Šausminošā vēsts[C][ATD], LS par Isakiju Opcijas

[rudo lapu vilcēn...]

Sākam spēli!

Skaists saules pilns rīts ir atausis pār Osmas bruģētajām ielām un ieliņām. Ir pagājusi nedēļa kopš no Lativkraftas izsūtīts ziņnesis. Tagad viņš nu ir ieradies Osmā.
Tirgus laukumā un pie ostas, kā arī šur tur citur var manīt piestiprinātas baltas lapas ar paziņojumu. Laukumiņā pie viena no Osmas lielākajiem krogiem "Priežu dēmons" kāds žandarms, pilsētas noteiktajā vienkāršajā uniformā, pie koka dēlīša liek klāt paziņojumu, tādu pašu, kādu var redzēt jau daudzos Osmas laukumos.
Pienaglojis klāt paziņojumu, kareivis atkāpās un novērtēja savu darbu.
-Tie nu gan būs vai nu prātu zaudējuši vai vienkārši muļķi.- viņš klusu norūca.
-Bet ser, viņi taču būs varoņi.- mazs zēns, šķiet nesen pamodies, pieskrēja pie žandarma un, aši pārlaidis acis paziņojumam, noteica.
-To mēs vel redzēsim.- par atbildi atrūca vīrs un aizsoļoja prom, kur pie slitas piesiets stāvēja un nedaudz nemierīgi dīdijās viņa zirgs.

Isakieši!
Senzemei tuvoja drūmi laiki, tādēļ visi, kuri sirdī droši un nebaidās nāves, lūgti pulcēties krogā "Priežu dēmons" līdz šīs dienas pusdienlaikam.
Tiek lūgti visi, kuri vēlas palīdzēt Senzemei drūmā stundā un nebaidās doties Trahtijas dzīlēs.
Pāvaldnieku padome.

[rudo lapu vilcēn...]

Lativkraftas pils biliotēka:
Vulfores stāvs materializējās grāmatplauktu ielokā pie rakstāmgalda, ai kura, iegrimusi darbā, sēdēja elfiete.
Labvakar pārvaldniec. klusi ierunājās vulfore, liekot elfam iztrūkties.
Vilkusa, tu mani sabiedēji. Vai kas jauns? veroties nedaudz spocīgi blāvajā un nedaudz caurspidīgajā vulfores stāvā, parvaldniece ierunājās.
Brīvprātīgie ieradās un tagad atrodas Tīraines pakalnos. Rīt mēs šķersim novadu robežu un pēc pāris dienām, ceru, ieradīsimies Tirnā.
Un cik daudz ir brīvprātīgo?
Aptuveni desmit, precīzāk nepateikšu. Var jau būt, ka Tirnā daļa atteiksies. Vai ir kādas ziņas no Trahtijas?
Nē. elfiete nopūtās. Izlūki ir pazuduši. Šķiet pavisam.
Skaidrs.

Pie ugunskura Tīraines pakalnos:
Vējš uzpūta spēcīgāk, nikni sapurinot koku zarus. Kaut kur atskanēja kāda naktsputna sauciens. Vulfori, kas vēl nebija aizgājuši gulēt, saausījās. Viņiem šis sauciens šķita mākslots, neīsts. Pārējie neko īpaši neievēroja.
Pa apgaismoto laukumiņu skraidīja vien pāris ēnu radība. Pārējās šķita nozudušas. Klusums kļuva nedaudz neomulīgs.

[Hikari]

Romiela sagrozījās savā sēdvietā un ielūkojās tumsas vālos sev visapkārt. Kļuva nedaudz baisi. Nakts apņēma viņus ar savu neomulīgi biedējošo klusumu, kurā, likās, neomulīgi jutās pat mazās ēnu radībiņas.
Kau nu ātrāk pienāšktu rīts... sieviete pie sevis prātoja.

[rudo lapu vilcēn...]

Pie ugunskura, Tīraines pakalnos:
Vēlviena spēcīga vēja brāzma, pēc kuras viss šķita pierimstam, tomēr neomulīgā sajūta pastiprinājās. Arvien spēcīgāk šķita, ka kāds ceļotājus vēro un tam varēja arī nebūt labi nodomi. Ugunskurs iesprakšķējās, uzmezdams gaisā dzirksteles. Uz īsu brīdi apgaismotais laukumiņš kļuva lielāks.

Lativkraftas pils bibliotēka:
Es ceru, ka tu ziņosi, kad būsiet Tirnā? elfiete jautājoši vērās vulforē.
Ziņošu. Vilkua atbildēja un pēc mirkļa viņas stāvs izgaisa. Klusi nopūtusies, Inadīna ķērās pie pārtrauktā darba.

[mr Bl@ck]

Vervols nebija atbildējis uz jautājumu un tas nekas jo atbilde tā vai tā būtu ziņkārība.
Un tomēr kaut kas šai vietā Vervolam šķita uzdzenam šermuļus pat klusās ēnu radības bija metušās slēpties. Bija sajūta it kā kāds elpotu pakausī Vervols ievēroja kā Neina devās mazliet nostāk no nometnes. Pagidi viņš klusi sacīja Man šķiet ka kau t kas nav kārtībā.... viņa blass it kā noslāpa kad mierīgo nakti savirmoja jauna vēja pūsma. Klusums šķita spiežam pie zemes neomulīgā sajūta pastiprinājās.

[Hikari]

Romiela vēlreiz sarāvās. Kautkas nav kārtībā! viņa sacīja sākumā pati sev, tad piegāja pie Nereisa un palūkojās uz kentauru. Nereis, kaut kas nav labi. tad viņa uzlūkoja visus. Es jūtu, ka mūs kāds vēro! Romiela ieurbās ar skatuenu tumsā.

[rudo lapu vilcēn...]

Kaut kas nešķita tā kā vajag. Itkā kāds censtos iejaukties pakalnu mierīgajā ritmā. Vējš kļuva arvien spēcīgāks, saceldams smiltis un putekļus, kas tagad tika pūsti ceļotājiem sejā. Ugunskura liesmas locījās un nikni šņāca, bet ēnu radības bija izgaisušas, visas līdz pēdējajai.
Ar tādu kā uzrāvienu, vulfore ievilka dziļu elpu un atvēra acis, kuras tūlītpat aizvēra, lai tajās neiekļūtu smiltis.
Vējš purināja spēcīgi, pamodinādams visus, kas bija laidušies miegā.
Nolādēts. klusi nolamājās Vilkusa. To gan sadzirdēt un saprast varēja tikai Vervols, jo atradās vistuvāk un teiktas skanēja vulforīnā.
Debesīs strauji sdavilkās tumši mākoņi un sāka dārdēt negaiss, pārāk strauji, lai tas būtu normāli. Kāds rotaļājās ar maģiju.

[mr Bl@ck]

Vervols dzirdēja Vilkusu no lamājamies un strauji pievērsās viņai. Kas notika? viņš uztrakts ievaicājās lai gan viņš prikš vulfora bija diezgan jauns viņš saprata ka kāds te ņēmās ar maģiju un viņām tas diezko nepatika.

[rudo lapu vilcēn...]

Vējš šķita pieņemamies aizvien vairāk spēkā.
Man vajadzēja būt uzmanīgākai. vulfore strupi atbildēja. Piecēlusies kājas, viņa, cik to ļāva vēja pūstās smiltis, paraudzījās apkārt.
Pēc mirkļa ugunskurs sarāvās un nelielā liesmu lodīte, tā pat kā vakar, izgaisa vulfores plaukstā.
Mums tūlītpat jādodas ceļā un jāatrod kāds aizsegs. vulfore centās pārsaukt vēju.
Pēc īsa brīža viņa pārtapa par vilku un straujiem soļiem devās uz ceļa pusi.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Kas?
Sakura acumirklī uzlēca,jā,uzlēca kā vilks,augšā.
Kas te notiek?
Stingrā balsī viņa iesaucās,rūpīgi vērodama apkārtni.Nākamajā mirklī Sakuras vietā nu atradās spoži melns vilks,kurš majestātiski riņķoja ap ugunskura vietu,ar acīm nopētīdams apkārtnes krūmus.Sakura vilka veidolā klusi rūca,kad viņa jau sekoja tieši aiz Vervola.
Ko tu sajuti?
Meitene klusi uzsauca vulforītā.

Šo rakstu rediģēja TaureņmeiteneAur': 12.11.2005 17:01

[patija]

Tiharu pamodās no lielās vēja brāzmas. Vējš bija tik liels, ka visas ssmiltis sacēlās. Viņa gandrīz nevarēja palidot, tāpēc gāja.
Feja gāja pakaļ Vilkusai, kas bija pārtapusi par vilku.
-Kas gan te notiek? nodomāja Tiharu.

[Hikari]

Romiela piecēlās. Vējš bija pieņēmies spēkā un pūta sievietes drēbju apakšā. Tas bija nepatīkami. Palūkojusies uz savu vienradzi, Romiela ātri uzlēca tam virsū. Rikšotājs bija par kaut ko ļoti satraucies.
Kas notiek?! Kāpēc sacēlās vējšun, kāpēc vulfore sacīja, ka viņai vajadzēja būt uzmanīgākai...?
Uz kurieni tagad?elfa vērsās pie vulfores.

[Tinuviel]

Reihards acumirklīgi piecēlās un īsi pasauca Nearno un Raulu. Tomēr vienradzis bija nozudis, arī Rauls bija nozudis.
Dzīvnieki.. Viņi to jūt, bet kāpēc nepabrīdina?
Vulfors šķendējās, tomēr ārēji nekas tāds nebija manāms. Viņš ātri pārtapa par melnu vilku un steidzīgi sekoja Vilkusai. Pēc mirkļa viņš jau bija viņai blakus.
Kas gan notika?
Viņš iedomājās. Piepeši vulfors ar aso dzirdi sadzirdēja, ka virs viņiem nošvīkst spārni.
Nearno.
Prātā pazibēja atbilde uz to, kas bija tas, kas lidoja virs viņiem. Jā, tas bija zirgveidīgais, tomēr lepnais dzīvnieks negrasījās nolaisties un turpināt ceļu uz zemes. Tas savukārt neļāva Reihardam turpināt ceļu uz Nearno, bet tas vulforu nepārsteidza, jo Nearno bija tikai viņa draugs, ne padotais. Drīz vien Reihardam pievienojās viņa pelēkais draugs. Vilks bija mazāks par Reihardu. Vulfors pameta īsu skatienu uz Raulu, tomēr neko vairāk kā īsu ņurdienu neteica.
Vismaz labi, ka viņi ir te.. Vai varbūt tas tieši ir slikti?
Vulfors prātoja un pameta skatienu uz Vilkusu.

[rudo lapu vilcēn...]

OOC: Aur, ugunskurs jau ir izdzēsts.

Vulfores soļi bija nemierigi un ātri. Acis nemitīgi raudzījās apkārt. Pēkšņi priekšā izauga tāda kāsiena, kuru radīja vējš. Sienastraujiapnēma celotājus, atstājot nepārāk lielu laukumiņu vidū.
Celotaju preikšā vēja radītajā sienā saka veidoties arka, pa kuru, nesteidzīgim soļiem iekšā devas kāds pelēkā apmetnī ietinies stāvs.
Kurš iedrošinājās slepus doties prom domās? balss bija barga.

[Tinuviel]

Reihards gluži vai acumirklī apstājās. Lielais, melnais vilks ātri pārtapa cilvēcīgākā formā un iztaisnojās. Vulfors nostājās blakus Nearno, kas neapmierināti bija nolaidies blakus vulforam, un roku pārlaida pāri viņa melnajam kaklam. Droši vien, ka Nearno bez problēmām spētu tikt no šejienes projām, tomēr zvērs neriskēja.
Slepus doties prom domās?
Viņš domās atkārtoja stāva vārdus.
Vilkusa?
Prāta iešāvās vulfore, Reihards pagrieza galvu pret Vilkusu, tomēr neko stāvam neatbildēja, vien raudzījās uz to ar aizdomīgu, bet ne aizdomīgu skatienu.

[Ungaarijas ragas...]

Nereiss pielēca kājās, līdzko bija sajutis dīvaini neomulīgo sajūtu. Uz Romielas jautājumu viņš vien bija atbildējis ar žestu, kas aicināja labāk paklusēt. Taču troksnī, ko sacēla vējš un viss pārējais, neko nevarēja lāga sadzirdēt.
Tad jau vulfore viņus vedināja prom un kentaurs sekoja, tik nekur tālu viņi netika. Savērpjoties sienai un parādoties dīvainajam stāvam, Nereiss paķēra loku un bultu, paturēdams tos kaujas gatavībā. Taču neko pagaidām neuzsāka.

[rudo lapu vilcēn...]

Es jums uzdevu jautājumu. stāvs diezgan ātri iekaisa. Kurš manā valstībā iedrošinājās doties prom domās?
Šī nav tava valstība Weand. klusi ierunājās vulfore, mierīgi apsēdusies uz zdemes, aizvien palikdama vilka veidolā.
Ak tad Vilkusa. Man jau šķita, ka sadzirdēju pazīstamus soļus. stāvs šķita pasmaidām.
Tu tagad tikai izliecies Weand. Es tev iesaku laist mūs cauri. vulfore turpināja. Viņas runa bija mierīga un nedaudz stingra.
Es vispirms sagaidīšu atbildi uz savu jautājumu.
Un atbildes uz pārējiem jautājumiem kuri radīsies ar šo? jautājums šķita nevainīgs.

[Haskija]

Kad sākās jautājumu (kas notiek?) uzdošana Haksu pacēla galvu un piecēlās. pēc brīža viņš jau vēroja vilkusas un svešinieka sarunu. Viņu bija pārņēmusi savāda sajūta, itkā pa muguru skritu skudriņas, bet viņu tas ļoti neatrauca, tikai mazliet. vismaz viņš tā domāja.

[rudo lapu vilcēn...]

Varbūt ka jā. apmetnī tērptais, kuru Vilkusa dēvēja par Weanu, nedaudz šķita nosmīnam. Bet kurš pateiks atbildi? svešinieks kļuva nopietns.
Un kāda tad tavuprāt ir atbilde. vulfore turpināja. Viņa šķita neticami kierīga, bet tie, kas ieskatījās, varēja redzēt, ka vilka ķermenis ir sasprimgts un it kā gatav lēcienam.
Tu mani sāc kaitināt Vilkusa. svešinieka balsī jutās īgnums.
Pārtrtaukšu, ja laidīsi mūs cauri. skanēja atbilde.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Sakuras purns satraukti raustījās no Weanda uz VIlkusas pusi.VIlkusa Weands.Weands,vilkusa.Vilkusa Weands.Weands,vilkuss...
Kas te notiek?
Satruakti saistītā čukstā nočukstēja Sakuras cilvēcīgās lūpas.Viņa bija ieņēmusi cilvēka veidoli,vienīgi mati plandījās dēļ lielā vēja.Kā aizskari.Kā lieli,balti aizskari.Nudien,elfa,nudien.Bet viņa nebija elfa.

[rudo lapu vilcēn...]

Tu neatkāpsies, ne, Vilkusa? tieši tādēļ jūs vulfori esat tik kaitinoši. Es gribu tikai sagaidīt atbildi. Weanda balsī īgnums jutās vēl vairāk.
Un, ja tev pateikšu, kurš tas bija, laidīsi cauri bez liekiem jautājumiem?
Jā.
Es.
Nesaprotu?
Tu piekriti bez liekiem jautājumiem. Solījumi jātur. vulfore purnā jautās viegls, uzjautrināts smaids.
Tad atbildi pilnīgi.
Es. Lūk atbilde. Tagad novāc sienu.
Apmetnī tītais šķita neapmierināts, bet vējš maz pamazām rimās, līdz apstājās pa visam.
Tagade si apmierināta. Weans norūca, kad siena bija izgaisusi.
Jā, paldies. vilcene piecēlās un uzsķa vieglu, raitu soli tālāk pa ceļu, garām Weandam.
Pagaidi. vilks astājās. Kāda velna pēc tev vajadzēja tā doties prom un kapēc u velc līdzi šos... vienkāršos? Parasti ru ceļo viena. apmetņotais centās izklausīties laipns.
Veink;ārš uzdevums Wean. Lūdzu, atvainot, bet mums tagad ir jādodas tālāk. vilcene rāmi atsāka soli.