Šausminošā vēsts[C][ATD], LS par Isakiju Opcijas

[rudo lapu vilcēn...]

Sākam spēli!

Skaists saules pilns rīts ir atausis pār Osmas bruģētajām ielām un ieliņām. Ir pagājusi nedēļa kopš no Lativkraftas izsūtīts ziņnesis. Tagad viņš nu ir ieradies Osmā.
Tirgus laukumā un pie ostas, kā arī šur tur citur var manīt piestiprinātas baltas lapas ar paziņojumu. Laukumiņā pie viena no Osmas lielākajiem krogiem "Priežu dēmons" kāds žandarms, pilsētas noteiktajā vienkāršajā uniformā, pie koka dēlīša liek klāt paziņojumu, tādu pašu, kādu var redzēt jau daudzos Osmas laukumos.
Pienaglojis klāt paziņojumu, kareivis atkāpās un novērtēja savu darbu.
-Tie nu gan būs vai nu prātu zaudējuši vai vienkārši muļķi.- viņš klusu norūca.
-Bet ser, viņi taču būs varoņi.- mazs zēns, šķiet nesen pamodies, pieskrēja pie žandarma un, aši pārlaidis acis paziņojumam, noteica.
-To mēs vel redzēsim.- par atbildi atrūca vīrs un aizsoļoja prom, kur pie slitas piesiets stāvēja un nedaudz nemierīgi dīdijās viņa zirgs.

Isakieši!
Senzemei tuvoja drūmi laiki, tādēļ visi, kuri sirdī droši un nebaidās nāves, lūgti pulcēties krogā "Priežu dēmons" līdz šīs dienas pusdienlaikam.
Tiek lūgti visi, kuri vēlas palīdzēt Senzemei drūmā stundā un nebaidās doties Trahtijas dzīlēs.
Pāvaldnieku padome.

[patija]

Tiharu priekšā parādījās viena no ēnu radībiņām.
-Viņi ir tik mīlīgi!...
Kad Vervols sāka stāstīt, Tiharu mierīgi klausijās vulfora teiktajā, jo viņai vienmēr ir patikuši šādi stāsti. Vervolam beidzot Tiharu mierīgi sēdēja. bet pēctam turpināja.
Feja paskatījās uz Vilkusas pusi un jautāja:
-Vai šo radībiņu ir daudz? Viņas ir diezgan mīlīgas.

Šo rakstu rediģēja patija: 29.10.2005 14:52

[rudo lapu vilcēn...]

Vervolam iesākot teiksmu, radības stinga un visas pagrieza galvu pret vulforu. Viņam beidzot, tās brīdi tā pat stāvēja, bet tad turpināja to ko iesākušas.

Radību ir daudz. Neviens īsto skaitu nezin un diezvai arī izdotos saskaitīt. uz Tiharu jautājumu atbildēja vulfore.
Katrā no mums ir kripata maģiskā. Pati dzīve ir viens maģisks brīnums. skanēja atbilde Neina.

[Tinuviel]

Reihards ar vieglu smīnu sejā vēroja ēnu radības. Viena bija uzrāpusies uz vulfora pleca un tur arī palika. Vulfors pret to neiebilda, vien kādu brītiņu nolūkojās uz to. Tad viņa uzmanību piesaistīja Nearno - zirgveidīgais bija pieliecis galvu ar vareno ragu un izskatījās, ka bija iegrimis sarunā ar dažām ēnu radībiņām. Reihards pašūpoja galvu un paskatījās uz Vilkusu.
Tik interesantas radības... Tīri vai brīnums, kādas gan ēnas var būt...
Viņš nodomāja un vēlreiz paskatījās uz radībiņu, kas tupēja uz viņa pleca.

[gwinerva]

Neina nu jau ar interesi paņēma vienu no radībiņām un spēlējoties apguldīja to sev klēpī un sāka to glaudīt.
Tās šeit paliks visu nakti?Neina nenovērsusies no radībiņas jautāja.Man liekas, ka man tās sāk iepatikties.Kā man no sākuma varēja būt pat bail?! Nu gan jokaini.Tiešam mīļas..viņa sapņaini domāja.
Stāstu par tempļiem viņa bija dzirdējusi tikai daļēji, protams viņai patika šādi stāsti, bet viņa tos klausījās tikai tad, ja bija pareizais noskaņojums, un tad viņa centās visu savu uzmanību koncentrēt uz stāsta klausīšanos, protams tas izdevas reti kad ņemot vērā Neinas raksturu un milzīgo enerģiju.Parasti viņa nevar nosēdēt mierā ne mirkli, ja kaut ko nedara...Neina bija aizrāvusies ar radībiņas bužinašanu un nekam vairs nepievērsa uzmanību.Viņas mati kā parati bija biezā un garā vilnī pār viņas pleciem.Viņa pat ļāva radībiņai tos paraustīt pa laikam...Ja neina tiešām aizrāvās viņa varēja aizmirst visu, kas ir apkārt.Itkā viņa būtu viena pai uz visas pasaules...Tad neina itkā atjēdzās.Nez kas bija noticis, bet smaids izdzisa no viņas sejas un viņa palaida radībiņu vaļā un palūikojās apkārt...

[rudo lapu vilcēn...]

Tās paliks šeit tik ilgi cik ilgi viņām nebūs garlaicīgi. vulfore pasmaidīja.

Vējšs viegli šalkoja koku zaros un ugunskurs dega viegli sprakšķēdams.

Neviens īsti nezin, kas ir šīs radības, jo v9nām nav valodas. Tās ir mēmas, lai gan izdod skaņās, bet šīm skaņām nav jēgas. Runā, kad ieradīsies ēnu valdnieks, radības gūs valodu. Bet ēnu valdnieks ir tikai pasasku tēls. Neviens nezin, vai viņš tiesām ieradīsies. vulfores smaids kļuva nedaudz sāļāks.

[Hikari]

Romiela uzsmaidīja Sakurai un lūkojās uz meitenes klēpi, kurā bija ielēkusi radībiņa, kuras vārdu tikko kā bija nosaukusi vulfore. Ēnas...Cik dīvaini, taču ārkārtīgi mīlīgi radījumi! elfa nopriecājās un pasniedzās uz priekšu un ar plaukstu mīļi noglauda viena no radījumiem, kurš tekaēja apkārt, galvu.
Pēc tam Romiela uzlūkoja Sakuru un jautāja Vēl neesam paguvušas aprunāties. Kāpēc Tu nāci līdzi šai ceļojumā...?! viņa jautāja.

[Ungaarijas ragas...]

Nereiss bija apsēdies zemē un vēroja ēnu radības, kas naski tekalēja viņam ap kājām, viena uzrāpās uz astes. Kentaurs palieca cilvēka ķermeni un pacēla radībiņu rokās, ieskatījies tās acīs viņš iesmējās:
Mazais draudziņ, manu asti gan liec mierā, tad viņš nolika viņu zemē. lai cik arī mīļi neliktos šie radījumi, kentaurs tomēr saglabāja modrību un neļāva viņiem kāpaļāt pa savu augumu un līst pie bultām un loka, visu laiku ziņkārīgos uzmanīgi noņemdams un nolikdams zemē.

[gwinerva]

Neina uz īsu brīdi bija sajutosies nedaudz dīvaini, bet šī sajūta ātri pārgajā, un palika tikai neliels apjukums.Paraustījusi plecus viņa piecēlās kājās un lūkojās pēc kaut kā ko varētu padarīt, bet atkal nogurums lika sevi manīgt.Neina nozāvājās, pielikdama priekšā mutei roku, kad to darīja.
Laikam man jau laiks iet gulēt, viņa nodomāja.neina pavērās augšā uz koka un nopūtās...Viegli novēdinajusi savus skaistos spārnus viņa jau bija tik augstu, lai varētu uzkāpt uz koka zara.Lieliski noturēdama līdzsvaru Neina kāpēlēja pa koku meklēdama kādu vietiņu, kur būtu ērti iekārtoties.Pūliņi nebija vektīgi drīz vien viņa arī tādu atrada.Iekārtojusies Neina sēdēja un domāja, bet kautkā nenāca miegs.Nepievērsusi tam uzmanību viņa špītīgi aivēra acis un centās aizmigt.Bija dīvaini, ka viņai nenāk iegs, lai gan viņa ir tik nogurusi.
Lieliski te nu bija jauka pagulēšana, Neina pikti nodomāja, un turpināja atpūsties tādā kā pusmiegā, bet pēc kāda laika viņa jau bija ieslīgusi trauslā miegā...

[rudo lapu vilcēn...]

Radībiņas nepazuda un turpināja skraidīt apkārt. Dažas iekārtojušaas līdzās ceļotājiem, šķita iemiegam.
Vulfore klusēja, ar vieglu smaidu vērodama radības.
Vai jūs nākat no tālienes? nedaudz pagriezusies pret Vervolu, viņa iejautājās.'Dažas ēnu radības pagrieza galvas pret abiem vulforiem un izskatījās ieinteresētas.

[mr Bl@ck]

Njā es esmu no Paras un Osmā nokļuvu kārtējā ceļojuma laikā kad meklēju zālītes. Vervols klusi atbildēja raugoties ēnu radībiņās viena kas izskatījās pēc vilka skrāpējās gar viņa zābaku. Viņš noliecās un noglaudīja to. Bet vai jūs mūs ilgi pavadīsiet? Vervols apjautājās ieinteresēts.

[rudo lapu vilcēn...]

Vulfore brīdi raudzījās Vervola acīs, bet tad novērsās, glaudot vienu no radībām, kas piespiedās viņas sānam.
Šobrīd mans uzdevums ir pavadīt jūs līdz Tirnai. Par to, kas būs pēc tam, nevaru pateikt. brīdi klusējusi, viņa piebilda. Kād''el jūs tas interesē?

[gwinerva]

Neina iegrima tādā kā murgā, kas viņai nemaz nepatika.Viņa sapņoja, ka iet cauri izdegušam mežam, un nekur neredz nevienu dzīvu radību.Viss kā izmiris.Itkā viņa tu būtu viena pati.Visapkārt vis bija pelēks un bezkrāsains.Pūta stiprs vējš, kas pluinīja viņas matus, bija auksti.Neina jau sapnī bija nogājusi krietnu gabalu un nonākusi līdz kādām klintīm.Viņa nolēma paskatīties tālāk uzkāpjot klintī.Vajadzēja rāpties, jo vējš neļāva lidot.Precīzāk Neina nemaz negribēja riskēt to mēģināt, jo tā varēja kā traumēt savus spārnus, jo viņa šaubījās vai tādā vējā varētu normāli palidot.Uzkāpusi uz klints viņa pielika acīm priekšā roku, lai varētu ko redzēt, un, lai vējš nepūstu acīs pelēkās smiltis.Cik vientālu sniedzās skatiens viss bija pelēks, tukš un izmiris.Neredzēja nevienu dzīvu radību.Neina turpināja skatīties līdz viņa izdzirdēja tādu kā ķērcienu kautkur gaisā.Viņa mēģināja saskatīt no kā tas nāca, bet pēkšņi nez no kurienes bija uzradušies melni mākoņi, kas liedza ko debesis ieraudzīt.Neuna pēdējā brīdī pamanīja, ka kaut kāds spārnots radījums lido viņas virzienā.Bija jau par vēlu ko darīt, un viņa vienkārši apstulbusi stāvēja un gaidīja, kas notiks.Radījums viņu saķēra iecirtot miesā savus nagus...Viņš lidoja ar Neina pa kalnotu apvidu.Neina redzēja garām slīdam kalnu galotnes aizas...Un tad pēkšņi zem kādas ļoti dziļas un tumšas aizas radījums palaida Neinu vaļā..Viņa krita, un krita bezdibenī, bija sajūta, ka vairs nav pamata zem kājām.Tikai kritiens...
Neina pamodās.Viņa visa bija nosvīdusi un nedaudz elsoja.Nebija diezko laba sajūta.Viņa noprata, ka nebija gulējusi ilgi, un šaubījās vai atkal maz varēš aizmigt.Aptinusi ciešāk apmetni viņa piecēlās sēdus un apsēdās uz zara.Pavērusies uz ugunskura pusi viņa ilgi raudzījās tajā pārdomādama sapņi notiekošā jēgu, bet nevarēja saprast kādēļ viņai vispār kas tāds radījies.Lidojoš monstrs?! Es laikam jūdzos.Pelēkas smioltis un melni makoņi...Man jāiet pie ārsta.Vajadzētu pābaudīt galvu vai neesmu traka...Fuj cik pretīga sajūta, kad krīti...Negribētos to piedzīvot.Neina atcerējās, ka viņai līdz ir kanēļmaizītes un vienu izvilkusi no somas ātri apēda, bet ēst viņai tāpat negribējās, tas bija vajadzīgs tikai lai noverstu domas no sapņa, kas viņai nemaz tā īsti neizdevās...

[rudo lapu vilcēn...]

Apkārtnē lēnām kļuva dzestrāks. Viegls vējš, iemaldījies starp pakalniem, sapurināja liesmas un koku zarus. Lai arī malku neviens ugunij nepiemeta, tā dega tāda pat kā tikko iedegta, lielām siltām liesmām.
Ēnu radības nebaidza rosīties, bet šķita arī centās netraucēt tos, kuri bija nolēmuši atpūtināt acis.
Vējam viegli pieskaroties sejai, vulfore pacēla galvu un sķita brīdi ošņājam, pārbaudot vēja nestas ziņas. Beigusi, viņa galvu atkal nolieca un nolaizīja degungalu.
Nakts šķita rāma, nekas netraucēja tās mieru.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Vai tu par ko raizējies?
Klusi atskanēja Sakuras balss no tumšā krūma,kurā nevarēja saskatīt vulfores seju.
Sakura nebija gulējusi,jo viņai vienkārši nenāca miegs.Vienkārši nenāca.
Vai kaut kas ir atgadījies?
Neticama ziņkārība no viņas puses.

Šo rakstu rediģēja TaureņmeiteneAur': 05.11.2005 18:49

[patija]

Tiharu sēdēja pie kāda koka un lūkojās uz citām radībām, kas gribēja doties šajā ceļojumā.
Pie viņas pieskrēja viena no ēnu radībiņām un apsēdās blakus. Feja noglaudīja radībiņu, apgūlās un iemiga.

[Haskija]

rejons izrādīja lielu interesi par šīm ēnu radībiņām un klausoties interesantajos stāstos viņa interese pieauga>

[Hikari]

Romiela sēdēja piespiedusies pie kāda koka un klusi nopūtas. Sieviete likās esma ļoti nogurusi. Gribējas ēst un pirmo reizi visa šā ceļojuma laikā radās doma par to, ka gribās nokļūt mājās. Siltās un mājīgās. Kur Tevi sagaida vecāku, aprūpē...
Dime los, porke je suis tante triste?! viņa klusi jautāja savam vienradzim svešā mēlē. Zirgveidīgais uzlūkojh viņu un uzsmaidīja.

[rudo lapu vilcēn...]

Apkārtne bija mierīga. Dala ceļotāju bija devusiespie miera, daļa iegrimusi savās domās. Ēnu radības vel aizvien veikli skaraidīja apkārt un vēroja, lai gan tagad viņu šķiet nebija tikdaudz, cik sākumā.
Vilkusa brīdi vēroja pārējos ceļotajus, cik nu ēnas un ugunskura gaisma to atļāva. Pēc īsa brīza, vņa klusi nopūtās un aizvēra acis, šķiet iegrimdama miegā. Tā pati kraukļveidīgā ēnu radība saķēra vulfores ausi un nedaudz parāva, tomēr viņa nepamodās. Tas varēja šķist dīvaini.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

-Hmm..
Šķita,ka Vilkuss nebija dzirdējis Skauras balsi,tāpēc viņa nolieca galvu,pievēršot acis zemei.
Hmm...
Viņa atkal nomurmināja,bet šoreiz ar pašiem pirkstu galiņiem pieskardamās zemei.No tās izdīga sīka,maza tulpīte ar ziliem ziediem.

[gwinerva]

Neina nezināja ko darīt gulēt viņai vairs negribējās, un viņa nedomāja, ka spētu pagulēt, pat, ja to gribētu.Viņa domīgi sāka viņķelēt matusprogu ap pirkstu un vērās augšā debesīs.Hmmm....Hmmmmm.... Neina šūpoja kājas.Man nav ko darīt! Miegs man arī nenāk, ko lai es daru? Varbūt ie pastaigāties? Bet ja nu ar mani kas notiek? Muļķības! Kas tad varētu notikt? Nekas... Viņa klusi atgrūdās no koka un vegli novēcinot spārnus jau atradās lejā.Pavērusies apkārt viņa secināja, ka visi vēl nemaz neguļ.Viņai bija pieticis ar šo mazumiņa miega, un visa enerģija jau bija atjaunojusies....Neina vēl domāja par iespēju kur iet, bet viņa negribēja apmaldīties, uz ko viņai bija īpaš talants...Paraustījusi plecus viņa pagāja uz priekšu...Nu, ja atcerēšos kur esmu staigājusi neapmaldīšos, viņa domāja.Varbūt tomēr nekur neiet? Man besī, ka es šitā nevaru ilemt! Nu labi palikšu šeit būs drošāk, bet tomēr interesantāk būtu pastaigāties pa nakti. Neina piegāja pie koka un sāka pētīt tā mizu.Viņa izvilka ar pirkstu pa tā daudzjām krunciņām....Tas novērsa domas un nomierināja...

Šo rakstu rediģēja gwinerva: 12.11.2005 11:12