Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[gone away]

Tumsa Artrusu bija pārsteigusi nesagatavotu. Uz mirkli viņs apstulba. Bet tad sadzirdēja rosīšanos un cilvēku balsis.
Ku ir tie sausie zari vai zāle, kas nu tur...? viņš jautāja nenoteiktā virziena tēmēdams savu balsi un jau laicīgi izvilkdams no kabatas šķiltavas, lai palīdzetu.

[Ného]

Nereons bija atradis visai ērtu "ieplaku", kuru aizsedza koki, kurā viņš novietoja savas mantas, jo tur viņš bija nolēmis iekārtoties uz nakti. Pa to laiku sāka uzdarboties māte daba un pludmalē bija izcēlies tracis, bet Nereons nelikās ne zinis, jo viņš bija nejēgā noguris, viņš apsēdās savā ieplakā un atspiedis muguru pret koku aizvēra acis.

Šo rakstu rediģēja Nero: 14.11.2005 21:03

[Roviela]

Bija pagājusi kāda pusstunda kopš krabji sāka savu gājienu uz palmām tieši pāri pludmalē esošajiem. Nu jau krabju palika tā kā mazāk, bet tagad skanēja dobji būkšķi - tur zemē krita kokosrieksti.
Pāris nobira pavisam netālu no Nereona, kurš snauda ieplaciņā, aizvējā.

Veronika joprojām aktīvi karoja, stāvēdama uz sava lielā kofera. Turpat netālu, atteicies no nevienlīdzīgās cīņas ar desmitkājainajiem rāpojošajiem, sēdēja Lons. Viņa nelaimīgi savainotā uzacs sāpēja, no dziedātājas saņemtais belziens arī būs atstājis pamatīgu zilumu.

Marta, kā aizgāja uz lidmašīnas vraku, tā nav nākusi atpakaļ. Tumsa viņu pārsteidza nesagatavotu, atpakaļ brist negribējās, un tagad viņa, ērti saritinājusies uz lidmašīnas sēdekļiem, bija aizmigusi.

Pārējie bija sapulcējušies nedaudz augstāk krastā ap ugunskuriņu. Gaisma bija patīkama. Lielākā daļa krabju rāpoja zemāk liedagā, kur bija Veronika un Lons, tāpēc nekādas lielas neērtības vairs nedarīja.

Laura taustīja savu sadauzīto galvu, kur bija sataustāms pamatīgs puns. Nez kas tur varēja tā uzkrist virsū? Bet pušu nav, gan pāries!

Visa sala zumēja no cikāžu nerimtīgās melodiskās čirkstoņas. Skaļi! Vismaz pāris dienas nepieradušiem taisni vai gribējās aizbāzt ausis. Kaut kur kalnos, dziļāk salā, skanēja citi nakts trokšņi - kāds ķērciens, kāds brēciens. Varēja just, ka sala ir dzīvības pilna.
Pār salu vīdēja spožas zvaigznes, drīz vajadzētu uzlēkt mēnesim.

(OOC - ir ap 19.00 vakarā. Tumšs, bet silts. Ar ko nodarbosieties? Ēst negribas?)

[Aiva]

Pīters pievilka pie ugunskura klāt savu koferi. Viņš cerēja, ka pa nakti neviens krabis nebūs pārāk iekārojis aplaupīt viņa mantas, kad bija noliktas blakus krūmājam.

"Tā, sanākam ka ciešāk," viņš paziņoja. "Te ir tas, ko man izdevās izglābt no lidmašīnas bufetes. Ja kādam ir kas ēdams pašiem, dalīšānās būtu apsveicama."

Koferī atradās kādi divi duči vakuumā iepakotu siera šķēlīšu un tikpat daudz tāpat iepakotu sagrieztas desas ripiņu, kā arī pāris saujas ar aprikožu džema 10gramīgajām kārbiņām.

(OOG - es tā īsti nesapratu cik ļoti tā lidmašīna sēž ūdenī, ja tur tiešām ir sauss, nu tad ir arī maize un cukurs. un kaudzes ar tējas un kafijas paciņām, nav tikai ūdens un katliņa kur vārīt)

[Roviela]

(OOC - nezinu, ko teiks Rowenny, bet pēc manām domām sanāk tā - lidmašīna ir sēklī, salonā ūdens nav, bet lielāko daļu ēdamā jūs jau esat apēduši reisa laikā. Un nekā daudz lieka nav, jo lidmašīniņa bija pilna ar pasažieriem. Un vairāk ēsanas jums nebija paredzētas. Drusku tēja un kafija paciņās varētu būt. Bet ne daudz! Reisos neko īpaši lieku līdzi neņem. Laivas komplektā vajadzētu būt kaut kādiem graužamiem koncentrātiem nedaudz, raķešpistolei nu, un kas tur vēl piederas - kaut kāda radiobāka un uguntiņas - vai tas viss strādā un ir lietojams, to noteiks Rowenny)

Šo rakstu rediģēja Roviela: 15.11.2005 13:00

[Hikari]

(OOC - nezinu, ko teiks Rowenny, bet pēc manām domām sanāk tā - lidmašīna ir sēklī, salonā ūdens nav, bet lielāko daļu ēdamā jūs jau esat apēduši reisa laikā. Un nekā daudz lieka nav, jo lidmašīniņa bija pilna ar pasažieriem. Un vairāk ēsanas jums nebija paredzētas. Drusku tēja un kafija paciņās varētu būt. Bet ne daudz! Reisos neko īpaši lieku līdzi neņem. Laivas komplektā vajadzētu būt kaut kādiem graužamiem koncentrātiem nedaudz, raķešpistolei nu, un kas tur vēl piederas - kaut kāda radiobāka un uguntiņas - vai tas viss strādā un ir lietojams, to noteiks Rowenny)

sorry par ooc, pāris signā;lraķetes vēl varbūt strāda. Viss pārējais- diemžēl sabojāts...

[Ného]

Nereons piegāja pie Pītera un teica - Kopējam vakariņu galdam varu piemest nedaudz mitrus krekerus, bet tas jau nekas, tagad jau būs labs viss. - Viņš nolika blakus siera un desas šķēlītēm maisiņu ar sāļajiem cepumiem.

[Romija]

Annija tumsā bija sarāvusies pavisam maziņa. Ik pa brīdim uznāca klepus, kas atkārtojās arvien biežāk un bija arvien nepatīkamāks. Šķita, ka kļūst nedaudz vēsāks. Varbūt tikai tāpēc, ka tumšs, varbūt tāpēc, ka neomulīgi, vai varbūt klepus dēļ. Gribējās uzvilkt kaut ko garāku, tāpēc viņa piecēlās un devās apmēram uz to pusi, kur bija uz akmeņiem izklājusi drēbes žāvēties. Pēc nelielas meklēšanas, viņa akmeņus atrada, bet drēbes bija krabji nostaigājuši tā, ka tās tagad bija pilnas smilšu. Nāksies izpurināt. Ejot atpakaļ pie ugunskura, Annija centās smiltis no džempera un biksēm izkratīt.

[Aiva]

"Njā, nekā diža, bet tomēr nebūs galīgi nekā. Annij, vai tev izdevās sastādīt izdzīvojušo sarakstu?" Pīters pajautāja. Krēslā saskaitīt, cik viņu īsti bija pie uguns, un vai kāds nebija palicis ārpus gaismas loka, bija pagrūti.

"Cik mūsu īstenībā bija lidmašīnā..." viņš pūlējās atcerēties, bet kau kā tas nebija šķitis svarīgs fakts tobrīd.

Nācās paļauties uz intuīciju, kas teica, ka te viņu vajadzētu būt desmit. Tik daļās Pīters arī ņēmās sadalīt sieru un desas, pievienojot tām krekerus.

[Ungaarijas ragas...]

Krabju bija mazāk, tomēr Veronika nekāpa nost no kofera. Viņa uz tā tupēja un izmisīgi grūda nost, vēl kādus pāris riebekļus. Tad viņa pamanīja uguni.
Hei! viņa iekliedzās uz ugunskura pusi, Kāds var palīdzēt? Es nekur netieku, te apkārt mudž kaut kādi radījumi! Ak, jā un te laikam ir arī kāds savainots! Tie pretekļi mūs sagrauzīs!
Viņas runas nobeidzās ar spalgu noti, jo kāds krabis uzrāpās uz kājām.

[Romija]

"Visus gan es vēl pie dienas gaismas nesaskaitīju," Annija atbildēja Pīteram aiz muguras.

Aizgājusi uz savu vietu, Annija aspēdās, izvilka sarakstu un ugunskura gaismā nosauca pierakstītos: "Vilijams, Artruss, Keilīna, Neida, Laura, Nereons, Pīters, Veronika! Ja kādu nosaucu nepareizi, ļoti atvainojos. Tie, kas vēl nav sarakstā, varētu būt tik laipni un pateikt man savus vārdus. Ā, un es, jā, Annija," viņa pēkšņi atcerējās un ierakstīja arī sevi. "Pagaidām deviņi."

[Ného]

Nereons arī piesēdās pie ugunskura - Nez cik cilvēku kopā bija lidmašīnā?- viņš it kā pie sevis noteica .

Šo rakstu rediģēja Nero: 15.11.2005 20:17

[Lauwinja]

Deviņi. Neizklausās daudz. Mēs noteikti bijām vairāk lidmašīnā. Noteica Keilīna un atvēra savu somu. Tajā ar viņasprāt vajadzēja atrasties maizītēm un dzeramajam. Maizītes viņa atrada, bet tās bija saspiestas. Un mazliet piesūkušās ar jūras ūdeni un smaržu. Dziļāk bija 2 minerālūdens pudeles un diētiskās kolas bundžiņa.
Kāds vēlas padzerties? Man gan nekā īpaši ēdama nav. Tikai šīs 2 saspiestās gaļmaizītes, kas piesūkušās ar jūras ūdeni. viņa noteica un norādīja uz maizītēm un dzeramajām pudelēm un pati paņēma vienu no minerālūdens pudelēm un padzērās.

[Ného]

Nekas, ka ar ūdeni piesūkušās, galvenais, ka ēdams-atteica Nereons.
Pīter, domāju, ka mēs tev varam uzticēt sadalīt ēdamo starp mums. Un vēl mums vajadzētu padomāt par to, ka tad, kad dosimies atpūtā vajadzētu atstāt sargus, kas novērotu apkārtni.

[Lauwinja]

Kā varētu sargāt- pa vienam, pa diviem, vai pa trijiem? Keilīna iejautājās iedomādamies par krokodilu, kuru bija sastapusi Veronika. Tas lika viņai mazliet nodrebēt, bet Keilīna saglabāja ārēju mieru. salikusi krustiski kājas viņa iecēla klēpī somu un izņēma vēlvienu džemperi, kuru pārvilka pār jau esošo džemperi. Tagat Keilīnai palika siltāk.

[Ného]

Nu nezinu varētu u maiņām, it kā jau var pa vienam, bet pa diviem būs drošāk, varēs vieglāk nokontrolēt vai neaizmieg. un varētu arī mēģināt uzturēt visu nakti ugunskuru, varbūt kāds glābējs ieraudzīs, un arī var atbaidīt kaut kādus zvērus. Ko saka pārējie? - to pateicis Nereons palūkojās visu pie ugunskura sēdošo sejās.

OOC: nenokarsīsim, uguskurs ir gaismai

Šo rakstu rediģēja Nero: 15.11.2005 21:23

[Roviela]

(OOC - nenokarstiet! Ir tā, ap 25 grādiem pēc Celsija! Tropi, mīļie, tie ir tropi! Un dienā ir ap 35 grādi ēnā. Saulē - virs 40)

[Romija]

OOC: C'mon, ļaudis. Annijai ir vēsi, jo viņa ir slima!

"Nē, nē, deviņus es pierakstīju!" Annija iejaucās. "Kopā mēs bijām vairāk. Un arī te esam vairāk, es tikai visus vēl nepaspēju pierakstīt!"

To sakot Annijai tieši priekšā nokrita viens no kokosriesktiem, kas ik pa laikam būkšķinājās tuvāk un tālāk gar piekrasti. Paskatījusies uz augšu, meitene nelielā ugunskura gaismā knapi saskatīja plīvojam palmas lapas.

"Rau, kas no debesīm nokrita," viņa iesmējās un pacēla kokosriekstu. "Labs ēdamais un dzeramais arī!" viņa to pagrozīja rokās un vēlreiz paskatījās uz augšu. "Bet te varētu būt bīstami sēdēt, ja nu kāds uzkrīt uz galvas. Pavācamies mazlietiņ maliņā," Annija ierosināja un piecēlās, lai paietu nedaudz uz otru ugunskura pusi, kurai tieši virsū nebija palma.

[Vēja dvēsele]

Vai ne, man jau laikam uzkrita, berzēdama sāpošo punu, nosūkstījās Laura. Ziniet, nedomāju vis, ka sardzē stāvēt var pa vienam. Labāk pa pāriem. Un nomainīsimies tad, kad acis vairs nevarēs noturēt vaļā.
Ā, un vēl kas: jūs jau laikam savā starpā esat sapazinušies, bet es uzrados vēlāk. Vai kāds nevarētu man pastāstīt, kuru te kā sauc? meitene jautāja, atkal saraudamies no neciešamās sāpes, kas izšāvās caur galvu.

[Romija]

"Tevi, šķiet, es jau pierakstīju sarkastā," Annija atbildēja Laurai un vēlreiz izvilka sarkastu. "Tu biji... paga... Laura, vai ne?" viņa pacēla skatienu, gaidot apstiprinājumu.

"Es esmu Annija, bet ar pārējiem labāk pie dienas gaismas iepazīties, tāpat tagad ne īsti saskatīsi, nekā. Kas tev ar pieri? Kokosrieksts uzkrita? Pieliec kaut vai slapju drāniņu, nesāpēs tik ļoti," Annija ieteica un apsēdās ugunskuram otrā pusē.