Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Vēja dvēsele]

Laura gāja Annijai līdzi, paņēma vāl dažus akmeņus un kopā ar viņu devās atpakaļ. Nu jā, kaut vai kokosriekstus, man briesmīgi gribas ēst. Vakar jau neko nevarēju ieēst. Klau, cik mums to akmeņu vēl vajag? Mums taču nav jāgas nokraut ar tiem visu kapu, ja ir kaut niecīgas cerības atrast kādu, kas mums varētu palīdzēt un, kā teica Pīters, tie tad pēc tam varētu atnākt uz šejieni un pārvietot bojā gājušos uz kādu pieklājīgāku vietu. Laura teica Anijai

[Romija]

Meitenes devās vēl pēc akmeņiem.

"Vai tad tu neapēdi savu tiesu tā mazumiņa vakar?" Annija vaicāja. "Daudz jau nebija, bet tomēr vismaz tik daudz, lai gluži badā nav jāmirst."

"Nē, domāju, ka pārāk daudz nevajag, tikai tik, lai varētu iezīmēt to vietu. Tomēr, ja nu viņus var pārvest atpakaļ uz mājām, tad labāk nepazaudēt," viņa uzsmaidīja un paņēma vēl dažus akmeņus. Tad devās atpakaļ.

[Ariona]

Izskatījās, ka visi citi sparīgi norūpējušies par apbedīšanu, brrr...negribējās pat domāt par to, ka nebija tālu, lai šitāds liktenis kā beigtajiem sagaidītu arī mani. Un vispār kas vainas kremēšanai? Ne jau tas vien, ka tā iur ātrāk apglabāt, bet arī `tā tārpi ņeložņā pa ķermeni, neēd miesu no kauliem, fui!
Vilijams pienāca klāt pie sparīgajiem racējiem, un dalījās idejā(kas varbūt arī bija nu jau lieka...)
Jūs par kremēšanu neesat domājuši? Tā būtu ātrāk un varbūt arī labāk...

[Lauwinja]

Izdzirdējusi, ka jāiet sievietēm pakaļ akmeņiem Keilīna lēnām pagriezās un nogurusi vilkās uz dažu akmeņu pusi. Atnesusi dažus akmeņus no vietas, kur arī Annija un Laura ņēma akmeņus atkal uzsāka apli- ņēma akmeņus un aiznesa. Pēkšņi padzirdējusi Vilijamsa ideju par kremēšanu sarauca pieri un degunu nepatikā. Kremēšanu viņa neatbalstīja un neatbalstīs. Kurš galu galā grib redzēt, kā tiek dedzināta cilvēka miesa?

[Romija]

Annija atnesa vēl divus akmeņus.

"Kremēt? Šitik karstā laikā? Tu vispār iedomājies, kas tā būs par smaku?" viņa sarauca degunu. "Un vispār, lai varētu sadedzināt miesu, ir vajadzīga ļoti liela temperatūra. To mums bioloģijā Andersons stāstīja. Tur ar parastu ugunskuru nepietiks. Pie tam, ja pavisam drīz atbrauc glābēji, tad domāju, ka viņu tuvinieki gribēs mirstīgās atliekas dabūt atpakaļ. A ko, mēs viņiem saujiņu smilšu iedosim? Te, siltās smiltīs viņiem nekas nenotiks. Ne tur tārpi dzīvo, ne visādi lielāki dzīvnieki. Ja vien kāds no augšas neizkašņā. Vai arī liels paisums neuznāk. Bet šaubos, vai te, tik augstu," Annija paskatījās uz ūdeni, kas bija tālāk, un palmām, kas tepat netālu. "Par mūmijām neesi lasījis?"

"Labāk atnes pāris akmeņus, lai ir ko viņiem par piemiņas zīmi uzlikt," Annija vīzdegunīgi noteica. Meitenēm jānes akmeņi, bet šis vīrišķis te filosofēs.

[Lauwinja]

Pasmaidījusi Keilīna palūkojās uz apņēmīgo Anniju. Tāda lūk bija meitene, kāda vienmēr Keilīna bija gribējusi būt. Cienīga, apņēmīga un prata skaļi izteikt savu viedokli nenoraustoties. Keilīna neko neteikdama turpināja strādāt un paņēma kādu iegarenu akmeni, kas izskatījās mazliet dīvaini un aiznesa. Tad atkal piebremzējusi pie Vilijamsa un Annijas noteica. Annijai šoreiz manuprāt ir taisnība. Un atkal aizgāja.

[Ariona]

Vispār skolas laikā nevarēju ciest bioloģiju, tāpēc no bioloģiskā aspekta par to nebiju padomājis, bet kā tad ar senajiem vikingiem, viņi taču savus līķus dedzināja, vispār ļoti daudzas ciltis mirušos dedzināja, īpašs apbedīšanas veids un nemēģini nu man iestāstīt, ka viņiem bija īpašas krāsnis vai kas tamlīdzīgs-parasts ugunskurs. Tomēr jautājums, cik lielu bedri jūs esat izrakuši, jo, ja tā ir liela, tad, ņemot vērā okeāna tuvumu un to, ka te kalnu nav līķi būs ūdenī, bet ja bedre ir par seklu, tad mirušie būs labi uzkožamie dažiem dzīvniekiem vai kanibāliem, turklāt nebūtu vēlams, lai kādai lielākai adībai iegaršotos cilvēka gaļa, manuprāt.

[Romija]

Annija redzēja, ka vīrietis tik vienkārši negrib padoties. Viņai kļuva interesanti.

"Pirmkārt, vikingi nedzīvoja tropos," meitene uzsāka savu pamatojumu. "Viņi dzīvoja ziemeļos, kur nevar kurā katrā vietā ierakt mirušos. Un nemaz nestāsti, ka viņi visus sadedzināja. Un pat ja arī dedzināja, tad viņi to prata. Vai kāds no jums ir kaut reizi brīvā dabā kādu kremējis?" Annija paskatījās uz pārējiem, bet nemaz atbildi negaidīja. "Diez vai. Un diez vai mēs te varam savākt tik daudz maklas, lai varētu normāli sadedzināt šos ķermeņus. Un vikingiem tas noteikti nebija parasts ugunskurs, bet speciāli sakrauts sārts ar izvēlētu malku, pareizu iekuru un formu.
Otrkārt, neizskatās, ka paisums te pārāk bieži būtu šādā līmenī." OOC: Atceries, ka rok gandrīz pie pašām palmām. Paskatījusies apkārt, Annija norādīja uz nelielajām puķītēm, kas vietām bija izlīdušas no smiltīm. OOC: paskaties bildē. "Redzi, te aug puķes. Un tās nav nekādas ūdenszāles. Tātad pārāk bieži paisums tik augsts nav. Un vispār, labāk ņem kādu lāpstu un palīdzi. Vai arī atnes kādu akmeni," Annija jau sāka noskaisties uz pļāpīgo, filosofikso, bet neko nedarošo cilvēku. "Ja veicīgi viņus apraksim un uzliksim akmeņus virsū, tad nekādi dzīvnieki te nenāks. Kur nu vēl kanibāli. Vispār kanibāli neēd maitas, tā lūk," viņa atbildēja visai strikti un pārliecināti par savu viedokli. Pēc tik sparīgas runas, kakls atgādināja, ka tomēr īsti vesels nav, un Annija ieklepojās.

"Vīrišķis atradies, ka meitenēm akmeņi jāstiepj," Annija nošņācās.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 24.11.2005 23:09

[gone away]

Artruss pienāca pie bariņa
Kādam vajag palīdzību vīrietis jautāja un palūkojās apkārt. Artruss cerēja, ka beidzot varēs ko izdarīt.

ooc: Es ļoti atvainojos, ka ilgi netieku pie datora... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)

[Aiva]

Pīters atliecās taisni, izkāpa no nu jau padziļās platās bedres un pasniedza jaunpienācējam metāla plāksni. "Aptin rokas ar maisa galiem, vieglāk būs rakt," viņš padeva arī divas maisa gabala stēbeles, ko notina no savām rokām. "Daudz vairs nav palicis, vēl kādu plaukstas tiesu vai divas, un tad jau pietiks."

Bedre bija visai paplata, pamatā jau tāpēc, ka smiltis visu laiku spītīgi mēģināja slīdēt atpakaļ iekšā jau izraktajā bedrē, un arī kaust tās nācās patālāk.

Pats Pīters atslīga turpat blakus zemē, novilka pār galvu kreklu, notrausa sviedrus un tad uzvilka kreklu atpakaļ. Saule... Negribējās nodzedzināties, un ozona caurumi diemžēl arī bija realitāte, ar ko nācās rēķināties.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 25.11.2005 12:41

[Ariona]

Hmm...tā meitene (Annija laikam vārdā) šķita manāmi nokaitināta, vismaz ir kaut kas jautrs šajā šaušalīgajā garlaicībā...Jau tik sen nebija ne ar vienu sanācis pārmīt dažus vārdus, padiskutēt, iemesls jau skaidrs...
Labi, labi, nepūties nu, es tikai izteicu pieņēmumus, varbūt tev arī taisnība, viņi jau arī eļļu izmantoja, tā, ka varēja tiešām labāk aizdedzināt. Tad nu eju pameklēt akmentiņus, gribi labāk marmoru, kvarcu vai varbūt rubīnus?
Nemaz negaidot atbildi uz savu jautājumu, Vilijams aizgāja uzmeklēt parastos, normālos akmeņus, labāk meiteni vairāk nekaitināt, nevajag raustīt lauvu, šajā gadījumā Anniju aiz ūsām, protams, ja viņai tādas būtu. Māsai arī kādreiz bērnībā bija lelle Annija, to atceroties nevarēja nepasmaidīt. Katrā ziņā ir viena patiesība, ko nevar aizmirst- mazs puika tiek pie lelles ar šķērēm rokās, tad lelles īpašniece pārlaimīga nejūta, tad ir jācer, ka viņa nevar tikt pie šķērēm vai kā cita asa, jo tas var slikti beigties.

[Romija]

"Safīrus! Un kristālus!" Annija vēl uzkliedza aizejošajam. Iedomājās te nezin' ko!

Paskatījusies uz pārējiem, Annija pagriezās un devās lasīt kokosriekstus. Kādu, ko nodarbināt savā vietā viņa bija atradusi. Tagad laiks brokastīm.

Ik pa gabalam līdz pusei smiltīs iegrimuši mētājās pa kādam kokosriekstam, ko Annija savāca un nesa pie ugunskura.

OOC: Kokosrieksti taču nav tādi kokos, kā mēs viņus redzam veikalā, vai ne? Viņi ir tādā zaļā it kā mizā un tad tikai ir brūnā miza, ne?

[Roviela]

OOC - jā, tas, kas ir veikalā, ir pažāvēts iekšējais kodols. Vēl ir virsējā miza, tāda ādaina, ne visiem kokosiem zaļa, ir arī brūngana, un zem tās vēl viena nost kasāma kārta.

Brīnumainā kārtā Annijai izdodas atrast diezgan daudz krabju neizēstus riekstus.

[Aiva]

"Labi, nu jau es domāju ka pietiks," Pīters pieslējās kājās un novērtēja izrakto bedri. "Tagad, kam kuņģis stiprāks, nāciet ka viens man palīgā ienest viņus kapā." Jāsaka, ka par spīti brašajai balsij, nemaz tik priecīgs to darīt viņš neizskatījās.

"Viens paņems pie kājām, otrs aiz rokām, un tā pēc kārtas. Ķeries aiz drēbēm." Pīters norādīja.

Tā divatā viņi ienesa bedrē pirms pilotu, un tad abas sievietes.

Pīters paķēra dažas nokaltušās nokritušās palmu lapas ar ko pārsegt mirušajiem sejas.

[Romija]

Sastiepusi kādu kaudzīti pie bijušās ugunskura vietas, Annija apsēdās un ielūkojās Nereona atnestajā aptieciņā, vai tur nebūs kaut kas viņas kaklam. OOC: Ja GM nav iebildumu, Annija izvilka vienu plāksnīti ar palielām, dzeltenām tabletēm, kuru uzraksts liecināja "Sore Throat". Nopriecājusies, ka kaut ko izdevās atrast, Annija vienu no 10 tabletēm apēda un pārējās ielika sev somā. Tablete bija patīkami atvēsinoša un nedaudz salda.

Tagad bija kārta parūpēties par brokastīm. Saule kāpa arvien augstāk un arvien vairāk gribējās dzert, tāpēc vajadzēja ātri kādu no riekstiem attaisīt. Žēl, ka Nereons aizņemts ar citām lietām, nodomāja meitene un apskatīja zaļgano riekstu no visām pusēm, vai tajā nebūs kāda plaisa vai kas tāds, kur būtu vieglāk tikt klāt pašam saturam.

Neko tādu neatradusi, Annija no sākuma mēģināja mizu saplēst ar rokām, bet pēc tam sāka sist riekstu pret kādu akmeni. Pamazām biezā miza sāka dalīties un nākt nost. Darbs nebija no vieglajiem, bet dzert gribējās, tāpēc viņa cītīgi turpināja.

[Ungaarijas ragas...]

Veronikai bija gana daudz citu rūpju, kā akmeņu staipīšana. Protams tā smaka un izskats bija šausmīgi, taču tā gadās. Laikam tas saucās izdzīvo stiprākais,vai kā nu tur... Veronikai pašlaik galva sāpēja par krabju samaitātajām drēbēm. Viņa salasīja visu, ko vien varēja un tad ar sāpjpilniem vaidiem ņēmās aplūkot visas savas kādreiz tik smukās drēbes. tagad tās bija saņurcītas, vietām saplēstas, piebārstītas smiltīm. Un kad vēl viņa iedomājās, cik tās bija maksājušas un cik slaveniem zīmoliem piederēja. Raudāt gribējās...

[Aiva]

Pīters atgriezās pie izraktā kapa un pārklāja mirušos ar palmu lapām.

"Vai kāds vēlētos teikt kādus vārdus?" viņš pajautāja tiem, kas bija sapulcējušies apkārt.

"Labi, tādā gadījumā atļaujiet man runāt pirmajam."

Viņš brīdi noklepojās, samīņājās. Saraustīja drēbes.

"Es... Neesmu nekad teicis tādas runas... Es ceru, ka jūs aizgājāt nemokoties, un ticu, ka lai kur jūs arī šobrīd neatrastos, jūs esat atstājuši šīs zemes ciešanas aiz muguras un nokļuvuši labākā pasaulē. Es pateicos mūsu visu klātesošo vārdā jums par to, ka ar savu darbu darījāt visu, lai glābtu mūs pārējos. Lai dievs pieņem jūsu dvēseles."

Pīters paskatījās uz pārējiem.

[Ungaarijas ragas...]

Šajā brīdī atskanēja skaļš kliedziens, it kā kādam rautu sirdi nokrūtīm laukā - Veronika bija atklājusi, kā izskatās un nolauzusi vēl vienu nagu. Turklāt visam tam klāt nāca fakts, ka bija pazudis viņas lācītis, viņas talismans, mīļlietiņa, no kuras dziedātāja nešķīrās itin nekad.
Es ienīstu, ienīstu šo salu! Ienīstu **** šo ****, *****, **** SALU!!! nervu sasprindzinājums bija uzņēmis augstākos apgriezienus. Siviete bija saļimusi smiltīs uz ceļiem un raudāja par visām tām nelādzībām, ar kurām dzīve bija viņu apveltījusi pēdējā laikā...

[Romija]

Annija bija pamazām lobījusi vienu rieksu un brīdī, kas Pīters teica vārdus, viņa pārtrauca to darīt, it kā godinādama bojā gājušo piemiņu.

Bet šo klusumu kā ar nazi nogrieza Veronikas kliedziens. Paskatījusies uz sievietes pusi, Annija tur neredzēja ne zirnekli, ne krokodīlu, pat ne trīsgalvainu briesmoni. Gribējās iemest blondīnei pa galvu ar to pašu pusnolupināto kokosriekstu. Bet Annija savaldījās, jo vēl vienu bedri Pīters un Nereons noteikti negribēs rakt.

Pie sevis nosodījusies par kliedzošās būtnes blondumu, meitene atsāka iesākto lupināšanu.

[Aiva]

Pīters vaigs notrīsēja, tomēr viņš savaldījās un nepagriezās pret kaucošo nelaimes čupiņu netālu no ugunskura. Tā darīt būtu izrādīt necieņu pret mirušajiem...

"Ja nevienam nav vairs ko teikt?" viņš pēc kārtas paskatījās uz katru no klātesošajiem.

"Tad lai jums mierīgs miegs zemes klēpī," viņš sacīja, viegli pārmeta krustu un tad sāka rakt ciet kapu.