Iesprostoti Fantāzijā [C] [PZP], How to get back in reality?! Opcijas

[Miss Doherty]

21. gs. - cilvēki ir aizmirsuši fantazēt. Un tomēr ir tādi, kuriem fantāzija ir visa viņu dzīve. Fantāzija kā aizmiršanās, kā pazušana no realitātes. Bet ko tad, ja Tu tiešām pazustu no realitātes?!

Sižets: cilvēks dzīvo ārēji parastu dzīvi - strādā, mācās, dažkārt satiekas ar sev līdzīgajiem, bet brīvajā laikā nododas vienīgajam, kas viņu dvēseli patiesa silda - pazūd izdomas, fantāzijas pasaulē. Katram sava - viens dodas kosmosa ceļojumos, viens iegrimst animes pasaulē, cits Bezgalīgajā stāstā dodas līdzi Arielam. Tomēr ne jau tik pasīvi viss ir - cilvēks ir īsts fanāts - dzīvo, strādā, ir, lai varētu dzīvot šo paralēlo dzīvi - iejusties sava iemīļotā varoņa ādā, staigāt pa iedomātām takām, kas no fantāzijas nāk, sajust sevī iedomātu maģisko spēku.
Bet fantāzijai notiek lūzuma punkts - fantāzija cilvēkā ir tik dziļa, ka viņš iekrīt otrā pasaulē - no realitātes izdomātajā.
Kur slēpjas problēma!? Fantāzijas pasaulē nekas nav izdomāts. Īstas briesmas iedomātai dzīvībai. Ķermenis neceļo starp šīm pasaulēm - ceļo tikai katra fantāzija, katra domas, katra astrālais ķermenis, kas tagad iesviests pasaulē, kur nekas nav īsts - tā pat kā paši šajā pasaulē.
Bet ķermenis ir palicis šeit, realitātē. Un reāli noveco. Kamēr Fantāzijā jūs vadat savas dienas, savas dienas vada arī šeit palikušais ķermenis. Kā dziļā komā iekritis. Tikai ir kāda nelaime - viss, kas notiek fantāzijas pasaulē, noteik arī šeit - realitātē. Turklāt ir vēl kāda maza nelaimīte...

Tātad spēle sākas ar brīdi, kad trakais fantžiju meistrars ir aizdzinis sevi līdz punktam, kad viss samainās vietām - realitāte ar Fantāziju. Fantāzija ir laba lieta, tikai tai realizējoties, realizējas arī iespēja sevi pakļaut briesmām. Ir jātiek atpakaļ.
Apstākļu sakritības pēc vienā Fantāzijas vietā nokļūst grupina ar cilvēkiem, kuriem sadarbojoties jātiek no Fantāzijas pasaules prom, lai paglābtu sevi no iznīcības.

Tātad tēla anektas (sūtīt uz PZ):

Vārds Uzvārds:
Vecums:
Rakstura apraksts:
Pagātnes apraksts:
Aizraujas ar:
Fiziskā sagatavotība:
Temperamenta tips:
Vēl kas par tēlu:

Pie izskata apraksta varētu būt arī bilde. Ja ir kādi tetuvējumi ar īpašu nozīmi miniet arī nozīmi.
Temperamenta tips jau būtu tā kā pie rakstura iekļauts, bet šeit vairāk domāts - emocionāli/garīgi noturīgs, viegli/grūti piemērojas u.c.
Vēl kas par tēlu - reliģiskā piederība, ja tāda ir, īpaša pārliecība, k-kādas slimības, kas varētu spēles laikā izausties, vai jebkas ko Jūsu fantāzija spēj sagudrot. Jo interesantāks tēls, jo interesantāka veidosies spēle. K-gan galvenais prast izspēlēt visu, ko sadomāsiet.
Pie pagātnes apraksta lūdzu norādīt arī pašreizējās attiecības ar ģimenes locekļiem, draugiem, kolēģiem u.c. Ja tādi ir, protams.

Nu jā - tad nu pagaidām viss.
Jautājumus, komentārus, ierosinājumus u.c. - šeit. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[Ļipa]

Es neticu iespējai nokļūt Fantāzijā, tad kāpēc jūs mēģiniet iegalvot man, ka es tur esmu?
Efijai tas šķita diezgan loģisks jautājums.
Jūs runājat par nez kādiem ķermeņiem, kuri mirst, bet es jūtu savu ķermeni un asinis, kas tajā plūst!
Vēl viens teikums, kas šķita samērā loģisks.

[earnella]

Te nu Ariadnei sagribeejaas iebilst, pat pamatiigi. -Es aarkaartiigi atvainojos, Annu. Bet nekaadi nevaru piekrist Juusu vaardiem par Fantaazijas graushanu. Mees tajaa nelauzaamies, mees to tikai miileejaam... Vai Juus, Annu, jebkad esat redzeejis muusu pasauli?

[Ungaarijas ragas...]

Melisa ieplestām acīm skatījās uz dīvaino cilvēku, nenosakāmā dzimuma cilvēku, ono. Mjā viņas prātā jau zibēja nākamā garadarba fragmenti, kur viens no šiem varoņiem būs ono...
Tikai tas, ko viņš teica par to, ka viņi šeit ir nevēlami.
Es atvainojos, bet es tā arī nesapratu - kā mēs varam darīt sliktu Fantāzijas pasaulei? vai tad nav tā, ka mūsu spēcīgajām Fantāzijām būtu taisni jāstiprina šī pasaule, šajā dīvainajā tumšajā laikā? vaicāja viņa, pēdējos vārdus izrunājot dobjāk un mazliet velkoši...

[Miss Doherty]

Nē, nē, nē, mani mīļie, mīļie draugi! Tā nebūt nav.
Būtne viegli pasmaidīja, tomēr daļa vēlības bija pagaisusi. Kas ar visiem šajā zemē - visi tādi piecminūšu-smaidītāji?
Šis nav nekāds bezgalīgais stāsts, kuram vajag jūsu glābšanu. Fantāzija ir pavisam, pavisam īsta, dzīva Radītāja veidota, kurā no citpasaules ienāk tikai ar Radītāja vēlību. Tā bija sākumā...
Ono, kā to bija domās nodēvējusi Melisa, mirkli apdomājās. Nabagam laikam piemirsies, kas sakāms jeb... jeb kaut kas cits.
Tā bija paredzēts, bet kā mani mīļie, mīļie draugi pavisam droši un noteikti zin, ka nevienmēr viss notiek kā paredzēts. Kur nu vēl, ja runa ir par veselu pasauli, kas nemaz nav... īsti īsta. Pasaule sāka attīstīties diezgan patvaļīgi, jo... pirmkārt, nebija kontroles pār to, jo gluži vienkārši tā kļuva tik milzīga, ka viens nespēja to kontrolēt. Otrkārt, Radītājs nemaz negribēja kontrolēt Fantāziju. Tā bija brīva vieta domas un gara lidojumam... Neizplūstot garos, garos skaidrojumos un atstāstot tikai tik daudz, lai jūs saprastu kas... kā jūs sakat? pie velēna? notiek...
Attīstībā radās Tie... Nu un lūk - ilgus gadus bija tā, ka šeit ieradās sapņotāji, kas kā jūs
skatiens uz Melisu
teicāt - stiprina Fantāziju. Tomēr ne gluži tā, kaut gan ne par to mani mīļie, mīļie draugi, es sāku runāt - radās konflikts starp Tiem, kas gribēja sapņotājus izmantot saviem mērķiem pasaules... viņu vārdiem sakot - labā, un Radītāju - kurš negribēja neko. Neko citu kā vien ļaut iekrāsot ienācējiem viņa pasauli. Tomēr fantāzijas kļuva arvien destruktīvākas un Fantāzijai tas... nenāca par... labu. Jā.
Annu apklusa. Sejā emocijas bija pagaisušas, smaids nodzisis. Pēc mirkļa būtne tomēr turpināja.
Bet apturēt to, kas, pa jūsu modei skaitot, noticis gadu simtos un tūkstošos, tā vienā dienā pavisam, pavisam un uzreiz nav iespējams. Kaut gan Tie to grib darīt... Jūs neesat viņu domā par... labāku Fantāziju.
Annu sablisināja acis un visnotaļ vientiesīgiun naivi pavērās te uz vienu, ne otru gaidot... kaut ko.

[Ungaarijas ragas...]

Ne vella es te nesapratu, no tavas muldēšanas! Melisai gribējās kliegt, bet viņa tikai uzplāja smaidiņu un dziļdomīgi pamāja ar galvu.
Atvainojiet varbūt par manu ziņkāri - kas ir Tie? Kādi Tie izskatās un ko ēd. taču ne jau tādus nevainīgus šurp atceļojošos, kas pat pašiem nezinot nokļuvuši, pēc visa spriežot viņiem naidīgā pasaulē. Kur var saprast ka viņus tiklab vēlas, kā nevēlas redzēt, tā nu viņiem kļūstot par bez vainas vainīgiem grēciniekiem, kas izrādās grauj pasauli kopā, vai kā nu tur bija Melisa joprojām smaidīdama pajautāja.
Ciest nevaru, kad neizskaidro visu kā nakas! smaids gan nepazuda no sejas, kašķēties viņai nepavisam nepatika.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 25.10.2005 09:55

[Idril]

Sonna piecēlās kājās. Cik ilgi var gulšņāt? Iespējams viņa patiesībā ir princese, kā filmā "Princess Diary's" un princesēm nepiedienas gulšņāt uz grīdas. Viņa stalti stāvēja un atmeta no sejas blondo matu šķipsnu.
Kā iznīcinātu?
Viņa vaicāja pierei saraucoties.
Aha.. Tad šajā filmā es esmu princese, kuru izglābs Prince Charming, ak, droši vien smuks, kaut nu viņš būtu līdzīgs Deppam..
Viņa nodomāja sejā ataustot sapņainam smaidiņam.
Vai arī Feltonam, ak Drako, man patīk arī gaišmatainie..
Viņa nodomāja skatienam sākot atkal klīst tālumā.

[Miss Doherty]

ooc: Nostariel, jūs jau sen vairsneesat troļļa alā (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[*Lidium Karry...]

-Nu gan... Man pietiek... Mūs tik nekaunīgi izmet no troļļa telpas un tagat vēl runā par kautkādu fantāzijas graušanu... Vismaz esmu pārliecinājies, ka Es nesapņoju.- Konstantīns saspringti domāja. -Vai vispār ir kāda izela, lai mēs tiktu ārā? Man šitais viss ir jau apriebies, kautgan mēs šeit nemazam tik ilgu laika posmu neesam...- viņš prasīja Annam.

[Ļipa]

Nez vai Efija neuzmanīgi klausījās, vai arī atkal jau nesaņēma kāroto atbildi? Iespējams, ka neuzmanīgi kalusījās, tāpēc viņa arī nolēma jautājumu neatkārtot. Viņai pietiekami bieži gadījās palaist garām visu, ko gribējās dzirdēt, lai par to pārlieku neuztrauktoes, re tagad jau atkal, lai klausītos viņa bija domājusi par zvaigznēm, nē, drīzkāk gan sapņojusi par tām.

[Miss Doherty]

Āa, nu re!
Annu atpluka plašā smaidā
Prātīga doma, mans draugs! Tik prom - jūs nudien esat attapīgi! Kā nu ne! Proatams, mani mīļie, mīļie draugi var tikt prom! Ejiet tik tā!
Annu šķita no sirds priecājamies, ka kādam ir ienākusi prātā šāda doma - tikt prom.

Nākat tikai man līdz... es parādīšu ceļu un tālāk jau jūs paši...
Annu vairs neskatījās uz saviem pavadāmajiem, bet vērās kaut kur tālumā, tad atkal tuvāk, tad... acis drudžaini šaudījās visapkārt, bet smaids nepagaisa.

Uz mirkli apstājies un gluži vai sastindzis Annu pacēla roku un uzvilka gaisā loku. Pa milimetram vien skatienam atklājās ceļš - gluži kā no kādas fantāzijas datorspēles. Reizē ļoti skaisti un nereāli. Koki gar malām, upes bez iesākuma un beigām, kam redzams tikai fragments, puse no kādiem tālumā esošiem kalniem. Kā spēlē, kur jāatklāj karte, bet pašlaik redzams tikai fragments.

Iesim, iesim, draugi. Jūs ejat. pa to ceļu. Konstantīns zinās, kur jāiet.
Annu ar atvivieglojumu un pārliecību mudināja sev uzticētos ieceļotājus doties pa tikko atklāto ceļu.

[*Lidium Karry...]

Konstantīns saviebās. -Es zināšu kur iet? Kā tas nākās?- puisis bija lielā izpratnē. Viņš pavisam nedroši uzkāpa uz jaunatklātā ceļa. Viņam tas nemaz nepatika. -Vai šis ceļš aizvedīs mūs uz mājām?- viņš nedroši ieminējās, bet tik klusu, ka viņaprāt to neviens nesaklausīja. Konstantīns paspēra vēl dažus soļus. Viņš nepavisam nejutās droši. -Ja nu tas viss ir lamatas? Ko tad man iesākt?- puisis ļoti lēnām sāka kurtēties.

[earnella]

-Annu! Ariadne uzsauca. -Un kas notiek, ja mēs negribam tikt atpakaļ, vai tas neaizkavē šo ceļu? Un kas notiek, ja mēs nespējam tikt atpakaļ? Un kas notiek, ja... Ja mūsu fiziskie ķermeņi nomirst...? Un... Piepeši viņai bija tik daudz jautājumu..

[Miss Doherty]

Jūs sākat domāt, mani dārgie, dārgie draugi! Tas ir tik priecīgi!
Annu aizvāca no sejas savu nedaudz maniakāli priecīgo smaidu un pievērsās Ariadnei.

Ja jūs negribat tikt atpakaļ... Jūs varat palikt šeit. Daudzi izvēlas Radītajam tīkamo variantu - palikt šeit. Tikai jāatceras, ka jūs joprojām esat saistīti ar saviem fiziskajiem ķermeņiem, kas tajā pasaulē, kurā bijāt līdz šim, lēnām mirst. Ja jūs atrodat veidu kā atsvabināt savu domu un garu no piesaistes savam fiziskajam veidolam jūs varat palikt. Atsvabinat pavisam, pārraujat saikni, jo kā, mani mīļie, mīļie draugi, jau būs sapratuši - daļēji jau esat tikuši vaļā no sava ķermeņa - jūs atrodaties šeit. Diemžēl man jāsarūgtina daiļā jaunkundze, jo es nezinu kā jums darīt tā, lai jūs paliktu pavisam dzīvi šeit. Es esmu Radītāja būtne, ne ienācējs...
Annu ar klusu lapnumu norunāja pēdējo teikumu, lai pievērstos tālākiem skaidrojumiem.
Vai daiļā meitene nojauš atbildes uz pārējiem uzdotajiem jautājumiem, jeb man vajag paskaidrot?
Gaiši mirdzošais skats slīdēja pāri visiem, ne tikai Ariadnei. Skatiens aicināja jautāt, tomēr tas pauda arī bažas. Cilvēkiem kaut ko netveramu, bet nojaušamu...

[*Lidium Karry...]

Konstantīns apjuka. -Mūsu ķermeņi tajā pasaulē mirst. To Es nevēlos, nē nemaz- viņš ar šausmām nodomāja. -Man iet pa šo ceļu, vai tomēr nē. Tik grūti izšķirties. Šī ir mūžīgā prāta pasaule, bet tā. Tā ir tā teikt mūsu dvēseles mājas... Ko man darīt iet vai nē? viņš domāja un nevarēja izšķirties. Konstantīns paspēra vēl dažus soļus uz priekšu, bet viņa galvā viņš sāka dzirdēt balsis. -Nēēēēē! Paliec šeit!!! Šeit ir daudz labāk! Ej uz mājām!!! Paliec! Ej! Paliec! Ej! Paliec!- Konstantīns vairs nezināja ko darīt. Viņam bija sajūtu, ka viņš ceļu tomēr zin, bet viņam nebija drosmes to uzsākt. Viņš vairs nezināja kurā pasaulē palikt.

[earnella]

Ariadne pārdomāja visu dzirdēto. -Šķiet, ir palicis tikai viens jautājums... Vai, ja mums neizdodas saraut saites ar fiziskajiem ķermeņiem, bet tie pagūst nomirt, mēs šeit arī mirstam...?

Tad, kad izskanēja pēdējā zilbe, viņai pašai piepeši šķita, ka vārdi atbalsojas bezgalīgā klusumā.
Pēkšņi viņa nojauta atbildi, saprata, ka neviens, varbūt tikai izņemot Radītāju, nevarētu pateikt neko par nāves noslēpumu ne šai, ne aiz muguras palikušajā pasaulē...

[Ļipa]

Kāds sviests te tika gvelzts, nez kā Annu iedomājas, ka viņa šeit pārvietotos bez sava ķermeņa. laikam jau tāpēc Annu neatbildēja uz viņas ajutājumiem, jo pats vai pati tam neticēja. Nu tam, ka viņi ir te, bet viņu ķermeņi nez, kur. Kādas muļķības, dvēsele bez ķermeņa spēj lidot un neko nejus, bet viņa juta un stabīli ar abām kājām stāvēja uz zemes. Visam taču bija savas robežas, arī ticībai un loģikai.
Piedevām Annu ar saviem mīļajiem, mīļajiem draugiem, bija apnicis tikpat ļoti kā skolas direktore ar: "nu manas mīļās jaukās, ko tad atkal te stāvat?" Tā vien kārojās aiz muguras nomēdīties, ko Efija patiesībā arī ar prieku izdarīja.

[Miss Doherty]

Annu skatiens apstājās pie Konstantīna, kas šķiet iekšēji cīnījās ar... pats sevi?
Tas ceļš tevi neizvedīs pie tavas mājas sliekšņa, tas ceļš tevi aizvedīs līdz tava paša bailēm, līdz citu slimajiem murgiem. Tas ir ceļš mājās, tikai jāspēj tur nonākt. Ja tu spēsi tur nokļūt, tu tur nokļūsi. Tikai tu... jūs visi, ja jūs esat šeit, tad jūsu būtība tiecās būt šeit. Cik ātri jūs sapratīsiet, kur ir jūsu īstā vieta, kur jums jābūt un kas ir tikai iedomas un kas patiesas vēlmes, tik ātri arī jums atklāsies ceļš, pa kuru jums jāiet...

Annu novērsās no Konstantīna, lai atbildētu uz Ariadnes uzdoto jautājumu.

Atkarībā ko tu uzskati par nāvi, mana dārgā pavadāmā. Bet - jā. Jūs izgaistat nebūtībā.

Cik gan grūts bija šāds darbs. Cik gan ļoti ienācēju emocijas un pārdzīvojumi saēda Annu...

[Nihil]

Ooc: Atvainojos, brīvdienās pie datora parasti neesmu un šonedēļ brīvdienas ir mazliet ievilkušās ^^

Bic: Laine bija mirkli pirms Annu ierašanās apsēdusies uz zemes, lai aizsietu kurpju šņori. Viss kā parasti, pat tāds mazs striķītis nevar viņas klātbūtnē ilgi pildīt savu uzdevumu. Viss pamanās saplīst, atšņorēties, pazust. Tad nākamais- jāklausās kā jokainais Annu runā. Pilnīgu sviestu. Ok, atrašanās šeit bija gana neticama pati par sevi, bet... kādam te tiešām bijusi pamatīga fantāzija, lai ko tādu izdomātu. Un ievilktu normālus cilvēkus te iekšā. Kāpēc neviens nevar pajautāt pirms kaut kas notiek? Ja nu mums visiem palika gludekļi ieslēgti?

Labi, ja jau tā, tad labāk izvēlēties palikt kādu laiku šeit un līdz galam noskaidrot, kas notiek. Protams, ja nabaga mirstošos ķermeņus nenotur par beigtiem un nenorok. Man, personīgi, nekas nedeg, Laine vēl nodomāja.

[Miss Doherty]

Tā, es ļoti atvainojos par pavisam neizdevušos spēles sākumu un tomēr ceru, ka spēsim turpināt spēli. Tieši tā - spēsim - gan es, gan jūs. Lielākā kļūda, manuprāt, - visam līdzšim notikušajam vajadzēja būt sākuma postā apskatītam, jo šādi ir iznācis vājprātā garlaicīgi un gari. Piedošanu lūdzu. Centīšos laboties un dot jums vairāk action iespēju, man vienkāršilikās, ka jums par spēles pasauli un notiekošo jāuzzina kā tēliem nevis spēlētājiem. Nu nepratu to interesanti pasniegt. Jau trešo reizi saku piedodiet un solos mēģināt spēli izveidot interesantāku un ceru uz jūsu atsaucību.

Tātad, īss pārstāsts par to, kas notika un no kuras vietas turpinam (ja turpinam) spēli:

Annu jums ir izstāstījis, ka jūs esat nokļuvuši šeit, jo ar savu izturēšanos, ar savām vēlmēm, sapņiem un zemapziņas dziņām esat par visām varītēm šeit gribējuši būt. Visi tam piekrīt un saprot, ka tā arī ir. Nākošais, kas jums tiek paziņots ir jums jau pa daļai zināmais - jums ir jāizvēlas vai jūs no sirds vēlaties būt šeit pametot visu, kas jums mīļš un dārgs tajā pasaulē, turklāt saprotot, ka šajā pasaulē tādi kā jūs nu nav tā īsti laipni gaidīti, jeb arī saprotat, ka - velns ar ārā, jūs nemaz negribat kaut kādās iedomās dzīvot, jo jums tak ir arī reāla dzīve ar reāliem notikumiem, tas nekas ka bik piemirsta līdz šim!
Respektīvi jums jāizdara izvēle starp palikšanu un došanos mājās.
Tomēr ne viens, ne otrs variants nav viegls un vienkāršs. Un ja jūsgribat spēlēt tālāk,iesaku nopietni no tēla viedokļa šo jautājumu apdomāt. Piemēram daži plusi un mīnsu katram no variantiem
Palikt Fantāzijā:
- Jāatrod iespēja saraut saikni ar savu fizisko ķermeni, lai nekas kas notiek ar jūsu miesu netraucētu jūsu garam, respektīvi tam, kas jūs esat šeit.
+ Iespēja dzīvot daudzkārt aizraujošāku dzīvi kā reālajā psauulē, rast ilgu piepildījumu etc
Doties Mājup(atpakaļ uz reālo pasauli):
- Jāatrod ceļš mājup. No vienas puses vieglāks ceļš, jo kā jums vajadzēja noprast, ir tādi, kas jūs šeit tā kā negrib (tomēr Radītājs gan grib)
+ Atgriezies un vairs nekādu problēmu ar sevis sadalīšanu -esi viens veselums gars kopā ar ķermeni un dzīvo laimīgs. Un parasts. Bet nu ja jums tomēr līdzšinējā dzīve ir mīļa bijusi...

Tātad, kā mēs turpinam?

Ir divi ceļi - viens, pa kuru gatavojas iet Konstantīns (datorspēles ceļš) un otrs, kuru jūs pašlaik redat tikai kā vietu tālumā - jā, kaut kur tālu sākas zeme, ceļš kaut kas tur ir. Jā, tur sākas fantāzija... izvēle katra paša (spēlētāja) rokās!

Tātad jums vajadzētu izvēlēties, ko jūs gribat, ko tēls grib un to uzrakstīt. Vajadzētu izveidoties divām grupām un tad tālāk spēlēt to kā jūs katrs nonākat pie sava pirmā mērķa, kas jums taps pateikts tiklīdz būs daži izvēlējušies ko grib un kurp dosies.

Un es atvainojos, ka tik nejauki murgaini viss sanācis. Jau kuro reizi atvainojos.. gaash ><
----------

(Annu ir izstāstījis visu savu garo stāstāmo, ieceļotāji (jūs) esat sapratuši, ka jūms jāpiņem liktenīgs lēmums un ir iestājies Klusums... Annu gaida jūsu izvēli.
Tātad...?

[Nihil]

"Es ļoti labprāt šeit paliktu, lai noskaidrotu, ko es būtu varējusi arī laist garām," Laine teica, neizkustoties no savas sēdošās pozīcijas, kad visi bija brītiņu nopietni paklusējuši, lai atstātu veiksmīgāku "liktenīgā pārdomu brīža" efektu. "Ja tas neizrādīsies tikpat garlaicīgi kā dzīvot normālo dzīvi, tad man nenāksies to briesmīgi nožēlot, vai ne?"

Ooc: TU neatvainojies. SPĒLĒTĀJI paši vainīgi (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

Šo rakstu rediģēja Nihil: 08.11.2005 21:38