Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Roviela]

(OOC - labi! Tad pēc pāris stundu gājiena Annija un Nereons atrod upi (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

Upe nebija pārāk liela un plaša un izskatījās draudzīga. Keilīna, rūpīgi noskatījusi krastus un straumi nekur nemanīja ne kaut ko līdzīgu lielām zivīm, ne arī krokodīliem. Pat nekas, kas varētu izskatīties pēc par baļķi izliekošamies krokodīlu, tuvumā nebija.

Vietā, kur pašlaik atradās Artruss, Neida, Vilijamss un Keilīna, pie upes varēja tikt, nebrienot pa dūņām, kas gan daudzviet bija sastopamas upītes krastos, kā pirmīt, vietā, kur viņi upi ieraudzīja, bet te krastā bija ērti, lieli un mazāki akmeņi, kas stiepās apmēram līdz upītes vidum. Ūdeni varēja dabūt.

Vilijams pēc neilga upītes pētīšanas brīža pārlaižot skatu atpakaļ uz ceļabiedriem, ieraudzīja Artrusam uz kājas lielu, piesūkušos dēli. Izskatījās ka Arturuss, ar upes izpēti aizrāvies, to vēl nav pamanījis.

Pīteram, paejot aiz krastmalas krūmāja šķita, ka te ir tāda kā taka, kā sprauga starp kokiem, kur varētu vieglāk ietikt dziļāk salā. Tālāk krastmalā, cik varēja saredzēt, tāpat nekas cits, izņemot okeānu, smiltis un palmas, nebija saskatāms.

[Romija]

Kokosrieksts mazliet mazināja slāpes, tāpēc varēja turpināt ceļu. Apejot kādu it kā ragu, Annija pamanīja upi, kas izgrauzusi krasta līnijā robu.

"Re, kas mums te ir!" viņa sajūsmināta iesaucās. OOC: Cik plata ir upe? Piesteigusies tuvāk, meitene nopētīja apkārtni, bet nešķita, ka būtu no kaut kā jāuzmanās. Paejot mazliet augstāk, varēja nokāpt pie ūdens, ko Annija arī ar skubu izdarīja. Viņa vispirms iemērca roku salīdzinoši vēsajā ūdenī, tad paskatījās, kādā krāsā tas ir, OOC: kā ir? un uzlika mirto plaukstu uz kakla.

[Roviela]

Upe nav īpaši plata, bet pārbrist to var tikai pašā ietekā okeānā. Augstāk tā ir par dziļu brišanai, nākas peldēt vai meklēt braslu. Sala ir pietiekami akmeņaina, tāpēc var gadīties arī brasli.

Ūdens ir diezgan vēss, visticamāk, upe sāk savu tecējumu kaut kur pazemē. Ūdens ir dzidrs, dzidrs, var redzēt līdz dibenam, drusku dīvaini, ka gultnē nav daudz dūņu, var redzēt spožus akmentiņus. Neredz neko, kas varētu izskatīties pēc kaut kā ļoti satrūdējuša. Zivis, vismaz te, ir nelielas un ļoti košas. Pavīd doma - kā akvārijā!

[Aiva]

"Starp citu," Pīters paziņoja, pabeidzis urbt caurumu otrajā riekstā un kāri dzerot šķidrumu no tā. "Es tur iekšā manīju tādu kā stigu, kā taku. Cik tālu te var redzēt, nav nekā vērtīga gar krastu, varbūt paejamies tur iekšā. Ja tā patiesi ir taka, tad kaut kur tā ved, un ja tā ir zvēru taka, tai vajadzētu izvest pie ūdens."

Ja godīgi, arī Pīteram iešana pa krasta smiltīm jau bija līdz kaklam. Mobilais joprojām rādīja, ka nav zonas.

Pabeidzis dzert, Pīters paslēpa abus riekstus tepat pie koka saknēm, un brīdi pastaigājis, salasīja žagarus, no kuriem izveidoja divas bultas un uzrakstus. Pie bultas kas rādīja atpakaļ uz nometni bija uzraksts SOS, bet otrā bulta rādīja salas iekšienē un tai blakus bija uzraksts 2 cilv un blakus smiltīs lieliem burtiem iekausts uzraksts "Nogriezāmies šeit meklēt ūdeni, ja kāds mūs meklē. Pīters. Laura."

"Nu, ko saki par iešanu paēnī?" Pīters pavērsās pret ceļabiedreni.

[Ungaarijas ragas...]

Vienkārši lieliski, viņi bija pametuši Veroniku vienu. Labi gandrīz vienu (OOC: Kas tad tur īsti bez manis vēl palika?) Gribējās kliegt, bet viņa savaldījās. Ja nebūtu savianota roka, diez ko viņa sadragātu, jo viņas psihoterapeits bija teicis, ka nav labi paturēt jūtas sevī. Vai varbūt viņa to izlasīja kādā žurnālā? Bet vai nav vienalga, galvenais, ka viņa zināja šādu faktu.
Taču viņa netaisījās arī sēdēt šajā karstajā saulē. Tur tās palmas solīja pavēni un dziedātāja pieslējusies kājās devās uz to pusi, neizvēloties nevienu virzienu, kur devās pārējie. Tur zem palmām tiešām bija vēsāks un viņa devās vēl mazliet dziļāk, turklāt pēc izskata visai neskartā daba vilināt vilināja...

[Ného]

Pēc brīža Annija apstājās. "Es vairs nevaru," viņa nopūtusies konstatēja. "Nenormāli slāpst! Vai tu attaisīsi to reikstu, ja es viņu nomizošu?" meitene vaicāja Nereonam, apsēdusies uz kāda zemes izciļņa un paņēmusi rokās riekstu, kas netālu bija nokritis no koka. Šķita, ka kokosrieksti aug gar visu salu.

Pēc meitenes lūgama nereons izveidoja caurumus kokosriekstā, kuru viņa bija notīrījusi. Lūdzu - Nereons pasniedza meitenei riekstu un pajokodams vēl piebilda - bet atstāj man arī.

--------------------

Kad Nereons un Annija sasniedza upi, meitene ātri devās pie upes atveldzēties. kad viņš piegāja tai klāt, bvarēja redzēt, ka tā ir ļoti dzidra un straume gana spēcīga, lai vismaz patlaban nelaistu jūras ūdeni atpakaļ upē, tāpēc Nereons noriskēja un padzērās upes ūdeni. Garšai nebija ne vainas, gandrīz kā avota ūdens. Žēl, ka mums nav kādu noslēdzamu trauku.

[Romija]

Sekojot Nereona piemēram, kārtīgi padzērās arī Annija. Šķita, ka veselu mūžību nav dzerts.

"Ūdens ir tiešām labs. Diemžēl man arī nekā noderīga nav. Man šķiet, ka mums vajadzētu iet atpakaļ un citiem pavēstīt šo jaunumu. Iespējams, ka pārējie arī būs atpakaļ," viņa noteica un vēlreiz uzlika mitru roku uz skausta. Tas bija patīkami! Tad Annija noraisīja lakatiņu un saslapināja to upes ūdenī. Karstajā saulē tas būs patīkami atvēsinošs.

"Varbūt nofotografē, ja tev tas aparāts darbojas," meitene ieminējās un piecēlās.

[Ného]

Kamdēļ?-Nereons viņai jautāja, bet tomēr paņēma fotoaparātu no somas un mēģināja ieslēgt - nekā. Diemžēl nekas neizdosies.

Ja mēs iesim tālāk, varbūt derētu doties gar upi dziļāk salas iekšienē.-to teicis Nereons pie sevis nodomāja, nu gluži Ž.Verna kā noslēpumu salā

[Romija]

"Nu, nekas," Annija mierināja Nereonu un uzsmaidīja viņam. "Es tikai tā iedomājos."

"Nu, ko? Iesim atpakaļ vai papētīsim vēl mazliet?" meitene koķeti pajautāja.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 05.12.2005 18:08

[Ného]

Es domāju, ka vēl kādu gabalu varētu paieties uz priekšu.

[Romija]

"Pa upi vai pa krastu?" Annija vaicāja. "Man vairāk interesētu upe," viņa noteica un skatījās, kas pa upi uz augšu ir redzams.

[Ného]

kā jau iepriekš teicu, tad jau labāk gar upi, tad būs grūtāk apmaldīties, ja iesim salas iekšienē.

[Romija]

Annija piekrita Nereonam un pamazām devās gar upi uz augšu - salas iekšienē. Tā ejot gar upi viņiem visu laiku būs, ko dzert, līdz ar to tas šķita krietni patīkamāk par pludmali.

OOC: kādi ir upes krasti?

[Ného]

OOC:pieņemsim, ka sākumā krasti ir ar smilti un pāris metru attālumā atrodas koki, bet pēc pārsimt metriem koki sāk tuvināties upei.

Nereons sekoja Annijai, kura bija sākusi iet pirmā. Pie reizes viņš nopētīja ainavu-no sākuma koki no upes bija pāris metru attālumā, bet tālāk tie sāka piekļauties upei. Viņš pie sevis nodomāja - sākumā iešana būs ērta.

[Roviela]

(OOC - upes krasti sākumā ir tādi, kā Nereons saka.)

Mežs ne brīdi nebija kluss - visādi ķērcieni, kukaiņu spindoņa un cikāžu koris nerimās ne mirkli. Karsts un sutīgs.

-----------

Annijai un Nereonam iešana sākumā veicās gluži raiti, bet vālāk upes krastos sāka pārādīties gan nelieli purvāji, gan arī bambusu audzes, kurām cauri izspraukties bija neiespējami - tās nācās apiet, pie tam kājas nejauki sprūda starp maziem bambusiem un zāle... tā bija asa un nejauki griezīga. Arī vējš, te, meža dziļumā, sāka norimt, palika tikai sutīga svelme, ko gan patīkamāku padarīja upes tuvums. Nogurums darīja savu, un ēst arī sāka gribēties... Kas tad šorīt ir ēsts?

-----------

Pīteram un Laurai iešana bija labāka. Te, šķiet, kāds zvērs vai daudzi zvēri, bija izlīkumojuši ceļu cauri pamežam, nomīdīdami un pastumdami sāņus nepatīkamākos augus. Pēc tādas pusstundas gājiena viņi atdūrās pret klinti. Taciņa veda tieši iekšā kādā klints spraugā. Izskatījās, ka tur varētu būt ala.

[Romija]

Annija līkumoja starp bambusu stumbriem un krūmiem. Ja sākumā upes krasts šķita mīlīgs, tad tagad šķita, ka tas speciāli traucē iešanu. Brīžam nokļūstot tuvāk upei, Annija padzērās, lai būtu vieglāka iešana. Bet arvien skaļāk par sevi sāka atgādināt vēders. Tuvumā nekur īsti nemanīja kādus augļus, kas būtu ēdami, lai arī krūmi un koki bija visai daudzveidīgi un apkārtējā dzīvība mudināja domāt, ka ēdamā te netrūkst.

Sākumā asā zāle katru švīku atstāja ar nejauku sajūtu, līdz Annijai tas apnika. Apstājusies pie kāda pusnokrituša stumbra, viņa izvilka no somas džinsas, ko iepriekšējā vakarā bija izlikusi žūt. No tām vēl joprojām bira smiltis, bet tas vienalga varētu būt patīkamāk kā sūrstošas un sašvīkātas kājas. Atvainojusies, viņa aizlīda aiz tā paša stumbra un kāda krūma, lai pārvilktu bikses.

Tā jau labāk!

"Klau, vai tev nav nekas ēdams paņēmies līdzi?" Annija uzrunāja Nereonu. "Gribās atvilkt elpu un kaut ko iekost!"

[Vēja dvēsele]

"Uz priekšu!" Laura noteica. Tagad viņa jutās mazliet atveldzējusies. "Paldies par to kokosriekstu!" Meitene tā kā sakaunējās: "Apsolu, ka nākamreiz palīdzēšu tev."

Laura paklausīja Pītera aizrādījumam un nopūtusies sakārtoja krekliņu. "Rādi šurp to taku! Varbūt tur manas džinsenes nemaz par skādi nenāks." Viņi sāka iet takas viezienā.

"Tu jautāji par mana ceļojuma mērķi," meitene atgādināja. "Nekāds darba brauciens jau nebija, esmu vēl studente un nekur nestrādāju. Es biju ceļā pie tēva māsīcas ģimenes. Viņi tagad droši vien aiz bēdām un šausmām gandrīz galvu zaudējuši, viņi mūždien par visu briesmīgi pārdzīvo. Un nav jau ar' mūsu stāvoklis nekāds izcilais. Visi noteikti uzskata mūs par mirušiem," viņa sērīgi novilka.
"Un kā ar tevi? Kur tu brauci?"

[Ného]

Nē, visu atdevu vakar, kad Pīters sadalīja starp visiem bēdu biedriem. - atteica Nereons, - varbūt jāmēģina pandu metodes?-Viņš jokojot nolauza vienu jaunu un zaļu bambusa stiebru.- Vai varbūt tomēr jādodas dziļāk mežā.

[Romija]

"Man šķiet, ka ar tiem var tikai zobus izbakstīt," iesmējās Annija un tūlīt arī to nodemonstrēja.

"Negribētu pazaudēt upi. Ja apmaldamies, vismaz pa to nokļūsim atpakaļ pludmalē! Savādāk... kas zin, kā te džungļos ir. Krabj varbūt nestaigā, bet kaut kas cits gan iespējams."

[Ného]

Nu tad mums jācer ko ēdamu atrast tepat tuvumā, varbūt vēl paejam augšup gar upi?