Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Ariona]

Klau, es arī laikam labprāt dotos līdzi! Vismaz būs kaut kas interesantāks un noderīgāks, ko darīt! Noteica Vilijams, lai no ko, bet palikt šeit būtu gatavais murgs, klausīties Veronikas gaudās, kas šoreiz gan bija pamatotas izņēmuma kārtā....Nu nē tā jau var iedzīvoties depresijā...

[Romija]

"Hmm, mūsu kļūst daudz," Annija secināja, paskatoties uz nu jau pieciem cilvēkiem. "Klau, man šķiet, ka gar pludmali ir vērts iet tikai četriem. Diviem uz vienu pusi un diviem uz otru. Tā kā mēs esam seši, tad divi varētu tā kārtīgāk apskatīt tepat džungļus. Vismaz tik, cik var, lai nebūtu jālien pārāk tālu. Ko sakiet?"

OOC: Tiešām, vai tad vienīgā, kas paliek, ir Veronika? Neviens ar lielo SOS un riekstiem nenodarbosies? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/huh.gif)

[Ariona]

Ak nu man jau vienalga kurp doties, atskaitot bezmērķīgu nīkšanu šeit! Šī vieta jau var nobeigt, ja ne fiziski, tadmorāli jau nu noteikti.

[Romija]

"Viens gan neej. Paņem kādu līdzi. Mums nevajag, lai tu apmaldītos," Annija pasmaidīja. "Varbūt viņam pievienosies kāds no jums?" meitene jautāja Artrusam, Pīteram un Laurai. Viņa pabrīnījās par savu organizēšanas vēlmi, bet reizēm vajag. Tomēr svarīgas lietas darāmas.

[Ariona]

Nu jā vienam doties laikam jau nebūtu prātīgi, bet ja nu savādāk nevar var arī tā! nez ar ko tad vajadzēs doties kopā, ja vispār ar kādu vajadzēs kopā kurp iet...Katrā ziņā baiļu nebija, revolveris droši gulēja jakas kabatā, nažu un tamlīdzīgu rīku komplekts arī, laika gaitā, lai sekmīgi varētu strādāt bija izkopta laba prasme ar tiem darboties, kaut arī pati dima par nogalināšanu bija diezgan derdzīga, bet pašaizsardzības nolūkos jau var ar kādu meža kustoni nomušīt...Varbūt šī doma nebija nemaz tik slikta...

[gone away]

Artruss palūkojās uz Lauru, kura bija tikko uzdevusi viņam jautājumu.
Nu, viens pats pludmalēes palikt netaisos. Ceru, ka mūs izglābs. Nevēlos tik apēsts! vīrietis sacīja un uzmaidīja meitenei. Jauki, ceļa laikā būs ar ko parunāt!
Nu, Annijai ir taisnība. Nedaudz džungļos būs tomēr jāielien! Artruss sacīja.

[Aiva]

"Nu tad skaidrs - Annija un Nereons - Jūs iesiet uz kreiso pusi, mēs ar Lauru uz labo pusi, bet jūs kungi, paskatīsities, kas te slēpjas džungļos tepat ap šo vietu. Lieliski. Parējie tikmēr var nodarboties ar SOS uzraksta veidošanu, riekstu tīrīšanu vai kā citādi pavadīt laiku," Pīters pameta skatienu uz nomaļi sēdošo Veroniku. "Var jau to SOS kaut vai ar kāju smiltīs iekašāt, starp citu, tiem kas pa pludmali ejam, nav slikta doma tādus uzrakstus atstāt pa gabalam, kopā ar bultu atpakaļ uz šo vietu."

[Romija]

"Sausās smiltīs vis tā neiekašņāsi tik vienkārši. Vējš aizpūtīs. Bet mitrajās viļņi aizskalos. Ja gadās kādi koka gabali, tad tas varētu būt drošāk," Annija piebilda. Labi, ka visi sadalījās, tagad varēja doties ceļā.

"Gājuši?" viņa uzsauca Nereonam.

[Aiva]

"Nu, mums jau nevajag lai tas uzraksts stāvētu mūžīgi, dienu ja izturēs, arī būs labi, drīzāk jau daudz āttāk mēs būsim kādu satikuši un jau laimīgi sēdēsim kādā viesnīcā, dažs dzers sulu, dažs martini, un kopā smiesimies par pārdzīvoto."

Pīters vēlreiz pameta skatu apkārt.

"Gājuši ka," viņš pamāja Laurai un devās prom pa labi pa pludmali.

Ceļš bija viegls, smiltis patīkami gurkstēja, un nebijis tik stipras saules , būtu bijis pavisam labi. Kad bija iespējams, pīters sekojot annijas ieteikuma,, pagāja nostāk no liedaga, koku paēnī. Zem palmām iet bija viegli, bet krūmājs, kas vietām bija saaudzis, bija nepaŗvarams šķērslis, to sastopot nācās vien griezties ārā liedagā.

Tā Pīters nosoļoja kādu stundu vai divas, pavērojot Lauru, via tā tiek līdzi. Strautu vai avotu nemanīja.

"Labi, pusstunda pauze," viņš atslīga koku paēnā un izstiepa kājas, atbrīvojis tās no kurpēm.

[Ariona]

Nu ko, tad nu laižu džungļos iekšā lūkot pēc nu kaut kā! noteica Vilijams tēloti sparīgā balsī, tās ar šis sadalījums pilnībā skaidrs nebija, bet lai nu būtu, cerams iznākot laukā viss ķermenis vēl būs vienā veselumā...

[gone away]

Eu, Vilijam, pagaidi tak mani! neapmierināti iesaucās Artruss, jo viņš pirms tam bija pietiekami skaidri izteicies, ka bnevēlas nīkt pludmalē vienatnē pats ar sevi.
Ejam tak kopā virietis vēlreiz atkārtoja, lai atgādinātu to Viljamam un devās viņam līdzi.

[Džea]

Neida uzmanigi klausījusies pārejo runāšana.Taka pludmalē viņa jau ir bijusi derētu aiziet uz džungļu pusi.Ziniet man škiet ka jums noderētu ari kāda meitene.Neida smaidot teica vērsdamas pie abiem puisiem un panemdama ceļa somu

[gone away]

Artruss pameta skatienu Neidas virzienā.
Protams, vari nākt līdzi! Ka jau saka- bariņā jautrāk. Tikpat tas ir interesantāk, kā dirnēt pludmalē. vīrietis piezīmēja un pamāja meitenei, lai nāk ātrāk.

[Džea]

Neida pievienojas abiem puišiem un sāka iet blakus Artussam.Tā vien škiet ka tad kad viņa aizbrauks mājās sanāks lielisks raksts par šo celojumu.Varbūt pat iznāks grāmata.Pametusi skatu uz pārējiem viņa atkal pagriezas uz priekšu

[Lauwinja]

Keilīna bija piecēlusies un redzēja, kā Neida pievienojas gājējiem uz džungļiem. Tur varētu koku ēnā būt vēsāks un normālāks laiks. Aši pielēkusi kājās viņa pieskrēja pie Artrusa, Neidas un Vilijamsa un nedroši palūkojās viņos. Es arī, ja varētu, labprāt pievienotos. Ja nav nekas iebilstams. Somu meitene bija atstājusi palmas ēnā un nu stāvēja peldkostīma augšiņā un šortos un botās nedroši vērdamies pārējos sejās. Koku paēnā noteikti ir vēsāks

[Roviela]

Saule kāpa aizvien augstāk un palika aizvien karstāks. Izņemot kokosriekstus - nekāda dzeramā.

Palmu ēna nebija nekas dižs, bet tomēr labāk kā nekas. Tos, kuri gāja gar pludmali, vēl kaut nedaudz atsvaidzināja jūras vēsma, bet Artrusu, Neidu, Vilijamsu un Keilīnu, kas devās iekšā dziļāk mežā, sagaidīja īsta elle - vējš apmaldījās un pazuda kaut kur vareno koku galotnēs, lejā bija karsts un mitrs. Nekad netīrītais pamežs bija pilns sakritušiem kokiem, starp kuriem auga asa zāle, kas nežēlīgi skrāpēja kailos stilbus, atstādama uz tiem asiņainas švīkas. Vietām zāle bija ļoti gara, un vietām to nomainīja kāds dzeloņains augs, kas nesaudzēja ar citas apģērba nenosegtas ķermeņa daļas. Izskatījās, ka vismaz tur, kur viņi gāja, nekad iepriekš cilvēka kāja nebija spērusi. Sviedri visiem lija aumaļām, un dzert gribējās nežēlīgi. Pēc pāris stundu laušanās pa džungļiem, četrinieks nonāk pie upes, kurai šai vietā ir nedaudz purvaini krasti. Ieplaciņa, droši vien. Ja paietu uz vienu vai otru pusi, gan atrastos, kur var tikt klāt. Izskatās, ka ūdenī, vismaz no pirmā acu uzmetiena, nedzīvo nekas draudīgs un bīstams.

Ceļš gar pludmali bija tikai nedaudz vieglāks. Tiesa, garās, asās zāles te nebija, un vējš nedaudz atsvaidzināja, bet saule caur retajām palmu lapām taisni vai svilināja.

Viena no grupām, kas iet gar pludmali, (OOC - Rowenny noteiks, kura) atrod upes ieteku jūrā. Tieši pašā krastmalā saldūdens nav piebrienams, bet paejot augstāk, tam var bez sarežģījumiem tikt klāt. Izskatās, ka ūdenī, vismaz no pirmā acu uzmetiena, nedzīvo nekas draudīgs un bīstams.

[Romija]

Annija centās turēties palmu ēnā. Kājas sausajās un karstajās smiltīs griba, kedas piebira ar smiltīm un sāka berzt, līdz šķita, ka uz papēža varētu jau būt izveidojusies tulzna. Bet, iedomājoties par iespējamo smilšu temperatūru, apavus novilkt nemaz negribājās.

Visu ceļu nekas interesants nerādījās, neviena avota, strauta. Palienot mazliet džungļos, lai apskatītos, kas tur notiek, vēlēšanos doties dziļāk mazināja daudzie sakritušie koki, nemīlīgā zāle un zari. Šķita, ka pludmalē ir kaut vai mazlietiņ labāk.

Bija karsts, tāpēc Annija diez ko nerunāja, vien ik pa brīdim pateica, ka ielīdīs džumgļos, no kuriem gan ātri arī izlīdz. Likās, ja tūlīt neatradīsies normāls ūdens, būs traki.

Pēc brīža Annija apstājās. "Es vairs nevaru," viņa nopūtusies konstatēja. "Nenormāli slāpst! Vai tu attaisīsi to reikstu, ja es viņu nomizošu?" meitene vaicāja Nereonam, apsēdusies uz kāda zemes izciļņa un paņēmusi rokās riekstu, kas netālu bija nokritis no koka. Šķita, ka kokosrieksti aug gar visu salu.

[Vēja dvēsele]

Laura visu laiku bija pusskriešus sekojusi ātrajai Pītera gaitai un tagad laimīga nometās zem kokiem. Mute bija pavisam izkaltusi. Melnās džinsu bikses šitādam karstumam nepavisam nebija piemērotas, saule šausmīgi cepināja. Krekliņu meitene sasēja mazliet zem krūtīm un ļāva vējiņam glāstīt kailo vēderu. Viņa labi apzinājās, ka nav prāta darbs tā darīt, jo līdzi nebija pretapdeguma krēma, tomēr karstums viņu vai beidza nost.

"Uz kurieni tālāk?" Laura izdvesa. "Man galīgi vairs nav spēka, tās džinsenes mani nobeigs. Nevaram mēs tagad attaisīt to kokosriekstu, ko tu tur staipi līdz? Pa ceļam mēs taču atradīsim vēl daudz tādu. Un citus augļus, domājams, arī."

[Lauwinja]

Keilīnas kājas stipri skrāpēja asā zāle. Viņa bija nepareizi apģērbusies. Kautgan bija karsts viņa vēlējās sev mugurā garās bikses un džemperi, lai aizsargātos no neviesmīlīgajiem augiem. Meitene klusi lamājās, bet turpināja ceļu censdamās uzmanīties. Viņi bija nonākuši pie kādas upes krasta. ūdeni ļoti kārojās. Keilīna bija gatava skriet ūdenī, bet nosākuma to noskatīja. KAs zin, kas tur varētu būt iekšā un vai maz ūdens ir tīrs. Uzmanīgi paspērusi soļus uz priekšu vietā, kur varēja normāli tikt pie ūdens, viņa ielūkojās ūdenī.

[Aiva]

OOC. tā kā es jau paguvu uzrakstīt, akūpi neatradām, tad laikam paveiksies Annijai ar Nereonu (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

"Labi, tūlīt attaisīšu," Pīters pamāja ar galvu, lai gan labprātāk būt vēlējies gulēt tepat un nekustēties. Piecēlies sēdus, viņš izņēma līdzi nesto riekstu, samekēja vietu blakus kādam kokam, kur iestutēty to saknes, un sāka urbināt ar nazi caurumu. Laurai vispār bija taisnība, rieksti lai arī ne no vietas, bet ik pa laikam bija atrodami.

"Paklau, Laura, pareizi?" Pīters, neatraujoties no rieksta, sacīja. "Nedomāju, ka tev vajadzētu riskēt tā atkailinoties - ja apdegsi saulē, būs vēl sliktāk, tad jau labāk pasvīst, un mēģināsim iet ēnā pēc iespējas vairāk..."

Pēc kāda laiciņa arī šajā riekstā parādīās caurums. Pasniedzis to Laurai, Pīters piecēlās un pagāja dziļāk krūmājā savās darīšanās. Atgriezās viņš ar vēl vienu riekstu zem rokas, ko iestatīja jau izmantotajā vietā un sāka urbināt - pats sev.

"Saki, kas bija tavs merķis lidojumā," viņš pavaicāja. "Atpūtas brauciens vai arī kas ar darbu saistīts?"