Šausminošā vēsts[C][ATD], LS par Isakiju Opcijas

[rudo lapu vilcēn...]

Sākam spēli!

Skaists saules pilns rīts ir atausis pār Osmas bruģētajām ielām un ieliņām. Ir pagājusi nedēļa kopš no Lativkraftas izsūtīts ziņnesis. Tagad viņš nu ir ieradies Osmā.
Tirgus laukumā un pie ostas, kā arī šur tur citur var manīt piestiprinātas baltas lapas ar paziņojumu. Laukumiņā pie viena no Osmas lielākajiem krogiem "Priežu dēmons" kāds žandarms, pilsētas noteiktajā vienkāršajā uniformā, pie koka dēlīša liek klāt paziņojumu, tādu pašu, kādu var redzēt jau daudzos Osmas laukumos.
Pienaglojis klāt paziņojumu, kareivis atkāpās un novērtēja savu darbu.
-Tie nu gan būs vai nu prātu zaudējuši vai vienkārši muļķi.- viņš klusu norūca.
-Bet ser, viņi taču būs varoņi.- mazs zēns, šķiet nesen pamodies, pieskrēja pie žandarma un, aši pārlaidis acis paziņojumam, noteica.
-To mēs vel redzēsim.- par atbildi atrūca vīrs un aizsoļoja prom, kur pie slitas piesiets stāvēja un nedaudz nemierīgi dīdijās viņa zirgs.

Isakieši!
Senzemei tuvoja drūmi laiki, tādēļ visi, kuri sirdī droši un nebaidās nāves, lūgti pulcēties krogā "Priežu dēmons" līdz šīs dienas pusdienlaikam.
Tiek lūgti visi, kuri vēlas palīdzēt Senzemei drūmā stundā un nebaidās doties Trahtijas dzīlēs.
Pāvaldnieku padome.

[patija]

Ieejot krogā Tiharu apsēdēs pie letes netālu no Nereisa.
Gaidīdama krodzinieku, jo izskatījās ka viņs ir aizņemts, izņēma no somas grāmatu un mazliet palasīja.
Jau izlasījusi kādu gabaliņu feja nolika grāmutu un piecēlusies piegāja pie Vilkusas.
-Vai mums drīz vajadzēs šķirties? ar mazu smaidu pajautāja Tiharu.

[Tinuviel]

- Man, lūdzu, sarkanvīnu.
Reihards īsi palūdza. Kaut gan kapuce bija uzvilkta, seju viņam varēja manīt. Īsi pasmaidījies vulfors apsēdās pie letes. Tur viņš brītiņu pavēroja kroga iekārtojumu un novilka kapuci. Iekšā bija silts.
Par Nearno gan nevajadzēs parūpēties, viņš jau ir gabalā..
Vulfors nodomāja.


Krodzinieks, joprojām smaidīdams, pieņēma viesu pasūtījumus. Sakuras doto naudu krodzinieks ielika kādā kabatā.
Tūlītās būs, vienu mirklīti.. Pēc mirkļa viņš noteica un pazuda kādās durvīs aiz letes.
Nepagāja ne piecas minūtes, kad krodzinieks atgriezās ar kādu zēnu. Krodzinieks nolika Romielas priekšā glāzi sarkanvīna un šķīvi ar uzkodām, uz kura bija dažādi sieri un dažas sviestmaizes, bet zēns - Sakurai sidru un Reihardam vīnu. Tad zēns pazuda durvīs.
Labu apetīti! Krodzinieks novēlēja un pasmaidīja.
Un ko izvēlēsies pārējie? Viņš vērsās pie tiem, kas vēl nebija pasūtījuši.

[Haskija]

Haksu negāja iekšā krogā, bet citiem viņu nemanot aizgājā uz citu vietiņu. Rejons (kā jau daudzi suņi) nebija pieradis gulēt telpās, bet gan zem klajas debess un devās nelielā pastaigā tāpat vien.

[rudo lapu vilcēn...]

Es vēlētos vīnu, par pārējo, veļ padomāsim. vulfore noskaitīja uz galda attiecīgās monētas. Kapuce palika pārvilkta pār sejai, bet acis rūpīgi vērīgi pētīja citus apmeklētājus.
Kad vulforei kolāt piegāja feja, tā pcēla galvu.
Neko nevar zināt. Varbūt jā, varbūt nē. kapuces ēnā varēja redzēt klusu smaidu.

[patija]

-Man negribētos šķirties no jums! Tiharu klusu pateica.
Klusēdama viņa tagad sēdēja pie letes un skatījās uz citiem. Pagaidām Tiharu neko nepasūtīja, jo negribēja ēst.

[rudo lapu vilcēn...]

Lūdzu, krodzinieks pasniedza vulforei glāzi.
Šķirties reiz nāksies no visiem, tomēr parasti ir cerības atkal sastapties. nesteidzīgi iedzerot malku no glāzes, Vilkusa atbildēja.

[Ungaarijas ragas...]

Nereiss paraudzījās uz krodzinieku un apsēdās pa zirgu modei (kaut kā līdzīgi kā suns). Pavērsis pret krodzinieku zeltainās ausis, viņš noteica: Man vīnu un rudzu maizi lūdzu!
To izdarījis, viņš atkal paskatījās apkārt, uzmezdams pētīgu skatienu ceļabiedriem un citiem kroga viesiem.

[rudo lapu vilcēn...]

Lūdzu. krodzinieks pasniedza kentauram prasīto.
Visi ieklīda paši savās domās un atvilka elpu no ceļā. Nakts aiz logiem un durvīm bija pieteikusi savu varu un cits pēc cita, pa vienam un pulciņos, krogā sēdošie zemnieki devās prom uz mājām.

Haksu nesteidzīgi soļoja pa ciemata, kas atradās līdzās krogam, vienīg nelielo ielu. No ceļa puses, kas veda uz Osmu, atskanēja spēcīga pakavu klāboņa, kas lika sunim pievērst uzmanību. Uz ceļa, putekļu ieskauti, uzradās jātnieki, kas strauji lika zirgiem apstāties pie kroga durvīm.

[Haskija]

Izdirdējis spēcīgo pakavu klaboņu rejons pietiekamā attālumā pamanīja tuvojošos jātniekus un visapkārt viņiem esošos putekļu mākoņus. Haksu noskatījās kā viņi ļoti strauji apturēja zirgus pie kroga durvīm, un izbrīnā vēroja viņus.

[rudo lapu vilcēn...]

Atskanēja nedaudz rupji smiekli un no viena straujā zirga, nokrita tāds kā sainis. Smejoties pārējie piecēla saini un varēja saprast, ka tas ir cilvēks.
Būdams šitāds lamzaks, tu vadoņa acīs cieņu neizpelnīsies, bet vēl lielījies, ka tev uzticēs svarīgu uzdevumu. kāds no smējējiem ierunājās.
Svarīgākais, ko tev varētu uzticēt, ir ūdens atnešana, bet pat to tu noteikti izgāztu. iesmējās cits.
Nebūt ne. nikni izrāvies laukā no tvēriena, atbildēja puisis, tērpies 'mednieku drēbēs, kas pamatā bija redzamas šejienes iedzīvotājiem.

Pēc brīža diezgan skaļais bars iebruka kroga telpā, vispirms piesējis savus rumakus pie slitas un atstājuši pāris vīrus laukā.
Daži zemnieki, kas vēl nebija aizgājusi mājās, diezgan klusi un diezgan veikli pazuda laukā pa durvīm, cenšoties netrāpīties bravūrīgajiem vīriem ceļā.
Krodziniek, alu un labu uzkožamo. strupi pavēlēja viens no vīriem.

[Ungaarijas ragas...]

Nereiss patencinājis krodzinieku sāka lēnām malkot vīnu un uzkost maizi. Piepeši ausis uztvēra pakavu klaboņu ārā, tad kņadu aiz durvīm, visbeidzot acis ieraudzīja nemiera cēlājus. Kentaurs pamanīja, ka no kroga pazūd daži ļautiņi.
Labi nav, diktam jau braši izskatās. Hmmm, tādi ar kuriem vis negribētos kašķi celt... tomēr kentaurs palika sēžam uz vietas un novērsies no vīriem turpināja iesākto. Skatīšanās uz viņiem nozīmētu vien uguns izsaukšanu...

[patija]

Sēdēdama pie letes Tiharu sadzirdēja kņadu aiz durvīm. Pēc kāda brītiņa pa viņām iegāja iekša cilvēku bariņš. Izskatījās, ka tie kuri izskrēja ārā pa durvīm baidās no viņie. Kādu brītiņu palūkodamās uz viņie Tiharu novērsās.

[mr Bl@ck]

Vervols bija paspējis ienākt krogā un nosēsties tālākajā un tumšākajā stūrī, tagad viņš tur sēdēja un klusi dungodams malkoja dzri no ceļojuma ````šķītes.
Izdzridējis kņadu redzēdams ienācējus Vervols tikai nopūtās. Cilvēki tik daudz ko ir paveikuši bet joprojām uzvedas kā plānprātiņi... novilcis kapuci vēl mazliet zemāk un vēl mazliet dziļāk ieslēpies ēnā viņs noskatīja katru ceļinieku. Pļegurojuši un tagad vēl grib kur tādi rodas?. Pamuļķi Vervols klusu norūca saraucis uzacis un visiem spēkiem centās apspiest vēlmi nolasīt kādam pieklājības lekciju.

[rudo lapu vilcēn...]

Krodzinieka smaids vērotājam varētu šķist kļuvis par masku. Lūdzu viņš strauji piepildīja kausus un lika uz galda. No blakus telpas izsteidzās zēns ar uzkožamajiem un novietoja tos uz galda, pie kura bija apsēdušies lielākā daļa no skaļajiem vīriem.
Atskaēja jautras sarunas, no kurām gan neko nevarēja saprast, šķita, ka visi vīri runā reizē.
Paskat, mūsu krogā viesi! skaļi iesaucās viens no vīriem un visu skatieni pievērsās mūsu ceļotājiem Sāka kļūt nedaudz nomulīgi.
No kurienes tad jūs? viens no vīriem diezgan stingrā gaitā piesoļoja pie kentaura, teju neuzkāpdams viņam uz astes, un noprasīja. Vareja just, ka vīrs ir nedaudz iereibis.
Visu svešinieku skatieni bija pievērsti Nereisam. Daži nedaudz savādi sakustējās, varēja jaust nozibam zobenus un dunčus. Krodzinieks lēnām atkāpās atpakaļ vairāk pie sienas aiz letes.

[mr Bl@ck]

Vervols manīja nozibam ieročus. Lai gan tie viņam riebās tomēr Neirsam krogā no loka nebūtu ne mazākā labuma tāpēc klusi piecēlies viņš aizgāja un nostājās blakus Neirisam. Viņa rokas bija noslēptas zem apmetņa un seja slēpās kapuces ēnā.
Tomēr kad viņš ierunājās balss šķita cik iespējams pieklājīga.
Kungi Mēs nākam no vietas kas ir triju dienu gājiena attālumā no šejienes. Vervols nopūtās šādos gadījumos viņs dažreiz pat nožēloja ka ir vulfors un nespēj melot.
No kapuces apakšas nomirdzēja zilas acis Bet nu es varētu jums uzdot to pašu jautājumu.
Vervols pieklājīgi sacīja, ja būtu iespējams tad visi redzētu ka viņa sejā iemirdzas iešķībs smaidiņš.

[rudo lapu vilcēn...]

Runātājs brīdi apstulbis vērās Vervolā. Es ne ar tevi runāju. smīns iezagās viņa sejā. Un kād tev daļa no kurienes mēs nākam? daži no sēdošajiem piecēlās.
Trīs dienu attālumā, nu gan pateici, tas var būt no jebkurienes, sākot ar Lativkraftu, beidzot ar kādu ūķi. noņirdzās viens no sēdošajiem.

[mr Bl@ck]

Tik tiešām vieta no kurienes nākam var būt pat mežinieka būdiņa. Bet es esmu runājis un saproti to kā vēlies, Medniek... Ver vols nobeidza teikum ar riebuma bilnu uz svaru uz vārda mednieks.
Un es neredzu iemeslu kāpēc tas jūs interesētu. viņš piebilda censdamies saglabāt balsi pieklājīgu. Viņš uzgrieza muguru runātājam un apsēdās atpakaļ savā vietā. No stūra kur viņš sēdēja drīz vien atskanēja dungošana las nozīmēja ka tikai vis asākie apvainojumi uzrautu viņu no transa kādā viņš bija ieslīdzis.

[rudo lapu vilcēn...]

Puiši, viņš domā, ka mēs esam mednieki. skaļi iesmējās viens no vīriem. Pārējie smējās līdzi.
Esam jau ar, bet diezvai tādi, kādus viņš domāja veļreiz atskanēja irgošanās.
Mēs gaidām atbildi. pārtraucot smieklus ierunājās pirmais runātājs, kas stāvēja blakus Nereisam. Telpā iestājās tas pats klusums, kas iepriekš.

Jums nepietiek ar jau sniegto atbildi? klusi noklaudzot glāzei uz letes, ieskanējās kāda cita balss. Vilkusas zaļās acis teju iepriekšējo runātāju.

[Ungaarijas ragas...]

Nereiss no sākuma izlikās neievērojam vīru, bet kad iestājās klusums kentaurs lēnām piecēlās stāvus un pagriezās pret vīru. Visi muskuļi bija saspringuši, ausis saslietas stāvus. nereiss bija garāks par vīru, tāpēc sanāca skatīties uz vīru no augšas.
Kentaurs draudzīgā tonī apvaicājās: Tiešām, kāpēc gan jūs tā interesē no kurienes mēs nākam un uz kurieni ejam?
Tiesa tas sanāca gandrīz reizē ar Vilkusas teikto.

[Hikari]

Romiela sēdējābara pie letes, netalu no Nereiza, Vervolva un pārējiem. Elfa, klusēdama un pie sevis prātodama, cik gan var būt rupji daži radījumi, lūkojās uz cilvēkiem, kuri izprašņāja Nereisu. Kapēc gan šiem bija tik svarīgi, no kurienes viņi nāca? Romiela bija pārliecināta, ka nav verts viņiem atbildi sniegt patiesu un skaidru, tapēc pasmaidīja, kad Vervolvf sacīja par tām "trim dienām". Tā bija saprātīga atbilde!
Elfa ar raizīgu skatienu nopētīja savādniekus, cerēdama, ka neizcelsies kašķis.