Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Farliner]

"Šī migla mums neko nodarīt nevar, tās vienīgais spēks ir parādīt mums mūsu pašu bailes, un ja mēs tām noticam, tad tās iedarbojas. Citādi nē. Īstu ienaidnieku te nav." Menarions apņēmīgi noteica un devās uz priekšu

[Tumshiba]

"Rghhhh!" pantera uz mirkli apstājās un nopurinaja galvu, kad kāds lielaks zars trāpīja Senajam pa galvu.
Nākamajam sakņu mudžeklim pantera vienkārši pārleca pāri.

Ru-ūrs apstājās, kad sadzirdēja Kellardu nogāžamies zemē. Tā saknes! Šeit viņam pat koki klausa!!! pusvilks nodomāja, sniegdams ķetnu nokritušajam karavīram, lai palīdzētu piecelties. Anroks savā panteras izskatā jau bija aizlecis kādu gabaliņu uz priekšu.

"Crrelries! Anrrrrokrrrs aizskrrrejis prrr priekrkšru!"
Un skrējiens turpinājās.

[Roviela]

- Paldies, draugs! - Kellards satvēra pusvilka sniegto ķetnu, kas kā rotaļādamās pierāva karavīru kājās.
- Žēl, nav man tik ašu kāju, kā jums abiem, - viņš puspajokam pažēlojās, atsākdams skriet, cik vien ātri spēja.

[Lia'angia]

Mirko bija izdevies pabāzt apakšā zābaku vīkšķi, un restes palika atspiedušās pret to.
--------------
Tikko Menarions bija šos vārdus izteici, migla sabiezēja tik bieza, ka aizsedza gājējus vienu no otra. Viņi vairs nedzirdēja biedrus, nedzirdēja neko, un radās sajūta, ka viņi ir šajā naidīgajā miglā palikuši vieni paši...

[Farliner]

Menarions izaicinoši iesmējās: "Un tas ir viss, ko vari likt mums pretī? Šādīem dūmiem un ilūzijām nav varas pār mūsu sirdīm! Biedri, uz priekšu! Te nav no kā bīties! Kamzi un Unda gaida mūsu palīdzību!"
Adepts labi zināja, ka drosme un cīņas degsme ir labākie līdzekļi, kurus var likt cīņā pret iedomu rēgiem...

[Kedriks]

Piepūtis vaigus Mirko ar pa restēm izbāzto roku cik spēka nospieda akmens pulķi un ar otru roku rāva cik jaudas restes uz augšu. Līdz ko tās bija gana lielā augstumā, ar brīvo kāju viņš paspēra apakšā zābaku un apmetņa vīkšķi. Pēc brīža nedaudz atpūties, viņš uzkāpa ar abāk kājām uz zem restēm pastumtā vīkšķa un atkārtoja manipulācijas ar puļķa nospiešanu un restu raušanu uz augšu, tikai tagad piepalīdzot arī ar vienu no kājām no apakšas.

OOC: ja izdodas restes kaut uz brīdi dabūt gana augstu, Mirko mēģina zibenīgi pašaut apakšā abas kājas un izšļūcināties pa restu apakšu, ar rokām tās, cik iespējams, protams, turot atspiestā svātoklī.

[Romija]

No otras puses atskanēja dažādas skaņas, kas gan īsti neļāva noprast par tur notiekošo. Negribējās traucēt Mirko svarīgaj'uzdevumā, bet dikti gribējās zināt, kas tur notiek. Tā arī īsti nesapratusi, Kamzi iejautājās: "Kā izdodas?"

[Kedriks]

"Lēnām un smagi, bet nelielas cerības mums ir!" caur zobiem izgrūda Mirko. "Ja man izdosies tas kas man te prātā ienāca, tad dažam labam no tiem melnajiem ````iem var sanākt krietna deva negaidītas jautrības!" Mirko balsī bija manāma krietna ironijas piedeva.

[Alfirin]

Haikans klausījās Menariona draudīgajā un izaicinošajā klaigāšanā ar dalītām jūtām. Nevarētu teikt, ka viņam tā migla patiktu, bet viņam nešķita, ka tas ir gluži prāta darbs. Nu, bija jau tā migla tāda pajokaina, bet ne jau nu gluži tāda, ka uzreiz virsū bruktu...

[Lia'angia]

Restes turas uz zābaku vīkšķa. Tikko Mirko palaiž vaļā puļķi, tās slīd atpakaļ, līdz atbalstās pret to.
(Man šķiet, ka, ja vien viņam nav ļoti gari un cieti zābaki, viņš diez vai ir tievāks par vienu uz otra saliktu zābaku. Var mēģināt veidot piramīdu no visa kā, bet restes ir smagas, tātad, vajag visu ko cietu un biezu (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ).
-----------------------
Menariona balss noslāpa miglā. Neviens no biedriem vairs neredzēja, nedzirdēja, nejuta otru. Migla lēnām vijās viņiem apkārt, tik tikko ļaudama saskatīt pašiem savu zābakus, kur nu vēl pāris soļus uz priekšu.
(Ko viņi dara? Pārējie nav sasaucami. Stāv uz vietas, vai kustās - kā nosaka ceļu?)

[Alfirin]

Migla strauji sabiezēja, kļūstot teju taustāma. ne Menarions, ne Toja vairs nebija saskatāmi.

"Toja?" Haikans iejautājās, bet viņa balss svešādi noslāpa baltajā vatē viņam apkārt.

"Menarion?!" puiša balsī ieskanējās nemiers. Tomēr viņš centās būt gana kluss. Ej nu sazini, kas var izdzirdēt...

Atbildes nebija. Haikans paspēra pāris piesardzīgus soļus uz priekšu un izstiepa roku pa kreisi, kur, viņaprāt, vajadzēja atrasties Menarionam. Tukšums. Viņš taustījās tālāk... Nekā. Sirds sāka sisties straujāk. Nupat viņam tā migla nemaz nelikās nekaitīga.

"Toja! Menarion!!!" viņš iesaucās, nu jau vairs nedomādams par iespējamām svešām ausīm. Haikans sāka satraukti taustīties apkārt, miglā vēzēdams rokas. Piepeši viņa plauksta pret kaut ko atdūrās! Bet tas izrādījās tikai koks. Haikns apstājās kā iemiets. Tā jau varēja pavisam no ceļa nomaldīties!

Puisis dziļi ievilka elpu un centās nomierināties. Tad apsēdās zemē un, sakrampējis rokas ap ceļiem, sāka gaidīt, trauksmaini vērdamies pienainajā blīvā sev visriņķī.

[Kedriks]

No kaimiņu puses atskanēja viegli čīkstoša skaņa ar kādu uz leju patrasti ātri nogāžas restes un atsitas pret kaut ko mīkstu. Sekoja vēl viens blīkšķis kas liecināja par liela ķermeņa piezemēšanos un tāda kā šļūkāšana. To visu pavadīja pieklusināta Mirko lamāšanās, kurš neizklausījās iepriecināts par notiekošo.

"Sasssodīts - tiko es to puļķi palaižu, tās restes nāk ar tādu švunku lejā, ka ne vella nevar paspēt neko vairāk izdarīt! Lai skunksi iemitinās tā draķņa kaimiņos, kas šito izparikti izgudrojis!!" Mirko izklausījās nikns un vīlies. Bez tam viņam sāka gribēties tā kā ēst, par ko liecināja nepārprotamas skaņas viņa vēdera rajonā.

OOC: cerams tajoss apvidos kautkas līdzīgs skunksiem mitinās? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Šo rakstu rediģēja Kedriks: 26.10.2005 20:59

[Romija]

"Neizdodas?" Kamzi ar līdzjūtību un nelielu vilšanos vaicāja, kad lamas bija pieklusušas. Kaut gan loģiski - kurš tad taisīs tādu cietumu, lai varētu tikt ārā?

"Varbūt vajag vēl kaut ko? Piemēram, apmetni!" viņa vaicāja, jo cerība izglābties tomēr šķita nepazūdam pavisam. Nevarēja zināt, kas notiks, kad viņi būs ārā. Varbūt nekur aizmukt nevarēs, bet šķita, ka ir vērts mēģināt.

[zenofeX]

Menariona drosmes pilnos saucienus Toja vēl dzirdēja, bet Haikana - tos gan vairs nē. Tie līdz viņa ausīm nemaz netika.

Toja savā mūžā tādu miglu vēl nebija raudzījis un jutis; viņš apstājās kā iemiets, un pat nemēģināja kaut kur spert soli, lai gan zināja (domāja, ka zina) kurā virzienā stiepās apsūnojušais ceļš.

Viņš ietinās vēl ciešāk savā ceļotāja apmetnī un vēroja vālus kas lēnām vēlās visapkārt. Viņš centās domāt par saulainu dienu pie guldzošas, tīras upītes, kad silts vējiņš tevi glāsta un dažādu vasaras puķu smaržas sitas nāsīs.

Toja necentās arī nevienu saukt.

Ja migla neizsīkst, Toja apsēžas uz ceļa, no mugursomas izvelk papīru un spalvu un sāk pēc atmiņas rakstīt savus piedzīvojumus, sākot no vietas, kur viņš nosapņoja savu viedo sapni Gaišā pamestajā mājā.

Šo rakstu rediģēja zenofeX: 27.10.2005 20:22

[Lia'angia]

Tiem, kas atrodas miglaa, skiet, ka ap vinjiem savelkas kaut kas ljauns un draudiigs. Redzes perifeerijaa paraadaas kaut kaadi tumsi teeli...
Viens no teeliem paliek aizvien bliivaaks, liidz no tumsas iznirst tas cilveeks vai radiijums, no kura vinji savulaik ir visvairaak nobijusies vai kuru savulaik ir visvairaak ieniidusi. Vins nostaajas draudiigaa pozaa un izaicina vinjus uz ciinju, lai beidzot noskaidrotu savas attieciibas.
-----------------------------------
Peeksni Mirko un Kamzi izdzird, ka vinju cietumam tuvojas smagi solji. Daudzi.

[Romija]

"Uzmanies, kāds nāk!" Kamzi skaļā čukstā uzsauca Mirko un pati atrāvās no restēm. Neparādīt, ka viņi kaut ko ir atklājuši, neļaut viņiem kaut ko ievērot! Protams, zābaku trūkums meitenei bija pamanāms, bet varbūt tumsā neievēros.

Kamzi apsēdās uz salmu kušķa, ietinās apmetnī un sāka izskatīties tik nožēlojama un izmisusi. Ja vien tiem būtu jūtas, viņiem vajadzētu apžēloties par tik mazu un nobijušos meitēnu tumšā un nejaukā cellē.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 01.11.2005 21:43

[Kedriks]

Mirko zibenīgi atrāvās no restēm dziļāk savā nišā un kā plēsts ņēmās izjaukt zābaku un apmetņa murskuli un dedzīgi stīvēt kājās savus zābakus. Pēkšņajā steigā viss, kas bija apgūts nemitīgajos klejojumos, nez kāpēc mēģināja no prāta izplēnēt laukā. Nelabās priekšnojautās Mirko juta, ka sirds pret paša gribu sāka dauzīties arvien ātrāk, muskuļi saspringa, piere un mugura nez kāpēc norasoja. Piedevām Mirko sajuta neparastu tirpoņu skausta rajonā... Tā laikam jūtas dzīvnieki, kad tiem saslejas spalva gaisā...Tik iešāvās viņam prātā. Bija skaidrs, ka instinkti lika sevi manīt. Karā bija gājis visādi, un Mirko bija iemācījies saviem instinktiem ticēt. Jābūt gatavībā - lai nu kas tur nāk, šoreiz tik lēti viņu rokās nedošos. Vismaz jāparāda raksturs!

Iespiedies nišā, Mirko pamazām nomirinājās un paslēpa no zābaka izvilkto robaino tuteni sev aiz jostas aiz muguras, tā lai steigā uzvilktais apmetnis tam būtu pāri un izlikās mierīgi snaužam.

Šo rakstu rediģēja Kedriks: 01.11.2005 23:31

[Lia'angia]

Ejaa paraadiijaas pieci sarni savos melnajos apmetnjos. Vinji pagaaja garaam Mirko swprostam, atveera Kamzi restes undivi ienaaca ieksaa, satveera Kamzi katrs pei savas rokas un stiepa aaraa - taa, ka meitenes kaajas tikko skaara zemi. Viens no sarneim pablenza uz Mirko pusi un iesnaacaas. Smeejaas, vai?

[Romija]

"Eu, paga!" Kamzi sāka iebilst, kad sarni viņu veda ārā. "Uz kurieni, eu!" meitene no visa spēka spirinājās, bet izskatījās, ka viņa tomēr ir par vāju. "Uz kurieni jūs mani vedat? Kāpēc?" viņa uzdeva jautājumus, lai arī cerība, ka sagūstītāji viņu sapratīs, nebija pārāk liela.

[Lia'angia]

Sarni, daudz neklausīdamies Kamzi protestos, aizvilka viņu prom.
Viņi ilgi gāja pa absolūti tumšu eju, kas tā kā veda uz leju. Laiku pa laikam kaut kas aizskāra Kamzi matos vai pinās pa kājām, bet sarni tam nepievērsa uzmanību.
Palēnām kļuva gaišāks. Blāvu atblāzmu meta sarkanīgas rūnas, kas kvēloja uz alas sienām. No sākuma tās bija retas un it kā izkaisītas bet, ejot tālāk, to palika aizvien vairāk, un beidzot tās sakārtojās divās platās joslās uz ejas sienām. Rūnas izraisīja nepatīkamas sajūtas, negribējās uz tām skatīties.