Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Lauwinja]

Ok, bet varbūt kāds gribēs nākt līdzi un man vēl jāsaģērbjas. to teikusi Keilīna norādīja uz peldkostīmu, kas bija viņai mugurā. Piecēlusies kājās viņa aizskrēja līdz savām mantām, paņēma gandrīz pavisam sausās džinsu bikses un adītu džemperīti un pārvilka tos pār peldkostīmu. Nolikusi dvieli malā viņa aizgāja atpakaļ un palūkojās uz sēdošajiem. Kāds vēl nāks? Keilīna uzsauca.

[Vēja dvēsele]

Laura žēlīgi aplūkoja savu somu. Tā knapi turējās kopā. Un mobilais! Ak, Dievs, tā tur vairs nebija! Nujā, no tā jau arī lielas jēgas nebūtu, meitene nopūtās. Klau, vai arī es nevaru iet ar jums? Laura jautāja abām meitenēm (Lauwinja & Rossy). Viņa gan vēl nejutās droša uz kājām, bet uz vietas sēdēt arī negribējās. Turklāt vajadzēja ļaut vējam pažāvēt slapjās kastaņbrūnās matu cirtas.

[Lauwinja]

Jā droši nāc.Keilīna pasmaidīja. Tad uzmeta aci pārējiem. Nāks vēl kāds?? Viņas nu bija trīs. TIkkai galvenais būtu nenomaldīties. Varbūt meitenēm izdosies savākt jauku sausu malciņu ugunskuram un nakts nebūs jāpavada saltā aukstumā.



OOC: ēē... undomiel es negribu nevienu aizskart, bet... nu jā par tām kastaņbrūnajām cirtām. Ē... nu jā - es nevienam jau nesaku. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/ermm.gif) tikkai nu jā man nepatīk, ka kāds lieto tādus pašus izteicienus kā es... (bet nau jau aizliegts) gribēju tikai patiekt.

... Keilīna piecēlās un izbrauca ar roku caur slapjajiem, kastaņbrūnajiem matiem....

... No kastaņbūnajām matu cirtām pilēja ūdens un ūdens Keilīnu priecēja....

... Keilīnas kastaņbrūnās matu cirtas gandrīz jau bija izžuvušas. Papurinājusi galvu viņa ļāva, lai vējš mazliet arī palīdz pažāvēt....

[Nemriona]

Dena nopūtās. Tātad viņi atrodas uz kaut kādas nezināmas salas...
-Vai ir vēl kas pieminēšanas vērts? viņa vaicāja. Sievietei allaž bija gribējies zināt sīkumus.

[Roviela]

Diena, kas, kā jau ierasts šajos platuma grādos, bija jauka un silta, taisījās ātri (OOC - dienvidos nakts iestājas gandrīz momentā - 10 minūtes - un tumšs! Jums NAV daudz laika) nomainīties ar tikpat jauku un siltu nakti. Saule vēl bija augstu, bet šis augstums bija mānīgs - viens un divi! tā nogrims aiz apvāršņa. Vējš mainīja virzienu, iešalkdamies palmu lapās.

Vilijamam pēkšņi šķita, ka viens no nokritušajiem palmu stumbriem netālu tā kā sakustas.

[Vēja dvēsele]

Labi, paldies! Laura teica. Uz kuru pusi iesim? Varbūt vajadzētu atstāt ceļā kaut kādas zīmes, lai nenomaldāmies. Laurai atmiņā bija uzausušas daudzās bērnībā lasītās grāmatas par neapdzīvotām salām un cilvēkiem, kas cīnās par savu dzīvību. Šī sala diez vai ir neapdzīvota, bet tuvākajā laikā mums, šķiet, vajadzēs rauties pašiem, meitene nodomāja. Pasteigsimies, drīz iestāsies tumsa!

ooc: piedod, Lauwinj, es par to vēju nemaz nebiju ievērojusi, bet vispār par kastaņbrūnajām cirtām ir norādīts arī manā anketā. Bet vēlreiz atvainojos, mēģināšu uzmanīgāk skatīties, ko citi sarakstījuši. Rowenny lika man pasteigties, un es visai pavirši izrāvu cauri jau sarakstīto. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)

Šo rakstu rediģēja undomiel: 13.11.2005 21:33

[Lauwinja]

VArbūt noiesim gar lidmašīnas vraku uz to pusi? Keilīna iejautājās un grozīja galvu. Jā un patiešām derētu mums pasteigties. Šaubos, vai saule gaidīs, kamēr mēs iesim. Viņa teica. Vajadzēja pasteigties un viņa nemierīgi palūkojās uz pārējiem.

OOC:nekas, tikkai likās tā biedējoši līdzīgi manējam. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/ermm.gif)

[Aiva]

Pīters šņākdams izbrida krastā un pieslāja ar maisiem pie krūmos iekārtajām drēbēm.

Anniju varēja manīt nedaudz tālāk, bariņā ar pārējiem, tāpēc viņš atļāvās vienkāŗši nomest no lidmašīnas atnestās segas un aizkarus neizpakotus tepat zemē sausajās smiltīs un tad beidzot nomest slapjās drēbes.

To darot viņa skatiens pārslīdēja trim mirušajiem, kas joprojām nevienam nerūpot gulēja smiltīs. Pie pilota pat bija pierāpojis kāds krabis un ar spīlēm patlaban pārbaudīja vai var tikt klāt viņa acīm.

Pīters pacēla no zemes koraļļa atlūzu un aizlidināja pa krabi, kas sabijies ātri vien aiztipināja tālāk pa pluidmali meklēt ko mazāk bīstamu ar ko uzkost.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 14.11.2005 09:27

[Ungaarijas ragas...]

Veronika no rokassomas izvilka modīgas saulesbrilles, kam augšpusē bija iestrādāti vairāki maziņi dimantiņi, daļēji tāpēc, ka spīdēja saule, daļēji tāpēc, ka tā darīja visas zvaigznes, kuras taisijās parādīties publikas priekšā. Sapurinājusi matus, viņa paraudzījās apkārt, taču likās, ka nevienu neinteresē šis cilvēku bars.
Ak, protams, kāda gan viņa bija muļķe, viņi taču nebija gaidījuši, ka lidmašīna nokritīs šajā pludmalē, un droši vien vēl nebija attapušies. Piepeši viņa attapās, ka nav cepurītes. Nopētījusi tuvāko apkārtni, Veronika savieba seju. Dieniņās, vai tiešām būs jātērē laiks, meklējot to. Labi tāpat nebija ko darīt. Līganā gaitā, kurā jautās iedzimta grācija, viņa sāka iet uz to vietu, kur bija atmodusies, pat neuzmezdama skatienu cilvēkiem, kuriem nācās pasoļot garām...

[Roviela]

Tikko Veronika bija pagājusi garām pagaidām vēl kopā esošajam bariņam, jo meitenes vēl nebija paspējušas aiziet malkas meklējumos, viņi visi, noskatoties pakaļ dziedātājai, reizē ieraudzīja, ka tas, ko pirmīt bija uzskatījuši par palmas stumbru, pavisam noteikti sakustas un pagriež galvu.

Veronika neskatoties zem kājām brien tieši uz to!

[Ungaarijas ragas...]

Veronika, tik turpināja iet, neskatoties zem kājām, jo viņai likās, ka tur tālāk vīd kaut kas, kas izskatījās pēc cepures. Sejā atplauka apmierināts smaids. Vienā brīdī tik viņa sajuta, ka no visa spēka uzmin kam pamīkstam. Tam, ko viņa bija piefiksējusi vienā brīdī, kā gulošu stumbru un tāpēc nelikusies par to ne zinis. Taču stumbrs piepeši sakustējās. Mirkli bija klusums, kamēr tas aizgāja līdz meitenes apziņai, tad...
ĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĪĪĪĪĪĪĪ!!!! pāri pludmalei aizšalca griezīgs, skaļš spiedziens, it kā kādu mušītu nost. Veronika atsprāga no "palmas stumbra" un aizlēca vairāks soļus atpakaļ. tad apcirtās un skatiens pielipa tam, kam bija uzkāpusi.
Meitene smagi elpoja, iekšā viss trīcēja un drebēja un sejā vīdēja bālums. Vārdu sakot viņa izskātījās kā cilvēks, kurš tikko pārcietis pamatīgu izbīli.
Viņs spēja vien nesakarīgi atkārtot: Ak man dieniņās, briesmonis, ak man dieniņās, ak man dieniņās...
Likās viņa tūlīt kritīs ģībonī...

[Roviela]

Jūras krokodils, kas nepavisam nebija apmierināts ar to, ka viņam uzkāpa, plati apleta rīkli ar šausminoši daudz asiem zobiem un ātri, izlocīdamies, kā jau to dara šie dzīvnieki, metās Veronikai virsū. Viņam nelaimējās - pirmais laupījums bija dziedātājas labās kājas sandale.
Krokodils apstājās, lai apdomātos, kas tāds interesants nokļuvis viņa žokļos...

[Aiva]

Spiedziens, kas pāršķēla pludmales balsu murdoņu, lika Pīteram pielekt kājās kā lingas sviestam. Ašs skatiens pār pludmali atklāja vainīgo - tur jau atkal lēkāja tā fifīgā dāmīte, kas uzskatīja ka visiem nav nekā labāka ko darīt kā rūpēties par viņu un viņas bagāžu.

Kas tad nu lēcies, uzkāpusi ar kāju gliemežvākam, krabis iekniebis mazajā pirkstiņā, vai vienkārši atlauzusi nagu? Pīters padomāja, atlaižoties atpakaļ smiltīs. Paspioegs un pāries. Pārējie vei arī tikai noskatījās notiekošajā.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 14.11.2005 10:28

[Ungaarijas ragas...]

Veronika pēdīgi piefiksēja, ko krokodils dara un impulsīvi spēra pretim ar kāju, līdz ar to viena zandale nonāca krokodila zobos. Tad pludmali pāršalca vēl viens tikpat skaļš un izmisīgi griezīgs spiedziens un Veronika palēkdamās lēkšoja prom no krokodīla, neskatoties ne pa labi ne pa kreisi un neko nedomājot. Viņai viss bija vienalga, galvenais tālāk no tā nezvēra.
Palīgā, tas ir traks! ÄĀĀĀĀ!!! Rokassoma vicinājās pa gaisu, pie katra soļa, mati pajuka, brilles nošļuka no acīm un aizvēlās smiltīs un pa gaisu aizlidoja otra sandale...

[Aiva]

Pīters paslējās sēdus īstajā mirklī lai pamanītu histērisko dāmīti lidojam atpakaļ pie pārējiem tā ka mati vien plīvoja. Kad viņa pazaudēja arī saulesbrilles, viņš noprata, ka lieta laikam būs nopietnāka par atlūzušiem nagiem, un skriešus devās viņai pretī.

[Roviela]

Krokodils, nolēmis, ka sandale ir gauži negaršīga un ka te ir tā kā par daudz trokšņa un kņadas, steigšus aizlocījās uz jūras pusi.

Pīters paspēj pamanīt krokodila asti, pirms tas pazūd mazajos vilnīšos jau rietošās saules staros. Toties saules atblāzmā kaut kur patālu krastā var pamanīt, tā kā dažas uzmirguļojošas uguntiņas. Bet tas ir tālu.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika uztriecās virsū pretī skrienošajam Pīteram, un izbaiļu asarām vīdot acīs, sāka nesakarīgi ar histērijas pieskaņn stāstīt, rokas mētājot pa gaisu un satraukti mīņājoties.
Ak, Dievs, tur... Ak man dieniņās, tas zvērs ir traks! Tur... tāds, nu rāpulis!!! Pretīgs rāpulis... uzklupa man... dieniņās...

[Aiva]

"Nekas, nekas," Pīters turēja Veroniku ciet, skatoties kur rāpulis palicis, bet tas laikam patiesi negrasījās noskaidrot, vai te ir pietiekami izbadējušies cilvēki lai riskētu ēst viņu.

"Ir jau labi, tas zvērs jau nobijās no tevis un aizmuka," viņš atkārtoja klusā balsī. "Ir jau labi. Nomierinies. Nomierinies. Viss ir kārtībā."

[Romija]

Annija salēcās pie spalgā spiedziena. Tā kā izskatījās, ka iepriekš uzrunātā sieviete vai nu nav viņu dzirdējusi vai nevēlas atbildēt, meitene sāka vērot, kas notiek. Izskatījās nelāgi.

"Mums vajag uzmanīties, jo te var būt vēl viens otrs šāds nezvērs," viņa teica un piegāja pie Veronikas. "Vai viņš tevi ievainoja?" Annija vaicāja, kaut arī izskatījās, ka vienīgais ievainojums ir psiholoģisks.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika sāka pamazām nomierināties, viņa pamāja ar galvu uz Pītera teikto un ar rokām viegli aiztrauca prom asaras, kas tomēr bija pasprukušas. Uz Annijas jautājumu viņa noliedzoši papurināja galvu un pāris reižu dziļi ievilka elpu.
Ko viņi domā, laizdama pludmalē tādus trakus zvērus, kas klūp virsū! Veronika nīgri nomurmināja, palūkodamās uz to pusi, kur bija atradies krokodils. Pirmītējās bailes nomainīja dusmas uz sevi, ka viņa bija šitā izblamējusies pārējo priekšā, uzvezdamās kā kaut kāda skolas skuķe. Tāču tas tūlīt tika vērsts uz šīs pludmales saimniekiem, jo galu galā viņi bija pie tā vainīgi.
Turklāt beidzot viņai pielēca, pret ko viņa balstās - pret to uzpūtīgo vīrišķi, kurš bija atļāvies viņu nosaukt par dārgumiņu.
Jūs varbūt varētu atlaist mani. Kājās jau spēšu nostāvēt pati, viņa paziņoja ar saltu smaidiņu uz lūpām.
Un vēl pievilcīgs, *****! viņa nodomāja, nicīgu skatu nomērodama Pīteru.