dzer,
piedomotās ietvēs,
saber ogas par acīm.
ieskaitot saules starus,
pasauli iegriezt cer.
pasaules riņķis klusē.
pirms tu pasaki vārdu, kakla iedobītē
izlauzies krokusa skūpsts.