Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Džea]

Neida lēnām pastaigajas pa pludmali.No rita kad viņa bija pamodusies neviena nebija.Iktā jau vajadzetu me°klēt pārejos tacu šoreiz vina izvelējas vienkārsu pastaigu.Pārejie pagaidīs velāk.Dīvaini ka pludmale ir tik klusa.Nopuzdamās Neida turpināja pastaigu

[Hikari]

ooc :iesaku Neidai, ja vien vinja nevēlas palikt pludmalē, ātri atrast pārējos...

[Ného]

Nereons bija pastaigājoties kādu gabaliņu pagājis nost no apmetnes vietas. Kad viņš tālumā(cik nu tur tālu bija) ieraudzīja steigu un to, ka kāds nesa kādu, viņš devās atpakaļ pie pārējiem, bet nenojauzdams situāciju, tas nenotika diezcik ātri. Tat, kad viņš piegāja pie ugunskura, Nereons gandrīz vai palika bez valodas no tā, ko viņš ieraudzīja.

OOC: es atnesu aptieciņu, tur arī var būt kas noderīgs, nav jādmā tikai par grādīgo dzērienu pielietošanu dezinficēšanā

[Romija]

Annija paņēma no Lauras zeķi, ko viņa bija cieši sarullējusi, un piespieda pie pirkstiem. Palūgusi, lai kāds pietur, viņa centās notīt tā, lai pirksti būtu starp zeķi un pārējo plaukstu. Iztinusi visu marles rullīti, Annija tā galu pārplēsa uz pusēm un sasēja. Izskatījās, ka viss ir nosiets daudz maz normāli, asinis arī nekur cauri nesūcās.

Atviegloti nopūtusies, Annija noslaucīja pieri, kas steigā darbojoties bija nosvīdusi, un piecēlās.

"Pieskati, lai tā roka ir nedaudz augstāk. Lai nenokrīt zemē," viņa plaūdza Laurai. "Viņai drīz vajadzētu atgūties. Ja tas ir pārbīlis, tad drīz beigsies. Man šķiet, ka trakākais būs tad, kad viņa uzzinās, kas ir noticis ar pirkstiem."

Annija paskatījās uz sevi. Viņas drēbes bija vietām nošķiestas ar Veronikas asinīm. Mulsi uzsmaidījusi tikko pienākušajam Nereonam, meitene aizsteidzās noskalot vismaz rokas, lai nenosmērētu kaut ko vairāk.

[Roviela]

Pastaigas laikā Neida ieraudzīja vairākus krokodīlus, kas izgaisināja domu par jauku pastaigāšanos. Turklāt viņa kopš vakarvakara neko nebija ēdusi un dzērusi. Un pamazām kļuva stipri karsts. Neidai sāka sāpēt galva. Ātri jāatrod ēna un kaut kas dzerams!

[Aiva]

Redzot, ka Veronika ir glābta no noasiņošanas, Pīters piepeši sajuta svelinošās sāpes sejā, kur Veronikas nagi bija atstājuši visai daiļrunīgas pēdas.

Saviebies, viņš izvēlējās Russian Vodka pudelīti, un tad palūdza kādam no klātesošajiem - iespējams Nereonam vai Laurai - palīdzēt izmazgāt skrāpējumus. Plāksteri ko uzlīmēt nebija, nāksies vien paļauties, ka nekas pa gaisu lidojošs neiekļūs ievainojumos.

Turklāt arī vēders pēc niecīgajām vakariņām, visiem rīta darbiem un Veronikas plosīšanās arī sāka prasīt savu tiesu. Tomēr, brūces vispirms... Pēc tam Pīters paskatīsies, kas tur īsti ir ar tiem kokosriekstiem.

[Romija]

Annija piegāja pie ūdens un notupās. Viņa negribēja kāpt dziļāk, redzot, kas ir noticis ar Veroniku. Bet te seklumā izskatījās, ka nekas būstams nav. Sagaidījusi kādu vilni, viņa samērcēja rokas un tās noskaloja. Tad vēlreiz.

Tikai tagad Annija pamanīja, cik karsts bija kļuvis. Mute bija sausa. Prasījās padzerties. Nopurinājusi rokas un pārlaidusi skatienu apvārsnim, tā arī neko neieraudzījusi, meitene devās atpakaļ. Tur daži ļaudis ņēmās tagad jau ap Pīteru.

"Ūu, izskatās nejauki," Annija novilka, uzmetusi acis vīrieša vaigam. "Man šķiet, ka aptieciņā kāds plāksteris bija. Vismaz tās nejaukākās švīkas varēsi aizlīmēt," viņa piebilda un pacēla to, kas no aptieciņas bija palicis pāri. Izskatījās, ka daži baltā plastmasā iepakoti plāksteri tur ir sagalbājušies. Vienu attaisījusi, Annija konstatēja, ka tas ir bērnu plāksteris, kam virsū bija ilustrācijas no multfilmas "Aladins un burvju lampa". Annija iespurdzās.

"Tev ir izvēle - vai nu nelīmēt neko vai līmēt šos te," viņa ķiķinādama parādīja Pīteram savu guvumu.

[Aiva]

Pīters saviebās kā zobu sāpēs.

"Līmē vien, tas zem kreisās acs liekas ir pavisam nejauks," viņš nopūtās. Tas nu būs jāpiecieš.

Viebdamies Pīters pacieta mazgāšanu un aplīmēšanu.

"Tā, tagad jāpadomā kaut kas par ēšanu," viņš sacīja, kad tas nu bija aiz muguras. "Nāksies paskaldīt kokosriekstus, bet vispār ar skubu jāsāk domāt par došanos kaut kur meklēt palīdzību."

[Romija]

Annija ieķiķinājās vēlreiz un ķērās pie Pītera aplīmēšanas. Tā prātīgi, lai acī netrāpa. Kad tas bija izdarīts, viņa pasmaidīja. "Te taču neviens neskatās!"

"Es nomizoju divus kokosriekstus," Annija teica un parādīja uz saviem darba augļiem. "Vismaz kāda mutīte, ko padzerties, būs. Bet tev taisnība. Mums vajag meklēt vismaz kādu strautu. Savādāk visi izslāpsim. Cik tad var no riekstiem," Annija bija kļuvusi gluži nopietna. "Varbūt tagad vajag paēst un padzert, kas vispār mums vēl ir, bet tad pamazām posties un iet kaut ko meklēt. Kas zina, ja nu aiz līkuma ir māja. Gan jau Veronika arī pamazām attapsies. VArbūt pat nevajag iet visiem, daži varētu palikt un kaut vai lielu SOS no lidmašīnas atlūzām uztaisīt. Tā dažreiz filmās rāda. Un viņas ir spīdīgas, varētu labāk saskatīt, ja nu kāds lido pāri. Cikvēkiem vajag, ko darīt!" meiteni nez kāpēc bija pārņēmusi lielā organizēšanas kāre.

"Bet vispirms, attaisiet, lūdzu, kāds riekstus!"

[Aiva]

Pīters paņēma vienu no riekstiem, piegāja pie palmas un nopētījis zemi, izvēlējas veitu kur saknes bija atsegušās. Rieksts tika iespiests starp divām saknēm lai nedancotu, un tad Pīters ar nazi ņēmās urbināt tajā no gala iekšā caurumu. Tā kā riekstam nebija kur īsti sprukt, bet Pīteram bija radusies iespēja uzlādēt uz kādu aizturētās dusmas un niknumu par visu pasauli kopumā un par šo nelaimīgi notikumu virkni speciāli, nepagāja nemaz ilgs laiks iekāms caurums bija gatavs.

"Par lobīšanu un dziedināšanu," Pīters pasniedza riekstu Annijai un ķērās pie otrā.

[Romija]

"Paldies," Annija paņēma riekstu, padzērās un pasniedza arī citiem. Gluži tā vis nevar, ka viena visu izdzers! Pēc tam viņa apsēdās un sāka lobīt nākamo riekstu.

[Vēja dvēsele]

Laura sabužināja savu somu, sarausa zem tās kaudzīti smilšu un atslēja pret to Veronikas roku. Pa laikam uzmezdama skatienu Veronikai, meitene aizskrēja līdz krastam un uzmanīgi nomazgāja nedaudz asiņainās rokas.
Tad viņa aizgāja pie pārējiem, un, sagaidījusi, kamēr kokosrieksts nonāk līdz viņai, mazliet padzērās, jo viņai mežonīgi slāpa. Rieksts tika padots tālāk. "Ja nu te tiek runāts par tālākajiem plāniem, es labprātāk dotos kopā ar tiem, kas ies meklēt palīdzību. Man te kaut kā nepavisam nepatīk. Bet ja man akurāt jāpaliek tepat, lielus iebildumus necelšu," Laura sacīja. "Starp citu, ja nolemsim taisīt to SOS zīmi, mums kopā būs jāsanes akmeņi no turienes," meitene norādīja uz vietu, no kuras viņas ar Annniju bija stiepušas akmeņus. "Man liekas, tā kā SOS zīmei jābūt labi pamanāmai, tātad burtiem vajag būt lieliem un bieziem, un es nezinu, vai būs pietiekami to atlūzu, kuras var savākt un kuras ir tādā svarā, lai vispār būtu paceļamas. Turklāt es šobrīd nevaru iedomāties, ka kāds pēc šī gadījuma vēl gribēs līst ūdenī un brist līdz lidmašīnai. Bet ar akmeņiem noņemšanās būs liela. Gandrīz visus, ko varējām panest, mēs ar Anniju jau savācām kapa nolikšanai."

[Romija]

"Varbūt var izmantot kādus kritušu koku stumbrus? Vai kādas nu jau nevajadzīgas košākas drēbes?" minēja Annija. "Katrā ziņā, jā, burtiem tad būtu jābūt lieliem. Un tādiem, ko vējš uzreiz neaizpūtīs!"

Viņa bija nomizojusi vēl vienu kokosriekstu un ķērās pie nākamā. Kaut kā neizskatījās, ka kāds gribētu palīdzēt. Visi tikai grib dzert, bet strādāt neviens!

[Ungaarijas ragas...]

Piepeši Veronika sakustējās, roka noslīdēja no Lauras izveidotās smilšu kaudzītes, kreisā roka tika piespiesta pierei. Atskanēja tāds kā vaids. Veronika bija atguvusies. Viņa atspiedās ar labo roku, bet asas sāpes lika to strauji pacelt.
Pieslējusies sēdus, viņa kādu brīdi nesaprotošu skatienu blenza uz pārsieto roku un... Un... Prātā atausa redzētais pirms viņa zaudēja samaņu. Klusuma brīdis ieilga, varēja vien redzēt, kā Veronika stingi blenž uz roku, līdz viņai izlauzās: Ak mans dievs, mana roka...

[Romija]

Annija paskatījās atpakaļ uz Veroniku. Nabadzīte, šito viņai būs grūti pārdzīvot! Tad viņa piecēlās un piegāja pie sievietes. Ar tēloti atvieglotu skatu, viņa to nopētīja.

"Paldies dievam, ka tu pamodies! Mēs tā uztraucāmies!" viņa it kā ļoti uztraukti stāstīja un centās izskatīties tā, it kā tiešām Veronikai būtu draudējušas nāves briesmas. Tā varbūt viņa tik ļoti netrakos par roku, ja redzēs, ka varēja būt vēl sliktāk!

[Ungaarijas ragas...]

Es tam neticu! Veronika nomurmināja pie sevis, joprojājām blenzdama uz roku. Domas šaudījās pa galvu, viņas roka bija sakropļota. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu ielidināja ūdenī tas ````. Un kāpēc viņš ielidināja viņu ūdenī, tāpēc, ka viņa aizstāvēja sevi... Viņš to nožēlos un pārējie arī, līdzko viņa dabūs rokās savu advokātu.
Piepeši Veronika izplūda asarās: Mana roka, tā ir sakropļota, tā ir pagalam, ko gan es tagad darīšu... Nu kāpēc, kāpēc gan tā? Viss ir pagalam... Viss!

[Romija]

"Nu, nu, mierīgi! Tava roka nav pavisam pagalam!" Annija centās Veroniku mierināt. "Gan sadzīs. Jā, cita divi pirksti, bet pārējie ir veseli," viņa centās izklausīties pārliecinoša. "Un tu vēl sveikā esi tikusi cauri. Ja tā būtu seja, nedo' dies..." meitene centās izskatīties satriekta par to, ka varētu tikt izbojāta Veronikas skaistā seja.

[Ungaarijas ragas...]

Seja?! veronika iesaucās un piepeši pietrūkās kājās, cik vien ātri iespējams viņa aizdevās pie sava kofera, kur bija spogulis. Spogulis rādīja, ka vismaz ar seju viss ir kārtībā...
Ak dieniņās, cik šausmīgi! ģīmis bija apdedzis karstajā saulē, vīdēja pāris pumpas, kas bija uzradušās, zem acīm loki, bet tie jau bija no rīta.
Tad viņa manāmi sašļukusi atgriezās pie pārējiem un paskatījās uz Anniju: Veseli divi pirksti pagalm, mana roka ir sakropļota, kā viņa tagad izskatās. Un... Laikam jau neviens neiedomājās, ka varētu tos sameklēt un ielikt ledū, ar nodomu, ka vēlāk varētu mēģināt pielikt atpakaļ?

[Romija]

Nē, tas jau ir par traku! Viņa bija nelabojama!

"Es nezinu, vai kāds spēj un grib tagad atrast to zivi, kas viņus nokoda, un viņai atņemt. Ja gribi, ej pati meklē!" Annija sāka skaisties. Noģībusi Veronika bija labāka par pamodušos. Tādas pūles - pateicība? Nekā!

[Ungaarijas ragas...]

Veronika neko neatbildēja. Viņa tikai apgriezās un savilkusi seju sāpēs aizsoļoja pie lielās mantu lādes, uz kuras apsēdās un pagriezusi pārējiem muguru vērās jūrā.
Saudzīgi ar kreiso roku turēdama labo viņa domās nolādēja visas zivis, Pīteru, lidmašīnas avāriju, vārdu sakot visus, ko vien kaut kādā veidā atrada par vainīgiem esam notikušajā nelaimē. Tiesa, kaut kādā apziņas kaktā jau sīka domiņa urķējās, ka īstenībā jau to visu izprovocēja viņa pati, bet tā bija tikai sīka domiņa.